Par Civilprocesa likuma 495.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

3teikumam.

4Viena no šķīrējtiesas procesa priekšrocībām esot strīda

5izskatīšanas ātrums, un šķīrējtiesas jurisdikcijas pamats esot

6šķīrējtiesas līgums. Tādējādi šķīrējtiesas tiesības lemt par tās

7jurisdikciju esot nesaraujami saistītas arī ar tiesībām lemt par

8šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vai neesamību. Ja pastāvētu

9iespēja jautājumu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību izskatīt

10vispārējās jurisdikcijas tiesā, tad persona varētu izvairīties no

11savu saistību izpildes.

12Valsts neesot atbildīga par šķīrējtiesas procesā pieļautiem

13pamattiesību pārkāpumiem, tomēr valstij esot pienākums nodrošināt

14līdzekļus aizsardzībai pret šķīrējtiesas procesā pieļautiem

15procesuālo tiesību pārkāpumiem. Šā iemesla dēļ Civilprocesa

16likuma 536. pantā noteikti gadījumi, kādos vispārējās

17jurisdikcijas tiesa neatzīst šķīrējtiesas procesa rezultātu.

18Ja kāda no šķīrējtiesas procesa pusēm ceļ iebildumus, norādot

19uz šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību vai iespējamu viltojumu,

20šķīrējtiesai esot pienākums lemt par izteikto iebildumu

21pamatotību, tostarp arī izlemt pieteikto lūgumu par ekspertīzes

22noteikšanu. Ja vispārējās jurisdikcijas tiesa konstatē, ka

23šķīrējtiesa nav izlēmusi puses pieteikto lūgumu par ekspertīzes

24noteikšanu, tā varot lemt par to, vai minētā lūguma neizlemšana

25nav uzskatāma par tādu šķīrējtiesas procesa pārkāpumu, kas varētu

26būt pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu.

27Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 2. punkts noteic,

28ka pieteikumam par izpildu raksta izsniegšanu pievieno dokumentu,

29kas apliecina pušu rakstveida vienošanos par strīda nodošanu

30izskatīšanai šķīrējtiesā, vai notariāli apliecinātu tā norakstu.

31Minētā dokumenta iesniegšana dodot tiesai iespēju pārliecināties

32par šķīrējtiesas klauzulas esamību. Ja pieteikumam nav pievienots

33Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 2. punktā norādītais

34dokuments, tiesnesis pieņemot lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez

35virzības un nosakot termiņu trūkumu novēršanai. Ja noteiktajā

36termiņā persona nav iesniegusi trūkstošos dokumentus, tiesnesis

37pieņemot lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu un nosūtot to

38atpakaļ iesniedzējam.

39Vispārējās jurisdikcijas tiesai, izlemjot pieteikumu par

40šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, esot pienākums

41izvērtēt, vai šķīrējtiesa, taisot nolēmumu, nav pārkāpusi savas

42kompetences robežas. Ja lietas dalībnieks saskaņā ar Civilprocesa

43likuma 534.1 panta otrās daļas 4. punktu paskaidrojumā

44norāda, piemēram, uz iespējamu šķīrējtiesas līguma viltojumu,

45vispārējās jurisdikcijas tiesai esot tiesības pieprasīt no

46šķīrējtiesas nepieciešamos lietas materiālus vai visu lietu, lai

47pārbaudītu paskaidrojumā norādīto apstākļu esamību. Tāpat

48vispārējās jurisdikcijas tiesai esot tiesības izprasīt

49šķīrējtiesas līguma oriģinālu, lai pirms izpildu raksta

50izsniegšanas to nosūtītu ekspertīzes veikšanai. Līdz ar to spēkā

51esošais Civilprocesa likuma regulējums paredzot efektīvu

52šķīrējtiesas procesa kontroles mehānismu vispārējās jurisdikcijas

53tiesā un nodrošinot personai tiesības uz taisnīgu tiesu.

54Ja ir pamatotas aizdomas par noziedzīgu nodarījumu, kas

55saistīts ar iespējamu līguma viltošanu, personai esot tiesības

56iesniegt pieteikumu izmeklēšanas iestādē. Kriminālprocesa likuma

57371. panta pirmā daļa uzliekot par pienākumu procesuāli

58pilnvarotai amatpersonai uzsākt kriminālprocesu savas kompetences

59ietvaros sakarā ar jebkuru Kriminālprocesa likuma 369. pantā

60minēto iemeslu. Savukārt jautājuma par izpildu raksta izsniegšanu

61izlemšana šādā gadījumā esot apturama līdz brīdim, kad stājas

62spēkā galīgais nolēmums kriminālprocesā.

63Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pilnvarotā pārstāve Tiesu

64sistēmas politikas departamenta direktore Inita Ilgaža papildus

65norādīja, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesības vērtēt

66šķīrējtiesas kompetenci novestu pie tā, ka šķīrējtiesas process

67vairs nebūtu ātrs. Proti, jebkuram šķīrējtiesas procesa

68dalībniekam būtu iespēja vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

69ar iebildumiem pret šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

70Spēkā esošais regulējums par šķīrējtiesas sprieduma tiesiskuma

71kontroli izpildu raksta izsniegšanas stadijā aizsargājot personas

72tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja šķīrējtiesas procesā pieļauti

73būtiski procesuālie pārkāpumi, tad tiesa piemērojot Civilprocesa

74likuma 536. panta pirmās daļas 6. punktu un atsakot izpildu

75raksta izsniegšanu. Ja viena puse uzskata, ka šķīrējtiesas līgums

76ir viltots, tad izpildu raksta izsniegšanas procesā tā varot

77informēt tiesu par apsvērumiem, kas norāda uz būtiskiem

78šķīrējtiesas procesā pieļautiem pārkāpumiem.

79Pierādīšanas līdzekļi un pierādīšanas iespējas tiesvedības

80procesā šķīrējtiesā un tiesvedības procesā vispārējās

81jurisdikcijas tiesā būtiski neatšķiroties, un abi šie procesi

82esot balstīti uz sacīkstes principu. Tādējādi šķīrējtiesā

83pieņemtais nolēmums esot atkarīgs no katras puses aktivitātes un

84iniciatīvas.

85Šķīrējtiesu likuma izstrādāšanas laikā daudzi eksperti esot

86norādījuši, ka puses tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas

87tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci apdraudēšot

88šķīrējtiesas procesa mērķu sasniegšanu. Līdz ar to šķīrējtiesas

89process vairs nebūšot tik ātrs, jo jebkura puse to varēšot kavēt.

90Tādēļ Šķīrējtiesu likumā esot saglabāts tāds regulējums, kāds

91ietverts apstrīdētajā normā.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma, ciktāl tā nepieļauj vispārējās jurisdikcijas tiesā

4tiesvedību par šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību

5gadījumā, kad persona nav izteikusi gribu slēgt šķīrējtiesas

6līgumu, ir pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu.

7Valstij, atzīstot tādus alternatīvos strīdu izskatīšanas

8veidus kā šķīrējtiesa, to darbības regulējumam vajagot izvirzīt

9tādas pašas prasības kā valsts tiesu varai, proti - tiesas

10objektivitāte un taisnīgs nolēmums. Arī mehānismam, ar kuru

11valsts kontrolē šķīrējtiesu nolēmumus, vajagot nodrošināt to, lai

12valsts ar savu rīcību atzītu tikai tādu šķīrējtiesas procesu,

13kurā ir ievērots taisnīgums un objektivitāte.

14Latvijā šķīrējtiesas spriedums neesot pārsūdzams, un, lai tas

15tiktu izpildīts piespiedu kārtā, nepieciešams vērsties vispārējās

16jurisdikcijas tiesā ar lūgumu izsniegt izpildu rakstu. Tādējādi

17šķīrējtiesas kontrole esot koncentrēta tikai izpildu raksta

18izsniegšanas stadijā.

19Tiesībsargs uzsver, ka šķīrējtiesas tiesiskajā regulējumā esot

20konstatējami būtiski trūkumi, kas pieļaujot netaisnīgu

21tiesvedības procesu. Turklāt vispārējās jurisdikcijas tiesai

22piešķirtās tiesības labot šķīrējtiesas pieļautās kļūdas esot

23nepietiekamas.

24Tiesas sēdē Tiesībsarga pilnvarotā pārstāve Santa Tivaņenkova

25papildus norādīja, ka arī Tiesībsarga birojā tiekot saņemtas

26personu sūdzības par šķīrējtiesu darbību. Bieži nākoties

27saskarties ar situāciju, kad persona nemaz nav zinājusi, ka

28noticis šķīrējtiesas process, un to uzzinājusi vienīgi tad, kad

29pret to jau uzsākta piedziņa.

30Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas regulējums neesot

31pietiekams, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas spētu kontrolēt

32šķīrējtiesas procesa neatkarību un objektivitāti. Šis regulējums

33novedot pie tā, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas legalizējot

34šķīrējtiesu spriedumus un izsniedzot izpildu rakstu pat tajos

35gadījumos, kad šķīrējtiesas procesā nav uzrādīts līguma oriģināls

36un pārbaudīts, vai puses brīvi paudušas gribu šādu līgumu slēgt.

37Civilprocesa likums pieļaujot tādu situāciju, ka šķīrējtiesa

38taisot spriedumus, kas tikai formāli atbilstot likuma prasībām,

39bet būtībā esot balstīti uz spēkā neesošiem dokumentiem. Turklāt

40šādi šķīrējtiesas spriedumi saglabājot savu spēku pat tad, ja

41vispārējās jurisdikcijas tiesa atsaka izpildu raksta

42izsniegšanu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Tirdzniecības un

2rūpniecības kamera - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Šķīrējtiesas darbojoties

4privāto tiesību jomā, kur esot piemērojams dispozitivitātes

5princips - līdzēji ir tiesīgi paši izvēlēties, ar kādiem

6procesuāliem līdzekļiem aizstāvēt savas tiesības.

7Šķīrējtiesas līgums esot civiltiesisks līgums, uz kuru

8attiecoties civiltiesību normas par darījumu spēkā esamību.

9Tādējādi viltotam šķīrējtiesas līgumam neesot nekāda tiesiskā

10spēka. Savukārt šķīrējtiesai esot pienākums pārbaudīt, vai

11šķīrējtiesas līgums ir spēkā. Ja šķīrējtiesa atsakās izvērtēt

12jautājumu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vai iespējamo

13viltojumu, persona saskaņā ar Civilprocesa likumu esot tiesīga

14aizstāvēt savas pamattiesības izpildu raksta izsniegšanas

15stadijā.

16Tiesas sēdē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras

17pilnvarotais pārstāvis Edmunds Stankevičs papildus norādīja, ka

18šķīrējtiesu tiesnešiem jābūt augsti kvalificētiem juristiem, kuri

19savus pienākumus pilda godprātīgi un nepakļaujas nekādai

20ietekmei. Tas nozīmējot, ka attiecībā uz vienādiem faktiskiem un

21juridiskiem apstākļiem gan vispārējās jurisdikcijas tiesai, gan

22arī šķīrējtiesai būtu jāpieņem līdzīgs nolēmums. Šķīrējtiesas

23tiesnesim vajagot būt spējīgam konstatēt, ka šķīrējtiesas līgums

24ir viltots vai kādu citu iemeslu dēļ nav spēkā, jau to pilnvaru

25ietvaros, kuras likums viņam piešķīris. Tādējādi vēršanās

26vispārējās jurisdikcijas tiesā par šo jautājumu neesot

27nepieciešama.

1Pieaicinātā persona - Latvijas šķīrējtiesa -

2norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

3teikumam. Apstrīdētajā normā esot ietverts šķīrējtiesas

4kompetences princips, kas paredzot, ka pašai šķīrējtiesai ir

5tiesības lemt par tās jurisdikciju arī tad, ja tiek apstrīdēta

6šķīrējtiesas līguma esamība vai spēkā esamība. Saskaņā ar šo

7principu šķīrējtiesai nevajagot pārtraukt lietas izskatīšanu un

8gaidīt, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa izvērtēs jautājumu par

9strīda pakļautību šķīrējtiesai.

10Ja šķīrējtiesai nebūtu tiesību pašai lemt par savu kompetenci,

11tai nebūtu arī iespēju ievērot Civilprocesa likuma 493. panta

12ceturtajā daļā paredzētos termiņus. Turklāt nelabticīgiem

13šķīrējtiesas procesa dalībniekiem tiktu dota iespēja izvairīties

14no likumā paredzētā šķīrējtiesas līguma saistošā spēka.

15Šķīrējtiesas procesā tiekot piemērots pierādījumu brīvas

16vērtēšanas princips, kas paredzot, ka nevienam pierādījumam nav

17iepriekš noteikta spēka. Šķīrējtiesa pati izvērtējot visus lietā

18esošos pierādījumus to kopsakarā un pati novērtējot arī

19pierādījumu attiecināmību un pieļaujamību. Jebkurš šķīrējtiesas

20lietā nozīmīgs apstāklis esot uzskatāms par pierādītu, kad pēc

21lietā esošo pieļaujamo un attiecināmo pierādījumu pārbaudīšanas

22tiek izslēgtas saprātīgas šaubas par to, vai attiecīgais

23apstāklis nevarētu būt citāds.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Inga Kačevska

2- norāda, ka starptautisko šķīrējtiesu tiesību avotos

3šķīrējtiesas kompetences princips tiekot saprasts šādi: ja kāda

4no pusēm apstrīd šķīrējtiesas līguma spēku, šķīrējtiesas sastāvs

5var ne tikai noteikt savu jurisdikciju un turpināt skatīt strīdu,

6bet arī taisīt spriedumu pēc būtības. Tādējādi šķīrējtiesa esot

7pirmā, kas skata jautājumu par tās jurisdikciju. Tomēr

8šķīrējtiesas kompetences princips neliedzot pusēm tiesības

9vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu

10šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

11Situācija, kad šķīrējtiesas lēmumu par tās jurisdikciju nevar

12apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā, esot nepieņemama.

13Proti, šādā gadījumā pusei neesot pieejami nekādi citi tiesiskās

14aizsardzības līdzekļi, lai pierādītu, ka šķīrējtiesai nav

15jurisdikcijas. Turklāt praksē tādi gadījumi, kad šķīrējtiesa

16atsakās no savas jurisdikcijas, esot ļoti reti un Latvijā

17šķīrējtiesas process ne vienmēr tiekot izmantots labā ticībā.

18Vispārējās jurisdikcijas tiesas kontrole pār šķīrējtiesu esot

19nepieciešama, lai vairotu komersantu uzticību šķīrējtiesām.

20Tiesai esot jāpārliecinās, vai šķīrējtiesas spriedums ir taisīts,

21pamatojoties uz spēkā esošu šķīrējtiesas līgumu, un vai

22šķīrējtiesa, lemdama par tās jurisdikciju, nav pārkāpusi savas

23kompetences robežas.

24Pieņemot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu

25izpildi, vispārējās jurisdikcijas tiesai vajagot pārbaudīt, vai

26ir pievienots šķīrējtiesas līguma oriģināls. Kaut arī

27Civilprocesa likumā nav paredzēts tāds izpildu raksta

28neizsniegšanas pamats kā šķīrējtiesas līguma oriģināla trūkums,

29tomēr šis jautājums būtu vērtējams kopsakarā ar puses iebildumiem

30pret šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

31Civilprocesa likums neregulējot to, kas notiek ar šķīrējtiesas

32spriedumu, ja sakarā ar to netiek izsniegts izpildu raksts.

33Civilprocesa likuma 537. pantā esot uzskaitīti gadījumi, kad

34strīds ir izskatāms tiesā vai šķīrējtiesā atkārtoti, ja stājies

35spēkā lēmums par atteikumu izsniegt izpildu rakstu. Tomēr

36šķīrējtiesas spriedums nevarot zaudēt spēku automātiski. Pat tad,

37ja Latvijā izpildu raksts nav izsniegts, ieinteresētā puse varot

38mēģināt panākt šķīrējtiesas sprieduma izpildi citā valstī. Līdz

39ar to likumdevējam būtu jānosaka kārtība, kādā šķīrējtiesas

40spriedums atceļams vai atzīstams par spēkā neesošu.

41Inga Kačevska vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

42Latvijā būtu nepieciešams pilnībā ieviest Apvienoto Nāciju

43Organizācijas Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas

441985. gada Starptautiskās komerciālās šķīrējtiesas parauglikumu

45(turpmāk - Parauglikums). Parauglikums efektīvi darbojoties citās

46valstīs, tam esot izstrādāti plaši komentāri, un esot pieejama

47apjomīga tiesu prakse katra panta piemērošanā. Tādējādi tas

48palīdzēšot atrisināt daudzus šobrīd aktuālus ar šķīrējtiesām

49saistītus jautājumus.

50Tiesas sēdē pieaicinātā persona papildus norādīja, ka

51šķīrējtiesas procesa ātrums jau sen vairs neesot vērtējams kā

52pozitīva šķīrējtiesu iezīme. Par šķīrējtiesas procesa ātrumu

53svarīgākas esot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tās esot

54vērtējamas augstāk arī par procesuālās ekonomijas principu.

55Šķīrējtiesu darbībā esot nepieciešami būtiski uzlabojumi,

56īpaši attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas kontroli pār

57šķīrējtiesu darbību. Saeimā pieņemtais Šķīrējtiesu likums

58situāciju neuzlabojot.

1Pieaicinātās personas - sabiedrības ar ierobežotu

2atbildību "Resort Management" (turpmāk - Resort

3Management) - pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts

4Aleksandrs Kazačkovs tiesas sēdē norādīja, ka Latvijas

5šķīrējtiesa, izšķirot Pieteikuma iesniedzējas un Resort

6Management strīdu, esot rīkojusies saskaņā ar likumu.

7Latvijas šķīrējtiesa, izmantojot pierādīšanas līdzekļus, kuri

8bijuši tās rīcībā, esot noskaidrojusi, kuras minēto komersantu

9amatpersonas bija pilnvarotas slēgt vienošanos par lietas

10izskatīšanu šķīrējtiesā. To, ka Latvijas šķīrējtiesa strīdu

11izšķīrusi tiesiski, apliecinot arī vispārējās jurisdikcijas

12tiesa, kas izsniegusi izpildu rakstu Latvijas šķīrējtiesas

13sprieduma piespiedu izpildei.

14Neesot pamatoti arī apgalvojumi, ka Latvijas šķīrējtiesas

15tiesnesis, izšķirot Pieteikuma iesniedzējas un Resort

16Management strīdu, atradies interešu konflikta situācijā.

17Proti, esot jāņem vērā tas, ka Latvija "ir tomēr neliela

18valsts", un jo īpaši tas, ka juridiskās profesijas pārstāvji

19cits citu pazīst. Interešu konflikts nevarot būt vispārīgs, un,

20lai tas rastos, esot "jābūt tiešai saiknei un tiešai

21ietekmei no konkrētas personas".

22Satversmes tiesai, lemjot par vispārējās jurisdikcijas tiesas

23lēmumu apturēt izpildu raksta izsniegšanu, vajadzējis uzklausīt

24Resort Management viedokli. Tā kā Satversmes tiesa to

25neesot uzklausījusi, komersantam nākotnē varot rasties

26zaudējumi.

27Pieteikuma iesniedzēja ar savu rīcību esot novedusi Resort

28Management līdz maksātnespējai. Šā iemesla dēļ zvērinātu

29advokātu birojs "A. Kazačkovs un partneri" esot ļāvis

30Resort Management "kreditēties no advokātu

31biroja" un piešķīris iespēju par saņemtajiem juridiskajiem

32pakalpojumiem norēķināties vēlāk. Vienlaikus Aleksandrs Kazačkovs

33atzina, ka Valsts policijā uzsākts kriminālprocess par iespējamo

342011. gada 20. decembra vienošanās viltošanas faktu.

1Pieaicinātā persona - Dr. habil. iur. profesors

2Kalvis Torgāns - tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā normā

3ietvertais šķīrējtiesas kompetences princips esot starptautiski

4atzīts un Latvijai to vajadzētu pārņemt bez atrunām. Šķīrējtiesu

5darbībā tiešām esot konstatējamas atsevišķas problēmas. Piemēram,

6šķīrējtiesa nevarot nopratināt lieciniekus, šķīrējtiesu

7reglamenti netiekot kontrolēti, un lietas dalībnieki varot

8atteikties no šķīrējtiesas sprieduma motīvu daļas. Tāpat esot

9konstatējamas pretrunas atsevišķu tiesību normu interpretācijā.

10Tomēr konstitucionālajā sūdzībā minētā situācija šos jautājumus

11neskarot.

12Nevajadzētu izveidoties tādai situācijai, ka lieta nonāk

13šķīrējtiesā, kaut arī viens lietas dalībnieks tam nav devis savu

14piekrišanu. Tomēr izskatāmajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja ar

15sava pārstāvja starpniecību esot paudusi gribu, ka lieta

16izskatāma šķīrējtiesā. Iespējams, varot apgalvot, ka šāds gribas

17izteikums ir apstrīdams, taču nevarot apgalvot, ka izskatāmajā

18gadījumā nav bijis nekāda gribas izteikuma.

19Slēdzot līgumu, līdzējiem esot divas iespējas. Pirmkārt,

20līdzēji varot nolemt, ka strīdu skatīs vispārējās jurisdikcijas

21tiesa. Šis tiesvedības process esot diezgan garš, un Civilprocesa

22likums to reglamentējot ļoti sīki. Otrkārt, līdzēji varot

23piekrist strīda izskatīšanai šķīrējtiesā. Šādā gadījumā līdzējiem

24pirms šķīrējtiesas līguma slēgšanas esot pienākums izpētīt, ko

25nozīmē šķīrējtiesas process un kādus aprobežojumus tas uzliek.

26Viens no šādiem aprobežojumiem liedzot pusei tiesības pārtraukt

27šķīrējtiesas procesu un "meklēt labāku tiesu", kā arī

28tiesības pārsūdzēt šķīrējtiesas spriedumu.

29Valsts kontrolējot šķīrējtiesas procesu, piemēram, izvirzot

30prasības attiecībā uz šķīrējtiesnešu izglītību, regulējot

31jautājumus, kuri nevar tikt izskatīti šķīrējtiesā, aizsargājot

32galvenos tiesvedības principus un nosakot, ka šķīrējtiesas

33sprieduma tiesiskums tiek kontrolēts izpildu raksta izsniegšanas

34stadijā.

35Ar procesuālās ekonomijas principa sekmēšanu vispārējās

36jurisdikcijas tiesās varot attaisnot to, ka tiesības uz taisnīgu

37tiesu tiek ierobežotas. Savukārt tad, ja Pieteikuma iesniedzējas

38konstitucionālā sūdzība tiktu apmierināta, daudzas personas

39vērstos ar prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesās un

40norādītu, ka šķīrējtiesas līgums noslēgts bez gribas izteikuma.

41Līdz ar to vispārējās jurisdikcijas tiesās pieaugtu lietu skaits,

42taču tikai dažos gadījumos tiesa atzītu, ka persona nav izteikusi

43savu gribu noslēgt šķīrējtiesas līgumu.

44Kalvis Torgāns atzina to, ka Civilprocesa likumā noteiktie

45termiņi, kādos tiesnesis pieņem lēmumu par izpildu raksta

46izsniegšanu, ir pārāk īsi. Šā iemesla dēļ tiesnesim neesot laika

47iedziļināties pieteikumā un viņš lēmumu pieņemot "pēc

48iespējas formāli". Tāpat pieaicinātā persona norādīja, ka

49Civilprocesa likuma 536. pantā esot "pretkonstitucionāls

50robs" attiecībā uz puses tiesībām apstrīdēt tādu

51šķīrējtiesas spriedumu, kuru nav nepieciešams izpildīt.

1Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Jānis

2Lapsa - tiesas sēdē norādīja, ka būtiskas izmaiņas

3šķīrējtiesu darbības kontrolē ieviesis Satversmes tiesas 2005.

4gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. 2004-01-01. Pēc šā sprieduma

5likumdevējs pieņēmis grozījumus Civilprocesa likuma 536. pantā,

6ar kuriem vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim uzlikts par

7pienākumu izvērtēt pilnīgi visus apstākļus, lai konstatētu, vai

8šķīrējtiesas process noticis atbilstoši Civilprocesa likuma D

9daļai. Pēc minēto grozījumu pieņemšanas vispārējās jurisdikcijas

10tiesas tiesnesim esot plašas tiesības lemt par izpildu raksta

11izsniegšanu vai neizsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas

12spriedumu.

13Izskatāmo lietu būtu iespējams izlemt, neskarot apstrīdētās

14normas konstitucionalitātes jautājumu. Proti, apstrīdētā norma

15paredzot vienīgi to, ka šķīrējtiesa par savu kompetenci lemj

16pirmā, bet šī norma neliedzot vispārējās jurisdikcijas tiesai

17tiesības izvērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Līdz ar to

18izskatāmo lietu varētu atrisināt, piešķirot apstrīdētajai normai

19citādu interpretāciju.

20Pieaicinātā persona atzina, ka Augstākajā tiesā izveidojusies

21stabila judikatūra attiecībā uz apstrīdētās normas interpretāciju

22un piemērošanu. Tomēr atsevišķos gadījumos rajona (pilsētas)

23tiesas, kā arī apgabaltiesas minēto Augstākās tiesas judikatūru

24neievērojot un pēc saviem ieskatiem izšķirot jautājumu par

25šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Tādējādi vispārējās

26jurisdikcijas tiesu nolēmumi attiecībā uz apstrīdētās normas

27interpretāciju un piemērošanu esot atšķirīgi.

28Šķīrējtiesas sprieduma izpilde neaprobežojoties tikai ar

29izpildu raksta izsniegšanas procesu. Minētā izpilde tiekot

30kontrolēta arī gadījumos, kad ģenerālprokurors iesniedz protestu

31par tiesas nolēmumu, ar kuru izlemts jautājums par izpildu raksta

32izsniegšanu, kā arī gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

33neievēro Augstākās tiesas judikatūru attiecībā uz apstrīdētās

34normas piemērošanu.

1Liecinieks Gints Liepaskalns, Resort

2Management valdes loceklis laika posmā no 2010. gada 9.

3februāra līdz 2013. gada 22. maijam, tiesas sēdē liecināja, ka

4pazīstot liecinieku Jāni Bērziņu, jo abi agrāk esot strādājuši

5Tieslietu ministrijā. 2011. gada 20. decembra vienošanās esot

6noslēgta pēc Ginta Liepaskalna iniciatīvas. Vienošanos

7sagatavojis pats Gints Liepaskalns, un tā parakstīta Jāņa Bērziņa

8darbavietas kabinetā.

9Latvijas šķīrējtiesu liecinieks izvēlējies, jo tā bijusi

10vienīgā, ar kuru tobrīd jau izveidojusies "kaut kāda veida

11prakse". Vienošanās par strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā

12parasti tiekot ietverta līgumos, kuri, pēc liecinieka ieskata, ir

13sarežģīti vai saistīti ar būtiskiem ieguldījumiem vai lielām

14investīcijām.

15Pēc 2011. gada 20. decembra vienošanās noslēgšanas tās

16oriģināls esot glabāts ledus halles direktora kabinetā. Savukārt

17laika posmā no 2013. gada 12. jūlija līdz 2013. gada 24. jūlijam

18to, visticamāk, esot iznīcinājuši Pieteikuma iesniedzējas

19nolīgtās apsardzes firmas darbinieki. Taču, kā liecinieks atzina,

202013. gada 24. jūlija aktā par dokumentu nodošanu Resort

21Management apliecinājusi, ka no Pieteikuma iesniedzējas ir

22saņēmusi visus ledus hallē esošos dokumentus pilnā to apjomā.

23Liecinieks arī norādīja, ka esot izgatavotas un notariāli

24apliecinātas vairākas 2011. gada 20. decembra vienošanās kopijas,

25jo viņam bijušas bažas par līgumā ietverto saistību izpildi.

1Liecinieks Jānis Bērziņš, Pieteikuma

2iesniedzējas valdes loceklis laika posmā no 2010. gada 29. maija

3līdz 2011. gada 29. decembrim, tiesas sēdē liecināja, ka 2011.

4gada 20. decembra vienošanās esot noslēgta pēc Ginta Liepaskalna

5iniciatīvas. Minēto vienošanos esot sagatavojis Gints

6Liepaskalns, un Jānis Bērziņš to parakstījis savas darbavietas

7kabinetā. Pēc vienošanās parakstīšanas vienu tās oriģināla

8eksemplāru viņš esot atstājis vai nu sekretārei, vai arī savam

9vietniekam - Mārtiņam Muižniekam.

10Pieteikuma iesniedzējai esot bijis dokuments, kas

11reglamentējis dokumentu aprites kārtību minētajā uzņēmumā, un šī

12kārtība, parakstot 2011. gada 20. decembra vienošanos,

13visticamāk, esot ievērota. Nekādus citus līgumus, kas ietvertu

14vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā, liecinieks kā

15Pieteikuma iesniedzējas valdes loceklis neesot slēdzis. Atbildot

16uz tiesas jautājumu, vai 2011. gada 20. decembra vienošanās pirms

17tās parakstīšanas tika vīzēta, liecinieks norādīja, ka atceroties

18"šī dokumenta vīzas". Taču to, kuras personas konkrēto

19dokumentu vīzējušas, liecinieks nevarēja pateikt.

20Slēgt vienošanos par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā - tā esot

21komersantu vispārpieņemta prakse, jo šāda vienošanās nodrošinot

22saimnieciska rakstura strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu.

23Arī valsts amatpersonai, kura rīkojas ar valsts mantu vai finanšu

24līdzekļiem, esot tiesības slēgt vienošanos par strīda izskatīšanu

25šķīrējtiesā.

26Uz vairākiem tiesas uzdotajiem jautājumiem liecinieks

27nesniedza skaidras atbildes, jo daudzus nozīmīgus ar 2011. gada

2820. decembra vienošanās slēgšanu saistītos faktiskos apstākļus

29nespēja atcerēties.

30Secinājumu

31daļa

1Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts Civilprocesa likuma

2regulējums, kas personai liedz tiesības vērsties vispārējās

3jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci lemt

4par konkrētā civiltiesiskā strīda pakļautību gadījumā, kad

5persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā.

614.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šķīrējtiesa

7nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas noteikta Satversmē un

8likumā "Par tiesu varu". Arī Satversmes 92. panta

9pirmajā teikumā lietotais termins "tiesa" nav

10attiecināms uz šķīrējtiesu.

11Personas tiesības piekrist šķīrējtiesas līguma noslēgšanai

12izriet no dispozitivitātes principa. Šķīrējtiesas līguma

13noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir izteikta

14tiesiska darījuma formā, un tas ir piemērots labprātīga

15pamattiesību ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz

16likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas

17brīvi pausto gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības

18saprātīgumu.

19Lai arī valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesu un

20persona ar savu brīvi pausto gribu var labprātīgi atteikties no

21konkrētā civiltiesiskā strīda izskatīšanas vispārējās

22jurisdikcijas tiesā, tomēr personas brīvība atteikties no

23Satversmē garantētajām pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl,

24ciktāl tā ir savienojama ar tiesiskas un demokrātiskas valsts

25tiesību sistēmas pamatprincipiem.

26Satversmes 92. panta pirmais teikums paredz gan valsts

27pienākumu radīt efektīvu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu

28iespēju novērst šķīrējtiesas procesā notikušus būtiskus

29procesuālos pārkāpumus, gan arī pienākumu neatzīt tāda

30šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi pārkāpumi ir notikuši

31(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

32Nr. 2004-10-01 5., 8. un 9. punktu).

3314.2. Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto

34pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

35cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

36gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1.

37punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 92. pantu

38attiecībā uz šķīrējtiesu darbības jomu ir interpretējusi

39kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

40konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu (sk. Satversmes

41tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1.

42punktu). Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk -

43ECT) nolēmumos ietvertie secinājumi par Konvencijas 6. pantu

44attiecībā uz šķīrējtiesu ir izmantojami, lai noskaidrotu

45Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu.

46Attiecībā uz šķīrējtiesām ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6.

47pants neliedz izveidot šķīrējtiesas, lai risinātu komerciāla

48rakstura strīdus starp privātpersonām (sk. ECT 2010. gada 28.

49oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic",

50iesniegums Nr. 1643/06, 48. punktu un 2008. gada 3. aprīļa

51sprieduma lietā "Regent Company v. Ukraine", iesniegums

52Nr. 773/03, 54. punktu). Personai ir tiesības atteikties no

53lietas izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, un

54Konvencijas 6. pants pieļauj šādu brīvi izteiktu atteikšanos

55(sk. ECT 1999. gada 23. februāra lēmumu lietā "Suovaniemi

56and Others v. Finland", iesniegums Nr. 31737/96).

57ECT arī atzinusi, ka izvēlei strīdu nodot izskatīšanai

58šķīrējtiesā jābūt brīvai, atbilstošai likumam, kā arī

59viennozīmīgai. Ja strīdu izskatīšana notiek šķīrējtiesā,

60pamatojoties uz likumu, nevis pušu brīvu gribu, šķīrējtiesas

61procesam jāatbilst visām Konvencijas 6. panta prasībām (sk.

62ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the

63Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. un 49.

64punktu). Tātad gadījumos, kad puses ir brīvi izvēlējušās

65nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, tiek prezumēts, ka tās

66atsakās no Konvencijas 6. pantā ietverto tiesību ievērošanas

67šķīrējtiesas procesā.

68Valsts nav atbildīga par lietu izskatīšanas taisnīgumu

69šķīrējtiesās, tomēr gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

70kontrolē šķīrējtiesas procesu, tai jāpārliecinās, ka tiesvedība

71šķīrējtiesā bijusi taisnīga (sk. Eiropas Cilvēktiesību

72komisijas 1991. gada 2. decembra lēmumu lietā "Jakob BOSS

73Söhne KG v. Germany", iesniegums Nr. 18479/91).

74Valsts kontrole pār šķīrējtiesu darbību var izpausties divos

75veidos: pirmkārt, valsts var noteikt, ka šķīrējtiesa izveidojama

76un tai jādarbojas atbilstoši Konvencijas 6. panta prasībām;

77otrkārt, valsts var paredzēt, ka šķīrējtiesu darbību kontrolē

78tiesa, kas izveidota un darbojas saskaņā ar Konvencijas 6.

79pantu.

80Tādējādi no Satversmes 92. panta

81pirmā teikuma un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

82dokumentiem izriet valsts pienākums radīt tiesisku mehānismu

83izvērtēšanai, vai persona ir labprātīgi atteikusies no savām

84tiesībām uz taisnīgu tiesu.

1Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā

2norāda, ka apstrīdētā norma liedzot tai tiesības vērsties

3vispārējās jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas

4kompetenci. Proti, Latvijas šķīrējtiesa lietu izskatījusi uz tāda

5šķīrējtiesas līguma pamata, par kura spēkā esamību esot pamatotas

6šaubas, bet vispārējās jurisdikcijas tiesas, pamatojoties uz

7apstrīdēto normu, atteikušās izvērtēt jautājumu par šķīrējtiesas

8kompetenci.

9Savukārt Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā

10normā ietverts šķīrējtiesas kompetences princips, kas uzskatāms

11par vienu no starptautisko šķīrējtiesu tiesību pamatprincipiem.

12Šis princips nozīmējot to, ka tikai un vienīgi pati šķīrējtiesa

13ir tiesīga izlemt visus jautājumus, kas attiecas uz tās

14kompetenci.

15Tiesas sēdē lietas dalībnieku pārstāvji un pieaicinātās

16personas norādīja, ka šķīrējtiesas kompetences princips ietverts

17vairākos starptautisko tiesību avotos (sk., piemēram,

18Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes

19stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 10., 41., 70., 86. un 138.

20lpp.). Tomēr izteiktie viedokļi par šķīrējtiesas

21kompetences principa saturu bija atšķirīgi.

22Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis, Tiesībsarga pārstāve, Inga

23Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka šis princips neliedzot

24vispārējās jurisdikcijas tiesai tiesības vērtēt šķīrējtiesas

25kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29.

26oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 85., 138.,

27140., 167., 168. un 183. lpp.). Savukārt Saeimas

28pārstāve un Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka šis

29princips saprotams tādējādi, ka personai neesot tiesību vērsties

30vispārējās jurisdikcijas tiesā un lūgt tiesu vērtēt šķīrējtiesas

31kompetenci (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

32oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 27., 29. un

3374. lpp.).

34Ņemot vērā to, ka lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

35izteica atšķirīgus viedokļus par šķīrējtiesas kompetences

36principu, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds saturs

37šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma avotos tiek piešķirts

38šķīrējtiesas kompetences principam.

3915.1. Satversmes tiesa norāda, ka tiesvedības process

40šķīrējtiesā ir atzīstams par efektīvu veidu, kādā personas var

41izšķirt savus civiltiesiskos strīdus. Īpaši nozīmīgs tiesvedības

42process šķīrējtiesā kļūst gadījumā, kad nepieciešams savlaicīgi

43izšķirt komerctiesisko attiecību dalībnieku strīdus un tādējādi

44paātrināt civiltiesisko apgrozību. Tātad šķīrējtiesas procesam

45Latvijas tiesību sistēmā ir liela nozīme un šīs jomas tiesiskajam

46regulējumam citastarp jābalstās gan uz Latvijai saistošajiem

47starptautiskiem tiesību aktiem, gan arī uz citiem saistošiem

48tiesību avotiem - starptautisko tiesību principiem.

4915.2. Latvijai saistošās Eiropas Konvencijas par

50Starptautisko komercšķīrējtiesu 6. panta otrā un trešā daļa

51paredz, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa var lemt par

52šķīrējtiesas kompetenci tad, ja šķīrējtiesas līgums neeksistē,

53nav spēkā vai arī zaudējis spēku. Minētās konvencijas tvērumā

54jēdziens "spēkā neesošs šķīrējtiesas līgums" nozīmē

55tādu līgumu, kas nav spēkā jau kopš tā sastādīšanas, piemēram,

56gadījumā, kad trūkst pušu gribas slēgt līgumu vai arī puse nav

57rīcībspējīga (sk. Hascher D.T. European Convention on

58International Commercial Arbitration of 1961: Commentary.

59Yearbook Commercial Arbitration, Vol. XXXVI, 2011, p.

60524).

61Minētā konvencija arī paredz, ka vispārējās jurisdikcijas

62tiesa pirms tam, kad šķīrējtiesa lietu izlēmusi pēc būtības, lemj

63par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību tikai noteiktos gadījumos,

64proti, ja pastāv dibināti un būtiski iemesli. Turklāt arī šādā

65gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesa var veikt vienīgi

66pirmšķietamu izpēti par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību.

67Savukārt pēc tam, kad šķīrējtiesa jau pieņēmusi savu nolēmumu,

68vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības pilnībā izvērtēt

69šķīrējtiesas līgumu [sk. Fouchard Gaillard Goldman On

70International Commercial Arbitration. Gaillard E., Savage J.

71(Eds.) The Hague: Kluwer Law International, 1999, p.

72408].

7315.3. Latvijai saistošajā Ņujorkas Konvencijā par

74ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu

75šķīrējtiesas kompetences princips expressis verbis nav

76ietverts. Tomēr šī konvencija neizslēdz vispārējās jurisdikcijas

77tiesas tiesības vērtēt šķīrējtiesas kompetenci. Tikai,

78šķīrējtiesas kompetenci vērtējot, ir jāievēro hronoloģijas

79princips - šķīrējtiesai par savu kompetenci jālemj pirmajai, ja

80vien vispārējās jurisdikcijas tiesa jau iepriekš nav

81konstatējusi, ka šķīrējtiesas līgums nav spēkā, ir zaudējis spēku

82vai to nav iespējams izpildīt (sk. ICCA's Guide to the

83Interpretation of the 1958 New York Convention: A Handbook for

84Judges. The Hague: International Council for Commercial

85Arbitration, 2011, p. 39).

86Šķīrējtiesas līgumu nav iespējams izpildīt gadījumos, kad tas

87jau no paša sākuma nav spēkā, jo noslēgts bez pušu izteiktas

88gribas, piemēram, bez noteiktā pilnvarojuma, ar spaidiem,

89krāpšanu vai pārmērīgu ietekmi (sk. Berg A. J. van den.

90New York Convention of 1958: Annotated List of Topics. Yearbook

91Commercial Arbitration, 2013, p. 25).

9215.4. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Parauglikums ir

93visā pasaulē izmantojams šķīrējtiesu normatīvā regulējuma

94standarts (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra

95sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9.1. punktu). Parauglikuma

96izveides mērķis bija radīt skaidrus un visaptverošus noteikumus,

97kas ietvertu taisnīgus un mūsdienīgus starptautiskās šķīrējtiesas

98standartus, kuri kā vispārēji tiesību principi būtu piemērojami

99dažādām pasaulē pastāvošām tiesību un ekonomiskajām sistēmām. Arī

100likumprojekta "Šķīrējtiesu likums" anotācijā norādīts,

101ka Parauglikums ir izmantots, lai Latvijā pilnveidotu šķīrējtiesu

102normatīvo regulējumu (sk. 2013. gada 27. decembrī Saeimā

103iesniegtā likumprojekta Nr. 1039/Lp11 "Šķīrējtiesu

104likums" anotāciju).

105Parauglikuma (ar grozījumiem, kas izdarīti 2006. gadā) 8.

106pantā ir noteikti gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa

107var nenodot strīdu šķīrējtiesai, proti: ja šķīrējtiesas līgums

108nav spēkā, tas ir nederīgs vai to nav iespējams izpildīt, kā arī

109tad, ja šķīrējtiesas jurisdikcija ir pretrunā ar sabiedrisko

110kārtību vai imperatīvajām likuma normām. Šķīrējtiesas līgums nav

111spēkā, ja tas ir viltots, kā arī tad, ja tas noslēgts viltus,

112maldības vai pretlikumīgu darbību rezultātā (sk.

113UNCITRAL 2012 Digest of Case Law on the Model Law on

114International Commercial Arbitration. New York: United Nations,

1152012, pp. 40, 41).

116Tāpat ir atzīts, ka saskaņā ar Parauglikuma 8. pantu

117likumdevējam ir liela rīcības brīvība, lemjot par to, kas

118šķīrējtiesas līguma spēkā esamību vērtēs vispirms - pati

119šķīrējtiesa vai valsts tiesa. Jebkurā gadījumā, kad valsts tiesa

120izvērtē šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, tai šajā jautājumā ir

121pilnas lemšanas tiesības un vienmēr būs arī "pēdējā vārda

122tiesības". Savukārt tad, kad šķīrējtiesa jautājumu par savu

123kompetenci izlemj pirmā, puse, kas ar šādu šķīrējtiesas lēmumu

124nav apmierināta, var lūgt valsts tiesu šo jautājumu izlemt galīgi

125[sk. Brekoulakis S. L., Shore L. United Nations Commission on

126International Trade Law (UNCITRAL) Model Law on International

127Commercial Arbitration. In: Mistelis L. A. (Ed.) Concise

128International Arbitration. Alphen aan den Rijn: Kluwer Law

129International, 2010, pp. 601, 602, 614].

130No Parauglikuma 8. un 16. panta var secināt, ka šķīrējtiesa

131nav vienīgā, kas ir tiesīga lemt par šķīrējtiesas līguma spēkā

132esamību. Šādas tiesības ir arī vispārējās jurisdikcijas

133tiesai.

13415.5. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka citu

135valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus

136Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot

137likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr

138jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais,

139vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram,

140Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

1412007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

142Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu).

143Tomēr tad, ja, sistēmiski izvērtējot citu valstu tiesisko

144regulējumu konkrētā jautājumā, var izdarīt pietiekami

145viennozīmīgu vispārīgu secinājumu par nacionālo tiesību

146harmonizāciju vai vienotu standartu šajā jautājumā, valstu

147tiesiskā regulējuma vai prakses apkopošanas rezultāts var kalpot

148kā ieteikums konkrētas problēmas risināšanai vai vispārējs

149tiesību princips. Tas attiecas arī uz šķīrējtiesu jomas tiesisko

150regulējumu un tā piemērošanas praksi.

151Daudzu citu valstu šķīrējtiesu tiesiskā regulējuma

152salīdzinošajā doktrīnā ir norādīts, ka šķīrējtiesas lēmums par

153šķīrējtiesas līguma pastāvēšanu ir visciešākajā veidā saistīts ar

154šķīrējtiesas jurisdikciju un pakļauts valsts tiesas kontrolei.

155Gadījumos, kad šķīrējtiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta, valsts

156tiesai pieder galīgais vārds šā jautājuma izlemšanā. Proti,

157jautājumus par to, vai pastāv spēkā esošs šķīrējtiesas līgums un

158vai ir notikusi labprātīga atteikšanās no strīda skatīšanas

159valsts tiesā, "nevar atstāt nedz šķīrējtiesnešu, nedz arī

160citu privātu personu ziņā". Pārsvarā valstu šķīrējtiesu

161likumi paredz iespēju šķīrējtiesas lēmumu par tās kompetenci

162apstrīdēt gadījumā, kad nav spēkā esoša šķīrējtiesas līguma

163[sk. Sanders P. Arbitration. In: Cappelletti M. (Ed.)

164International Encyclopedia of Comparative Law. Vol. XVI: Civil

165Procedure. Mohr Siebeck, Nijhoff: Tübingen, Leiden, 2014, pp. 63,

166126].

167Līdz ar to šķīrējtiesas kompetences

168princips neizslēdz iespēju, ka šķīrējtiesas kompetenci izvērtē

169vispārējās jurisdikcijas tiesa.

1No Saeimas atbildes raksta, kā arī norādījumiem, ko

2Saeimas pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma

3liedz personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

4ar lūgumu izšķirt jautājumu par šķīrējtiesas kompetenci.

5Šādu likumdevēja nolūku apliecina arī vispārējās jurisdikcijas

6tiesu nolēmumi, kuros, atsaucoties uz apstrīdēto normu, ir

7atzīts: prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt

8izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā, izņemot

9gadījumus, kad paredzēti sevišķi ierobežojumi šķīrējtiesas līguma

10noslēgšanai, proti, darba, patērētāju, konkurences, dzīvojamo

11telpu īres un citās tiesiskajās attiecībās (sk. Augstākās

12tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 31. janvāra lēmuma

13lietā Nr. SKC-1627/2014 5.2. punktu lietas materiālu 1. sēj. 118.

14lpp.).

15Arī tādos gadījumos, kad zemākas instances tiesa konstatē

16šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību, Augstākā tiesa ir

17norādījusi, ka jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību

18nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā.

19Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar

202011. gada 10. jūnija spriedumu pušu noslēgto šķīrējtiesas līgumu

21atzina par spēkā neesošu. Kurzemes apgabaltiesa, pamatojoties uz

22ekspertu atzinumu un liecinieku liecībām, secināja, ka

23šķīrējtiesas līgumu nav parakstījusi persona, kura norādīta tiesā

24apstrīdētā līguma kopijā. Turklāt tiesa īpašu vērību pievērsa

25apstāklim, ka tās rīcībā nav šķīrējtiesas līguma oriģināla

26(sk. Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

272011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. C40108906 motīvu

28daļu).

29Savukārt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ar

302013. gada 30. janvāra spriedumu minēto Kurzemes apgabaltiesas

31spriedumu atcēla un tiesvedību lietā izbeidza. Augstākās tiesas

32Senāta Civillietu departamenta lēmumā atzīts, ka šķīrējtiesa pati

33izlemj visus jautājumus, kas saistīti ar lietas pakļautību.

34Šķīrējtiesas līguma vai klauzulas apstrīdēšana tai šīs tiesības

35neatņem. Jautājums par strīda pakļautību šķīrējtiesai, kā arī

36jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir izlemjams

37konkrētajā šķīrējtiesas procesā, nevis vispārējās jurisdikcijas

38tiesā (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

392013. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC - 20/2013 10.2. un

4010.3. punktu).

41Satversmes tiesa atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska

42loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei

43atbilstošā veidā. Tieši vispārējās jurisdikcijas tiesām ir

44vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi,

45kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esamību, kuras

46būtu nepieciešams aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

476. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu).

48Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Augstākās tiesas

49apsvērumus par to, ka apstrīdētā norma nepiešķir personai

50tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu

51šķīrējtiesas kompetenci.

52Līdz ar to Satversmes tiesai ir

53jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

54ierobežojums atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.

2pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

3aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu

4varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga

5tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process,

6kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens

7interpretējams kopsakarā ar Satversmes sesto nodaļu, otrajā -

8sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes

91. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

10lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu).

11Abi aspekti - gan institucionālais, kas nozīmē, ka tiesai ir

12jābūt taisnīgai, gan arī procesuālais, kas paredz, ka ikvienam ir

13tiesības uz brīvu pieeju tiesai, - ir nesaraujami saistīti:

14nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas

15pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu

16nodrošināts tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2006.

17gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu).

18Tādējādi tiesas iespējas atjaunot taisnīgumu katrā konkrētā

19gadījumā ir nesaraujami saistītas ar likumdevēja pieņemto

20procesuālo un materiālo tiesību normu kopumu, saskaņā ar kuru

21tiek izspriesta konkrētā lieta.

22Satversmes 92. pants nosaka būtisku tiesiskas valsts

23pamatpienākumu - izveidot tiesisku kārtību, ar kuras palīdzību

24ikviena persona spētu efektīvi aizsargāt savas tiesības (sk.

25Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

262011-21-01 7. punktu).

27Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

28tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par

29absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

30sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Satversme ir

31vienots veselums, un tajā ietvertās normas ir interpretējamas

32sistēmiski. Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu

33noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē

34garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām

35Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

36oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

37punktu).

38Tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir jāpārbauda,

39vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts

40ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk.,

41piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

42Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu).

1Lietas izskatīšanas laikā tās dalībnieki un

2pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, vai no

3apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums patiešām

4ir noteikts ar likumu.

5Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga pārstāve

6tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

7ierobežojums esot noteikts ar likumu (sk. Satversmes

8tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu

95. sēj. 9. un 85. lpp.). Savukārt, piemēram,

10pieaicinātās personas Inga Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka

11Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums izrietot no tā,

12kā apstrīdēto normu interpretē un piemēro vispārējās

13jurisdikcijas tiesas. Proti, apstrīdētā norma varētu tikt

14interpretēta un piemērota arī citādi, neliedzot vispārējās

15jurisdikcijas tiesai lemt par šķīrējtiesas kompetenci. Turklāt

16šādu apstrīdētās normas interpretāciju apliecinot arī atsevišķi

17vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumi (sk.

18Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu

19lietas materiālu 5. sēj. 140., 167. un 168. lpp.).

20Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta

21kopsakarā ar 90. pantu likumdevējam izriet pienākums tiesību

22normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu

23skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas

24pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra

25sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu).

26Atsevišķos gadījumos vispārējās jurisdikcijas tiesa ir lēmusi

27par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, kā arī atzinusi

28šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža.

29Piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2010. gada

3023. februāra spriedumā secināja, ka, ņemot vērā prasītājas vecumu

31un veselības stāvokli, viņa nevarēja saprast savu rīcību, tās

32nozīmi un vadīt to. Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītājas

33noslēgtais šķīrējtiesas līgums nav spēkā kopš tā noslēgšanas

34brīža. Sprieduma tiesiskums netika pārbaudīts apelācijas vai

35kasācijas kārtībā (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas

36tiesas 2010. gada 23. februāra spriedumu civillietā Nr.

37C29526804/C21/10 un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

382013. gada 23. oktobra lēmumu lietā Nr.

393-12/0280/6).

40No vienas puses, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

41spriedums varētu liecināt par to, ka vispārējās jurisdikcijas

42tiesa ir tiesīga vērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību un

43gadījumā, ja tas atzīts par spēkā neesošu, atteikties izsniegt

44izpildu rakstu. Tomēr, no otras puses, minētajā spriedumā

45nolemtais nonāk pretrunā ar Augstākās tiesas sniegto apstrīdētās

46normas interpretāciju.

47Satversmes tiesa norāda, ka Augstākās tiesas judikatūra

48attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesībām vērtēt

49šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir nepārprotama - vispārējās

50jurisdikcijas tiesai šādu tiesību nav. Šāda Augstākās tiesas

51sniegtā apstrīdētās normas interpretācija atbilst arī likumdevēja

52nolūkam, ar kādu tas apstrīdēto normu ietvēris Civilprocesa

53likumā.

54Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

55pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.

6punktu).

7Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā paredzētajam

8pamattiesību ierobežojumam Satversmes 116. panta izpratnē ir

9leģitīms mērķis: mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu

10noslogojumu, ierobežot pušu iespējas kavēt šķīrējtiesas procesu

11un nodrošināt pušu strīda ātru izšķiršanu. Līdzīgi tiesas

12sēdē izteicās arī Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis, proti,

13apstrīdētajā normā paredzētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

14mērķis esot vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesvedības procesa

15efektivitātes veicināšana (sk. Satversmes tiesas 2014.

16gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 9. un

1726. lpp.).

18Satversmes tiesa ir atzinusi, ka strīdu izskatīšana

19šķīrējtiesā samazina vispārējās jurisdikcijas tiesu noslogotību

20un nodrošina strīdu ātru un efektīvu izskatīšanu. Pie

21šķīrējtiesas procesa priekšrocībām pieder tā salīdzinoši ātrākā

22gaita, šķīrējtiesnešu profesionāla specializācija, nolēmuma

23galīgums, iespēja vienoties par procesu, kas ir atšķirīgs no

24vispārējās jurisdikcijas tiesas procesa, kā arī konfidencialitāte

25(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

26Nr. 2004-10-01 8. punktu). Tiesu noslogotības mazināšana un

27procesuālās ekonomijas veicināšana var būt leģitīms pamattiesību

28ierobežojuma mērķis, un tad ierobežojums tiek noteikts Satversmes

29116. pantā minētā nosacījuma - aizsargāt citu cilvēku tiesības -

30labad (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma

31lietā Nr. 2010-01-01 12.2. punktu).

32Tādējādi apstrīdētajai normai ir

33leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība.

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

2pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

3šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

4noskaidrot:

5pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

6leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

7sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

8otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

9nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

10intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

11treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

12labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

13likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

14Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

15neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

16neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

17piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

18Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

1920.1. Apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums vērsties

20vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas

21līguma spēkā esamību, Civilprocesa likumā ir ietverts nolūkā

22nepieļaut vispārējās jurisdikcijas tiesas noslogotības pieaugumu.

23Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto

24normu, atsakās pieņemt prasības pieteikumu un nevērtē jautājumus,

25kas attiecas uz šķīrējtiesas kompetenci.

26Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

27līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

2820.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

29ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

30būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

31tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

32sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks

33līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

34kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

35(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

36Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

37Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

38nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

39pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

40tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

41punktu).

4220.2.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv

43saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un

44kurš personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, alternatīvs

45līdzeklis būtu piešķirt personai tiesības vērsties vispārējās

46jurisdikcijas tiesā, apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci izskatīt

47konkrēto lietu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.).

48Savukārt Saeima norāda, ka to nevar uzskatīt par alternatīvu

49līdzekli, jo tas novedīšot pie vispārējās jurisdikcijas tiesu

50papildu noslodzes (sk. lietas materiālu 1. sēj. 140. un 141.

51lpp.).

52Tieslietu ministrijas sniegtā informācija liecina, ka Latvijā

53netiek veikta centralizēta statistiskā uzskaite attiecībā uz

54Latvijā reģistrētās pastāvīgajās šķīrējtiesās ik gadu

55izskatītajām lietām un pieņemtajiem spriedumiem. Vispārējās

56jurisdikcijas tiesas gada laikā saņemot aptuveni 1500 līdz 2150

57pieteikumu par šķīrējtiesu lēmumu piespiedu izpildi: 2145

58pieteikumus - 2011. gadā, 1895 - 2012. gadā un 1519 - 2013. gadā

59(sk. lietas materiālu 2. sēj. 180. lpp.). Tomēr jāņem

60vērā, ka Tieslietu ministrijas sniegtie dati neaptver gadījumus,

61kad šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpilde nav nepieciešama vai

62šķīrējtiesas spriedums jau ir izpildīts labprātīgi.

63Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītajam

64argumentam, ka, piešķirot personai tiesības vērsties vispārējās

65jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, varētu

66tikt palielināta tiesu noslodze. Tomēr šāds arguments pats par

67sevi nevar kalpot par pamatojumu tam, lai personai pamattiesības

68tiktu atņemtas pēc būtības. Proti, likumdevēja izraudzītais

69mērķis - mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi un

70tādējādi paātrināt citus tiesvedības procesus - nedrīkst

71apdraudēt tādu personas pamattiesību aizsardzību, no kurām tā nav

72labprātīgi atteikusies. Izskatāmajā gadījumā, kad saduras

73nepieciešamība sekmēt tiesvedības procesa ātrumu ar

74nepieciešamību aizsargāt personai būtiskas tiesības, tieši

75personai būtisko tiesību aizsardzībai ir piešķirama

76priekšroka.

77Pie tam izskatāmās lietas faktiskie apstākļi dod pamatu

78apšaubīt argumentu, ka spēkā esošais šķīrējtiesas procesa

79kontroles regulējums nepalielinot vispārējās jurisdikcijas tiesu

80noslodzi. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesas trīs dažādās

81instancēs saistībā ar Latvijas šķīrējtiesas kompetenci un

82sprieduma izpildi kopumā jau ir pieņēmušas sešus dažādus

83lēmumus.

84Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēja vērsās Rīgas pilsētas

85Vidzemes priekšpilsētas tiesā, apstrīdot 2011. gada 20. decembra

86vienošanās spēkā esamību. Pēc tam, kad rajona tiesa atteicās

87pieņemt Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikumu, par šo

88rajona tiesas lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība Rīgas

89apgabaltiesā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējai nelabvēlīgais

90Rīgas apgabaltiesas lēmums tika pārsūdzēts Augstākās tiesas

91Civillietu departamentā, kas Rīgas apgabaltiesas lēmumu atstāja

92spēkā.

93Arī izpildu raksta izsniegšanas stadijā Rīgas pilsētas

94Vidzemes priekšpilsētas tiesa vispirms noraidīja Resort

95Management pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Par šo

96rajona tiesas lēmumu Resort Management iesniedza blakus

97sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas atcēla Rīgas pilsētas Vidzemes

98priekšpilsētas tiesas lēmumu. Visbeidzot Rīgas pilsētas Vidzemes

99priekšpilsētas tiesa, atkārtoti izskatot Resort Management

100pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, nolēma minēto

101pieteikumu apmierināt.

102Turklāt Latvijas šķīrējtiesas pieņemtā nolēmuma piespiedu

103izpildes procesa tiesiskuma pārbaudē ir iesaistījusies arī

104Augstākā tiesa un Ģenerālprokuratūra. Proti, pamatojoties uz

105Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības

106departamenta virsprokurora protestu, 2014. gada 22. septembrī

107Augstākās tiesas Civillietu departaments ir ierosinājis kasācijas

108tiesvedību, apturējis Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas

109tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmuma izpildi un nolēmis rakstveida

110procesā izlemt lietu par tā atcelšanu (sk. lietas materiālu 4.

111sēj. 166. -169., 181. un 182. lpp.).

112Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

113ka ar vispārējās jurisdikcijas tiesas noslodzes pieaugumu nevar

114pamatot vispārēju aizliegumu tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas

115kompetenci.

11620.2.2. Tiesas sēdē gan Saeimas pārstāve, gan vairākas

117pieaicinātās personas norādīja, ka Civilprocesa likuma 536. panta

118pirmā daļa paredzot tiesneša tiesības atteikt izpildu raksta

119izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa, izšķirot civiltiesisku

120strīdu, ir pārkāpusi savu kompetenci (jurisdikciju).

121Taču Saeimas pārstāvei un pieaicinātajām personām bija

122atšķirīgi viedokļi par to, konkrēti kurš Civilprocesa likuma 536.

123panta pirmās daļas punkts tiesnesim šādas tiesības paredz.

124Saeimas pārstāve uzskatīja, ka šādas tiesneša tiesības nosakot

125Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. un 7. punkts.

126Kalvis Torgāns minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas

1276. punktu. Tieslietu ministrijas pārstāve, uzsverot, ka

128ministrijas "kompetencē nav pateikt, kā tiesai būtu pareizi

129jāpiemēro likums", norādīja uz Civilprocesa likuma 536.

130panta pirmās daļas 1. punktu. Savukārt Resort Management

131pārstāvis minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1.,

1322. un 3. punktu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

133un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 44.,

13472., 128., 151. un 164. lpp.).

135Turpretim Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga

136pārstāve norādīja, ka neviens no Civilprocesa likuma 536. panta

137pirmās daļas punktiem neparedzot tiesneša tiesības atteikt

138izpildu raksta izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa ir

139izspriedusi konkrēto lietu uz spēkā neesoša šķīrējtiesas līguma

140pamata (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29.

141oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11., 87., 92.,

142184. - 187. lpp.).

143Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku un pieaicināto

144personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par sevi nav

145izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā, jo

146tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un

147tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes

148tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106

14924.5. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr.

1502012-26-03 12.1. punktu).

151Tieslietu ministrija Satversmes tiesai ir iesniegusi prakses

152apkopojumu attiecībā uz Civilprocesa likuma 536. panta pirmās

153daļas piemērošanu vispārējās jurisdikcijas tiesās laika posmā no

1542013. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam. Šajā laika

155posmā Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1. - 7. punkts

156kā pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu sakarā ar

157šķīrējtiesas spriedumu kopumā ir piemērots nedaudz vairāk kā 200

158reižu. Par pamatojumu atteikumam izsniegt izpildu rakstu

159visbiežāk tiek norādīti šādi apstākļi: šķīrējtiesa izskatījusi

160strīdu par personu, pret kuru ir ierosināts maksātnespējas vai

161tiesiskās aizsardzības process; šķīrējtiesas klauzula saskaņā ar

162Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ir atzīstama par

163netaisnīgu līguma noteikumu; šķīrējtiesas spriedums nav motivēts;

164ar šķīrējtiesas spriedumu piedzīti nokavējuma procenti par laiku

165līdz sprieduma izpildei; pusei nebija pienācīgā veidā paziņots

166par šķīrējtiesas procesu, vai tā citu iemeslu dēļ nevarēja

167iesniegt savus paskaidrojumus, un tas būtiski ietekmējis

168šķīrējtiesas procesu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 65. - 68.

169lpp.).

170No minētā prakses apkopojuma izriet, ka vispārējās

171jurisdikcijas tiesas tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu

172tādos gadījumos, kad šķīrējtiesa ir pārkāpusi likumos

173expressis verbis formulēto tās kompetences ierobežojumu.

174Šādus gadījumus likumdevējs ir noteicis, piemēram, Civilprocesa

175likuma 487. panta pirmās daļas 1. - 8. punktā un Patērētāju

176tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 7. punktā.

177Tomēr no Tieslietu ministrijas sagatavotā prakses apkopojuma

178neizriet tas, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim,

179lemjot par izpildu raksta izsniegšanu, būtu pienākums vērtēt

180šķīrējtiesas kompetenci arī citos gadījumos, uz kuriem neattiecas

181likumos expressis verbis formulētais šķīrējtiesas

182kompetences ierobežojums. Šādus konkrētus tiesu prakses piemērus

183lietas izskatīšanas laikā nespēja minēt arī Saeimas pārstāve

184(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes

185stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 45. lpp.).

186Tādējādi Civilprocesa likuma 536.

187panta piemērošanas prakse neliecina, ka šī norma uzliktu

188tiesnesim par pienākumu jebkurā gadījumā izvērtēt šķīrējtiesas

189kompetenci un, ja tās robežas ir pārkāptas, atteikt izpildu

190raksta izsniegšanu.

19120.2.3. Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

192Civilprocesa likums lietas dalībniekiem piešķirot tiesības

193norādīt uz iespējamiem šķīrējtiesas procesa pārkāpumiem, tostarp

194uz jurisdikcijas pārkāpumiem, šķīrējtiesas sprieduma piespiedu

195izpildes procesā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

196oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 29.

197lpp.).

198Savukārt Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis uzsvēra, ka

199vispārējās jurisdikcijas tiesa, lemjot par izpildu raksta

200izsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu, nenodrošinot

201personas pamattiesību efektīvu aizsardzību, jo šajā procesā

202lietas dalībniekiem esot ierobežotas iespējas iesniegt

203pierādījumus, process notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes un

204rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai likums nosaka ne vairāk kā

20515 dienu termiņu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

206oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11. un 17.

207lpp.).

208Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmā daļa paredz:

209kad tiesā saņemts pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu,

210pieteikumu nekavējoties nosūta pārējiem lietas dalībniekiem

211ierakstītā pasta sūtījumā, nosakot rakstveida paskaidrojuma

212iesniegšanas termiņu, kas nav īsāks par 10 dienām un ilgāks par

21315 dienām no pieteikuma nosūtīšanas dienas. Savukārt šā panta

214otrās daļas 3. un 4. punkts noteic, ka paskaidrojumā lietas

215dalībnieks norāda pierādījumus, kas apstiprina viņa iebildumus un

216to pamatojumu, kā arī likumu, ar kuru tie pamatoti, un lūgumus

217par pierādījumu pieņemšanu vai izprasīšanu.

218Tieslietu ministrija minēto normu sakarā norāda: ja kāds

219lietas dalībnieks apstrīd šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu,

220vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības no šķīrējtiesas

221institūcijas pieprasīt lietas materiālus, kas nepieciešami, lai

222izvērtētu paskaidrojumā norādīto apstākļu esamību, kā arī

223izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu, lai to nosūtītu

224ekspertīzes veikšanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 179.

225lpp.).

226Vienlaikus var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka

227Civilprocesa likuma D nodaļa neparedz vispārējās jurisdikcijas

228tiesas pienākumu vienmēr izvērtēt šķīrējtiesas kompetenci un

229šaubu gadījumā, piemēram, izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu

230vai arī noteikt tā ekspertīzi. Arī paskaidrojumos par

231Resort Management pieteikumu izpildu raksta

232izsniegšanai Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei

233un šo paskaidrojumu papildinājumos Pieteikuma iesniedzēja

234vairākkārt vērsa tiesas uzmanību uz iespējamo šķīrējtiesas līguma

235spēkā neesamību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 170. -

236184. lpp.). Taču tiesa, izlemjot jautājumu par

237Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, tikai

238konstatēja, ka vienošanās par strīda izskatīšanu Latvijas

239šķīrējtiesā ir spēkā (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes

240priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmumu lietā Nr.

2413-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.).

242Tieslietu ministrija arī norādījusi, ka tad, ja izmeklēšanas

243iestādē ir uzsākts kriminālprocess, piemēram, par iespējamo

244šķīrējtiesas līguma viltojumu, "jautājuma par izpildu raksta

245izsniegšanu izlemšana [..] apturama uz laiku līdz galīgā nolēmuma

246kriminālprocesā spēkā stāšanās brīdim" (sk. lietas

247materiālu 2. sēj. 179. lpp.). Šāda Civilprocesa likuma

248normu interpretācija ir ietverta, piemēram, Rīgas pilsētas

249Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 20. maija lēmumā. Tajā

250atzīts, ka izpildu raksta izsniegšana ir atsakāma un tiesa ņem

251vērā atbildētāja iebildumus, proti, to, ka atbildētājs aizdevuma

252līgumu nav parakstījis un ir vērsies policijā ar iesniegumu par

253kriminālprocesa uzsākšanu saistībā ar paraksta viltošanu

254(sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

2552014. gada 20. maija lēmumu lietā Nr. 3-12/0067).

256Savukārt, izlemjot jautājumu par Latvijas šķīrējtiesas

257sprieduma piespiedu izpildi, tiesa norādīja, ka neatkarīgi no

258Valsts policijas uzsāktā kriminālprocesa par 2011. gada 20.

259decembra vienošanās viltojumu nav tiesiska pamata apšaubīt tās

260spēkā esamību. Pastāvot arī šādam apstāklim, tiesa apmierināja

261Resort Management pieteikumu par izpildu raksta

262izsniegšanu Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei

263(sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014. gada

2643. jūnija lēmumu lietā Nr. 3-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj.

26528. lpp.).

266No minētā secināms, ka tiesu prakse jautājumā par izpildu

267raksta izsniegšanu gadījumā, kad uzsākts kriminālprocess par

268iespējamu šķīrējtiesas līguma viltošanu, ir pretrunīga.

269Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka vienveidīga tiesu prakse

270ir nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa.

271Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas

272lietas - atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. Valsts

273pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja nav tādu

274līdzekļu, kas nodrošinātu tiesu prakses vienveidību (sk.

275Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2762010-01-01 15.3. punktu).

27720.2.4. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 92.

278panta pirmais teikums paredz personas subjektīvās tiesības

279vērsties tiesā un aizsargāt savas aizskartās tiesības. Ja persona

280nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā, tad šķīrējtiesas

281process un tā potenciālais iznākums neapšaubāmi var būtiski

282aizskart šīs personas tiesības. Šādos gadījumos personai ir jābūt

283tiesībām vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai tieši

284un nepastarpināti, neatkarīgi no citu personu gribas vai

285rīcības.

286Civilprocesa likuma 533. panta otrā daļa noteic, ka pastāvīgās

287šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildē ieinteresētā puse ir

288tiesīga vērsties rajona (pilsētas) tiesā ar pieteikumu par

289izpildu raksta izsniegšanu. Savukārt personai, kurai šķīrējtiesas

290spriedums ir uzlicis izpildāmu pienākumu, likums saistībā ar

291šķīrējtiesas procesu nepiešķir nekādas tiesības vērsties tiesā.

292Šī persona var tikai izteikt savus paskaidrojumus par jau

293iesniegtu pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai. Tādējādi šīs

294personas tiesības uz tiesas aizsardzību, piemēram, gadījumā, kad

295tiesvedības procesā šķīrējtiesā pieļauts būtisks procesuāls

296pārkāpums, ir atkarīgas no tā, vai un kad ieinteresētā puse

297nolems vērsties tiesā ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma

298piespiedu izpildi.

299Turklāt tādās situācijās, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde

300nav nepieciešama, personai, kurai tas uzlicis kādu pienākumu vai

301liedzis kādas tiesības, nav vispār nekādu iespēju lūgt vispārējās

302jurisdikcijas tiesu novērst tiesvedības procesā šķīrējtiesā

303pieļautus pārkāpumus. Taču šādiem šķīrējtiesas spriedumiem var

304būt būtiska ietekme uz personas tiesībām. Arī Latvijas

305šķīrējtiesas spriedums, ar kuru no Pieteikuma iesniedzējas par

306labu Resort Management tika piedzīts vairāk nekā

307pusmiljons latu, tika pamatots citastarp ar tāda cita iepriekš

308pieņemta Latvijas šķīrējtiesas sprieduma rezolutīvo daļu, kura

309izpilde nebija nepieciešama (sk. lietas materiālu 1.

310sēj. 93. lpp.).

31120.2.5. Vērtējot Pieteikuma iesniedzējas argumentu, ka

312izpildu raksta izsniegšanas process sakarā ar šķīrējtiesas

313spriedumu notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes, ir jāņem vērā

314tas, ka personas tiesības tikt uzklausītai tiesas procesā ir

315vienas no svarīgākajām procesuālajām garantijām, kas izriet no

316Satversmes 92. panta pirmā teikuma. Satversmes tiesa norāda, ka

317šīs garantijas ietver, piemēram, tiesības saņemt pilnīgu

318informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem

319pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības uz argumentētu tiesas

320nolēmumu. Tiesības tikt uzklausītam tiesai ir jānodrošina vismaz

321rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

322sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1.

323punktu).

324Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums personai neparedz

325absolūtas pamattiesības uz mutvārdu tiesvedības procesu, un šāda

326procesa rīkošana visos gadījumos nevajadzīgi noslogotu tiesu.

327Mutvārdu process būtu jānosaka vienīgi tad, kad tiesā jāizskata

328juridiski vai tehniski sarežģīti jautājumi. Arī ECT ir atzinusi,

329ka Konvencijas 6. pants neparedz personas absolūtas tiesības uz

330mutvārdu procesu un šādam procesam būtu jānotiek vienīgi

331gadījumos, kad lietā jāizskata īpaši jautājumi (sk., piemēram,

332ECT 2002. gada 12. novembra sprieduma lietā "Döry v.

333Sweden", iesniegums Nr. 28394/95, 37. punktu un 2006. gada

33423. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland",

335iesniegums Nr. 73053/01, 41. punktu).

336Atsevišķos gadījumos, piemēram, tad, ja lieta skar sarežģītus

337juridiskus jautājumus, lietas dalībniekiem būtu piešķiramas

338tiesības lūgt, lai tiesa tos uzklausa arī mutvārdos. Tas, ka

339Civilprocesa likums izpildu raksta izsniegšanas procesā sakarā ar

340šķīrējtiesas spriedumu neparedz lietas dalībnieku tiesības tikt

341uzklausītiem arī mutvārdos, var apgrūtināt personas iespējas

342iebilst pret šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi.

343Vairākas pieaicinātās personas vērsa tiesas uzmanību arī uz

344to, ka gan Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmajā

345daļā noteiktais rakstveida paskaidrojuma iesniegšanas termiņš,

346gan 535. panta pirmajā daļā noteiktais termiņš, kādā tiesnesis

347pieņem lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu, esot pārāk īss un

348tas apdraudot šķīrējtiesas sprieduma efektīvu kontroli. Piemēram,

349Inga Kačevska norādīja, ka termiņš, kādā iesniedzami rakstveida

350paskaidrojumi par pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai, ir

351pārlieku īss tajos gadījumos, kad lietas dalībnieka domicils ir

352ārvalstī (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62. lpp.).

353Savukārt Kalvis Torgāns atzina, ka Civilprocesa likumā noteiktā

354termiņa dēļ tiesnesim neesot laika iedziļināties pieteikumā un

355viņš lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu vai atteikumu izsniegt

356izpildu rakstu pieņemot "pēc iespējas formāli" (sk.

357Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas

358materiālu 5. sēj. 165. lpp.).

359Satversmes tiesa pievienojas pieaicināto personu viedoklim un

360norāda, ka minētie Civilprocesa likumā noteiktie termiņi ir pārāk

361īsi.

362Līdz ar to Civilprocesa likumā

363ietvertais šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildes procesa

364regulējums nav piemērots tam, lai katrā gadījumā varētu izvērtēt

365šķīrējtiesas kompetenci.

36620.2.6. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve un vairākas

367pieaicinātās personas norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēja savas

368tiesības uz taisnīgu tiesu varējusi aizstāvēt nevis vispārējās

369jurisdikcijas tiesā apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci, bet gan

370citā veidā. Piemēram, Pieteikuma iesniedzējai bijušas tiesības

371iesniegt šķīrējtiesā pretprasību; vērsties ar zaudējumu

372atlīdzības prasību pret valdes locekli, kurš parakstījis

373attiecīgo vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā;

374apstrīdēt valdes locekļa tiesības slēgt vienošanos par lietas

375izskatīšanu šķīrējtiesā; vērsties policijā vai prokuratūrā ar

376lūgumu uzsākt kriminālprocesu par dokumenta viltošanas faktu;

377vērsties pie ģenerālprokurora ar lūgumu iesniegt protestu par

378tiesneša lēmumu, ar kuru apmierināts lūgums izsniegt izpildu

379rakstu; fiksēt procesuālos pārkāpumus, kas pieļauti tiesvedības

380procesā šķīrējtiesā, un uz tiem norādīt izpildu raksta

381izsniegšanas procesā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014.

382gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

383sēj. 37., 157., 192. un 193. lpp.).

384Satversmes tiesa atzīst, ka visas minētās iespējas nav tiešā

385veidā vērstas uz šķīrējtiesas kompetences apstrīdēšanu. Tādējādi

386šie risinājumi nav alternatīvi līdzekļi, kas personu

387pamattiesības ierobežotu mazāk.

38820.2.7. Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka,

389piešķirot personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā

390apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, tiktu nepamatoti kavēts

391šķīrējtiesas process.

392Satversmes tiesa norāda, ka prasības celšana vispārējās

393jurisdikcijas tiesā par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā

394neesošu neietekmē šķīrējtiesas procesu - jau uzsākts šķīrējtiesas

395process var turpināties, bet gadījumā, ja šķīrējtiesas process

396vēl nav uzsākts, tas var tikt uzsākts paralēli vispārējās

397jurisdikcijas tiesas procesam.

398Arī Parauglikuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka tiesai, kurā

399uzsākts process par šķīrējtiesai pakļautu strīdu, jāliek pusēm

400vērsties šķīrējtiesā, ja vien tā nenolemj, ka šķīrējtiesas līgums

401nav spēkā vai nav izpildāms. Savukārt Parauglikuma 8. panta otrā

402daļa paredz, ka gadījumā, ja šāds process valsts tiesā notiek,

403šķīrējtiesas process var tikt uzsākts vai turpināts, kā arī

404spriedums var tikt taisīts paralēli valsts tiesā notiekošajam

405procesam.

406Parauglikuma 8. panta otrajā daļā ietvertais regulējums var

407palielināt tādu gadījumu skaitu, kad šķīrējtiesa un vispārējās

408jurisdikcijas tiesa pieņem savstarpēji pretrunīgus nolēmumus.

409Tomēr šāds regulējums ir attaisnojams, jo tas samazina gan lietas

410dalībnieku iespējas novilcināt šķīrējtiesas procesu, gan arī

411šķīrējtiesas procesa dalībnieku motivāciju vērsties valsts tiesā

412sakarā ar jautājumiem, kas saskaņā ar šķīrējtiesas līgumu ir

413pakļauti izskatīšanai šķīrējtiesā (sk. Brekoulakis S. L.,

414Shore L., p. 604).

415Līdz ar to apstrīdētajā normā

416ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar

417citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

418ierobežojošiem līdzekļiem.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

2punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

3zaudē spēku.

4Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

5Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

6kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

7neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

8apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

9publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

10viedoklis ir jāpamato.

11Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar

12kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

13uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju

14pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

15decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

16Izskatāmajā gadījumā apstrīdēto normu pret Pieteikuma

17iesniedzēju ir piemērojusi vispārējās jurisdikcijas tiesa.

18Apstrīdētās normas piemērošanas sekas bija izpildu raksta

19izsniegšana Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei,

20kā arī tiesu izpildītāja uzsāktās izpildu darbības.

21Tātad, lai novērstu apstrīdētās

22normas radītās nelabvēlīgās sekas, apstrīdētā norma attiecībā uz

23Pieteikuma iesniedzēju ir atzīstama par spēkā neesošu no tās

24pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

1Kā liecina izskatāmās lietas materiāli, Pieteikuma

2iesniedzēja bijusi atbildētāja divos tiesvedības procesos

3Latvijas šķīrējtiesā. Pirmajā tiesvedības procesā Latvijas

4šķīrējtiesa pieņēma spriedumu, ar kuru citastarp atzina, ka

5Pieteikuma iesniedzējas un Resort Management noslēgtā

6līguma divi punkti nav spēkā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 36.

7- 49. lpp.).

8Pieteikuma iesniedzējas pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka

9minētā šķīrējtiesas sprieduma izpilde neesot nepieciešama. Tādēļ

10šim šķīrējtiesas spriedumam nav paredzēta arī nekāda tiesas

11kontrole. Arī Tieslietu ministrijas pārstāve un Kalvis Torgāns

12šādu situāciju novērtēja kā "iespējamu likuma robu" vai

13kā "pretkonstitucionālu [likuma] robu" (sk.,

14piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra

15sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 83. un 151.

16lpp.).

17Satversmes tiesa jau 2005. gada 17. janvāra spriedumā lietā

18Nr. 2004-10-01 norādīja, ka Civilprocesa likumā nav normu, kas

19noteiktu procedūru šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanai, pat ja

20netiek pieprasīta izpildu raksta izsniegšana (sk. Satversmes

21tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 10.

22punktu).

23Minētais regulējums nedz Civilprocesa likumā, nedz arī

24Šķīrējtiesu likumā nav ietverts.

25Atsevišķos gadījumos tālab, lai šķīrējtiesas spriedums tiktu

26izpildīts, nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas

27tiesā un lūgt izsniegt izpildu rakstu, un var būt arī tādas

28situācijas, kad šķīrējtiesas spriedums ir atzīstams vai izpildāms

29kādā ārvalstī. Tāpat Civilprocesa likums nenoteic, kas notiek ar

30šķīrējtiesas spriedumu tad, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa ir

31atteikusies izsniegt izpildu rakstu tā piespiedu izpildei. Šādā

32gadījumā personai nav nekādu tiesisku līdzekļu aizstāvībai pret,

33iespējams, prettiesisku šķīrējtiesas spriedumu, tas būtībā paliek

34spēkā un lietas dalībnieks var censties atkārtoti panākt tā

35izpildīšanu, piemēram, ārvalstī.

36Ņemot vērā citastarp arī pieaicināto personu norādītās

37šķīrējtiesu darbībā konstatētās problēmas un izpildu raksta

38izsniegšanas regulējuma trūkumus, starptautiski akceptētajam

39šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu

40sevišķi liela nozīme. Tāpēc Satversmes tiesa atkārtoti vērš

41Saeimas uzmanību uz nepieciešamību noteikt šķīrējtiesas sprieduma

42apstrīdēšanas pamatus un kārtību.

1Tiesas sēdē gan lietas dalībnieki, gan arī

2pieaicinātās personas vairākkārt norādīja uz to, ka Saeima 2014.

3gada 11. septembrī pieņēmusi Šķīrējtiesu likumu, kurā paredzēts,

4ka tas stāsies spēkā 2015. gada 1. janvārī. Šā likuma 24. panta

5pirmā daļa nosaka: "Šķīrējtiesas sastāvs lemj par

6civiltiesiskā strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā par

7šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Jautājumu par strīda

8pakļautību šķīrējtiesas sastāvs var izlemt jebkurā šķīrējtiesas

9procesa stadijā."

10Savukārt saskaņā ar 2014. gada 11. septembra likuma

11"Grozījumi Civilprocesa likumā" 9. pantu no

12Civilprocesa likuma tiek izslēgta 61., 62., 63., 64. un 65.

13nodaļa, proti, arī nodaļa, kurā ietverta apstrīdētā norma.

14Atbilstoši 2014. gada 11. septembra likuma "Grozījumi

15Civilprocesa likumā" 19. pantam Civilprocesa likuma 61.,

1662., 63., 64. un 65. nodaļa zaudēs spēku 2015. gada 1.

17janvārī.

18Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka 2015. gada 1. janvārī

19apstrīdēto normu aizstās cita Šķīrējtiesu likumā ietverta tiesību

20norma, kurai būs tādas pašas tiesiskās sekas kā apstrīdētajai

21normai.

22Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa Satversmes tiesā nav

23apstrīdēta. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai

24nepieciešams un pieļaujams paplašināt izskatāmās lietas prasījuma

25robežas un izvērtēt arī jautājumu par Šķīrējtiesu likuma 24.

26panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

27teikumam.

28Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka, ievērojot zināmus

29kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju",

30noteiktos gadījumos var notikt prasījuma robežu paplašināšana jau

31ierosinātās lietās. Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā

32prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, ir

33jānoskaidro, pirmkārt, vai tā norma, attiecībā uz kuru prasījums

34tiek paplašināts, ir tik cieši saistīta ar lietā expressis

35verbis apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana iespējama tā paša

36pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai,

37un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama

38Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram,

39Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

402007-23-01 17. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā

41Nr. 2010-72-01 15. punktu).

42Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmās daļas atbilstība

43Satversmei ir cieši saistīta ar prasījumu par apstrīdētās normas

44atbilstību Satversmei, jo šī norma pēc tās spēkā stāšanās

45personām radītu tieši tādas pašas Satversmei neatbilstošas

46tiesiskās sekas kā apstrīdētā norma. Līdz ar to no Satversmes

47tiesas procesa ekonomijas viedokļa būtu lietderīgi paplašināt

48prasījumu izskatāmajā lietā. Turklāt tiesiskas valsts princips

49prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošina

50tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk

51tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei

52vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

53Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Šķīrējtiesu likuma

5424. panta pirmajā daļā būtībā ir saglabāts apstrīdētajai normai

55identisks tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2014.

56gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 28.

57lpp.). Arī no Tieslietu ministrijas sniegtā viedokļa

58secināms, ka Šķīrējtiesu likumā ir ietverts tāds pats regulējums

59kā apstrīdētajā normā, un tas paredz šķīrējtiesas tiesības lemt

60par strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā arī par

61šķīrējtiesas līguma spēkā esamību (sk. lietas materiālu 2.

62sēj. 182. lpp. un Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes

63stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 70. lpp.).

64Minētā norma un apstrīdētā norma ir pieņemta, pamatojoties uz

65vienu un to pašu likumdevēja izpratni par tā rīcības brīvību

66šķīrējtiesu darbības kontroles jomā, un šajā spriedumā ietvertie

67secinājumi par apstrīdēto normu ir attiecināmi arī uz Šķīrējtiesu

68likuma 24. panta pirmo daļu. Tāpēc abu šo normu atzīšana par

69neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam ir iespējama

70tā paša pamatojuma ietvaros.

71Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

72ka arī Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa, ciktāl tā liedz

73personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt

74šķīrējtiesas kompetenci, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

75teikumam.

76Nolēmumu

77daļa

78Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

79Satversmes tiesa

80nosprieda: