Par Publisko iepirkumu likuma 39.panta pirmās daļas 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105.pantam

1Latvijas Republikas Saeima 2006. gada 6. aprīlī

2pieņēma Publisko iepirkumu likumu.

3Ar 2010. gada 20. maija likuma grozījumiem Publisko iepirkumu

4likuma 39. panta pirmās daļas 6. punkts (turpmāk - apstrīdētā

5norma) tika izteikts jaunā redakcijā.

6Apstrīdētā norma noteic, ka pasūtītājs izslēdz kandidātu vai pretendentu no

7turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, kā arī neizskata

8pretendenta piedāvājumu, ja Latvijā reģistrēta (atrodas pastāvīgā

9dzīvesvieta) kandidāta vai pretendenta darba ņēmēju mēneša

10vidējie darba ienākumi pirmajos trijos gada ceturkšņos pēdējo

11četru gada ceturkšņu periodā līdz pieteikuma vai piedāvājuma

12iesniegšanas dienai ir mazāki par 70 procentiem no darba ņēmēju

13vidējiem darba ienākumiem valstī minētajā periodā attiecīgajā

14nozarē atbilstoši NACE 2. red. klasifikācijas divu zīmju līmenim

15pēc Valsts ieņēmumu dienesta apkopotajiem datiem, kas publicēti

16Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā internetā. Ja kandidāts vai

17pretendents kā nodokļu maksātājs ir reģistrēts pēdējo četru gada

18ceturkšņu periodā līdz pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas

19dienai, tiek ņemti vērā darba ņēmēju mēneša vidējie darba

20ienākumi periodā no nākamā mēneša pēc reģistrācijas mēneša līdz

21pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas dienai.

22Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma pārejas noteikumu 17.

23punktu apstrīdētā norma piemērojama no 2010. gada 1. oktobra un

24negrozītā redakcijā ir spēkā līdz šim brīdim.

1Konstitucionālās sūdzības iesniedzēja - SIA

2"HansaWorld Latvia" (turpmāk - Pieteikuma

3iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas

4atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

591. un 105. pantam.

6Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēja ir

7piedalījusies Finanšu ministrijas izsludinātajā publiskā

8iepirkuma konkursā (turpmāk - iepirkuma procedūra). Pieteikuma

9iesniedzēja esot izslēgta no dalības iepirkuma procedūrā,

10pamatojoties uz apstrīdēto normu, jo konkrētajā periodā tās darba

11ņēmēju vidējie darba ienākumi bijuši mazāki par 70 procentiem no darba ņēmēju vidējiem

12darba ienākumiem valstī attiecīgās nozares nodokļu

13maksātāja norādītajā nozarē (NACE 2. red.) - "6202"

14(konsultēšana datoru pielietojuma jautājumos).

15Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma

16neatbilst Satversmes 91. pantam. Apstrīdētā norma nosakot

17atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

18noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, turklāt

19likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti apstrīdētās

20normas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Fakts, ka darba devēja

21izmaksātā alga pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu

22robežu, nenozīmējot to, ka attiecīgā persona veic visus

23normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus valsts budžetā.

24Turklāt apstrīdētā norma ierobežojot arī tādu personu tiesības

25piedalīties iepirkuma procedūrās, kuras ir izpildījušas visas

26nodokļu maksājumu saistības pret valsti, tomēr atbilst

27apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam.

28Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka apstrīdētā norma

29neatbilst arī Satversmes 105. pantam, jo apstrīdētajā normā

30noteiktais ierobežojums esot nesamērīgs un nenodrošinot leģitīmā

31mērķa sasniegšanu. Apstrīdētās normas mērķi esot iespējams

32sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

33līdzekļiem, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam veicot pārbaudi

34uzņēmumos, attiecībā uz kuriem radušās aizdomas par izvairīšanos

35no nodokļu nomaksas.

36Pieteikuma iesniedzēja sniedz arī argumentus par apstrīdētās

37normas neatbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31.

38marta direktīvai 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts

39līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu

40slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (turpmāk - Direktīva

412004/18/EK). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka dalībvalstis nav

42tiesīgas paplašināt to minētās direktīvas 45. pantā norādīto

43gadījumu klāstu, kuros iepirkuma procedūras dalībnieks var tikt

44izslēgts no dalības iepirkuma procedūrā. Dalībvalstis esot

45tiesīgas nepiemērot atsevišķus izslēgšanas kritērijus vai arī

46tulkot tos sašaurināti. Savukārt paplašināta izslēgšanas

47kritēriju tulkošana vai citu nosacījumu izvirzīšana neesot

48pieļaujama. Turklāt atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas

49paustajiem argumentiem dalība iepirkuma procedūrās nevarot tikt

50ierobežota, pamatojoties uz neapstrīdamu prezumpciju.

51Pieteikuma iesniedzēja atsaucas uz apstrīdētajai normai

52analoģiska tiesiskā regulējuma piemērošanas praksi Igaunijā,

53norādot, ka šāds regulējums atcelts, jo attiecīgā norma neesot

54bijusi atbilstoša Igaunijas Republikas Konstitūcijas 11. un 31.

55pantam, kas reglamentē vispārējos tiesību ierobežošanas

56nosacījumus un uzņēmējdarbības brīvības aizsardzību. Igaunijas

57Publisko iepirkumu likuma grozījumu anotācijā esot norādīts, ka

58valstij nav tiesību iejaukties privāttiesiskajās attiecībās un

59regulēt komersanta darba ņēmējiem maksājamo algu citādi, kā vien

60nosakot minimālā atalgojuma likmi.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu -

2Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) - nepiekrīt

3Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma

4atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

5Saeima raksturo apstrīdētās normas leģitīmo mērķi kā

6sabiedrības labklājības veicināšanu un citu personu tiesību

7aizsardzību, jo šī norma veicinot nodokļu maksāšanu, reģistrētu

8un legālu nodarbinātību, kā arī godīgu konkurenci. Pastāvot

9augstam nelegālās nodarbinātības un "aplokšņu algu"

10izmaksas īpatsvaram, rodoties nepieciešamība ierobežot negodīgo

11komersantu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās, lai tajās

12varētu piedalīties tikai tie komersanti, kuri godprātīgi pilda

13nodokļu nomaksas saistības pret valsti.

14Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai,

15jo ļaujot gūt pietiekamu priekšstatu par iepirkuma procedūras

16kandidāta vai pretendenta(turpmāk

17- pretendents) darba ņēmējiem pēdējā laikā izmaksāto darba

18samaksu, kas esot būtisks un vērā ņemams drošības un uzticamības

19faktors, izvērtējot pretendenta gatavību izpildīt iepirkuma

20dokumentos izvirzītās prasības.

21Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma ir nepieciešama leģitīmā

22mērķa sasniegšanai un šo mērķi nav iespējams sasniegt ar

23saudzējošākiem līdzekļiem. Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais

24tiesiskais regulējums neesot vienīgais veids, kā var cīnīties ar

25nelegālās nodarbinātības problēmām un izvairīšanos no nodokļu

26nomaksas, tomēr iespējamās alternatīvas esot mazāk efektīvas. Tās

27prasot no valsts nesamērīgus izdevumus un laika patēriņu. Tādēļ

28efektīvākais veids, kā nepieļaut "aplokšņu algu"

29izmaksu, esot apstrīdētās normas regulējums. Tas stimulējot

30komersantus izpildīt visas nodokļu nomaksas saistības pret

31valsti.

32Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas esot lielāks nekā

33indivīda tiesību ierobežojums, jo ar publisko iepirkumu palīdzību

34valsts pārvalde nodrošinot ne tikai savu darbību, bet arī

35ikvienam indivīdam nepieciešamos pakalpojumus. Sabiedrība esot

36ieinteresēta, lai valsts un pašvaldību līdzekļi tiktu izmantoti

37efektīvi. Efektivitāte nozīmējot ne tikai to, ka iepirkumi

38veicami par zemāko iespējamo cenu, bet arī to, ka pasūtījuma

39izpildītājs godprātīgi maksā nodokļus. Turklāt apstrīdētā norma

40aizsargājot godīgu konkurenci starp tiem komersantiem, kuri ir

41izpildījuši visas nodokļu nomaksas saistības pret valsti.

42Saeima norāda, ka apstrīdētā norma nav pretrunā arī ar

43Direktīvas 2004/18/EK prasībām un Eiropas Savienības Tiesas

44praksi. Direktīvas 2004/18/EK 45. pants pieļaujot tajā neminētu

45kritēriju piemērošanu, ciktāl tie nodrošinot vienlīdzību

46iepirkuma procedūrās un šo procedūru pārskatāmību. Tādējādi

47likumdevējs esot darbojies savas rīcības brīvības ietvaros un

48neesot pārkāpis Direktīvas 2004/18/EK prasības.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pauž viedokli, ka

3apstrīdētā norma nerada Satversmes 105. pantā nostiprināto

4pamattiesību aizskārumu. Satversmes 105. pants aizsargājot jau

5esošo īpašumu, kā arī aktīvus, attiecībā uz kuriem personai esot

6"likumīgas gaidas". Spēkā esošās tiesību normas nedodot

7personai tiesisku pamatu sagaidīt, ka tieši ar to tiks noslēgts

8publiskā iepirkuma līgums, kā rezultātā šī persona varēs gūt

9mantisku labumu.

10Nākotnē iespējamā peļņa neesot uzskatāma par īpašumu

11Satversmes 105. panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

12aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola

131. panta izpratnē. Tādējādi neesot pamata vērtēt apstrīdētās

14normas atbilstību Satversmes 105. pantam.

15Tiesībsargs norāda, ka saskaņā ar Satversmes 91. pantā

16ietverto vienlīdzības principu ikviens uzņēmējs esot tiesīgs

17vienoties ar saviem darbiniekiem par atalgojuma apmēru, ciktāl

18tas atbilstot valstī noteiktajam minimumam, kā arī piesaistīt

19augstāk kvalificētus darbiniekus uz uzņēmuma līguma pamata. Šā

20iemesla dēļ apstrīdētā norma neesot piemērota leģitīmā mērķa

21sasniegšanai, jo tajā noteiktās prasības varot ierobežot arī tādu

22komersantu tiesības, kuri ir izpildījuši nodokļu saistības pret

23valsti. Leģitīms mērķis šādu komersantu pamattiesību

24ierobežošanai vispār neesot konstatējams.

25Līdz ar to Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

26Satversmes 91. pantam.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2norāda, ka apstrīdētā norma esot piemērota likumdevēja izraudzītā

3leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka

4pretendentiem, kuri atrodas līdzīgos apstākļos, tiek piemērots

5viens tiesiskais regulējums, savukārt tiem, kuri atrodas dažādos

6apstākļos, - atšķirīgs tiesiskais regulējums. Vienlaikus

7apstrīdētā norma nodrošinot to, ka visiem pretendentiem, kuri

8piedalās publisko iepirkumu procedūrās, tiek vienlīdzīgi

9piemērots attiecīgais izslēgšanas nosacījums.

10Finanšu ministrija atzīst, ka apstrīdētā norma nav vienīgais

11veids, kā var cīnīties ar nodarbinātības problēmām un

12izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tomēr citi pasākumi esot

13mazefektīvi, jo balstoties nevis uz komersantu motivēšanu, bet

14gan uz kontroli un sodīšanu. Tā kā Valsts ieņēmumu dienesta

15kapacitāte esot ierobežota, bet tādu komersantu, kuri saviem

16darba ņēmējiem izmaksā salīdzinoši zemu atalgojumu, esot ļoti

17daudz, būtu nepieciešami nesamērīgi izdevumi un laika patēriņš.

18Līdz ar to neesot iespējams apstrīdētās normas mērķi sasniegt ar

19citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem

20līdzekļiem.

21Finanšu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais

22pamattiesību ierobežojums vērtējams kopsakarā ar Ministru kabineta 2010. gada 10. augusta

23noteikumiem Nr. 761 "Noteikumi par kārtību, kādā apkopojama,

24sagatavojama un publicējama informācija par vidējiem darba

25ienākumiem un deklarētajiem gada apliekamajiem ienākumiem"

26(turpmāk - Noteikumi Nr.

27761), kas atsevišķos gadījumos ļauj veikt darba devēja izmaksātā

28atalgojuma pārrēķinu. Tādējādi varot izvairīties no apstrīdētās

29normas piemērošanas situācijās, kad salīdzinoši zema vidējā

30atalgojuma izmaksai konkrētā uzņēmumā ir objektīvi

31iemesli.

32Finanšu ministrija pauž

33viedokli, ka iepirkuma procedūras pretendentu loka ierobežošanu

34un pēc iespējas izdevīgāka piedāvājuma izvēli neesot iespējams

35pretnostatīt godīgas konkurences nodrošināšanai un nodokļu

36nomaksas pienākuma izpildei. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai

37valsts līdzekļi tiktu izmantoti pēc iespējas efektīvi. Šī

38interese ietverot arī pretendenta nodokļu nomaksas saistību izpildes kritērijus.

39Turklāt apstrīdētā norma aizsargājot tos iepirkuma

40procedūras pretendentus,

41kuri ir izpildījuši visas nodokļu nomaksas saistības pret

42valsti.

43Finanšu ministrija norāda,

44ka Direktīva 2004/18/EK neliedzot valstij paturēt spēkā

45vai pieņemt materiālo tiesību normas, kuru mērķis ir nodrošināt

46vienlīdzīgas attieksmes, kā arī pārskatāmības principa ievērošanu

47publisko iepirkumu jomā. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs

48esot rīkojies Direktīvas 2004/18/EK 45. panta un Eiropas

49Savienības Tiesas prakses pieļautās rīcības brīvības

50ietvaros.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertie līdzekļi esot piemēroti

3šīs normas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo sekmējot nodokļu

4iemaksāšanu valsts budžetā. Tieslietu ministrija norāda, ka

5apstrīdētā norma ietver vienīgi motivējošu kritēriju, kuru

6izpildot komersantam rodas papildu priekšrocības, tas ir,

7tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās. Tādējādi komersanti,

8kuri vēlas piedalīties valsts iepirkuma procedūrās, esot motivēti

9maksāt nodokļus un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas par

10saviem darbiniekiem pilnā apmērā.

11Tieslietu ministrija atsaucas arī uz statistikas datiem, kas

12apstiprina, ka darba devēju izmaksātais atalgojums vairumā

13gadījumu ir vienāds ar valstī noteikto minimālo algu vai mazāks

14par to. Šāds apstāklis norādot uz to, ka komersanti samērā bieži

15saviem darbiniekiem maksā "aplokšņu algas", tātad nemaksā valstij nodokļus

16un sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā. Šādi komersanti

17iegūstot priekšrocības iepirkuma procedūrās, jo varot piedāvāt

18zemākas cenas nekā tie, kuri pilnā apmērā maksājot nodokļus.

19Tieslietu ministrija atzīst, ka apstrīdētā norma var ierobežot

20atsevišķu pretendentu iespējas piedalīties iepirkuma procedūrās.

21Tomēr nevarot uzskatīt, ka apstrīdētā norma ierobežotu iespējamo

22pretendentu loku tik lielā mērā, ka nonāktu pretrunā ar Publisko

23iepirkumu likuma mērķi - nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci,

24kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem.

25Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma neesot

26pretrunā ar Direktīvas 2004/18/EK 45. panta prasībām. Vērtējot

27Direktīvas 2004/18/EK normas kopsakarā ar Eiropas Savienības

28Tiesas praksi, esot secināms, ka tajā nemaz nav izsmeļoši

29uzskaitīti pretendentu izslēgšanas pamati. Valstij saglabājoties

30rīcības brīvība, ciktāl tas esot nepieciešams pārskatāmības un

31vienlīdzīgas attieksmes principu nodrošināšanai.

1Pieaicinātā persona - Iepirkumu uzraudzības

2birojs (turpmāk - IUB) - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

3augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

4Pēc IUB ieskata, apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis un

5likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

6sasniegšanai.

7Esot pamatots uzskats, ka pretendenti, kuru darba ņēmēju

8vidējais atalgojums ir būtiski zemāks par attiecīgajā nozarē

9izmaksāto vidējo atalgojumu, izvairoties no nodokļu nomaksas

10saistību izpildes. Līdz ar to šādi pretendenti netaisnīgi

11iegūstot priekšrocības un iespēju piedāvāt zemākas cenas

12iepirkuma procedūrās. Vienlīdz kvalificēti un pieredzējuši

13darbinieki parasti esot līdzīgi atalgoti. Turklāt augstāk un

14mazāk kvalificēto darbinieku, kā arī augstāk un zemāk atalgoto

15darbinieku īpatsvars uzņēmumos parasti esot līdzīgs.

16Apstrīdētā norma veicinot to, ka piegādātāji, kas darbojas

17vienā nozarē un piedalās vienās un tajās pašās iepirkuma

18procedūrās, saviem darbiniekiem nodrošina salīdzināmu vidējā

19atalgojuma izmaksu. Lai gan ar apstrīdēto normu nevarot pilnībā

20nodrošināt, ka visi piegādātāji nodokļus nomaksās pilnā apmērā,

21tomēr tās pieņemšanas un piemērošanas rezultāts esot tāds, ka

22piegādātāji arvien vairāk tuvojas vidējiem nodokļu nomaksas

23rādītājiem attiecīgajā nozarē. Tādējādi tiekot panākts, ka

24iepirkuma procedūrās nodokļu nomaksas aspektā visi pretendenti

25atrodas vienādā situācijā un neviens negūst nepamatotas

26priekšrocības.

27IUB atzīst, ka apstrīdētā norma šķietami sašaurina iespēju

28izvēlēties izdevīgāko un lētāko piedāvājumu. Tomēr IUB uzskata,

29ka nav iespējams pretnostatīt godīgas konkurences nodrošināšanu

30un nodokļu nomaksas pienākumu. Apstrīdētā norma nodrošinot visas

31sabiedrības interešu aizsardzību. Izvēloties pretendentu, kurš ir

32veicis visus nodokļu maksājumus, tiekot iegūti līdzekļi valsts

33budžetā, un šis ieguvums esot sabiedrībai būtiskāks nekā

34ietaupījums, kas rastos lētākā piedāvājuma akceptēšanas

35gadījumā.

36Pēc IUB ieskata, apstrīdētā norma atbilstot arī Direktīvas

372004/18/EK prasībām. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas

38judikatūru dalībvalstis esot tiesīgas paplašināt minētās

39direktīvas 45. pantā noteikto pretendentu izslēgšanas gadījumu

40loku, ciktāl tiekot nodrošināta vienādas attieksmes un

41pārskatāmības principu ievērošana attiecībā uz visiem

42pretendentiem. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

43esot ievērojis minētos principus.

1Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu

2dienests (turpmāk - VID) - skaidro apstrīdētās normas

3pieņemšanas motīvus un norāda, ka tās leģitīmais mērķis esot

4panākt, lai par iepirkuma procedūru pretendentiem kļūst tie

5piegādātāji, attiecībā uz kuriem "aplokšņu algu"

6maksāšanas varbūtība ir iespējami maza. Tā kā aicinājumi

7labprātīgi maksāt nodokļus un represīvās metodes nedodot vēlamos

8rezultātus, apstrīdētā norma stimulējot komersantus pašus novērst

9pārkāpumus, lai iegūtu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās.

10VID arī norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja ir iekļauta augsta

11nodokļu nemaksāšanas riska uzņēmumu sarakstā.

12VID atzīst iespējamību, ka arī visas nodokļu samaksas

13saistības nokārtojuša iepirkuma procedūras pretendenta darba

14ņēmēju vidējais atalgojums varētu būt zemāks par apstrīdētajā

15normā noteikto robežu. Tomēr atsevišķos gadījumos pastāvot

16iespēja veikt komersanta darba ņēmējiem izmaksātā atalgojuma

17pārrēķinu atbilstoši Noteikumu Nr.

18761 normām, lai tiktu pieļauta attiecīgā komersanta dalība

19iepirkuma procedūrās.

1Biedrība "Latvijas Informācijas un

2komunikāciju tehnoloģiju asociācija" pauž viedokli, ka

3apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 105. pantam.

4Latvijas Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju asociācija

5uzskata, ka apstrīdētā norma neierobežo Pieteikuma iesniedzējas

6saimniecisko darbību, ekonomiskās intereses un iespēju gūt peļņu

7valsts un pašvaldību iepirkumu tirgū. Pieteikuma iesniedzēja esot

8tiesīga piedalīties iepirkuma procedūrās, attiecīgi pierādot, ka

9ir izpildījusi saistības pret valsti. Līdz ar to neesot

10konstatējams Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā

11noteikto pamattiesību aizskārums un esot vērtējama vienīgi

12apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. pantam.

13Nosakot iepirkuma procedūras pretendentiem pienākumu

14nodrošināt to darba ņēmēju vidējo atalgojumu vismaz 70 procentu

15apmērā no vidējās darba samaksas attiecīgajā nozarē valstī,

16pretendents tiekot motivēts maksāt atalgojumu atbilstošā līmenī,

17kā arī veikt visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu

18maksājumus. Līdz ar to apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā

19mērķa sasniegšanai.

20Latvijas Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju asociācija

21uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams sasniegt

22arī ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tomēr

23šādi līdzekļi esot mazāk efektīvi un prasot nesamērīgus resursus

24no valsts. Tieši apstrīdētās normas izslēgšana no Publisko

25iepirkumu likuma novestu pie vienlīdzības principa un godīgas

26konkurences pārkāpumiem publisko iepirkumu jomā. Līdz ar to

27apstrīdētās normas mērķi neesot iespējams sasniegt līdzvērtīgā

28kvalitātē ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

29līdzekļiem.

30Apstrīdētās normas radītais sabiedrības ieguvums esot lielāks

31nekā indivīda pamattiesību ierobežojums. Vērtējot apstrīdēto

32normu Publisko iepirkumu likuma 2. panta 3. punkta kontekstā,

33esot secināms, ka iepirkuma līguma slēgšanas tiesības jāpiešķir

34tādiem iepirkuma procedūru pretendentiem, kuri ir izpildījuši

35nodokļu nomaksas pienākumu un sagādājuši ieguvumu arī valstij.

36Šādā veidā tiekot nodrošināta valsts līdzekļu iespējami efektīva

37izlietošana publisko iepirkumu procedūras ietvaros.

1Biedrība "Latvijas Būvnieku asociācija"

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka juridiskā spēka

3tiesību normām.

4Neadekvāti zemas algas, kas dažkārt tiek izmaksātas,

5izvairoties no nodokļu nomaksas pienākuma, būtiski kropļojot

6būvniecības tirgu. Šādu darbību rezultātā negodīgie komersanti

7gūstot priekšrocības iepirkuma procedūrās, bet valsts ciešot

8zaudējumus neiekasēto nodokļu dēļ. Līdz ar to apstrīdētā norma

9esot saglabājama Publisko iepirkumu likumā, jo tā neaizskarot

10iepirkuma procedūru pretendentu tiesības uz vienlīdzīgu

11attieksmi.

1Biedrība "Latvijas Kokrūpnieku

2federācija" norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 91. un 105. pantam.

4Latvijas Kokrūpnieku federācija pauž viedokli, ka apstrīdētās

5normas mērķis - panākt, lai publiskā iepirkuma līguma izpildes

6tiesības iegūst tādi komersanti, attiecībā uz kuriem

7"aplokšņu algu" maksāšanas varbūtība ir iespējami maza,

8- ir uzskatāms par leģitīmu gan visas sabiedrības, gan dažādu

9šaurāku sabiedrības grupu interešu kontekstā.

10Apstrīdētā norma atbilstot samērīguma principam, jo tajā

11ietvertais 70 procentu kritērijs esot pietiekami saudzējošs, lai

12vairumam komersantu, kuri godīgi kārto saistības pret valsti, bet

13maksā salīdzinoši nelielas algas, tomēr ļautu izpildīt

14apstrīdētās normas prasības un piedalīties publisko iepirkumu

15procedūrās.

16Kokrūpniecības nozarē apstrīdētās normas piemērošana esot

17radījusi pozitīvu tendenci. Pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās

18vairākos kokrūpniecības nozares sektoros esot bijis vērojams algu

19kāpums, ko varot uzskatīt par apstrīdētās normas piemērošanas

20rezultātu. Īpaši izteikti šāda tendence bijusi vērojama

21uzņēmumos, kuri saviem darbiniekiem iepriekš maksājuši

22salīdzinoši zemas algas.

1Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera kopumā

2atbalsta apstrīdētās normas saglabāšanu Publisko iepirkumu

3likumā. Apstrīdētās normas piemērošanas prakse liecinot par algu

4palielināšanos atsevišķās nozarēs, tātad apstrīdētā norma

5pozitīvi ietekmējot gan konkrētās nozares, gan visu

6tautsaimniecību. Pirms apstrīdētās normas iekļaušanas Publisko

7iepirkumu likumā nereti esot veidojusies tāda situācija, ka

8pretendenti, kuri bijuši spējīgi piedāvāt nepamatoti zemu līguma

9cenu, izvairījušies no nodokļu nomaksas saistību izpildes. Šādā

10situācijā par zaudētāju kļuvusi gan valsts neiekasēto nodokļu

11dēļ, gan nodokļus maksājošie komersanti, kuri neieguva tiesības

12slēgt līgumus.

13Tomēr Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera norāda uz

14nepieciešamību precizēt apstrīdēto normu, lai tā neierobežotu

15godprātīgo komersantu iespējas piedalīties iepirkuma procedūrās.

16Šādus iebildumus Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera

17esot paudusi arī apstrīdētās normas izstrādes gaitā, aicinot

18Finanšu ministriju rast risinājumu, kas novērstu iespējamos

19ierobežojumus godprātīgajiem komersantiem.

1Latvijas Pašvaldību savienība pauž bažas par to, ka

2apstrīdētā norma varot ierobežot dažādos valsts reģionos

3darbojošos komersantu konkurenci. Dažādos valsts reģionos esot

4vērojamas būtiskas dzīves līmeņa un ienākumu apmēra atšķirības.

5Apstrīdētā norma varot īpaši nelabvēlīgi ietekmēt vājāk

6attīstītajos reģionos darbojošos komersantu iespējas piedalīties

7un uzvarēt iepirkuma procedūrās.

8Latvijas Pašvaldību savienība pauž šaubas arī par apstrīdētās

9normas piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo tā nespējot

10pilnībā izskaust "aplokšņu algu" izmaksas. Apstrīdētās

11normas piemērošana varot radīt problēmas godīgai konkurencei un

12izraisīt piedāvājumu cenu pieaugumu. Turklāt apstrīdētā norma

13varot būt īpaši nelabvēlīga pret tiem komersantiem, kuri kādu

14laiku ar aktīvu komercdarbību nav nodarbojušies, jo dīkstāves

15gadījumā algas netiekot maksātas. Šā iemesla dēļ iepirkuma

16procedūrās varot piedalīties ierobežots pretendentu loks. Tas

17ietverot vienīgi tos komersantus, kuri aktīvi veic saimniecisko

18darbību un kuriem ir regulāri ienākumi.

19Secinājumu

20daļa

1Apstrīdētā norma ir viens no Publisko iepirkumu

2likuma 39. panta pirmajā daļā paredzētajiem kritērijiem, pēc

3kuriem pretendents tiek izslēgts no turpmākās dalības iepirkuma

4procedūrā. Apstrīdētā norma saista konkrēta pretendenta darba

5ņēmējiem izmaksātā atalgojuma apmēru ar attiecīgās nozares

6uzņēmumu darba ņēmēju vidējo atalgojumu valstī, paredzot, ka

7pretendents tiek izslēgts no turpmākās dalības iepirkuma

8procedūrā, ja tā darba ņēmēju vidējais atalgojums ir mazāks par

970 procentiem no attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem.

10Ja pretendents atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam

11izslēgšanas kritērijam, tas zaudē tiesības pretendēt uz publiskā

12iepirkuma līguma noslēgšanas tiesībām un šā pretendenta

13iesniegtais piedāvājums netiek izskatīts.

14Lietā nav strīda par Satversmes 91. pantā ietverto

15pamattiesību saturu, līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

16izvērtēs, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzējai

17Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības.

1Satversmes 105. pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu

2nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības

3var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

4atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

5gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

6atlīdzību."

715.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

8paustajiem viedokļiem secināms, ka uzskati par to, vai apstrīdētā

9norma aizskar Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības,

10ir atšķirīgi. Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar

11jautājumus par īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to

12izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105.

13panta pirmajiem trim teikumiem.

14Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo

15tās ekonomiskās intereses, kuras ir saistītas ar peļņas gūšanu un

16kuras aizsargā Satversmes 105. pants. Savukārt Tiesībsargs paudis

17viedokli, ka apstrīdētā norma nav vērtējama Satversmes 105. panta

18kontekstā, jo spēkā esošās tiesību normas nedod personai tiesisku

19pamatu sagaidīt, ka tieši ar to tiks noslēgts publiskā iepirkuma

20līgums, kura izpildes rezultātā šī persona varēs gūt mantisku

21labumu. Satversmes 105. pants aizsargājot nevis jebkuras, bet

22tikai tādas ekonomiskās intereses, kuru īstenošanās ir likumīgi

23un noteikti sagaidāma. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

24noskaidros Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību saturu un

25izvērtēs, vai apstrīdētā norma ierobežo šīs pamattiesības.

2615.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

27pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

28valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

29izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

30sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

31Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem

32vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

33Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

34konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas

35līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

36saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

37pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas. Valsts pienākums

38ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

39Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

40cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

41saistošiem starptautiskajiem līgumiem (sk. Satversmes tiesas

422008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.

43punktu).

44Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka starptautiskie

45cilvēktiesību dokumenti nedefinē jēdziena "īpašums"

46saturu. Šādas definīcijas neesamība saistīta ar to, ka dažādās

47tiesību sistēmās īpašuma jēdziena saturs ir atšķirīgs. Tāpēc

48satura noskaidrošanā svarīga nozīme ir Eiropas cilvēktiesību

49aizsardzības institūciju sniegtajai šā jēdziena interpretācijai

50(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā

51Nr. 2008-12-01 8. punktu).

52Eiropas Cilvēktiesību tiesas

53praksē ir nostiprināta atziņa, ka Konvencijas Pirmā

54protokola 1. pants ietver trīs

55atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

56tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta

57otrais teikums nosaka īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

58īpašuma atņemšanas nosacījumus, un, treškārt, panta otrajā daļā

59atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

60saskaņā ar vispārējām interesēm (sk., piemēram, Satversmes

61tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2010-47-01 7.2.

62punktu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu

63lietā AGOSI v. the United Kingdom, 24 October 1986,

64application Nr. 9118/80, para. 48).

65Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

66tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

67visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

68izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

69gribas. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka par

70īpašumu Konvencijas izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi

71prasījumi, proti, tādi, kuru izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv

72skaidrs tiesisks pamats. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu

73vienīgi tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var

74apmierināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

75oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu vai

76Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā Prince Hans-Adam

77II of Liechtenstein v. Germany, 12 July 2001, application No.

7842527/98, paras. 82 - 83).

79No minētajām atziņām izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai nav

80aizsargājamu pamattiesību uz nākotnē iespējamu peļņas gūšanu no

81dalības iepirkuma procedūrā. Nedz Satversmes 105. pants, nedz

82Konvencijas Pirmā protokola 1. pants neparedz tiesisko

83aizsardzību personas iespējām nākotnē gūt peļņu, jo šāda iespēja

84nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu.

85Līdz ar to apstrīdētā norma

86neaizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā

87nostiprinātās pamattiesības un tiesvedība daļā par apstrīdētās

88normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama.

1Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki

2Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

3tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." No

4konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās

5normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

6kas garantē visu personu vienlīdzību likuma priekšā, jo lietā nav

7strīda par apstrīdētās normas neatbilstību diskriminācijas

8aizlieguma principam.

916.1. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

10vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

11tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

12visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

13privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

14piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

15nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

16tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

17Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

18tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nonivelēšanu, jo

19"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

20sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001.

21gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

22secinājumu daļas 6. punkts).

23Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

24atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

25izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

26attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

27kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

28un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

29atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

30personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

31saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001.

32gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

33secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra

34sprieduma lietā

35Nr. 2008-37-03

367. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un

37saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas

38attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem

39mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.

40decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu

41daļas 3. punktu).

4216.2. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

43Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

44principam, ir nepieciešams noskaidrot:

451) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

46pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

472) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

48pret šīm personām;

493) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

50proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

51princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

522. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

53punktu).

1Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma atbilst

2Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības

3principam, nepieciešams salīdzināt vismaz divas personu

4grupas.

5Pieteikuma iesniedzēja norāda uz Satversmes tiesas praksi,

6kurā ir atzīts, ka viena tirgus dalībnieki atrodas vienādos un

7salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2004.

8gada 9. februāra sprieduma lietā Nr.

92003-21-0306 9.2. punktu). Līdz ar to Pieteikuma

10iesniedzēja uzskata, ka visi uzņēmumi, kuri piedalās vai ir

11ieinteresēti piedalīties iepirkuma procedūrās par informācijas

12tehnoloģiju pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanu, atrodas

13vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

14Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētā norma ir attiecināma uz

15visiem iespējamiem iepirkuma procedūras pretendentiem, tomēr tās

16piemērošanas negatīvās sekas izpaužas vienīgi attiecībā uz tiem

17pretendentiem, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam

18izslēgšanas kritērijam.

19Šajā lietā par salīdzināmo grupu nošķiršanas kritēriju ir

20atzīstams pretendenta darba ņēmēju

21vidējais atalgojums. Apstrīdētā norma aizliedz

22pretendentiem, kuru darba ņēmēju

23vidējais atalgojums ir mazāks par 70 procentiem no nozares

24vidējiem rādītājiem valstī, turpināt dalību iepirkuma procedūrā.

25Savukārt pārējo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma

26procedūrā apstrīdētā norma neierobežo. Šādā situācijā ir

27iespējams nošķirt divas pretendentu grupas atkarībā no to darba

28ņēmējiem izmaksātā atalgojuma apmēra salīdzinājumā ar attiecīgās

29nozares vidējiem rādītājiem.

30Lai arī kāds būtu abu pretendentu grupu darba ņēmējiem

31izmaksātā atalgojuma apmērs, visi pretendenti piedalās vai ir

32ieinteresēti piedalīties iepirkuma procedūrās par tiesībām sniegt

33informācijas tehnoloģiju pakalpojumus valsts vai pašvaldību

34iestādēm. Līdzīgi arī visās citās komercdarbības nozarēs

35darbojošies uzņēmumi, kuri piedalās iepirkuma procedūrās vai ir

36ieinteresēti iegūt publiskā iepirkuma līguma noslēgšanas

37tiesības, atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

38apstākļos.

39Līdz ar to pretendenti, kuru darba ņēmēju

40vidējais atalgojums ir lielāks par apstrīdētajā normā

41noteikto 70 procentu robežu, un pretendenti, kuru darba ņēmēju

42vidējais atalgojums ir mazāks par apstrīdētajā normā noteikto 70

43procentu robežu, atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

44apstākļos.

1Apstrīdētā norma nosaka kritēriju, kurš raksturo

2iepirkuma procedūras pretendentus. Šis kritērijs ir attiecināms

3uz visiem iepirkuma procedūras dalībniekiem. Tomēr, vērtējot

4apstrīdēto normu kopsakarā ar Publisko iepirkumu likuma 39. panta

5pirmās daļas tekstu, ir konstatējams, ka tā kalpo par kritēriju

6pretendentu izslēgšanai no dalības iepirkuma procedūrā.

7Tātad komersanti, kuru darba

8ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi ir lielāki par apstrīdētajā

9normā noteikto 70 procentu robežu, var turpināt dalību

10iepirkuma procedūrā. Savukārt tie pretendenti, kuri atbilst

11apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam, zaudē tiesības turpināt dalību iepirkuma

12procedūrā.

13Līdz

14ar to apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personu

15grupām, kuras atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

16apstākļos.

1Vienlīdzības princips neliedz likumdevējam noteikt

2atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un

3salīdzināmos apstākļos, tomēr šādai atšķirīgai attieksmei ir

4nepieciešams objektīvs un saprātīgs pamats jeb atšķirīgās

5attieksmes leģitīmais mērķis (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

611. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 17. punktu).

7Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka apstrīdētās normas

8leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības veicināšana un

9citu personu tiesību aizsardzība (sk. lietas materiālu 1. sēj.

1041. lpp.).

11Finanšu ministrija, pēc kuras priekšlikuma apstrīdētā norma

12tika iekļauta Saeimas darba kārtībā, ir norādījusi, ka

13apstrīdētās normas izstrādi prasīja problēmas, kas saistītas ar

14nodokļu nomaksu, kā arī relatīvi augstais nereģistrētās

15nodarbinātības līmenis Latvijā. Diezgan daudzi darba devēji

16izvairoties maksāt nodokļus par saviem darbiniekiem vai arī

17nemaksājot tos pilnā apmērā. Šādi pretendenti negodīgi iegūstot

18priekšrocības iepirkuma procedūrā, jo varot piedāvāt salīdzinoši

19zemākas cenas. Līdz ar to esot nepieciešams stimulēt uzņēmējus

20darboties "formālās ekonomikas" ietvaros (sk. lietas

21materiālu 2. sēj. 57. lpp.).

22Arī Noteikumiem Nr. 761, ar

23kuru palīdzību tiek nodrošināta apstrīdētās normas piemērošana,

24pievienotajā anotācijā norādīts, ka apstrīdētās normas mērķis

25ir panākt, lai par valsts līgumu dalībniekiem kļūtu tie

26piegādātāji, attiecībā uz kuriem "aplokšņu algu"

27maksāšanas varbūtība ir iespējami maza, kā arī sekmēt nodokļu,

28tajā skaitā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu,

29nomaksu [sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

30"Noteikumi par informācijas par vidējiem darba ienākumiem un

31deklarētajiem gada apliekamajiem ienākumiem apkopošanu,

32sagatavošanu un publicēšanu" sākotnējās ietekmes novērtējuma

33ziņojuma (anotācijas)2. daļas 3. punktu,

34http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40181902&mode=mk&date=2010-08-10].

35Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, pirmām kārtām

36ir vēlējies izslēgt pretendentus, kuri pilnībā nepilda nodokļu

37maksāšanas saistības, no turpmākas dalības iepirkuma procedūrā.

38Apstrīdētā norma stimulē uzņēmējus maksāt nodokļus, kā arī

39nodrošina godīgu konkurenci iepirkuma procedūras pretendentu

40vidū.

41Līdz ar to par apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir

42uzskatāma sabiedrības labklājības veicināšana un citu personu

43tiesību aizsardzība, kas izpaužas kā nodokļus nepilnīgi maksājošo

44pretendentu izslēgšana no dalības iepirkuma procedūrā,

45pilnvērtīgas nodokļu iekasēšanas sekmēšana un iepirkuma

46procedūras pretendentu godīgas konkurences

47nodrošināšana.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesa pārbauda:

31) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

4sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

5mērķi;

62) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

7nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

8līdzekļiem;

93) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

10sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

11kaitējumu.

12Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

13kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

14principam un ir atzīstama par prettiesisku (sk.,

15piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā

16Nr. 2010-50-03 12. punktu).

1Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai ar

2likumdevēja izraudzītajiem līdzekļiem ir iespējams sasniegt

3apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un vai šie līdzekļi neierobežo

4tādu personu tiesības, kuru tiesības ierobežot likumdevējs nav

5vēlējies.

621.1. Zems darba ņēmēju

7vidējais atalgojums salīdzinājumā ar citu tās pašas nozares

8uzņēmumu izmaksāto atalgojumu var tikt uzskatīts par apstākli,

9kas norāda uz iespējamo pretendenta izvairīšanos no nodokļu

10nomaksas. Tādējādi var piekrist Saeimas paustajam viedoklim, ka

11daļa pretendentu, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajām

12pazīmēm, patiesi izvairās no nodokļu nomaksas.

13Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pretendenti, kuri

14atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam kritērijam un izvairās no

15nodokļu nomaksas, tiek izslēgti no dalības iepirkuma procedūrās.

16Līdz ar to tiek sasniegts apstrīdētās normas leģitīmais mērķis,

17jo tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumu neiegūst tādi

18pretendenti, kuri izvairās no nodokļu nomaksas. Tādējādi tiek

19aizsargāta arī godīga konkurence pretendentu vidū, jo piedalīties

20iepirkuma procedūrā var vienīgi tie pretendenti, par kuru nodokļu

21saistību izpildi nav šaubu.

22Līdz ar to likumdevēja izraudzīto

23leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar apstrīdētajā normā

24ietvertajiem līdzekļiem.

2521.2. Tomēr jautājums, vai apstrīdētā norma sasniedz

26savu leģitīmo mērķi, ir vērtējams kopsakarā ar apstrīdētās normas

27piemērošanas praksi.

28Apstrīdētā norma balstās uz attiecību starp konkrēta iepirkuma

29procedūras pretendenta darba ņēmējiem noteiktā periodā izmaksātā

30vidējā atalgojuma apmēru un attiecīgās nozares komersantu

31vidējiem rādītājiem valsts mērogā. Apstrīdētā norma neparedz tās

32piemērotājam pienākumu pārliecināties, vai konkrētais iepirkuma

33procedūras pretendents, kurš atbilst apstrīdētajā normā

34noteiktajam izslēgšanas kritērijam, ir izvairījies pildīt nodokļu

35nomaksas saistības pret valsti un vai tā izslēgšana no dalības

36iepirkuma procedūrā atbilst apstrīdētās normas leģitīmajam

37mērķim. Turklāt nedz apstrīdētā norma, nedz citas Publisko

38iepirkumu likuma normas neparedz iespēju izslēgt no iepirkuma

39procedūras tādus pretendentus, kuru darba ņēmēju vidējais

40atalgojums pārsniedz 70 procentus no attiecīgās nozares vidējiem

41rādītājiem, bet kuri nav godprātīgi pildījuši nodokļu nomaksas

42saistības. Tātad apstrīdētā norma var ierobežot tādu personu

43tiesības, kuras ir izpildījušas visas nodokļu nomaksas saistības,

44taču tā nenodrošina iespēju izslēgt visus tos pretendentus, kuri

45nemaksā nodokļus pilnā apmērā, jo ne uz visiem ir attiecināms

46apstrīdētajā normā ietvertais izslēgšanas kritērijs.

47Tādējādi, piemērojot apstrīdēto normu, no dalības iepirkuma

48procedūrās tiek atstādināti visi pretendenti, kuri formāli

49atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam.

50Tam apstāklim, vai iepirkuma procedūras pretendents ir veicis

51normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus, apstrīdētās

52normas piemērošanas procesā nav nozīmes. Arī VID atzīst, ka apstrīdētā norma var

53ierobežot tādu pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma

54procedūrās, kuri ir nokārtojuši visas nodokļu samaksas saistības

55(sk. lietas materiālu 2. sēj. 104. lpp.).

56Var piekrist Tiesībsarga

57paustajam viedoklim, ka likumdevējam nav bijis mērķa ierobežot

58nodokļus maksājošo pretendentu tiesības, jo normatīvajos aktos

59nav noteikts aizliegums maksāt zemāku algu par nozares vidējo

60algu vai piesaistīt apakšuzņēmējus līguma izpildei (sk. lietas

61materiālu 1. sēj. 200. lpp.). Kā apstiprina lietas dalībnieku

62un pieaicināto personu paustie viedokļi, var būt dažādi iemesli,

63kuru dēļ pretendents darba ņēmējiem izmaksā zemāku atalgojumu par

64attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem. Piemēram, Latvijas

65Pašvaldību savienība norādījusi, ka salīdzinoši zems atalgojums

66var būt nesen dibinātos uzņēmumos vai arī tādos uzņēmumos, kuri

67kādu laiku nav veikuši aktīvu saimniecisko darbību. Turklāt ir

68vērojamas arī reģionālas atalgojuma atšķirības, proti, Rīgas

69uzņēmumos parasti tiek maksātas salīdzinoši lielākas algas nekā

70citos valsts reģionos (sk. lietas materiālu 2. sēj.

7154. - 55. lpp.). Savukārt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības

72kamera norādījusi, ka nepilna laika darbinieku nodarbināšanas

73rezultātā var samazināties pretendenta darba ņēmējiem kopumā

74izmaksātā vidējā atalgojuma apmērs (sk. lietas materiālu 2.

75sēj. 120. lpp.). Turklāt pastāv arī dažādi veidi, kā

76izvairīties no izslēgšanas pamatojoties uz apstrīdēto normu,

77piemēram, nodibinot jaunu uzņēmumu vai arī mainot pretendenta

78piederību konkrētai NACE 2. red. nozarei.

79Tādējādi var būt dažādi

80iemesli, kuru dēļ pretendents atbilst apstrīdētajā normā

81noteiktajam izslēgšanas kritērijam, kaut arī ir godprātīgi veicis

82visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus.

83Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir ierobežot vienīgi tādu

84pretendentu tiesības, kuri nav pilnībā izpildījuši nodokļu

85nomaksas saistības.

86Līdz ar to apstrīdētā norma var

87ierobežot tādu pretendentu tiesības, kuri ir izpildījuši visas

88nodokļu maksāšanas saistības pret valsti, bet neierobežot tādu

89pretendentu tiesības, kuri šīs saistības nav izpildījuši

90pilnībā.

1Vērtējot, vai

2apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar

3indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

4Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē apstrīdētajā normā ietvertā

5tiesību ierobežojuma raksturs.

622.1. Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

7Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas

8par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas

9Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

10nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot

11nacionālos normatīvos aktus, lai pēc iespējas novērstu pretrunas

12starp Latvijas nacionālajām un Eiropas Savienības tiesībām

13(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

14Nr. 2007-11-03 24.2. punktu).

15Ņemot vērā to, ka iepirkuma procedūras tiek regulētas ne vien

16ar Publisko iepirkumu likuma normām, bet arī ar Eiropas

17Savienības tiesībām, Latvijas tiesību akti ir interpretējami

18tādējādi, lai nerastos pretrunas starp šīm tiesību sistēmām,

19ciktāl tas neskar Satversmē ietvertos pamatprincipus. Izvērtējot

20iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritērijus, jāņem

21vērā Latvijas pārņemto direktīvu prasības un Eiropas Savienības

22Tiesas judikatūrā nostiprinātā direktīvu interpretācija (sk.

23Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

242007-11-03 25.4. punktu).

25Eiropas Savienības Tiesa

26atzinusi, ka dalībvalstis ir tiesīgas paplašināt

27direktīvās noteikto iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritēriju loku. Tomēr

28šādas tiesības ir izmantojamas vienīgi tiktāl, ciktāl tas

29nodrošina vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu

30ievērošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma

31Assitur lietā, C-538/07, 23. punktu). Turklāt šādi pasākumi nedrīkst

32pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgo ierobežojumu

33leģitīmo mērķi (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma

34Michaniki lietā, C-213/07, 48. punktu un sprieduma Fabricom

35lietā, C-21/03 un C-34/03, 34. punktu).

36Līdz ar to Satversmes tiesai ir

37jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nav

38iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

39līdzekļiem.

40Eiropas Savienības Tiesa ir arī norādījusi, ka kopienu

41tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts

42tiesību normu, ar ko, kaut arī tiecoties sasniegt leģitīmu mērķi

43- vienādu attieksmi pret pretendentiem un pārskatāmību, netiek

44ievērots samērīguma princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas

45sprieduma Michaniki lietā, C-213/07, 69. punktu, sprieduma

46Assitur lietā, C-538/07, 30. punktu un sprieduma Fabricom lietā,

47C-21/03 un C-34/03, 33. un 35. punktu).

48Kaut arī konkrētajās Eiropas Savienības Tiesas lietās netika

49vērtēti apstrīdētajai normai analoģiska satura izslēgšanas

50kritēriji, tomēr no tās spriedumiem izriet nepārprotams

51secinājums, ka tiesību ierobežošana uz neapstrīdamas prezumpcijas

52pamata nav pieļaujama, ja ar to tiek pārkāpts vienlīdzības,

53samērīguma un pārskatāmības princips. Apstrīdētajā normā ietvertā

54izslēgšanas kritērija formālais raksturs un piemērošanas kārtība

55neļauj šīs normas piemērotājam pārliecināties par konkrētā

56pretendenta nodokļu saistību izpildi un izslēgšanas pamatotību.

57Tādējādi likumdevējam ir jāizvēlas tādi apstrīdētās normas

58leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kuri ļauj pārliecināties

59par pretendenta nodokļu nomaksas saistību izpildi.

60Līdz ar to pretendenta izslēgšana no

61dalības iepirkuma procedūrā uz neatspēkojamas prezumpcijas pamata

62nav pieļaujama.

6322.2. Satversmes tiesa jau norādīja, ka apstrīdētā

64norma ietver formālu kritēriju, kas tiek piemērots visiem

65iepirkuma procedūras pretendentiem, nepārbaudot, vai tie ir

66izpildījuši nodokļu nomaksas saistības pret valsti. Tādējādi

67pretendentam, kurš ir izpildījis visas nodokļu maksāšanas

68saistības, nav iespējas pierādīt, ka tā izslēgšanai no dalības

69iepirkuma procedūrā nav pamata.

70Var piekrist Finanšu

71ministrijas un VID paustajam viedoklim, ka apstrīdētā norma

72vērtējama kopsakarā ar Noteikumu Nr. 761 normām. Minēto noteikumu 11.

73punkts paredz vairākus nosacījumus pretendenta darba ņēmējiem

74izmaksātā atalgojuma pārrēķina veikšanai, tostarp nepilna laika

75darbinieku nodarbināšanu un īpatsvaru uzņēmumā, kā arī šo

76darbinieku atalgojuma apmēru. Tomēr Noteikumu Nr. 761 piemērošana

77ļauj novērst nodokļus maksājošo pretendentu izslēgšanu no dalības

78iepirkuma procedūrā tikai izņēmuma gadījumos. Apstrīdētā norma

79var ierobežot nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties

80iepirkuma procedūrās arī citos gadījumos, kad Noteikumu Nr. 761

81piemērošana nepalīdz šo problēmu atrisināt.

82Satversmes tiesa atzīst, ka

83likumdevējam piemīt rīcības brīvība, nosakot iepirkuma procedūru

84pretendentu izslēgšanas kritērijus, ciktāl tie nodrošina

85pārskatāmības un vienlīdzības principu ievērošanu publisko

86iepirkumu jomā. Tomēr, izmantojot savu rīcības brīvību,

87likumdevējam jāizvēlas tādi līdzekļi, kuri pēc iespējas mazāk

88ierobežotu personu tiesības. Apstrīdētās normas trūkumi izriet no

89tās stingri formālās piemērošanas kārtības, atbilstoši kurai šīs

90normas piemērotājam nav jāpārliecinās, vai aizdomas par

91pretendenta nodokļu saistību nepilnīgo izpildi ir pamatotas, un

92pašam pretendentam nav iespējas pierādīt, ka tam nav nodokļu

93parādu pret valsti.

94Satversmes tiesa jau ir

95norādījusi uz dažādajiem iemesliem, kuru dēļ pretendenta darba

96ņēmēju vidējais atalgojums var būt zemāks par apstrīdētajā normā

97noteikto 70 procentu robežu. Ja apstrīdētās normas piemērotājam

98būtu piešķirta rīcības brīvība izvērtēt pretendenta izslēgšanas

99nepieciešamību un atbilstību leģitīmajam mērķim, tad pretendents

100varētu iesniegt iepirkuma komisijai paskaidrojumus par

101salīdzinoši zemā darba ņēmēju atalgojuma iemesliem. Izvērtējot

102šos paskaidrojumus, iepirkuma komisija varētu lemt, vai

103salīdzinoši zemajam pretendenta darba ņēmēju atalgojumam ir

104objektīvi iemesli. Šādā gadījumā tiktu pieļauta arī tādu

105pretendentu dalība iepirkuma procedūrā, kuri ir pilnībā

106izpildījuši savas nodokļu nomaksas saistības, lai gan atbilst

107apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam. Tādējādi

108apstrīdētās normas leģitīmais mērķis joprojām tiktu sasniegts.

109Minētais neizslēdz likumdevēja iespējas izvēlēties arī citus

110mazāk ierobežojošus apstrīdētās normas leģitīmā mērķa

111sasniegšanas līdzekļus, kuri nodrošinātu nodokļus maksājošo

112pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā.

113Līdz

114ar to apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar

115personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

1Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

2atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no samērīguma principa

3kritērijiem, tad tā neatbilst arī visam samērīguma principam un

4ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007

5.gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

62006-42-01 11. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertie

7līdzekļi nav piemēroti tās leģitīmā mērķa sasniegšanai attiecībā

8pret daļu no pretendentiem, jo ierobežo nodokļus pilnībā

9maksājošu pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā.

10Turklāt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt

11ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi

12Satversmes tiesai nav nepieciešams izvērtēt, vai sabiedrības

13ieguvums ir lielāks par indivīdu tiesību aizskārumu. Līdz ar to

14apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 91.

15panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.

16Papildus ir vērtējams, vai NACE 2. red. klasifikatora izmantošanu

17konkrētas nozares vidējā atalgojuma aprēķināšanā var uzskatīt par

18objektīvu kritēriju, uz kura pamata var tikt ierobežotas tiesības

19piedalīties iepirkuma procedūrās.

20Likumdevējam ir pienākums

21izvēlēties tādus līdzekļus, kuri ļauj sasniegt apstrīdētās normas

22leģitīmo mērķi, konkrētajā gadījumā ‑ izslēgt nodokļus nemaksājošos komersantus no

23dalības iepirkuma procedūrās. Tomēr šie līdzekļi nedrīkst

24ierobežot to pretendentu tiesības, kuri ir godprātīgi maksājuši

25visus nodokļus, bet nespēj nodrošināt saviem darba ņēmējiem par

2670 procentiem no attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem lielāku

27vidējo algu. Apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums

28ierobežo tādu personu tiesības, kuras ir godprātīgi maksājušas

29nodokļus, un leģitīms mērķis šādu personu tiesību ierobežošanai

30nav konstatējams.

31Lai nepārsniegtu apstrīdētās

32normas leģitīmo mērķi, likumdevējam ir vai nu jāizvēlas tādi

33līdzekļi, kuri neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu

34tiesības turpināt dalību iepirkuma

35procedūrās, vai arī jānosaka tāda tiesiskā kārtība, lai

36pretendents varētu pierādīt, ka ir veicis visus normatīvajos

37aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Tādējādi likumdevējam

38saglabājas rīcības brīvība, izvēloties leģitīmā mērķa

39sasniegšanai piemērotākos līdzekļus, ciktāl tie neierobežo

40nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma

41procedūrās.

42Satversmes tiesa norāda, ka

43Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 7., 8. un 9.

44punktā ir ietverti pretendentu izslēgšanas kritēriji, kuri pēc

45sava satura līdzinās apstrīdētajai normai. Kaut arī minētās

46normas pieteikumā netika apstrīdētas un šīs lietas ietvaros nav

47vērtētas, likumdevējam būtu jāpārbauda attiecīgo izslēgšanas

48kritēriju atbilstība šajā spriedumā norādītajiem

49apsvērumiem.

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

2atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža

3(sk. lietas materiālu 1. sēj. 11. lpp.). Šāds lūgums ir

4pamatots ar apsvērumu, ka tādā gadījumā visi pretendenti, kuri ir

5izslēgti no dalības iepirkuma procedūrās, gūs iespēju celt

6prasību par zaudējumu atlīdzību, tādējādi nodrošinot savu

7aizskarto tiesību aizsardzību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9.

8lpp.).

9Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

10tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

11augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

12neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

13Satversmes tiesa nav lēmusi citādi.

14Iepirkuma procedūra, no kuras

15Pieteikuma iesniedzēja tika izslēgta, pamatojoties uz apstrīdēto

16normu, ir noslēgusies, un agrākā tiesiskā stāvokļa atjaunošana,

17neapdraudot valsts funkciju sekmīgu izpildi, nav iespējama.

18Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētās normas atzīšana par

19spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku nav piemērojama gadījumos,

20kad nav iespējams atjaunot agrāko tiesisko stāvokli (sk.

21Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

22lietā Nr. 2010-71-01 26.punktu).

23Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

24Pieteikuma iesniedzējai nav pamattiesību uz peļņas gūšanu no

25dalības publiskā iepirkuma procedūrā. Tātad Pieteikuma

26iesniedzējas tiesību aizskārums nav uzskatāms par tik būtisku,

27lai vajadzētu paredzēt īpašus apstrīdētās normas spēkā esamības

28noteikumus attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju.

29Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32.

30panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā

31par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

32apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad Saeima to vietā

33pieņems jaunas normas, neradītu personām Satversmē garantēto

34pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

35valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes

36tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

3725. punktu).

38Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

39par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

40spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus konstitucionālajai tiesai

41likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

42lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

43stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009.

44gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1.

45punktu).

46Atzīstot apstrīdēto normu par

47neatbilstošu Satversmei, Satversmes tiesa nav atzinusi, ka

48likumdevējam nebūtu tiesību noteikt šāda rakstura tiesību

49ierobežojumus, bet gan norādījusi, ka likumdevēja izraudzītie

50līdzekļi nedrīkst ierobežot nodokļus maksājošo iepirkuma

51procedūru pretendentu tiesības. Tādējādi likumdevējam ir iespēja

52pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto tiesisko regulējumu,

53paredzot mehānismu, kas nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo

54mērķi un neaizskartu nodokļus maksājošo pretendentu tiesības.

55Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar sprieduma spēkā

56stāšanās brīdi vai atpakaļvērsta spēka piešķiršana spriedumam

57likumdevēja izraudzītā leģitīmā mērķa sasniegšanu padarītu

58neiespējamu. Līdz ar to šajā lietā piemērotākais risinājums ir

59normas atzīšana par spēkā neesošu ar konkrētu nākotnes brīdi,

60dodot likumdevējam laiku pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto

61tiesisko regulējumu vai arī izvērtēt nepieciešamību vispār

62izslēgt apstrīdēto normu no Publisko iepirkumu likuma.

63Līdz ar to Satversmes tiesa nolemj,

64ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012. gada 1. martā.

65Nolēmumu

66daļa

67Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

68Satversmes tiesa

69nosprieda:

701) izbeigt tiesvedību daļā par

71Publisko iepirkumu likuma 39.

72panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību Satversmes 105.

73pantam;

742) atzīt Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās

75daļas 6. punktu, ciktāl tas ierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma

76procedūru kandidātu un pretendentu tiesības, par neatbilstošu

77Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no

782012. gada 1. marta.

79Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

80Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

81Tiesas sēdes priekšsēdētājs

82G.Kūtris