15. pants

1Satversmes 105. pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu

2nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības

3var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

4atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

5gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

6atlīdzību."

715.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

8paustajiem viedokļiem secināms, ka uzskati par to, vai apstrīdētā

9norma aizskar Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības,

10ir atšķirīgi. Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar

11jautājumus par īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to

12izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105.

13panta pirmajiem trim teikumiem.

14Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo

15tās ekonomiskās intereses, kuras ir saistītas ar peļņas gūšanu un

16kuras aizsargā Satversmes 105. pants. Savukārt Tiesībsargs paudis

17viedokli, ka apstrīdētā norma nav vērtējama Satversmes 105. panta

18kontekstā, jo spēkā esošās tiesību normas nedod personai tiesisku

19pamatu sagaidīt, ka tieši ar to tiks noslēgts publiskā iepirkuma

20līgums, kura izpildes rezultātā šī persona varēs gūt mantisku

21labumu. Satversmes 105. pants aizsargājot nevis jebkuras, bet

22tikai tādas ekonomiskās intereses, kuru īstenošanās ir likumīgi

23un noteikti sagaidāma. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

24noskaidros Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību saturu un

25izvērtēs, vai apstrīdētā norma ierobežo šīs pamattiesības.

2615.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

27pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

28valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

29izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

30sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

31Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem

32vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

33Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

34konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas

35līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

36saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

37pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas. Valsts pienākums

38ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

39Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

40cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

41saistošiem starptautiskajiem līgumiem (sk. Satversmes tiesas

422008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.

43punktu).

44Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka starptautiskie

45cilvēktiesību dokumenti nedefinē jēdziena "īpašums"

46saturu. Šādas definīcijas neesamība saistīta ar to, ka dažādās

47tiesību sistēmās īpašuma jēdziena saturs ir atšķirīgs. Tāpēc

48satura noskaidrošanā svarīga nozīme ir Eiropas cilvēktiesību

49aizsardzības institūciju sniegtajai šā jēdziena interpretācijai

50(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā

51Nr. 2008-12-01 8. punktu).

52Eiropas Cilvēktiesību tiesas

53praksē ir nostiprināta atziņa, ka Konvencijas Pirmā

54protokola 1. pants ietver trīs

55atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

56tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta

57otrais teikums nosaka īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

58īpašuma atņemšanas nosacījumus, un, treškārt, panta otrajā daļā

59atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

60saskaņā ar vispārējām interesēm (sk., piemēram, Satversmes

61tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2010-47-01 7.2.

62punktu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu

63lietā AGOSI v. the United Kingdom, 24 October 1986,

64application Nr. 9118/80, para. 48).

65Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

66tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

67visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

68izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

69gribas. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka par

70īpašumu Konvencijas izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi

71prasījumi, proti, tādi, kuru izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv

72skaidrs tiesisks pamats. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu

73vienīgi tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var

74apmierināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

75oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu vai

76Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā Prince Hans-Adam

77II of Liechtenstein v. Germany, 12 July 2001, application No.

7842527/98, paras. 82 - 83).

79No minētajām atziņām izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai nav

80aizsargājamu pamattiesību uz nākotnē iespējamu peļņas gūšanu no

81dalības iepirkuma procedūrā. Nedz Satversmes 105. pants, nedz

82Konvencijas Pirmā protokola 1. pants neparedz tiesisko

83aizsardzību personas iespējām nākotnē gūt peļņu, jo šāda iespēja

84nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu.

85Līdz ar to apstrīdētā norma

86neaizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā

87nostiprinātās pamattiesības un tiesvedība daļā par apstrīdētās

88normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama.