16. pants

1No Saeimas atbildes raksta, kā arī norādījumiem, ko

2Saeimas pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma

3liedz personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā

4ar lūgumu izšķirt jautājumu par šķīrējtiesas kompetenci.

5Šādu likumdevēja nolūku apliecina arī vispārējās jurisdikcijas

6tiesu nolēmumi, kuros, atsaucoties uz apstrīdēto normu, ir

7atzīts: prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt

8izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā, izņemot

9gadījumus, kad paredzēti sevišķi ierobežojumi šķīrējtiesas līguma

10noslēgšanai, proti, darba, patērētāju, konkurences, dzīvojamo

11telpu īres un citās tiesiskajās attiecībās (sk. Augstākās

12tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 31. janvāra lēmuma

13lietā Nr. SKC-1627/2014 5.2. punktu lietas materiālu 1. sēj. 118.

14lpp.).

15Arī tādos gadījumos, kad zemākas instances tiesa konstatē

16šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību, Augstākā tiesa ir

17norādījusi, ka jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību

18nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā.

19Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar

202011. gada 10. jūnija spriedumu pušu noslēgto šķīrējtiesas līgumu

21atzina par spēkā neesošu. Kurzemes apgabaltiesa, pamatojoties uz

22ekspertu atzinumu un liecinieku liecībām, secināja, ka

23šķīrējtiesas līgumu nav parakstījusi persona, kura norādīta tiesā

24apstrīdētā līguma kopijā. Turklāt tiesa īpašu vērību pievērsa

25apstāklim, ka tās rīcībā nav šķīrējtiesas līguma oriģināla

26(sk. Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

272011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. C40108906 motīvu

28daļu).

29Savukārt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ar

302013. gada 30. janvāra spriedumu minēto Kurzemes apgabaltiesas

31spriedumu atcēla un tiesvedību lietā izbeidza. Augstākās tiesas

32Senāta Civillietu departamenta lēmumā atzīts, ka šķīrējtiesa pati

33izlemj visus jautājumus, kas saistīti ar lietas pakļautību.

34Šķīrējtiesas līguma vai klauzulas apstrīdēšana tai šīs tiesības

35neatņem. Jautājums par strīda pakļautību šķīrējtiesai, kā arī

36jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir izlemjams

37konkrētajā šķīrējtiesas procesā, nevis vispārējās jurisdikcijas

38tiesā (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

392013. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC - 20/2013 10.2. un

4010.3. punktu).

41Satversmes tiesa atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska

42loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei

43atbilstošā veidā. Tieši vispārējās jurisdikcijas tiesām ir

44vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi,

45kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esamību, kuras

46būtu nepieciešams aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

476. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu).

48Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Augstākās tiesas

49apsvērumus par to, ka apstrīdētā norma nepiešķir personai

50tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu

51šķīrējtiesas kompetenci.

52Līdz ar to Satversmes tiesai ir

53jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

54ierobežojums atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu.