18. pants

1Lietas izskatīšanas laikā tās dalībnieki un

2pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, vai no

3apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums patiešām

4ir noteikts ar likumu.

5Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga pārstāve

6tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

7ierobežojums esot noteikts ar likumu (sk. Satversmes

8tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu

95. sēj. 9. un 85. lpp.). Savukārt, piemēram,

10pieaicinātās personas Inga Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka

11Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums izrietot no tā,

12kā apstrīdēto normu interpretē un piemēro vispārējās

13jurisdikcijas tiesas. Proti, apstrīdētā norma varētu tikt

14interpretēta un piemērota arī citādi, neliedzot vispārējās

15jurisdikcijas tiesai lemt par šķīrējtiesas kompetenci. Turklāt

16šādu apstrīdētās normas interpretāciju apliecinot arī atsevišķi

17vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumi (sk.

18Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu

19lietas materiālu 5. sēj. 140., 167. un 168. lpp.).

20Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta

21kopsakarā ar 90. pantu likumdevējam izriet pienākums tiesību

22normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu

23skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas

24pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra

25sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu).

26Atsevišķos gadījumos vispārējās jurisdikcijas tiesa ir lēmusi

27par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, kā arī atzinusi

28šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža.

29Piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2010. gada

3023. februāra spriedumā secināja, ka, ņemot vērā prasītājas vecumu

31un veselības stāvokli, viņa nevarēja saprast savu rīcību, tās

32nozīmi un vadīt to. Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītājas

33noslēgtais šķīrējtiesas līgums nav spēkā kopš tā noslēgšanas

34brīža. Sprieduma tiesiskums netika pārbaudīts apelācijas vai

35kasācijas kārtībā (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas

36tiesas 2010. gada 23. februāra spriedumu civillietā Nr.

37C29526804/C21/10 un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

382013. gada 23. oktobra lēmumu lietā Nr.

393-12/0280/6).

40No vienas puses, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

41spriedums varētu liecināt par to, ka vispārējās jurisdikcijas

42tiesa ir tiesīga vērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību un

43gadījumā, ja tas atzīts par spēkā neesošu, atteikties izsniegt

44izpildu rakstu. Tomēr, no otras puses, minētajā spriedumā

45nolemtais nonāk pretrunā ar Augstākās tiesas sniegto apstrīdētās

46normas interpretāciju.

47Satversmes tiesa norāda, ka Augstākās tiesas judikatūra

48attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesībām vērtēt

49šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir nepārprotama - vispārējās

50jurisdikcijas tiesai šādu tiesību nav. Šāda Augstākās tiesas

51sniegtā apstrīdētās normas interpretācija atbilst arī likumdevēja

52nolūkam, ar kādu tas apstrīdēto normu ietvēris Civilprocesa

53likumā.

54Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

55pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.