20. pants

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

2pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

3šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

4noskaidrot:

5pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

6leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

7sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

8otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

9nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

10intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

11treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

12labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

13likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

14Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

15neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

16neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

17piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

18Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

1920.1. Apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums vērsties

20vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas

21līguma spēkā esamību, Civilprocesa likumā ir ietverts nolūkā

22nepieļaut vispārējās jurisdikcijas tiesas noslogotības pieaugumu.

23Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto

24normu, atsakās pieņemt prasības pieteikumu un nevērtē jautājumus,

25kas attiecas uz šķīrējtiesas kompetenci.

26Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

27līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

2820.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

29ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

30būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

31tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

32sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks

33līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

34kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

35(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

36Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

37Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

38nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

39pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

40tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

41punktu).

4220.2.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv

43saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un

44kurš personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, alternatīvs

45līdzeklis būtu piešķirt personai tiesības vērsties vispārējās

46jurisdikcijas tiesā, apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci izskatīt

47konkrēto lietu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.).

48Savukārt Saeima norāda, ka to nevar uzskatīt par alternatīvu

49līdzekli, jo tas novedīšot pie vispārējās jurisdikcijas tiesu

50papildu noslodzes (sk. lietas materiālu 1. sēj. 140. un 141.

51lpp.).

52Tieslietu ministrijas sniegtā informācija liecina, ka Latvijā

53netiek veikta centralizēta statistiskā uzskaite attiecībā uz

54Latvijā reģistrētās pastāvīgajās šķīrējtiesās ik gadu

55izskatītajām lietām un pieņemtajiem spriedumiem. Vispārējās

56jurisdikcijas tiesas gada laikā saņemot aptuveni 1500 līdz 2150

57pieteikumu par šķīrējtiesu lēmumu piespiedu izpildi: 2145

58pieteikumus - 2011. gadā, 1895 - 2012. gadā un 1519 - 2013. gadā

59(sk. lietas materiālu 2. sēj. 180. lpp.). Tomēr jāņem

60vērā, ka Tieslietu ministrijas sniegtie dati neaptver gadījumus,

61kad šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpilde nav nepieciešama vai

62šķīrējtiesas spriedums jau ir izpildīts labprātīgi.

63Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītajam

64argumentam, ka, piešķirot personai tiesības vērsties vispārējās

65jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, varētu

66tikt palielināta tiesu noslodze. Tomēr šāds arguments pats par

67sevi nevar kalpot par pamatojumu tam, lai personai pamattiesības

68tiktu atņemtas pēc būtības. Proti, likumdevēja izraudzītais

69mērķis - mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi un

70tādējādi paātrināt citus tiesvedības procesus - nedrīkst

71apdraudēt tādu personas pamattiesību aizsardzību, no kurām tā nav

72labprātīgi atteikusies. Izskatāmajā gadījumā, kad saduras

73nepieciešamība sekmēt tiesvedības procesa ātrumu ar

74nepieciešamību aizsargāt personai būtiskas tiesības, tieši

75personai būtisko tiesību aizsardzībai ir piešķirama

76priekšroka.

77Pie tam izskatāmās lietas faktiskie apstākļi dod pamatu

78apšaubīt argumentu, ka spēkā esošais šķīrējtiesas procesa

79kontroles regulējums nepalielinot vispārējās jurisdikcijas tiesu

80noslodzi. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesas trīs dažādās

81instancēs saistībā ar Latvijas šķīrējtiesas kompetenci un

82sprieduma izpildi kopumā jau ir pieņēmušas sešus dažādus

83lēmumus.

84Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēja vērsās Rīgas pilsētas

85Vidzemes priekšpilsētas tiesā, apstrīdot 2011. gada 20. decembra

86vienošanās spēkā esamību. Pēc tam, kad rajona tiesa atteicās

87pieņemt Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikumu, par šo

88rajona tiesas lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība Rīgas

89apgabaltiesā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējai nelabvēlīgais

90Rīgas apgabaltiesas lēmums tika pārsūdzēts Augstākās tiesas

91Civillietu departamentā, kas Rīgas apgabaltiesas lēmumu atstāja

92spēkā.

93Arī izpildu raksta izsniegšanas stadijā Rīgas pilsētas

94Vidzemes priekšpilsētas tiesa vispirms noraidīja Resort

95Management pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Par šo

96rajona tiesas lēmumu Resort Management iesniedza blakus

97sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas atcēla Rīgas pilsētas Vidzemes

98priekšpilsētas tiesas lēmumu. Visbeidzot Rīgas pilsētas Vidzemes

99priekšpilsētas tiesa, atkārtoti izskatot Resort Management

100pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, nolēma minēto

101pieteikumu apmierināt.

102Turklāt Latvijas šķīrējtiesas pieņemtā nolēmuma piespiedu

103izpildes procesa tiesiskuma pārbaudē ir iesaistījusies arī

104Augstākā tiesa un Ģenerālprokuratūra. Proti, pamatojoties uz

105Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības

106departamenta virsprokurora protestu, 2014. gada 22. septembrī

107Augstākās tiesas Civillietu departaments ir ierosinājis kasācijas

108tiesvedību, apturējis Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas

109tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmuma izpildi un nolēmis rakstveida

110procesā izlemt lietu par tā atcelšanu (sk. lietas materiālu 4.

111sēj. 166. -169., 181. un 182. lpp.).

112Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

113ka ar vispārējās jurisdikcijas tiesas noslodzes pieaugumu nevar

114pamatot vispārēju aizliegumu tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas

115kompetenci.

11620.2.2. Tiesas sēdē gan Saeimas pārstāve, gan vairākas

117pieaicinātās personas norādīja, ka Civilprocesa likuma 536. panta

118pirmā daļa paredzot tiesneša tiesības atteikt izpildu raksta

119izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa, izšķirot civiltiesisku

120strīdu, ir pārkāpusi savu kompetenci (jurisdikciju).

121Taču Saeimas pārstāvei un pieaicinātajām personām bija

122atšķirīgi viedokļi par to, konkrēti kurš Civilprocesa likuma 536.

123panta pirmās daļas punkts tiesnesim šādas tiesības paredz.

124Saeimas pārstāve uzskatīja, ka šādas tiesneša tiesības nosakot

125Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. un 7. punkts.

126Kalvis Torgāns minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas

1276. punktu. Tieslietu ministrijas pārstāve, uzsverot, ka

128ministrijas "kompetencē nav pateikt, kā tiesai būtu pareizi

129jāpiemēro likums", norādīja uz Civilprocesa likuma 536.

130panta pirmās daļas 1. punktu. Savukārt Resort Management

131pārstāvis minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1.,

1322. un 3. punktu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

133un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 44.,

13472., 128., 151. un 164. lpp.).

135Turpretim Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga

136pārstāve norādīja, ka neviens no Civilprocesa likuma 536. panta

137pirmās daļas punktiem neparedzot tiesneša tiesības atteikt

138izpildu raksta izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa ir

139izspriedusi konkrēto lietu uz spēkā neesoša šķīrējtiesas līguma

140pamata (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29.

141oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11., 87., 92.,

142184. - 187. lpp.).

143Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku un pieaicināto

144personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par sevi nav

145izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā, jo

146tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un

147tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes

148tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106

14924.5. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr.

1502012-26-03 12.1. punktu).

151Tieslietu ministrija Satversmes tiesai ir iesniegusi prakses

152apkopojumu attiecībā uz Civilprocesa likuma 536. panta pirmās

153daļas piemērošanu vispārējās jurisdikcijas tiesās laika posmā no

1542013. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam. Šajā laika

155posmā Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1. - 7. punkts

156kā pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu sakarā ar

157šķīrējtiesas spriedumu kopumā ir piemērots nedaudz vairāk kā 200

158reižu. Par pamatojumu atteikumam izsniegt izpildu rakstu

159visbiežāk tiek norādīti šādi apstākļi: šķīrējtiesa izskatījusi

160strīdu par personu, pret kuru ir ierosināts maksātnespējas vai

161tiesiskās aizsardzības process; šķīrējtiesas klauzula saskaņā ar

162Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ir atzīstama par

163netaisnīgu līguma noteikumu; šķīrējtiesas spriedums nav motivēts;

164ar šķīrējtiesas spriedumu piedzīti nokavējuma procenti par laiku

165līdz sprieduma izpildei; pusei nebija pienācīgā veidā paziņots

166par šķīrējtiesas procesu, vai tā citu iemeslu dēļ nevarēja

167iesniegt savus paskaidrojumus, un tas būtiski ietekmējis

168šķīrējtiesas procesu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 65. - 68.

169lpp.).

170No minētā prakses apkopojuma izriet, ka vispārējās

171jurisdikcijas tiesas tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu

172tādos gadījumos, kad šķīrējtiesa ir pārkāpusi likumos

173expressis verbis formulēto tās kompetences ierobežojumu.

174Šādus gadījumus likumdevējs ir noteicis, piemēram, Civilprocesa

175likuma 487. panta pirmās daļas 1. - 8. punktā un Patērētāju

176tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 7. punktā.

177Tomēr no Tieslietu ministrijas sagatavotā prakses apkopojuma

178neizriet tas, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim,

179lemjot par izpildu raksta izsniegšanu, būtu pienākums vērtēt

180šķīrējtiesas kompetenci arī citos gadījumos, uz kuriem neattiecas

181likumos expressis verbis formulētais šķīrējtiesas

182kompetences ierobežojums. Šādus konkrētus tiesu prakses piemērus

183lietas izskatīšanas laikā nespēja minēt arī Saeimas pārstāve

184(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes

185stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 45. lpp.).

186Tādējādi Civilprocesa likuma 536.

187panta piemērošanas prakse neliecina, ka šī norma uzliktu

188tiesnesim par pienākumu jebkurā gadījumā izvērtēt šķīrējtiesas

189kompetenci un, ja tās robežas ir pārkāptas, atteikt izpildu

190raksta izsniegšanu.

19120.2.3. Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

192Civilprocesa likums lietas dalībniekiem piešķirot tiesības

193norādīt uz iespējamiem šķīrējtiesas procesa pārkāpumiem, tostarp

194uz jurisdikcijas pārkāpumiem, šķīrējtiesas sprieduma piespiedu

195izpildes procesā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

196oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 29.

197lpp.).

198Savukārt Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis uzsvēra, ka

199vispārējās jurisdikcijas tiesa, lemjot par izpildu raksta

200izsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu, nenodrošinot

201personas pamattiesību efektīvu aizsardzību, jo šajā procesā

202lietas dalībniekiem esot ierobežotas iespējas iesniegt

203pierādījumus, process notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes un

204rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai likums nosaka ne vairāk kā

20515 dienu termiņu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21.

206oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11. un 17.

207lpp.).

208Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmā daļa paredz:

209kad tiesā saņemts pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu,

210pieteikumu nekavējoties nosūta pārējiem lietas dalībniekiem

211ierakstītā pasta sūtījumā, nosakot rakstveida paskaidrojuma

212iesniegšanas termiņu, kas nav īsāks par 10 dienām un ilgāks par

21315 dienām no pieteikuma nosūtīšanas dienas. Savukārt šā panta

214otrās daļas 3. un 4. punkts noteic, ka paskaidrojumā lietas

215dalībnieks norāda pierādījumus, kas apstiprina viņa iebildumus un

216to pamatojumu, kā arī likumu, ar kuru tie pamatoti, un lūgumus

217par pierādījumu pieņemšanu vai izprasīšanu.

218Tieslietu ministrija minēto normu sakarā norāda: ja kāds

219lietas dalībnieks apstrīd šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu,

220vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības no šķīrējtiesas

221institūcijas pieprasīt lietas materiālus, kas nepieciešami, lai

222izvērtētu paskaidrojumā norādīto apstākļu esamību, kā arī

223izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu, lai to nosūtītu

224ekspertīzes veikšanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 179.

225lpp.).

226Vienlaikus var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka

227Civilprocesa likuma D nodaļa neparedz vispārējās jurisdikcijas

228tiesas pienākumu vienmēr izvērtēt šķīrējtiesas kompetenci un

229šaubu gadījumā, piemēram, izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu

230vai arī noteikt tā ekspertīzi. Arī paskaidrojumos par

231Resort Management pieteikumu izpildu raksta

232izsniegšanai Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei

233un šo paskaidrojumu papildinājumos Pieteikuma iesniedzēja

234vairākkārt vērsa tiesas uzmanību uz iespējamo šķīrējtiesas līguma

235spēkā neesamību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 170. -

236184. lpp.). Taču tiesa, izlemjot jautājumu par

237Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, tikai

238konstatēja, ka vienošanās par strīda izskatīšanu Latvijas

239šķīrējtiesā ir spēkā (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes

240priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmumu lietā Nr.

2413-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.).

242Tieslietu ministrija arī norādījusi, ka tad, ja izmeklēšanas

243iestādē ir uzsākts kriminālprocess, piemēram, par iespējamo

244šķīrējtiesas līguma viltojumu, "jautājuma par izpildu raksta

245izsniegšanu izlemšana [..] apturama uz laiku līdz galīgā nolēmuma

246kriminālprocesā spēkā stāšanās brīdim" (sk. lietas

247materiālu 2. sēj. 179. lpp.). Šāda Civilprocesa likuma

248normu interpretācija ir ietverta, piemēram, Rīgas pilsētas

249Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 20. maija lēmumā. Tajā

250atzīts, ka izpildu raksta izsniegšana ir atsakāma un tiesa ņem

251vērā atbildētāja iebildumus, proti, to, ka atbildētājs aizdevuma

252līgumu nav parakstījis un ir vērsies policijā ar iesniegumu par

253kriminālprocesa uzsākšanu saistībā ar paraksta viltošanu

254(sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

2552014. gada 20. maija lēmumu lietā Nr. 3-12/0067).

256Savukārt, izlemjot jautājumu par Latvijas šķīrējtiesas

257sprieduma piespiedu izpildi, tiesa norādīja, ka neatkarīgi no

258Valsts policijas uzsāktā kriminālprocesa par 2011. gada 20.

259decembra vienošanās viltojumu nav tiesiska pamata apšaubīt tās

260spēkā esamību. Pastāvot arī šādam apstāklim, tiesa apmierināja

261Resort Management pieteikumu par izpildu raksta

262izsniegšanu Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei

263(sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014. gada

2643. jūnija lēmumu lietā Nr. 3-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj.

26528. lpp.).

266No minētā secināms, ka tiesu prakse jautājumā par izpildu

267raksta izsniegšanu gadījumā, kad uzsākts kriminālprocess par

268iespējamu šķīrējtiesas līguma viltošanu, ir pretrunīga.

269Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka vienveidīga tiesu prakse

270ir nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa.

271Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas

272lietas - atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. Valsts

273pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja nav tādu

274līdzekļu, kas nodrošinātu tiesu prakses vienveidību (sk.

275Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2762010-01-01 15.3. punktu).

27720.2.4. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 92.

278panta pirmais teikums paredz personas subjektīvās tiesības

279vērsties tiesā un aizsargāt savas aizskartās tiesības. Ja persona

280nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā, tad šķīrējtiesas

281process un tā potenciālais iznākums neapšaubāmi var būtiski

282aizskart šīs personas tiesības. Šādos gadījumos personai ir jābūt

283tiesībām vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai tieši

284un nepastarpināti, neatkarīgi no citu personu gribas vai

285rīcības.

286Civilprocesa likuma 533. panta otrā daļa noteic, ka pastāvīgās

287šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildē ieinteresētā puse ir

288tiesīga vērsties rajona (pilsētas) tiesā ar pieteikumu par

289izpildu raksta izsniegšanu. Savukārt personai, kurai šķīrējtiesas

290spriedums ir uzlicis izpildāmu pienākumu, likums saistībā ar

291šķīrējtiesas procesu nepiešķir nekādas tiesības vērsties tiesā.

292Šī persona var tikai izteikt savus paskaidrojumus par jau

293iesniegtu pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai. Tādējādi šīs

294personas tiesības uz tiesas aizsardzību, piemēram, gadījumā, kad

295tiesvedības procesā šķīrējtiesā pieļauts būtisks procesuāls

296pārkāpums, ir atkarīgas no tā, vai un kad ieinteresētā puse

297nolems vērsties tiesā ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma

298piespiedu izpildi.

299Turklāt tādās situācijās, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde

300nav nepieciešama, personai, kurai tas uzlicis kādu pienākumu vai

301liedzis kādas tiesības, nav vispār nekādu iespēju lūgt vispārējās

302jurisdikcijas tiesu novērst tiesvedības procesā šķīrējtiesā

303pieļautus pārkāpumus. Taču šādiem šķīrējtiesas spriedumiem var

304būt būtiska ietekme uz personas tiesībām. Arī Latvijas

305šķīrējtiesas spriedums, ar kuru no Pieteikuma iesniedzējas par

306labu Resort Management tika piedzīts vairāk nekā

307pusmiljons latu, tika pamatots citastarp ar tāda cita iepriekš

308pieņemta Latvijas šķīrējtiesas sprieduma rezolutīvo daļu, kura

309izpilde nebija nepieciešama (sk. lietas materiālu 1.

310sēj. 93. lpp.).

31120.2.5. Vērtējot Pieteikuma iesniedzējas argumentu, ka

312izpildu raksta izsniegšanas process sakarā ar šķīrējtiesas

313spriedumu notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes, ir jāņem vērā

314tas, ka personas tiesības tikt uzklausītai tiesas procesā ir

315vienas no svarīgākajām procesuālajām garantijām, kas izriet no

316Satversmes 92. panta pirmā teikuma. Satversmes tiesa norāda, ka

317šīs garantijas ietver, piemēram, tiesības saņemt pilnīgu

318informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem

319pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības uz argumentētu tiesas

320nolēmumu. Tiesības tikt uzklausītam tiesai ir jānodrošina vismaz

321rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

322sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1.

323punktu).

324Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums personai neparedz

325absolūtas pamattiesības uz mutvārdu tiesvedības procesu, un šāda

326procesa rīkošana visos gadījumos nevajadzīgi noslogotu tiesu.

327Mutvārdu process būtu jānosaka vienīgi tad, kad tiesā jāizskata

328juridiski vai tehniski sarežģīti jautājumi. Arī ECT ir atzinusi,

329ka Konvencijas 6. pants neparedz personas absolūtas tiesības uz

330mutvārdu procesu un šādam procesam būtu jānotiek vienīgi

331gadījumos, kad lietā jāizskata īpaši jautājumi (sk., piemēram,

332ECT 2002. gada 12. novembra sprieduma lietā "Döry v.

333Sweden", iesniegums Nr. 28394/95, 37. punktu un 2006. gada

33423. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland",

335iesniegums Nr. 73053/01, 41. punktu).

336Atsevišķos gadījumos, piemēram, tad, ja lieta skar sarežģītus

337juridiskus jautājumus, lietas dalībniekiem būtu piešķiramas

338tiesības lūgt, lai tiesa tos uzklausa arī mutvārdos. Tas, ka

339Civilprocesa likums izpildu raksta izsniegšanas procesā sakarā ar

340šķīrējtiesas spriedumu neparedz lietas dalībnieku tiesības tikt

341uzklausītiem arī mutvārdos, var apgrūtināt personas iespējas

342iebilst pret šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi.

343Vairākas pieaicinātās personas vērsa tiesas uzmanību arī uz

344to, ka gan Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmajā

345daļā noteiktais rakstveida paskaidrojuma iesniegšanas termiņš,

346gan 535. panta pirmajā daļā noteiktais termiņš, kādā tiesnesis

347pieņem lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu, esot pārāk īss un

348tas apdraudot šķīrējtiesas sprieduma efektīvu kontroli. Piemēram,

349Inga Kačevska norādīja, ka termiņš, kādā iesniedzami rakstveida

350paskaidrojumi par pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai, ir

351pārlieku īss tajos gadījumos, kad lietas dalībnieka domicils ir

352ārvalstī (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62. lpp.).

353Savukārt Kalvis Torgāns atzina, ka Civilprocesa likumā noteiktā

354termiņa dēļ tiesnesim neesot laika iedziļināties pieteikumā un

355viņš lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu vai atteikumu izsniegt

356izpildu rakstu pieņemot "pēc iespējas formāli" (sk.

357Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas

358materiālu 5. sēj. 165. lpp.).

359Satversmes tiesa pievienojas pieaicināto personu viedoklim un

360norāda, ka minētie Civilprocesa likumā noteiktie termiņi ir pārāk

361īsi.

362Līdz ar to Civilprocesa likumā

363ietvertais šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildes procesa

364regulējums nav piemērots tam, lai katrā gadījumā varētu izvērtēt

365šķīrējtiesas kompetenci.

36620.2.6. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve un vairākas

367pieaicinātās personas norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēja savas

368tiesības uz taisnīgu tiesu varējusi aizstāvēt nevis vispārējās

369jurisdikcijas tiesā apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci, bet gan

370citā veidā. Piemēram, Pieteikuma iesniedzējai bijušas tiesības

371iesniegt šķīrējtiesā pretprasību; vērsties ar zaudējumu

372atlīdzības prasību pret valdes locekli, kurš parakstījis

373attiecīgo vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā;

374apstrīdēt valdes locekļa tiesības slēgt vienošanos par lietas

375izskatīšanu šķīrējtiesā; vērsties policijā vai prokuratūrā ar

376lūgumu uzsākt kriminālprocesu par dokumenta viltošanas faktu;

377vērsties pie ģenerālprokurora ar lūgumu iesniegt protestu par

378tiesneša lēmumu, ar kuru apmierināts lūgums izsniegt izpildu

379rakstu; fiksēt procesuālos pārkāpumus, kas pieļauti tiesvedības

380procesā šķīrējtiesā, un uz tiem norādīt izpildu raksta

381izsniegšanas procesā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014.

382gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5.

383sēj. 37., 157., 192. un 193. lpp.).

384Satversmes tiesa atzīst, ka visas minētās iespējas nav tiešā

385veidā vērstas uz šķīrējtiesas kompetences apstrīdēšanu. Tādējādi

386šie risinājumi nav alternatīvi līdzekļi, kas personu

387pamattiesības ierobežotu mazāk.

38820.2.7. Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka,

389piešķirot personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā

390apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, tiktu nepamatoti kavēts

391šķīrējtiesas process.

392Satversmes tiesa norāda, ka prasības celšana vispārējās

393jurisdikcijas tiesā par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā

394neesošu neietekmē šķīrējtiesas procesu - jau uzsākts šķīrējtiesas

395process var turpināties, bet gadījumā, ja šķīrējtiesas process

396vēl nav uzsākts, tas var tikt uzsākts paralēli vispārējās

397jurisdikcijas tiesas procesam.

398Arī Parauglikuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka tiesai, kurā

399uzsākts process par šķīrējtiesai pakļautu strīdu, jāliek pusēm

400vērsties šķīrējtiesā, ja vien tā nenolemj, ka šķīrējtiesas līgums

401nav spēkā vai nav izpildāms. Savukārt Parauglikuma 8. panta otrā

402daļa paredz, ka gadījumā, ja šāds process valsts tiesā notiek,

403šķīrējtiesas process var tikt uzsākts vai turpināts, kā arī

404spriedums var tikt taisīts paralēli valsts tiesā notiekošajam

405procesam.

406Parauglikuma 8. panta otrajā daļā ietvertais regulējums var

407palielināt tādu gadījumu skaitu, kad šķīrējtiesa un vispārējās

408jurisdikcijas tiesa pieņem savstarpēji pretrunīgus nolēmumus.

409Tomēr šāds regulējums ir attaisnojams, jo tas samazina gan lietas

410dalībnieku iespējas novilcināt šķīrējtiesas procesu, gan arī

411šķīrējtiesas procesa dalībnieku motivāciju vērsties valsts tiesā

412sakarā ar jautājumiem, kas saskaņā ar šķīrējtiesas līgumu ir

413pakļauti izskatīšanai šķīrējtiesā (sk. Brekoulakis S. L.,

414Shore L., p. 604).

415Līdz ar to apstrīdētajā normā

416ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar

417citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

418ierobežojošiem līdzekļiem.