Par Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam

1Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 1998.

2gada 14. oktobrī pieņēma Civilprocesa likumu (turpmāk arī - CPL),

3kas stājās spēkā 1999. gada 1. martā, iekļaujot tajā 33. pantu ar

4nosaukumu "Tiesāšanās izdevumi" un šā panta trešās

5daļas 1. punktā paredzot, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi

6citastarp ir "izdevumi par zvērināta advokāta

7palīdzību".

8Savukārt 2001. gada 20. jūnijā Saeima pieņēma likumu

9"Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā 2001.

10gada 1. jūlijā. Ar šo likumu visā Civilprocesa likumā vārdi

11"zvērināts advokāts" tika aizstāti ar vārdu

12"advokāts". Tādējādi šis grozījums skāra arī CPL 33.

13panta trešās daļas 1. punktu, kurā tika noteikts, ka ar lietas

14vešanu saistītie izdevumi ir "izdevumi par advokāta

15palīdzību" (turpmāk - apstrīdētā norma).

1Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu

2atbildību "Gardie Visdari" (turpmāk - Pieteikuma

3iesniedzēja) - konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdētā

4norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

5Satversme) 91. un 92. pantam.

62.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tā bijusi puse

7civillietā, kurā otras puses prasījumus tiesa atzinusi par

8nepamatotiem un noraidījusi. Tādēļ, pamatojoties uz apstrīdēto

9normu, Pieteikuma iesniedzēja lūgusi tiesu piedzīt no otras puses

10ar lietas vešanu saistītos izdevumus, tostarp - izdevumus, kas

11tai bija radušies, saņemot juridisko palīdzību. Pirmās instances

12tiesa un apelācijas instances tiesa šo prasījumu noraidīja,

13norādot, ka juridisko palīdzību lietā sniegusi persona, kura nav

14advokāts. Par apelācijas instances tiesas spriedumu Pieteikuma

15iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību.

16Ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk -

17Senāts) 2010. gada 10. novembra spriedumu apelācijas instances

18tiesas spriedums tika atcelts un lieta nodota jaunai

19izskatīšanai. Senāts norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais

20jēdziens "advokāts" jātulko paplašināti, ar to saprotot

21ne tikai advokātus, bet arī citus kvalificētus juristus, kuri var

22sniegt juridisko palīdzību un būt par pārstāvjiem civilprocesā.

23Ņemot vērā Senāta norādīto, apelācijas instances tiesa, kurai

24lieta tika nodota jaunai izskatīšanai, ar 2011. gada 9. februāra

25spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasību apmierināja. Savukārt

26otra puse par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību.

27Ar Senāta 2012. gada 21. marta spriedumu minētais apelācijas

28instances tiesas spriedums tika atcelts un lieta tika vēlreiz

29nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts

30norādīja, ka tas atkāpjas no 2010. gada 10. novembra spriedumā

31izteiktajām atziņām, pamatojot savu nostāju ar to, ka 2011. gada

3221. jūlijā Saeima, izskatot likumprojektu "Grozījumi

33Civilprocesa likumā", nav atbalstījusi priekšlikumu, kas

34paredzēja ar lietas vešanu saistītos izdevumus pusei atlīdzināt

35arī tajos gadījumos, kad šādi izdevumi bijuši nepieciešami

36kvalificēta jurista palīdzības apmaksai. Pēc Senāta ieskata, šādā

37veidā likumdevējs esot skaidri izteicis viedokli, ka apstrīdētajā

38normā ietvertais jēdziens "advokāts" attiecināms tikai

39uz zvērinātiem advokātiem. Tas izslēdzot iespēju uz apstrīdētās

40normas pamata atlīdzināt izdevumus gadījumos, kad juridisko

41palīdzību personai sniedzis jurists, kurš nav zvērināts advokāts.

42Ievērojot Senāta atzīto, ar apelācijas instances tiesas 2012.

43gada 16. jūlija spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasība piedzīt

44ar lietas vešanu saistītos izdevumus no otras puses tika

45noraidīta.

462.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, no taisnīguma

47principa un Satversmes 92. panta trešā teikuma izriet, ka

48civilprocesā pusei, kurai lieta izšķirta par sliktu, ir pienākums

49atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā

50izdevumus par juridisko palīdzību. Šāds pienākums un tā izpildes

51kārtība esot konkretizēta CPL 41. un 44. pantā. Pieteikuma

52iesniedzēja uzsver, ka aizsardzību to personu tiesībām uz

53atlīdzinājumu, pret kurām celtas nepamatotas prasības,

54likumdevējs esot nodrošinājis tikai ar Civilprocesa likumā

55iekļautajām tiesību normām, tostarp apstrīdēto normu.

56Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka visas personas, kas ir

57puses civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

58tāpēc apstrīdētā norma vienlīdz būtu jāattiecina uz visām šādām

59personām. Jebkura puse neatkarīgi no tā, kas ir tās pārstāvis

60civilprocesā, esot ieinteresēta procesā uzvarēt un saņemt no

61otras puses atlīdzinājumu par to, ka savas tiesības nācies

62aizstāvēt tiesas ceļā. Tāpēc gan personas, kuru lietas tiesā ved

63advokāti, gan personas, kuru lietas tiesā ved citas personas,

64atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

65Tomēr pret šīm personu grupām netiekot īstenota vienāda

66attieksme. Proti, persona, kura par savu pārstāvi lietas vešanai

67izvēlējusies advokātu, varot prasīt, lai tai tiek atlīdzināti

68izdevumi par saņemto juridisko palīdzību. Savukārt personai, kura

69lietas vešanai izvēlējusies citu pārstāvi, neesot tiesību prasīt,

70lai tiek atlīdzināti izdevumi par šāda pārstāvja sniegto

71juridisko palīdzību.

72Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot nodrošināt personai

73civilprocesā efektīvu pārstāvību un kvalitatīvu juridisko

74palīdzību. Neesot noliedzams, ka zvērināta advokāta spēja

75nodrošināt kvalitatīvu juridisko palīdzību ir prezumējama. Tomēr

76šāds pieņēmums ne vienmēr apstiprinoties, jo esot ne mazums arī

77tādu gadījumu, kad tiesā uzvar persona, kuras lietu vedis jurists

78vai cits pārstāvis, bet zaudē persona, kuras lietu vedis

79advokāts. Tādējādi apstrīdētā norma ne visos gadījumos izpildot

80tās pamatuzdevumu - nodrošināt to izdevumu atlīdzību, kuri

81personai radušies, vēršoties pēc juridiskās palīdzības savu

82tiesību aizstāvēšanai civilprocesā.

832.3. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve

84sašaurināja prasījumu daļā par apstrīdētās normas atbilstību

85Satversmes 92. pantam, norādot, ka apstrīdētā norma vērtējama

86tikai kontekstā ar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

87nostiprinātajām tiesībām uz brīvu pieeju tiesai, jo valsts

88pienākums paredzēt tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu izrietot

89tieši no šīs Satversmes normas. Šāds pienākums citastarp esot

90pamatojams ar apsvērumu, ka gadījumā, ja pusei, kurai par labu

91izšķirta lieta, nebūtu no Satversmes izrietošu tiesību uz minēto

92izdevumu atlīdzinājumu, zaudējušās puses pienākums šādus

93izdevumus atlīdzināt būtu vērtējams kā antikonstitucionāls tās

94īpašuma tiesību ierobežojums.

95Pieteikuma iesniedzējas pārstāve uzsvēra, ka valstij,

96nodrošinot tiesības uz tiesas pieejamību, esot pienākums ievērot

97tiesiskās vienlīdzības principu. Ar apstrīdēto normu šis princips

98esot pārkāpts. Pats likumdevējs Valsts nodrošinātās juridiskās

99palīdzības likumā esot atzinis, ka kvalitatīvu juridisko

100palīdzību var sniegt ikviens kvalificēts jurists. Proti,

101attiecībā uz personām, kuras atbilst Valsts apmaksātās juridiskās

102palīdzības likumā noteiktajiem kritērijiem, valsts paredzējusi

103mehānismu, lai atlīdzinātu izdevumus arī par tādas personas

104sniegto juridisko palīdzību, kura nav zvērināts advokāts. Tajā

105pašā laikā valsts neesot paredzējusi mehānismu, kā atlīdzināt

106izdevumus par tāda paša jurista sniegto juridisko palīdzību citām

107personām. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai

108attieksmei pret Pieteikuma iesniedzējas norādītajām personu

109grupām neesot saprātīga pamata.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. un 92. pantam.

43.1. Saeima atbildes rakstā norāda, ka tā nepiekrīt

5Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka ar Satversmes 92. panta

6trešajā teikumā noteikto atlīdzinājumu saprotams arī Civilprocesa

7likumā paredzēto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājums. Satversmes

892. panta trešais teikums neparedzot tajā garantēto pamattiesību

9horizontālo iedarbību. Tā kā Pieteikuma iesniedzējas tiesiskajā

10situācijā tiesību aizskāruma cēlonis nav bijusi valsts vai ar

11valsti saistāma rīcība, nevarot konstatēt, ka apstrīdētā norma

12ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības prasīt atbilstīgu

13atlīdzinājumu no citas privātpersonas. Turklāt, pēc Saeimas

14ieskata, neviena tiesību norma neliedz Pieteikuma iesniedzējai,

15prasības tiesvedības kārtībā vēršoties pret otru pusi, gūt

16atlīdzinājumu par izdevumiem jurista sniegtas juridiskās

17palīdzības samaksai.

183.2. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas satversmība

19izvērtējama vienīgi Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā.

20Neesot noliedzams, ka visas personas, kuras ir lietas dalībnieki

21civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima

22arī apstiprina, ka apstrīdētā norma tiešām paredz: izdevumi par

23advokāta palīdzību ir ar lietas vešanu saistīti un atlīdzināmi

24izdevumi, bet neparedz šāda regulējuma attiecināšanu uz

25izdevumiem par juridisko palīdzību, ja to nav sniedzis

26advokāts.

27Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot veicināt

28kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanu civilprocesā. Tā kā

29Latvijā ir izveidots advokatūras institūts, likumdevējs un arī

30jebkura persona, kam vajadzīga juridiskā palīdzība, varot

31prezumēt, ka ikviens advokāts ir spējīgs profesionāli sniegt šādu

32palīdzību. Savukārt gadījumos, kad persona izvēlas pārstāvi, kas

33nav advokāts, likumdevējs nevarot garantēt, ka tā savas izvēles

34rezultātā saņems kvalitatīvu juridisko palīdzību. Attiecībā uz

35advokātiem arī pastāvot pietiekami skaidrs regulējums gan par

36atlīdzības apmēru un amata taksēm, gan par iespējamām negatīvām

37sekām, kas advokātam iestājas tad, ja viņš, pārstāvot savu

38klientu, pieļauj profesionālu kļūdu. Citu, personas tiesības

39mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo

40mērķi, pēc Saeimas ieskata, neesot.

41Saeima papildus norāda, ka ar Satversmes tiesas 2003. gada 6.

42oktobra spriedumu lietā Nr. 2003‑08‑01 "Par Latvijas

43Kriminālprocesa kodeksa 96. panta otrās daļas pirmā teikuma

44atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92. pantam"

45(turpmāk arī - spriedums lietā Nr. 2003‑08‑01) likumdevējam tika

46uzlikts pienākums uzlabot advokatūras profesionālo darbību, tomēr

47no minētā sprieduma neizrietot likumdevēja pienākums citus

48juridiskās palīdzības sniedzējus visās tiesībās pielīdzināt

49advokātiem. Apstrīdētā norma esot viens no elementiem, kas nosaka

50atšķirību starp advokātu un ikvienu citu pārstāvi tiesas

51procesā.

52Neesot apstrīdams tas, ka jebkura persona var brīvi izvēlēties

53savu pārstāvi civilprocesā. Taču tas nebūt nenozīmējot, ka

54likumdevējam jebkurš pārstāvis tiesību ziņā automātiski

55jāpielīdzina tiesu varai piederīgai personai - advokātam.

56Pieteikuma iesniedzējas tiesības brīvi izvēlēties sev pārstāvi

57neesot ierobežotas, un tai, izvēloties pārstāvi, kas nav

58advokāts, esot bijis zināms spēkā esošais procesuālais

59regulējums, kā arī tajā ietilpstošā apstrīdētā norma.

603.3. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka jēdziens

61"advokāts" kā profesijas apzīmējums ir jānošķir no

62jēdziena "jurists" kā izglītības apzīmējuma. Tāpat esot

63svarīgi nošķirt jēdzienus "pārstāvība" un

64"juridiskā palīdzība". Minētajam nošķīrumam esot nozīme

65arī izskatāmajā lietā salīdzināmo personu grupu noskaidrošanai.

66Pieteikuma iesniedzēja cenšoties salīdzināt advokātu, kurš lietas

67vešanā sniedz juridisko palīdzību uz ordera pamata, no vienas

68puses, un personu, kura ir pārstāvis tiesā uz pilnvaras pamata,

69no otras puses. Taču šīs esot divas pilnīgi atšķirīgas personu

70grupas, jo advokāti kā tiesu sistēmai piederīgas personas, kas

71darbojas uz publiska akta - ordera - pamata, neesot salīdzināmi

72ar tiesu varai nepiederošām personām, kas darbojas kā pārstāvji

73uz privāta akta - pilnvaras - pamata.

74Saeimas pārstāvis uzsvēra arī to, ka apstrīdētās normas

75leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību un demokrātiskās valsts

76iekārtas aizsardzība, jo kvalitatīva juridiskā palīdzība

77tiesvedības procesā veicina šā mērķa sasniegšanu. Tāpēc

78likumdevējam esot pienākums nodrošināt kvalitatīvas juridiskās

79palīdzības sniegšanu personām civilprocesā, un to visupirms

80spējot garantēt advokatūras institūts.

81Saeimas pārstāvis pauda viedokli, ka apstrīdētā norma būtu

82izvērtējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma aspektā, un

83vienlaikus uzsvēra, ka šī Satversmes norma neprasa visos procesos

84juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu noregulēt vienādi.

85Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, valstij šāda

86regulējuma noteikšanā esot ļoti plaša rīcības brīvība.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 92.

3pantam.

4Tieslietu ministrija uzsver, ka advokāta profesija ir viena no

5reglamentētajām sabiedriski nozīmīgajām profesijām, tāpēc

6normatīvajos aktos uz to attiecināti īpaši profesionālie

7standarti un prasības. Advokāta statuss apliecinot viņa

8profesionālo kvalifikāciju, pieredzi, juridisko sagatavotību un

9spējas aizstāvēt un pārstāvēt klientu intereses tiesā. Līdz ar

10advokāta statusu šīs profesijas pārstāvji iegūstot normatīvajos

11aktos noteiktās tiesības, taču vienlaikus to sniegtā juridiskā

12palīdzība tiekot pakļauta stingrai kontrolei. Normatīvajos aktos

13esot reglamentēta arī jurista profesija, tomēr tai izvirzītās

14prasības neesot tik stingras kā advokātiem noteiktās

15prasības.

16Tieslietu ministrija ievērojot spriedumā lietā Nr. 2003‑08‑01

17norādīto, ka Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens

18"advokāts" ir interpretējams plaši, kā arī Satversmes

19tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumā lietā Nr. 2003‑04‑01

20"Par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453.

21panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.

22un 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2003‑04‑01) un

232003. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr. 2003‑10‑01 "Par

24Civilprocesa likuma 83. panta 4. punkta atbilstību Latvijas

25Republikas Satversmes 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā

26Nr. 2003‑10‑01) atzīto, ka kvalitatīvu juridisko palīdzību

27civillietās spēj sniegt ne tikai advokāti, bet arī citas

28personas. Tomēr minētie spriedumi esot pieņemti citos faktiskajos

29apstākļos un atšķirīgā tiesiskajā situācijā. Proti, neesot bijis

30tāda tiesiskā regulējuma, kas garantētu valsts apmaksātu

31juridisko palīdzību mazturīgām un citām personām, kurām tā

32nepieciešama. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā esot ievērojami

33pieaudzis advokātu skaits, kā arī noregulēts jautājums par

34advokātu profesionālo un disciplināro atbildību. Tādējādi

35analizējamās situācijas faktiskie apstākļi esot būtiski

36mainījušies.

37Saeimas norādītais apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot

38atzīstams par pamatotu, jo advokātam piešķirtās tiesības un

39izvirzītās prasības, kā arī mehānisms, kas liekot advokātam

40apzināties atbildību par savu darbu, nodrošinot personas

41interesēm atbilstošu, kvalitatīvāku un efektīvāku lietas

42iztiesāšanu. Personas pilnīgi nepārzinot savas civilprocesuālās

43tiesības un bez advokāta palīdzības nespējot tās pilnvērtīgi

44izmantot. Tā kā civilprocess notiek, ievērojot sacīkstes

45principu, personas bez juridiskās palīdzības varot kaitēt savu

46interešu aizsardzībai tiesā.

47Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, izskatāmajā lietā arī esot

48būtiski nošķirt jēdzienus "puses pilnvarotais

49pārstāvis" un "juridiskās palīdzības sniedzējs".

50Juridiskās palīdzības sniedzējs vienmēr varot izpildīt arī

51pārstāvja funkcijas, turpretim puses pārstāvis nevarot

52nodarboties ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Atšķirīga

53citastarp esot arī šo personu pārstāvības noformēšanas

54kārtība.

55Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve - Tieslietu

56ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas

57jautājumos Laila Medina - uzsvēra, ka iespēja pieaicināt

58advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai civilprocesā ir puses

59tiesības. Apstrīdētā norma nekādi neierobežojot personas tiesības

60izvēlēties savu pārstāvi.

61No izskatāmās lietas esot nošķirama situācija, kad juridisko

62palīdzību nodrošina valsts. Proti, Valsts nodrošinātās juridiskās

63palīdzības likumā gan esot paredzēts, ka juridisko palīdzību

64civilprocesā tiesā var sniegt arī personas, kas nav advokāti.

65Tomēr šajā likumā esot paredzēta kārtība un mehānismi, kā

66pārbaudāmas šādu personu spējas sniegt kvalitatīvu juridisko

67palīdzību. Turklāt ar šo likumu aptvertajās situācijās

68juridiskajai palīdzībai iztērētie līdzekļi netiekot piedzīti no

69zaudējušās puses.

70Savukārt regulējums tam, kā atlīdzināmi ar tiesvedību

71saistītie izdevumi, esot vērtējams Satversmes 92. panta pirmā

72teikuma ietvaros, proti, tiesību uz pieeju tiesai aspektā. Taču

73esot jāņem vērā, ka likumdevējam atzīstama plaša rīcības brīvība

74noteikt, kādā veidā šādi izdevumi atlīdzināmi. Tāpēc no

75Satversmes 92. panta neizrietot valsts pozitīvs pienākums

76paredzēt pēc iespējas pilnīgāku tiesāšanās izdevumu

77atlīdzināšanu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka izskatāmajā

3lietā nepieciešams izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

4Satversmes 92. panta trešajam un ceturtajam teikumam, vispirms

5noskaidrojot, vai izdevumi, kas civilprocesa ietvaros personai

6radušies, vēršoties pēc juridiskās palīdzības, ir uzskatāmi par

7izdevumiem, kas radušies "nepamatota tiesību aizskāruma

8gadījumā" Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē.

9Šajā ziņā esot jāņem vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

10zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta trešajā daļā

11paredzētais, ka mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas

12saistītas ar pārstāvja sniegto juridisko palīdzību. Prettiesiska

13tiesību aizskāruma jēdziens civiltiesībās esot daudz plašāks nekā

14krimināltiesībās un administratīvajās tiesībās, jo par

15prettiesisku darbību civiltiesībās esot atzīstama arī tāda

16darbība, kas nepamatoti aizskar citas personas subjektīvās

17tiesības un likumīgās intereses. Tas nozīmējot, ka tiesības

18saņemt atlīdzību par izdevumiem, kas radušies sakarā ar

19civilprocesā nepieciešamās juridiskās palīdzības apmaksu, arī

20ietilpst Satversmes 92. panta tvērumā.

21Tiesībsargs atzīst, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

22panākt, lai personas saņem kvalitatīvu juridisko palīdzību.

23Tādējādi valsts varot izvirzīt prasību, lai personu pārstāvji

24civilprocesā būtu atbilstoši juridiski kvalificēti. Tomēr

25apstrīdētās normas leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar

26personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram,

27nosakot juridiskās palīdzības sniedzējiem vienotas prasības un

28atbildību, tai skaitā pienākumu reģistrēties kā juridiskās

29palīdzības sniedzējiem. Šāds leģitīmā mērķa sasniegšanas ceļš

30būtu efektīvāks un taisnīgāks, jo arī pašlaik, kad tiesības

31prasīt atlīdzību par saņemto juridisko palīdzību ir ierobežotas,

32juridisko palīdzību Latvijā daudzos gadījumos sniedzot personas,

33kas nav advokāti. Šādu personu palīdzību tiesas procesā biežāk

34izmantojot indivīdi ar mazākiem ienākumiem, jo advokātu sniegtā

35palīdzība esot dārgāka. Turklāt advokāta dalība tiesas procesā

36pati par sevi negarantējot pozitīvu iznākumu.

37Tiesas sēdē Tiesībsarga pārstāve - Tiesībsarga biroja

38Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja vietniece

39Gundega Bruņeniece - uzsvēra, ka Satversmes tiesas judikatūrā

40jēdziens "advokāts" ir tulkots paplašināti, attiecinot

41to ne tikai uz advokātiem šā vārda gramatiskajā nozīmē, bet arī

42uz citiem kvalificētiem juristiem. Situācijā, kad personai vispār

43nav iespējas prasīt, lai tai tiktu atlīdzināti izdevumi par

44juridisko palīdzību, ko sniegusi persona, kura nav advokāts,

45varot rasties personas pamattiesību aizskārums. Tāpēc esot

46jāvērtē, vai apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme

47pret juridisko palīdzību saņemošo personu grupām ir

48nepieciešama.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu padome -

2atbalsta apstrīdētajā normā noteikto, proti, to, ka ar lietas

3vešanu saistītie izdevumi ir vienīgi izdevumi par advokāta un

4nevis kādas citas personas juridisko palīdzību, un uzskata, ka

5apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 92. pantam.

6Tiesas sēdē Tieslietu padomes pārstāve - Tieslietu padomes

7locekle Ināra Garda - norādīja, ka atbalsts apstrīdētajā

8normā noteiktajam pausts tādēļ, ka šobrīd likumdevējs un

9Tieslietu ministrija aktualizējot nepieciešamību civilprocesā

10ieviest tā saukto advokātu procesu, lai valstī nostiprinātu

11tiesiskumu. Vērtējot apstrīdēto normu, esot jāņem vērā, ka

12advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kurām ir

13saistošas ētikas prasības un kuras ir pakļautas

14disciplināratbildībai. Advokātiem kā tiesu sistēmai piederīgām

15personām esot nodrošinātas daudz plašākas pilnvaras un iespējas

16pārstāvēt klientu intereses nekā citiem juristiem. Advokāta amata

17kandidātiem esot jākārto īpašs pārbaudījums, tāpēc viņu sniegtās

18juridiskās palīdzības kvalitāti varot prezumēt. Šobrīd valstī

19advokātu skaits neesot ierobežots, tā ka jebkurš atbilstošas

20kvalifikācijas jurists varot kļūt par advokātu. Turklāt Latvijā

21juridiskā palīdzība tiekot garantēta arī mazturīgām personām.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

2padome (turpmāk arī - LZAP) - uzskata, ka ar apstrīdētajā

3normā ietverto jēdzienu "advokāts" saprotamas Latvijas

4Republikas Advokatūras likuma (turpmāk - Advokatūras likums) 4.

5pantā minētās personas. Proti, par advokātu esot uzskatāms nevis

6jebkurš jurists vai tikai zvērināts advokāts, bet gan zvērināts

7advokāts, zvērināta advokāta palīgs vai citas valsts advokāts,

8kas ieguvis tiesības praktizēt Latvijā. Juristi, kas piedalās

9civilprocesā, nebūdami advokāti, pēc sava statusa esot tikai

10pilnvaroti pārstāvji. Tādējādi izdevumi par juridisko palīdzību,

11ko sniedz šādas personas, esot kvalificējami kā atlīdzība par

12pilnvarotā pārstāvja sniegto palīdzību. Taču saskaņā ar

13Civillikuma 2304. pantu šāda atlīdzība nevarot būt peļņas avots,

14un tas nozīmējot, ka šādi izdevumi nav atlīdzināmi.

15Šādas interpretācijas pamats esot apstrīdētās normas

16leģitīmais mērķis - panākt, ka civilprocesā personām tiek

17nodrošināta savlaicīga, efektīva un kvalitatīva juridiskā

18palīdzība. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošinot līdzsvaru starp

19pušu tiesiskajām interesēm. No vienas puses, apstrīdētā norma

20ierobežojot to izdevumu apmaksas veidus un apmēru, kuri pusei

21radušies pret to celtās prasības dēļ, un tādējādi nepakļaujot

22zaudējušo pusi nesamērīgu izdevumu atlīdzināšanas pienākumam. No

23otras puses, apstrīdētā norma likumdevēja noteiktajā veidā un

24apmērā piešķirot uzvarējušajai pusei tiesības prasīt tai saistībā

25ar konkrētajā lietā advokāta sniegto juridisko palīdzību radušos

26izdevumu atlīdzināšanu.

27Advokātu sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un

28kvalitāti garantējot vairāki apstākļi, proti: advokāta piederība

29tiesu sistēmai, kas viņam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas

30aizstāvēt klienta intereses; advokāta profesionālā, materiālā un

31disciplinārā atbildība par savu rīcību; advokāta pienākums

32ievērot advokātu ētikas normas; advokāta tālākizglītošanās

33pienākums; skaidra klientu interesēs veikto izdevumu uzskaite;

34advokāta iespēja apdrošināt savu profesionālo darbību un citi

35apstākļi. LZAP arī uzskata, ka civilprocess nav tik vienkāršs

36process, lai persona bez juridiskās izglītības tajā varētu pati

37sevi pārstāvēt, pienācīgi aizstāvēt savas intereses un atspēkot

38pretējās puses argumentus.

39Tiesas sēdē LZAP pārstāvis - zvērināts advokāts Lauris

40Liepa - papildus norādīja, ka Latvijā šobrīd ir 1236

41zvērināti advokāti un 92 zvērinātu advokātu palīgi, kā arī 14

42Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kas advokāta statusu

43ieguvuši citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

44Jēdziena "advokāts" saturs esot pietiekami skaidrs,

45un tas nekādā gadījumā nevarot nozīmēt to pašu, ko jēdziens

46"jurists". Nevienā Latvijas normatīvajā aktā neesot

47definēts, kas ir kvalificēts jurists. Turklāt šādas personas

48sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti atšķirībā no advokāta

49sniegtās juridiskās palīdzības kvalitātes nevarot prezumēt. Ja

50apstrīdētā norma tiktu atzīta par antikonstitucionālu, tad

51vispārējās jurisdikcijas tiesām civilprocesā nāktos gan vērtēt

52personu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti, gan risināt

53šādu personu atlīdzības jautājumus. Turklāt Pieteikuma

54iesniedzēja savā konstitucionālajā sūdzībā nenošķirot pārstāvību

55no juridiskās palīdzības. Tas nozīmējot, ka, pēc Pieteikuma

56iesniedzējas domām, juridisko palīdzību var sniegt jebkura

57persona, kas ir tiesīga būt par pārstāvi tiesā. Taču šāds uzskats

58vispār neietverot prasību pēc juridiskās kvalifikācijas.

59Satversmes tiesas 2003. gadā pieņemtajos spriedumos

60advokatūras darbība esot kritizēta pamatoti, jo tolaik tajā

61bijuši konstatējami nopietni trūkumi. Tomēr pagājušo desmit gadu

62laikā advokatūrā esot notikušas būtiskas pārmaiņas, kuru

63rezultātā advokatūra izveidojusies par ļoti stipru un pārskatāmu

64organizāciju.

1Pieaicinātā persona - Advokātu atbalsta

2biedrība - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. un 92. pantam.

4Izdevumi, kas personai radušies, maksājot par tāda juridiskās

5palīdzības sniedzēja pakalpojumiem, kurš nav advokāts, esot

6kvalificējami kā zaudējumi Civillikuma izpratnē. Šādu zaudējumu

7pierādīšana esot vienkārša, jo personai, kura vēlas tos piedzīt,

8vajagot tikai norādīt uz tiesas spriedumu, kurā pretējās puses

9prasības atzītas par nepamatotām. Turpretim advokāta palīdzības

10apmaksai veikto izdevumu atgūšana procesuāli privileģētākā ceļā

11esot daļa no Satversmes 92. pantā nostiprināto pamattiesību

12garantijām, kuras likumdevējs pamatoti attiecinot tikai uz tādu

13juristu palīdzību, kuru kvalifikācija ir prezumējama.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Juristu

2biedrība - piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētā norma

3atbilst Satversmes 91. un 92. pantam.

4Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot realizēt taisnīguma

5principu, lai tā puse, kuras labā taisīts spriedums, neciestu

6finansiālus zaudējumus, kas radušies, izmantojot advokāta sniegto

7palīdzību. Likumdevējs, CPL 44. pantā paredzot tiesības atgūt

8izdevumus par advokāta palīdzību, esot noteicis, ka civilprocesā

9atlīdzināmi ir tikai izdevumi par kvalitatīvu juridisko

10palīdzību, nevis par jebkādu palīdzību. No šā regulējuma varot

11izsecināt likumdevēja vēlmi civilprocesā nošķirt pārstāvības un

12juridiskās palīdzības sniegšanas funkcijas, kā arī nodomu tikai

13advokātiem piešķirt ekskluzīvas tiesības sniegt juridisko

14palīdzību.

15Izskatāmajā lietā esot svarīgi ņemt vērā, ka konstitucionālo

16sūdzību iesniegusi juridiskā persona. Attiecinot apstrīdēto normu

17uz plašāku juridiskās palīdzības sniedzēju loku, varētu veidoties

18situācija, kad izdevumu atlīdzinātājam nākas segt arī tādas

19izmaksas, kas juridiskajai personai radušās uz citu saistību,

20piemēram, darba līguma vai sabiedrības statūtu, pamata un kas tai

21rastos neatkarīgi no tā, vai šī juridiskā persona ir vai nav

22iesaistīta tiesvedībā. Tā kā apstrīdētajai normai esot jāaizsargā

23arī juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinātāja intereses, šo

24normu nedrīkstot attiecināt uz plašāku personu loku, citādi

25izdevumu atlīdzinātāja interešu aizskāruma risks būtu pārāk

26augsts. Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai bijušas

27pietiekamas iespējas saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību, arī

28nevēršoties pēc papildu palīdzības pie pieteikumā norādītās

29personas.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Juristu

2apvienība - uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis

3ir citu personu tiesību aizsardzība, kura izpaužas tādējādi, ka

4atlīdzināmi ir tikai izdevumi par advokāta palīdzību. CPL

5interpretējot sistēmiski, varot secināt: ja likumdevējs būtu

6vēlējies civilprocesa ietvaros noteikt pienākumu atlīdzināt arī

7izdevumus par personas pārstāvību, tad tiesāšanās izdevumi tiktu

8attiecināti ne tikai uz advokātu, kā tas norādīts apstrīdētajā

9normā, bet arī uz pārējiem CPL 82. panta pirmajā daļā minētajiem

10pārstāvjiem, aptverot arī pašaizstāvību un pilnvarotos

11pārstāvjus.

12Savukārt prasīt, lai tiek atlīdzināti izdevumi par citu

13juridiskās palīdzības sniedzēju, nevis advokātu sniegto juridisko

14palīdzību, persona varot vispārējās tiesvedības kārtībā.

1Tiesas sēdē pieaicinātās personas - Latvijas

2Tiesnešu biedrības - pārstāve Latvijas Tiesnešu biedrības

3valdes locekle Dzintra Balta uzsvēra, ka tiesas procesā

4tiesai nebūtu jāvērtē juridiskās palīdzības kvalitāte, jo tas

5neesot tiesas spriešanas jautājums. Personai, kura vēlas

6pretendēt uz izdevumu atlīdzību, esot tiesības pašai izvēlēties,

7pie kāda juridiskās palīdzības sniedzēja vērsties - pie tā, ar

8kura palīdzību saistītos izdevumus atlīdzina, vai pie tā, ar kura

9palīdzību saistītos izdevumus neatlīdzina.

10Pārstāvībai un juridiskajai palīdzībai esot atšķirīgi mērķi.

11Juridiskā palīdzība atspoguļojot valsts mērķi garantēt

12kvalitatīvu un efektīvu tiesas procesu. Tādējādi juridiskās

13palīdzības sniedzējs esot persona, kas sniedz kvalificētu

14juridisko palīdzību. Savukārt pārstāvis parasti esot tas, kas

15aizvieto personu, turklāt nevis vienmēr, bet tikai tad, kad pati

16persona nevēlas, nespēj vai nedrīkst sevi pārstāvēt.

17Papildus Saeimas norādītajam apstrīdētās normas leģitīmajam

18mērķim par tādu esot uzskatāma arī pienācīga tiesas darbība. Gan

19sabiedrības, gan katra indivīda interesēs esot tas, lai taisnīga

20tiesa tiek realizēta ar profesionālu un kvalitatīvu juridisko

21palīdzību. Pašlaik nevarot uzskatīt, ka puse, kurai palīdzību

22sniedz advokāts, un puse, kurai palīdzību sniedz kāda cita

23persona, atrodas salīdzināmos apstākļos, jo tikai attiecībā uz

24advokātiem esot izveidots mehānisms, kas ļauj prezumēt to

25sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti. Savukārt uzvarēta lieta

26ne vienmēr esot sniegtās juridiskās palīdzības kvalitātes

27rādītājs.

28Attiecībā uz iespējamo Satversmes 92. panta pārkāpumu Dz.

29Balta norādīja, ka civilprocess ir publiska tiesība. Savukārt

30zaudējumu atlīdzība esot privāttiesisks jautājums. Vēršanās tiesā

31pati par sevi nevarot radīt personai tiesību aizskārumu, jo

32katrai personai, ja tā nāk uz tiesu, esot tiesības uz taisnīgu

33tiesu - pat tad, ja šī persona attiecīgo lietu tiesā zaudē.

1Tiesas sēdē pieaicinātā persona - Dr. iur.

2Edvīns Danovskis - norādīja, ka izskatāmajā lietā Satversmes

392. panta trešā teikuma sakarā ir jānoskaidro, vai konkrētajā

4gadījumā konstatējams nepamatots tiesību aizskārums. Jēdzienu

5"nepamatots tiesību aizskārums" un "prettiesiska

6rīcība" saturs esot atšķirīgs. Proti, pirmais esot plašāks

7jēdziens, un likumdevējam vajagot nodrošināt, ka zināmos

8gadījumos kompensācija ir paredzēta arī par tādu rīcību, kas

9formāli ir tiesiska, piemēram, kad tiek noteikti saimnieciskās

10darbības ierobežojumi.

11Tomēr tiesiskā valstī tiesvedības process kā tāds nevarot būt

12nepamatots tiesību aizskārums un personai vajagot apzināties, ka

13to tiesā var iesūdzēt gan pamatoti, gan nepamatoti. Vienlaikus

14vajagot ņemt vērā, ka tiesvedības process vienmēr ir kādas

15saistības neizpildes vai citāda tiesību aizskāruma sekas,

16respektīvi, prettiesiskas rīcības sekas. Tomēr faktu, ka viena

17persona vēršas ar prasību tiesā pret citu personu, pat ja šī

18prasība tiek atzīta par nepamatotu, nevarot uzskatīt par likumā

19paredzēto tiesību vērsties tiesā ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt

20nevis prasītāja, bet tiesas rīcība esot tā, kas radot pienākumu

21atbildētājam ierasties tiesā. Tāpēc par pašsaprotamiem esot

22atzīstami arī tiesāšanās izdevumi, jo tie izriet no tiesībām uz

23taisnīgu tiesu. Tas nozīmējot, ka izskatāmajā lietā jautājums par

24tiesāšanās izdevumu atlīdzību vērtējams Satversmes 92. panta

25pirmā teikuma ietvaros.

26Savukārt šajā ziņā esot svarīgi noskaidrot, kādēļ tiesāšanās

27izdevumi vispār tiek atlīdzināti. Parasti kā pamatojums šādai

28rīcībai tiekot norādīts apsvērums, ka, pirmkārt, šāda rīcība ir

29taisnīga un, otrkārt, šāda kārtība mazina nepamatotu sūdzību

30iesniegšanu tiesā. Tomēr esot rūpīgi jāapsver, vai ar pieeju

31tiesai ir saistīti visi tiesāšanās izdevumi, tostarp arī tie, kas

32rodas lietas iztiesāšanas gaitā un pēc tiesvedības beigām.

1Tiesas sēdē pieaicinātā persona - Latvijas

2Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants Aigars

3Strupišs - norādīja, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu

4attieksmi pret personām, kuras savas civillietas vešanai izvēlas

5advokātu, un personām, kuras šim pašam nolūkam izvēlas citu

6personu. Tādējādi persona, kura izvēlējusies advokātu, atrodoties

7izdevīgākā stāvoklī nekā persona, kura izvēlējusies citu

8juridiskās palīdzības sniedzēju.

9Tas, kā likumdevējs nodrošina personu tiesības uz taisnīgu

10tiesu, veidojot tiesu sistēmu un noregulējot procesuālās

11tiesības, lielā mērā esot tiesībpolitisks jautājums. Tāpēc varot

12uzskatīt, ka visas sabiedrības un arī atsevišķu personu -

13juridiskās palīdzības sniedzēju klientu - interesēm atbilst tas,

14ka tiek izveidota advokatūra kā profesionāla organizācija, kas,

15rūpējoties par savu biedru profesionalitāti, atbildību un

16izglītošanu, nodrošina pienācīgas kvalitātes juridisko palīdzību.

17Šādā veidā advokāti tiekot pakļauti valsts noteiktai atbildībai

18un kontrolei. Tādējādi juridiskās palīdzības kvalitātes

19garantēšanas labad valsts varējusi apstrīdētajā normā noteikt

20atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras kā juridiskās palīdzības

21sniedzēju izvēlējušās advokātu, un personām, kuras izvēlējušās

22citu juridiskās palīdzības sniedzēju.

23Tiesībpolitisks jautājums esot arī tas, kādas personas drīkst

24būt par pārstāvjiem civillietās. Šajā jautājumā tiesiskais

25regulējums esot liberāls, jo pusei civilprocesā sniedzot plašu

26izvēles brīvību, kas atbilstot puses privātautonomijai. Taču

27likumdevējs, ņemot vērā, ka tam procesuālo tiesību normu

28pieņemšanā ir piešķirta liela rīcības brīvība, varot ieņemt arī

29paternālistisku nostāju un ierobežot juridiskās palīdzības

30sniedzēju loku. Katrā ziņā apstrīdētās normas leģitīmais mērķis

31esot ieviest vienotu tiesisku kārtību, kas sekmē likumību. Tāpēc

32valsts drīkstot paredzēt, ka pusei, kas izvēlas advokātu, ir

33priekšrocība atgūt savus izdevumus par juridisko palīdzību, bet

34pusei, kas neizvēlas advokātu, šādas priekšrocības nav. Šāda

35kārtība neradot Satversmē personai garantēto tiesību uz taisnīgu

36tiesu aizskārumu.

1Pēc Saeimas lūguma viedokļa sniegšanai lietā tiesas

2sēdē pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Linards

3Muciņš - vērsa uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas

4izvērtēšanā jāņem vērā advokāta piederība tiesu sistēmai. Likumā

5"Par tiesu varu" likumdevējs esot skaidri noteicis, ka

6tiesu veido ne tikai tiesneši, bet arī tiesu sistēmai piederīgas

7personas, tostarp advokāti. Šī piederība pamatojot advokāta īpašo

8lomu tiesas procesā un lietas vešanā. Advokātam kā tiesu varai

9piederīgai personai esot gan īpašas tiesības un privilēģijas, gan

10specifiski pienākumi un ierobežojumi.

11Esot jāņem vērā, ka, piesaistot lietas vešanai personu, kas

12nav advokāts, veidojoties privāttiesiskas attiecības, bet

13advokāta darbības regulējums un advokāta sniegtā juridiskā

14palīdzība pamatojoties publiskajās tiesībās. Proti, persona, kas

15nav advokāts, pusi tiesā varot pārstāvēt tikai uz pilnvaras

16pamata, tādējādi šai personai esot tikai tās pašas tiesības, kas

17piemīt pilnvaras devējam, turklāt pilnvarnieku ierobežojot

18pilnvaras devēja griba. Savukārt advokāts juridisko palīdzību

19lietas vešanā sniedzot uz publiska akta - ordera - pamata un

20varot brīvi izvēlēties klienta interešu aizstāvības taktiku, bet

21advokāta tiesības, ko nosaka publiskās tiesības, esot daudz

22plašākas nekā viņa klienta tiesības.

23Valsts, izveidojot advokatūras institūtu un paredzot, ka

24civilprocesā pusēm juridisko palīdzību lietas vešanā sniedz

25advokāts, juridiskās palīdzības sniegšanu esot pakļāvusi publiski

26tiesiskai kontrolei. Savukārt citas personas sniegtā juridiskā

27palīdzība neesot pakļauta kontrolei un valsts regulējumam. Tā kā

28valsts ir uzņēmusies atbildību par advokāta sniegtās juridiskās

29palīdzības kvalitāti, valsts arī esot varējusi apstrīdētajā normā

30paredzēt atšķirīgu attieksmi pret citām personām, kas nav

31advokāti, bet sniedz juridisko palīdzību. Tāpēc valsts arī esot

32bijusi tiesīga noteikt, ka atlīdzināti tiek vienīgi izdevumi par

33advokāta sniegto juridisko palīdzību, kuras izmaksas turklāt esot

34stingri regulētas advokātu atlīdzības taksēs.

35Secinājumu

36daļa

1Konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums

2izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 92.

3pantam.

4Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve precizēja

5prasījumu, norādot, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.

6panta pirmajam teikumam un 92. panta pirmajam teikumam (sk.

7Satversmes tiesas 2014. gada 13. janvāra sēdes stenogrammu,

8lietas materiālu 2. sēj. 188. un 189. lpp.).

9Līdz ar to izskatāmajā lietā izvērtējama apstrīdētās normas

10atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 92. panta

11pirmajam teikumam.

1Apstrīdētā norma paredz, ka ar lietas vešanu

2saistītie izdevumi ir "izdevumi par advokāta

3palīdzību".

4Lietā izteikti atšķirīgi viedokļi gan par to, kā apstrīdētā

5norma interpretējama, proti, vai tā paredz, ka ir atlīdzināmi

6izdevumi par jebkuras personas vai vienīgi par Advokatūras likumā

7minēto personu sniegto juridisko palīdzību, gan arī par to, kādas

8tiesiskās sekas apstrīdētā norma rada.

9Tāpēc izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu prasījuma robežas,

10vispirms jānoskaidro apstrīdētās normas saturs un tiesiskās sekas

11(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

12Nr. 2011‑21‑01 8.1. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma

13lietā Nr. 2012‑26‑03 12.1. punktu).

1416.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētajā

15normā lietotais jēdziens "advokāts" būtu iztulkojams

16atbilstoši Satversmes tiesas spriedumos lietās Nr. 2003‑04‑01,

17Nr. 2003‑08‑01 un Nr. 2003‑10‑01 sniegtajai juridiskā jēdziena

18"advokāts" interpretācijai.

19Minētajos Satversmes tiesas spriedumos jēdziens

20"advokāts" vērtēts tā konstitucionāli tiesiskajā

21nozīmē, ar to saprotot "personas tiesības saņemt juridisko

22palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās

23no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos

24likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka"

25(Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

262003‑08‑01 secinājumu daļas 1.3. punkts).

27Tomēr Satversmes tiesa norādījusi arī uz to, ka

28"likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa

29īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var

30sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem

31lietā" (Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma

32lietā Nr. 2003‑08‑01 secinājumu daļas 2. punkts). Vienu un to

33pašu juridisko jēdzienu atšķirīgās tiesību normās un vēl jo

34vairāk atšķirīgās tiesību nozarēs likumdevējs var lietot

35patstāvīgā nozīmē (sal. ar Satversmes tiesas 2012. gada 7.

36jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9. punktu). Tātad

37Satversmes normās un citās tiesību normās, tostarp apstrīdētajā

38normā, vienam un tam pašam juridiskajam jēdzienam, šajā gadījumā

39- jēdzienam "advokāts", var būt atšķirīgs saturs.

40Atbilstoši interpretācijai, kādu jaunākajos spēkā esošajos

41nolēmumos sniedzis Senāts (sk. Augstākās tiesas Senāta

42Civillietu departamenta 2011. gada 23. novembra sprieduma lietā

43Nr. SKC‑377/2011 9. punktu un 2012. gada 21. marta sprieduma

44lietā Nr. SKC‑308/2012 12. punktu), ar juridisko jēdzienu

45"advokāts" apstrīdētajā normā saprotamas tikai

46Advokatūras likuma 4. panta pirmajā daļā minētās personas, proti:

471) zvērināti advokāti; 2) zvērinātu advokātu palīgi; 3) Eiropas

48Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri ieguvuši advokāta

49kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm; 4) trešo

50valstu advokāti, kas Latvijā praktizē atbilstoši Latvijas

51noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību

52(turpmāk kopā - advokāts CPL izpratnē).

5316.2. Apstrīdētā norma pati par sevi nenosaka, vai

54atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi, tostarp izdevumi

55par juridisko palīdzību. Šādu izdevumu atlīdzināšanas pienākumu

56paredz CPL 44. pants.

57Savukārt no pieteikuma un no Pieteikuma iesniedzējas pārstāves

58tiesas sēdē teiktā izriet, ka CPL 33. panta trešās daļas 1.

59punkts tiek apstrīdēts tiktāl, ciktāl tas civilprocesa ietvaros

60neparedz tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridisko palīdzību,

61ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē (turpmāk arī

62- apstrīdētais regulējums).

63Saeima un atsevišķas pieaicinātās personas gan izteikušas šādu

64viedokli: lai arī apstrīdētais regulējums liedz saņemt ar lietas

65vešanu saistīto izdevumu atlīdzinājumu civilprocesuālā kārtībā,

66taču Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības iesniegt atsevišķu

67prasību tiesā un tādā veidā atgūt izdevumus, kas tai radušies,

68saņemot juridisko palīdzību no personas, kura nav advokāts CPL

69izpratnē (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1.

70sēj. 48. lpp., un Advokātu atbalsta biedrības rakstveida

71viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 153. un 154. lpp.).

72Tomēr šāds uzskats nav pamatots. Senāts ir atzinis, ka strīds

73par izdevumiem, ko reglamentē civilprocesuālās normas, izšķirams

74saskaņā ar šīm normām un materiālo tiesību normas šāda strīda

75izšķiršanai nav piemērojamas. Jautājums par to izdevumu

76atlīdzību, kuri pusei radušies, pilnvarojot pārstāvi lietas

77vešanai, tiesā izšķirams vienīgi saskaņā ar CPL normām (sk.

78Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 21.

79janvāra spriedumu lietā Nr. SKC‑6 un 2011. gada 6. aprīļa

80sprieduma lietā Nr. SKC‑143/2011 7. punktu). Tas nozīmē, ka

81personai nav iespēju pretendēt uz tādu juridiskās palīdzības

82izdevumu atlīdzināšanu, kuri nav minēti apstrīdētajā normā.

83Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums jāizvērtē

84tiktāl, ciktāl tas liedz pusei, kurai par labu izšķirta

85civillieta, saņemt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu

86no otras puses gadījumā, kad šādu palīdzību sniegusi persona,

87kura nav advokāts CPL izpratnē.

1Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir paredzēts:

2"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

3intereses taisnīgā tiesā."

4Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92. pantā

5minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

6aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu

7varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga

8tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process,

9kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas

102002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑10‑01 secinājumu

11daļas 2. punktu).

12Izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 92.

13pantam ir vērtējama otrajā aspektā, ievērojot to, ka apstrīdētā

14norma ir civilprocesuāla norma, kas regulē konkrētu ar lietas

15vešanu saistītu izdevumu - izdevumu par juridisko palīdzību -

16atlīdzināšanu.

1Tiesības uz taisnīgu tiesu civilprocesa ietvaros

2aptver vairākus elementus, tostarp tiesības uz brīvu pieeju

3tiesai jeb tiesas pieejamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

430. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 19. punktu). Ņemot

5vērā, ka valstij ir gan pienākums izveidot neatkarīgas un

6objektīvas tiesas, gan pienākums nodrošināt virkni procesuālo

7garantiju, pamatota ir prasība, lai personām tiktu nodrošināta

8pieeja tiesai un lai personas varētu šīs garantijas izmantot.

9Proti, iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja

10netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība (sk. Satversmes

11tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.1.

12punktu).

13Satversmes tiesas praksē vairākkārt atzīts, ka dažādu

14maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai

15(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa

16sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.2. punktu). Arī

17situācijā, kad persona nevar atļauties tai nepieciešamo juridisko

18palīdzību finansiālu apsvērumu dēļ, bet valsts šādu palīdzību

19nenodrošina, var tikt konstatēts personas tiesību uz pieeju

20tiesai ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

21jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 6.

22punktu).

23Apstrīdētais regulējums Pieteikuma iesniedzējai kā pusei

24(atbildētājai), kurai par labu izšķirta civillieta, neparedz

25iespēju prasīt, lai tai tiktu atlīdzināti izdevumi par juridisko

26palīdzību, ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē.

27Līdz ar to izveidojusies tāda situācija, ka Pieteikuma

28iesniedzēja veikusi maksājumus, kuri, pēc Pieteikuma iesniedzējas

29domām, bija nepieciešami lietas efektīvai vešanai tiesā, bet kuru

30atlīdzināšanu tai nav iespējams panākt.

31Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums atbilst

32Satversmei, ir jānoskaidro, vai tiesības uz brīvu pieeju tiesai

33civilprocesā ierobežo nosacījums, ka personai, pat ja civillieta

34izšķirta tai par labu, tomēr netiek atlīdzināti kādi konkrēti

35tiesāšanās izdevumi.

1Apstrīdētā norma kā daļa no tiesāšanās izdevumu

2regulējuma ietverta CPL 33. pantā "Tiesāšanās

3izdevumi". Saskaņā ar CPL 33. panta pirmo daļu tiesāšanās

4izdevumi ir: 1) tiesas izdevumi (valsts nodeva, kancelejas nodeva

5un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi) un 2) ar lietas

6vešanu saistītie izdevumi (tajā skaitā izdevumi par advokāta

7sniegto juridisko palīdzību, kā arī izdevumi sakarā ar ierašanos

8uz tiesas sēdēm un ar pierādījumu savākšanu saistītie

9izdevumi).

10Izvērtējot, vai kāds maksājums ir uzskatāms par tādu, kas

11ierobežo tiesības uz pieeju tiesai, jāņem vērā, ka no prasības

12nodrošināt minētās tiesības valstij izriet divu veidu

13pienākumi.

1419.1. Pirmkārt, valstij ir jāatturas no tāda regulējuma

15pieņemšanas, kas personai nosaka nesamērīgus papildu pienākumus,

16piemēram, veikt maksājumu vai izpildīt citu nosacījumu, lai tā

17iegūtu pieeju tiesai.

18Tā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas tiesības uz brīvu

19pieeju tiesai ierobežo pienākums veikt tādus maksājumus, kas

20uzskatāmi par tiesas izdevumiem CPL 33. panta otrās daļas

21izpratnē, konkrēti - pienākums maksāt valsts nodevu (sk.

22Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

232004‑16‑01 7.2. punktu). Turklāt personas brīvu pieeju tiesai

24ierobežo arī pienākums veikt tādus maksājumus, kuri gan nav

25minēti CPL 33. pantā, bet uzskatāmi par tiesāšanās izdevumiem

26plašākā nozīmē, piemēram, prasība iemaksāt drošības naudu par

27kasācijas sūdzības vai blakus sūdzības iesniegšanu (sk.

28Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

292005‑18‑01 9. punktu un 2008. gada 20. novembra sprieduma lietā

30Nr. 2008‑07‑01 6. punktu). Šīs tiesības ierobežo arī

31pienākums iemaksāt juridiskās personas maksātnespējas procesa

32depozītu, lai varētu iesniegt attiecīgu pieteikumu tiesā (sk.

33Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr.

342011‑16‑01 8.2. punktu).

35Gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot Satversmē nostiprināto

36pamattiesību normu saturu, ir jāņem vērā šo pamattiesību

37interpretācija starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas

38praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

39augusta sprieduma lietā Nr. 2000‑03‑01 secinājumu daļas 5.

40punktu).

41Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprināta

42atziņa, ka dažādu tiesāšanās izdevumu, it īpaši tiesu nodevu,

43noteikšana ir uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu

44ierobežojumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

452001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v.

46Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60. punktu), tostarp

47arī attiecībā uz komercdarbību veicošām juridiskajām personām

48(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 26. jūlija

49sprieduma lietā "Podbielski and PPU Polpure v. Poland",

50iesniegums Nr. 39199/98, 65. un nākamos punktus). Pieeju

51tiesai var ierobežot arī, piemēram, prasība pirms lietas

52izskatīšanas iemaksāt tiesā nodrošinājumu otras puses tiesāšanās

53izdevumu atlīdzināšanai (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

54tiesas 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy

55Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91,

5659.-61. punktu).

57Tomēr visus minētos maksājumus vieno apstāklis, ka tie veicami

58vai nu pirms lietas ierosināšanas tiesā vai pirms lietas

59izskatīšanas uzsākšanas. Šādi maksājumi kā priekšnosacījums

60personas iespējai panākt strīda izšķiršanu tiesā skar valsts

61pienākumu atturēties no tiesas pieejamību apgrūtinoša regulējuma

62noteikšanas. Tāpēc šādu maksājumu konstitucionalitāte izvērtējama

63atbilstoši pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, proti,

64pārbaudot, vai šie maksājumi noteikti ar likumu, vai tiem ir

65leģitīms mērķis un vai tie atbilst samērīguma principam. Līdz ar

66to attiecīgie gadījumi ir norobežojami no izskatāmās lietas, jo

67minētie maksājumi tiešā veidā ierobežo personas pieeju

68tiesai.

6919.2. Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt

70atzinusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

71aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā

72nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet ne vien

73negatīvie, bet arī pozitīvie pienākumi (sk., piemēram, 1979.

74gada 9. oktobra sprieduma lietā Airey v. Ireland, iesniegums Nr.

756289/73, 25. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā

76Steel and Morris v. the United Kingdom, iesniegums Nr.

7768416/01/73, 60. punktu un 2007. gada 13. marta sprieduma lietā

78Laskowska v. Poland, iesniegums Nr. 77765/01, 57. punktu).

79Proti, valstij ir jānosaka regulējums un, ja nepieciešams,

80jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi, lai nodrošinātu

81personai brīvu pieeju tiesai. Tātad zināmos gadījumos valstij ir

82pienākums noteikt tiesas pieejamību atvieglojošu regulējumu.

83Gadījumos, kad valstij no Satversmes 92. panta izriet

84pienākums veikt pasākumus šajā pantā noteikto tiesību

85īstenošanai, Satversmes tiesa vērtē, vai valsts šo pienākumu ir

86izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz izstrādāt un

87pieņemt konkrēta satura regulējumu, Satversmes tiesa vērtē šā

88pienākuma saturu un to, vai likumdevējs savu pienākumu ir

89izpildījis pilnībā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija

90sprieduma lietā Nr. 2011‑21‑01 7.-12. punktu).

91Apstrīdētais regulējums skar valsts pienākumu noteikt tādu

92tiesāšanās izdevumu noregulējumu, kas veicina tiesas pieejamību.

93Par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam šāds

94regulējums būtu uzskatāms tikai tad, ja tiktu noskaidrots, ka

95valsts savu pienākumu nav izpildījusi pienācīgi vai arī, to

96izpildot, ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas.

97Līdz ar to izskatāmajā lietā jānoskaidro, kāds ir valsts

98pienākuma saturs un valsts rīcības brīvības apjoms konkrēti

99juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma noregulēšanā

100civilprocesā.

10119.3. Izvērtējot no tiesībām uz taisnīgu tiesu

102izrietošos valsts pienākumus attiecībā uz civilprocesuālajām

103normām, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pants

104noteiktos gadījumos paredz valsts pienākumu nodrošināt

105kvalificētu juridisko palīdzību personām, kuras pašas to nevar

106atļauties (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

107sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 5. punktu).

108Tātad noteiktos gadījumos iepriekš minētais valsts pienākums

109sniedzas tiktāl, ka samaksa par juridisko palīdzību valstij

110jānodrošina no publiskajiem līdzekļiem.

111Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka

112Konvencija dalībvalstīm, pildot pienākumu nodrošināt tiesas

113pieejamību civilprocesā, ir plaša rīcības brīvība tiesāšanās

114izdevumu regulējuma noteikšanā. It īpaši plaša šī rīcības brīvība

115ir attiecībā uz to, kā tiesas pieejamība civilprocesā tiek

116nodrošināta juridiskajām personām, un izšķiršanos par to, vai un

117kā šādām personām nodrošināma arī juridiskā palīdzība (sk.,

118piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 22. marta

119sprieduma lietā "Granos Organicos Nationales S.A. v.

120Germany", iesniegums Nr. 19508/07, 18. un 46.

121punktu).

122Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz brīvu pieeju

123tiesai, tostarp jautājumos par juridiskās palīdzības pieejamību,

124Eiropas Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas

125interpretēšanā vērā ņemamu avotu uzskata Eiropas Padomes Ministru

126komitejas rekomendācijas Nr. R(81) 7, R(93) 1 un R(2000) 21

127(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22.

128marta sprieduma lietā "Siałkowska v. Poland",

129iesniegums Nr. 8932/05, 53. un nākamos punktus).

130Rekomendācijā Nr. R(81) 7 "Par justīcijas pieejamības

131veicināšanas pasākumiem" Eiropas Padomes Ministru komiteja

132ir norādījusi, ka "izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai

133pusei principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās

134nodevas un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus

135advokāta honorāra apmaksai, kas tai saprātīgā veidā radušies

136procesa laikā" (Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981.

137gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par

138justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

139"Principi" 14. punkts). Proti, tiesiskumam

140neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

141kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda

142situācija, ka valsts paredzētu atlīdzināt visus personai de

143facto radušos tiesāšanās izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas,

144vai šie izdevumi bijuši nepieciešami lietas efektīvai vešanai

145tiesā.

146Tātad tiesības uz taisnīgu tiesu var skart vienīgi tāds

147regulējums, kas neparedz personai, kurai lieta izšķirta par labu,

148tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri uzskatāmi par

149nepieciešamiem izdevumiem lietas vešanai tiesā.

150Līdz ar to no Satversmes 92. panta

151pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību

152normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu

153atlīdzināšanu saistītos jautājumus.

15419.4. Lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums skar

155tiesības uz brīvu pieeju tiesai, ir jānoskaidro, vai tas personai

156pēc būtības liedz tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri

157uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem lietas efektīvai vešanai

158tiesā.

159Persona pēc juridiskās palīdzības civilprocesā parasti vēršas

160tad, ja uzskata, ka pati nespēs sacīkstes principa ietvaros

161pienācīgi aizstāvēt savas aizskartās vai apstrīdētās civilās

162tiesības. Tādējādi tiesības uz kvalificētu juridisko pārstāvību

163ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu

164(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

165Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 2.2. punktu). Turklāt, kā

166vairākkārt secinājusi Satversmes tiesa, pārstāvību un kvalificētu

167juridisko palīdzību var sniegt ne vien advokāts, kura

168kvalifikācija un spēja sniegt juridisko palīdzību ir prezumējama,

169bet atsevišķos gadījumos arī citas personas ar atbilstošu

170juridisko izglītību un pieredzi jurisprudencē (sk. Satversmes

171tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01

172secinājumu daļas 4.1. un 4.2. punktu un 2003. gada 6. novembra

173sprieduma lietā Nr. 2003‑10‑01 secinājumu daļas 6.

174punktu).

175Tātad gan personas izdevumi par juridisko palīdzību, ko tai

176sniedzis advokāts, gan personas izdevumi par juridisko palīdzību,

177ko tai sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē, per

178se nevar tikt uzskatīti par nelietderīgiem tiesāšanās

179izdevumiem, kurus personai nav nepieciešams veikt. Tomēr, ņemot

180vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību tiesāšanās izdevumu

181noregulēšanā, procesuālais regulējums, kas neparedz pēdējā veida

182juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, nav uzskatāms par

183šķērsli personas pieejai tiesai, ja vien tas atbilst vispārējiem

184tiesību principiem, tostarp vienlīdzības principam.

185No konstitucionālās sūdzības un Pieteikuma iesniedzējas

186pārstāves tiesas sēdē teiktā izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja

187apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei uzskata nevis tāpēc,

188ka valstij būtu pienākums paredzēt visām personām juridiskās

189palīdzības izdevumu atlīdzinājumu pilnā apmērā, bet gan tāpēc, ka

190likumdevējs šā jautājuma regulējumā pieļāvis atšķirīgu attieksmi

191pret, no vienas puses, personām, kurām juridisko palīdzību sniedz

192personas, kas ir advokāti CPL izpratnē, un, no otras puses,

193personām, kurām juridisko palīdzību sniedz citas personas.

194Tātad, lai noskaidrotu, vai

195apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam, ir

196jāizvērtē tā atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

197nostiprinātajam vienlīdzības principam.

19820.Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz:

199"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

200priekšā."

201Satversmes tiesa norādījusi, ka šajā Satversmes normā

202nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

203izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

204attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

205kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

206un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

207atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

208personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

209saprātīgs pamats. Vienlīdzības principam arī jāgarantē vienotas

210tiesiskās kārtības pastāvēšana. Tomēr šāda tiesiskās kārtības

211vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu

212pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk.,

213piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

214Nr. 2000‑07‑0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2012. gada 21.

215jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑20‑01 15. punktu).

216Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

217panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro:

2181) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

219pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2202) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

221pret šīm personām;

2223) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

223proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

224princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18.

225februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 12. punktu).

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka izskatāmajā

2lietā var tikt salīdzinātas divas personu grupas: pirmkārt, visas

3personas, kuras ir puses civilprocesā, kurām par labu izšķirta

4lieta un kurām radušies izdevumi par juridisko palīdzību, ko

5sniedzis advokāts CPL izpratnē, un, otrkārt, visas tās personas,

6kuras ir puses civilprocesā (tostarp Pieteikuma iesniedzēja),

7kurām par labu izšķirta lieta, bet kurām radušies izdevumi par

8juridisko palīdzību, ko sniegusi persona, kas nav advokāts CPL

9izpratnē.

10Nav pamatots Saeimas viedoklis, ka minētās grupas juridiskās

11palīdzības izdevumu aspektā nav salīdzināmas tādēļ vien, ka

12advokāta sniegtā juridiskā palīdzība tiek noformēta ar publisku

13aktu - orderi, bet cita persona šādu palīdzību sniedz uz

14civiltiesiska pilnvarojuma pamata. Kā pamatoti norāda Pieteikuma

15iesniedzēja, pilnvarojuma līgums nav vienīgais līgums, kas var

16saistīt personu, kura ir puse civilprocesā, un personu, kura ir

17tās pārstāvis un vienlaikus sniedz tai juridisko palīdzību.

18Līdzīgi kā advokāts var vienlaikus darboties kā pilnvarots

19pārstāvis uz pilnvaras pamata un sniegt juridisko palīdzību uz

20ordera pamata, arī cita persona var vienlaikus būt pārstāvis uz

21pilnvaras pamata un sniegt juridisko palīdzību uz cita

22civiltiesiska līguma, piemēram, uzņēmuma līguma, pamata.

23Tādējādi izskatāmajā lietā aplūkojamās personu grupas vieno

24šādas pazīmes: 1) puses statuss civilprocesā; 2) tām par labu

25izšķirta lieta un 3) izdevumi, kas tām radušies sakarā ar

26nepieciešamību vērsties pēc juridiskās palīdzības.

27Līdz ar to abas personu grupas

28atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

1Secinot, ka personu grupas atrodas vienādos un

2salīdzināmos apstākļos, jānoskaidro, vai attieksme pret šīm

3personu grupām ir vai nav atšķirīga.

4Kā jau norādīts iepriekš, apstrīdētais regulējums paredz, ka

5personai civilprocesuālā kārtībā ir atlīdzināmi izdevumi par

6juridisko palīdzību, ja to sniedzis advokāts CPL izpratnē.

7Savukārt tad, ja personai juridisko palīdzību sniegusi kāda cita

8persona, kura nav advokāts CPL izpratnē, izdevumi par juridisko

9palīdzību nav atlīdzināmi.

10Līdz ar to pret salīdzināmajām

11personu grupām tiek īstenota atšķirīga attieksme.

1Secinot, ka pret vienādos un salīdzināmos apstākļos

2esošām personu grupām tiek īstenota atšķirīga attieksme,

3Satversmes tiesai jāizvērtē: 1) vai atšķirīgajai attieksmei ir

4leģitīms mērķis un 2) vai atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma

5principam.

1Saeima norāda, ka ar apstrīdēto normu likumdevējs

2iedibinājis prezumpciju par civilprocesā advokātu sniegtās

3juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinājis personām

4atsevišķas priekšrocības tādā gadījumā, ja tās par juridiskās

5palīdzības sniedzēju izvēlas advokātu (sk. Saeimas atbildes

6rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 52. lpp.). Tādējādi

7apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei esot divi

8cieši saistīti leģitīmi mērķi: pirmkārt, citu personu tiesību

9aizsardzība, konkrēti - sabiedrības intereses saņemt kvalificētu

10juridisko palīdzību, un, otrkārt, demokrātiskas valsts iekārtas

11aizsardzība, kas izpaužoties pienācīgā tiesu sistēmas

12darbībā.

13Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesas procesa

14efektivitāte palīdz aizsargāt citu cilvēku tiesības un tādējādi

15var būt par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei (sk.

16Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

172010‑01‑01 12.2. punktu un 2010. gada 24. novembra sprieduma

18lietā Nr. 2010‑08‑01 15. punktu). Pamudinot personas saņemt

19juridisko palīdzību tieši no personas, kurai ir atbilstoša

20kvalifikācija, var ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad

21tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā netiek izmantoti pietiekami

22pareizi vai prasmīgi, kā arī uz sacīkstes principu balstīta

23tiesas procesa ietvaros sekmēt taisnīgāka iznākuma panākšanu.

24Tādējādi kvalificēta juridiskā palīdzība sekmē ne vien tās

25personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta,

26bet arī visa tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi.

27Turklāt kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana

28nodrošina arī to, ka tiesāšanās izdevumi, kas rodas juridiskās

29palīdzības saņēmējam, ir prognozējami un saprātīgi. Tādējādi

30civilprocesā tiek aizsargātas arī tās personas tiesības, kurai

31civillieta izšķirta par sliktu. Šī persona tiek pasargāta no

32riska, ka tai jāatlīdzina netaisnīgi izdevumi, proti, tādas

33izmaksas, kas nav saistītas ar juridiskās palīdzības sniegšanu

34konkrētajā lietā, vai nepamatoti augstas izmaksas.

35Līdz ar to apstrīdētais regulējums

36ir noteikts ar leģitīmu mērķi.

1Lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums atbilst

2samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie

3līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda

4rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt

5ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk

6ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga

7jeb atbilstoša, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

8lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

9zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19.

10marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01 secinājumu daļas 3.1.

11punktu).

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

3tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

4oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13. punktu).

5Aplūkojamā gadījumā ar apstrīdēto regulējumu noteiktās

6atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis tiek sasniegts tad, ja

7civilprocesa ietvaros šis regulējums ir piemērots risinājums

8kvalificētas juridiskās palīdzības sistēmas izveidošanai un ja

9personām objektīvi ir nodrošinātas iespējas saņemt juridisko

10palīdzību no advokāta CPL izpratnē.

1126.1. Izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā

12personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko

13palīdzību, likumdevējs Latvijā izveidojis advokatūru kā sistēmu,

14kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru

15uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru

16tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība, ētikas prasību

17ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana, kā arī

18regulēti konkrēti ar advokāta sniegto juridisko palīdzību

19saistīti jautājumi.

20Šajā ziņā jāņem vērā, ka salīdzinājumā ar situāciju 2003.

21gadā, kad Satversmes tiesa norādīja uz advokatūras darbības

22nepilnībām, advokatūras organizācijā ir veikti būtiski

23uzlabojumi, proti: 1) ir atcelts ierobežojums attiecībā uz

24advokātu skaitu. Pašlaik nekāds maksimums nav noteikts un jebkura

25persona, kas atbilst Advokatūras likuma prasībām un nokārtojusi

26zvērināta advokāta eksāmenu, tiek uzņemta zvērinātu advokātu

27skaitā; 2) ir nostiprināta zvērinātu advokātu un zvērinātu

28advokātu palīgu profesionālā atbildība par savu darbību,

29citastarp izveidojot mehānismu fakultatīvai profesionālās

30darbības apdrošināšanai, kā arī paredzot advokāta pienākumu

31informēt klientu par to, ka viņa profesionālā darbība nav

32apdrošināta; 3) ir nostiprināta advokātu disciplināratbildība,

33proti, izveidota disciplinārlietu komisija, kurā tiek izskatīti

34jautājumi par pārkāpumiem advokātu profesionālajā darbībā; 4) ir

35izveidots mehānisms advokātu ētikas prasību ievērošanas

36uzraudzībai, proti, 2007. gadā izveidota Latvijas Zvērinātu

37advokātu padomes Ētikas komisija, kas kontrolē ētikas normu

38ievērošanu; 5) Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir izveidojusi

39mehānismu advokātu kvalifikācijas celšanai, kura ietvaros

40zvērinātiem advokātiem ir noteikts pienākums celt savu

41profesionālo kvalifikāciju.

42Turklāt, izvērtējot apstrīdētās normas piemērotību leģitīmā

43mērķa sasniegšanai, ir jāņem vērā gan likumā "Par

44reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

45atzīšanu" noteiktais, gan Latvijas starptautiskās

46saistības.

47Proti, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvija ir

48apliecinājusi: ja personai Latvijā piešķirts advokāta nosaukums,

49tad šīs personas profesionālā darbība ir pielīdzināma tādai citās

50Eiropas Savienības dalībvalstīs reglamentētai profesionālajai

51darbībai vai reglamentētu profesionālo darbību kopumam, kuru

52uzsākšanai un veikšanai attiecīgās valsts tiesību aktos

53izvirzītas atbilstošas profesionālās kvalifikācijas prasības.

54Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām profesijām un

55profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 30. pantu advokāts

56Latvijā ir reglamentēta profesija. Viens no minētā likuma mērķiem

57ir nodrošināt profesionālās darbības atbilstību noteiktām

58kvalitātes prasībām un kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar

59sabiedrības interešu aizsardzību. Savukārt šā likuma 34. panta

60pirmās daļas 3. punktā paredzēts, ka speciālo profesionālās

61kvalifikācijas atzīšanas sistēmu piemēro advokāta prakses tiesību

62atzīšanā, ja Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts vēlas

63praktizēt (citastarp sniegt juridisko palīdzību civilprocesā)

64Latvijā ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu.

65Tādējādi advokāta profesija ir reglamentēta profesija ne tikai

66Latvijā un advokāta statuss, kas piešķirts Latvijā, ļauj personai

67praktizēt arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs (sk.

68http://ec.europa.eu/internal_market/ qualifications/

69index_en.htm, aplūkots 2014. gada 23. janvārī).

70Līdz ar to apstrīdētais regulējums uzlūkojams kā daļa no

71vienota tiesiskā regulējuma, kas vērsts uz tādas sistēmas

72ieviešanu un uzturēšanu, kuras ietvaros personām tiek

73nodrošinātas Satversmes 92. pantā nostiprinātās

74pamattiesības.

7526.2. Attiecībā uz personu objektīvām iespējām saņemt

76juridisko palīdzību no advokāta galvenokārt jāņem vērā advokāta

77palīdzības pieejamības kvantitatīvais un finansiālais

78aspekts.

79Pirmkārt, salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem, kad

80Satversmes tiesa secināja, ka Latvijā advokātu skaits ir

81nepietiekams, tas ir pieaudzis, turpretim iedzīvotāju skaits -

82samazinājies. 2003. gadā Latvijā bija 599 zvērināti advokāti

83(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

84Nr. 2003-08-01 4. punktu), bet pašlaik ir 1236 zvērināti

85advokāti un 14 citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kas

86ieguvuši advokāta statusu citās Eiropas Savienības dalībvalstīs,

87bet praktizē Latvijā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 12.

88novembra sēdes stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 68.

89lpp.). Tātad advokātu skaits ir vairāk nekā divkāršojies, un

90to sniegtā palīdzība kvantitatīvi kļuvusi pieejamāka.

91Otrkārt, attiecībā uz iespēju saņemt juridisko palīdzību no

92advokāta būtisks ir arī finansiālais aspekts. Tiesībsargs

93apgalvo, ka citu personu, nevis advokātu sniegtu juridisko

94palīdzību civilprocesā biežāk izmantojot personas ar mazākiem

95ienākumiem, jo advokātu sniegtā palīdzība esot dārgāka, bet ar to

96saistīto izdevumu atlīdzinājumu iespējams prasīt tikai tad, ja

97panākts pozitīvs rezultāts (sk. Tiesībsarga rakstveida

98viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 116. lpp.). Tomēr

99Tiesībsargs šo apgalvojumu nav pamatojis ar konkrētiem

100faktiem.

101Tieši personām ar mazākiem ienākumiem vajadzētu būt

102ieinteresētām saņemt kvalificētu juridisko palīdzību, jo tas ne

103vien pasargātu šīs personas no nesaprātīgiem izdevumiem, bet arī

104garantētu, ka tiesas procesa rezultātā to finansiālais stāvoklis

105nepasliktināsies. Turklāt jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas

1062003. gadā personai, kuras finansiālās iespējas ir ierobežotas,

107respektīvi, trūcīgai vai maznodrošinātai personai, iespēju saņemt

108kvalificētu juridisko palīdzību garantē 2005. gadā pieņemtais

109Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums.

110Savukārt no paskaidrojumiem, ko Pieteikuma iesniedzējas

111pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja

112izvēlējusies saņemt pakalpojumus no konkrētās personas, kura nav

113advokāts CPL izpratnē, nevis tādēļ, ka šīs personas sniegtā

114juridiskā palīdzība pati par sevi būtu lētāka vai kvalificētāka,

115bet gan tādēļ, ka šī persona jau iepriekš bija ieguvusi

116Pieteikuma iesniedzējas uzticību. Taču šāda situācija drīzāk

117vērtējama kā izņēmuma gadījums.

118Tātad, ja personas tomēr izvēlas saņemt juridisko palīdzību no

119tādiem šīs palīdzības sniedzējiem, kuri nav advokāti CPL

120izpratnē, tas nebūt nenozīmē, ka apstrīdētais regulējums kopumā

121nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

12226.3. No lietas materiāliem izriet, ka juridiskās

123palīdzības pieejamību būtiski ietekmē ar šo palīdzību saistīto

124izmaksu pamatotība.

125Saeimas apgalvojums, ka advokātiem noteiktas "zināmas

126takses" (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1.

127sēj. 51. lpp.), tikai daļēji atspoguļo patieso situāciju.

128Tomēr šajā ziņā vērā ņemams Advokatūras likuma 57. pantā

129noteiktais, ka zvērinātiem advokātiem, uzņemoties vest lietu,

130rakstveidā jāvienojas ar klientu, tostarp arī par atlīdzības

131apmēru. Turklāt advokāta klientam vai personai, pret kuru tiek

132vērsta ar advokāta palīdzību saistīto izdevumu piedziņa, vienmēr

133pastāv iespēja vērsties Latvijas Zvērinātu advokātu padomē ar

134lūgumu izvērtēt konkrēta advokāta prasītās atlīdzības

135pamatotību.

136Savukārt attiecībā uz citiem juridiskās palīdzības sniedzējiem

137šāda efektīva mehānisma nav. Tāpēc arī attiecīgo izdevumu

138pamatotība kopumā ir pārliecinošāka tajos gadījumos, kad

139juridisko palīdzību sniegusi persona, kura ir advokāts CPL

140izpratnē.

141Līdz ar to apstrīdētais regulējums

142ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir

2secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie līdzekļi

3būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam (sk.,

4piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

5Nr. 2005‑16‑01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma

6lietā Nr. 2008‑34‑01 22. punktu). Satversmes tiesas

7kompetencē ir vienīgi pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir

8pienācīgi apsvērtas iespējas izmantot kādus alternatīvus

9līdzekļus, kas personai Satversmē noteiktās pamattiesības

10aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt tādā pašā

11kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 30. janvāra

12sprieduma lietā Nr. 2011‑09‑01 14. punktu). No lietas

13materiāliem izriet, ka apsverami varētu būt divi alternatīvi

14līdzekļi.

15Pirmkārt, par iespējamu alternatīvu līdzekli var uzskatīt

162011. gada jūnijā un jūlijā Saeimā izskatīto priekšlikumu

17likumprojektam "Grozījumi Civilprocesa likumā"

18(likumprojekts Nr. 15/Lp10), kas paredzēja apstrīdēto

19normu izteikt šādā redakcijā: "1) izdevumi par advokāta vai

20cita kvalificēta jurista palīdzību;" (priekšlikumu tabula

21likumprojekta Nr. 15/Lp10 3. lasījumam. Pieejama:

22http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/web

23All?SearchView&Query=([Title]=*civilprocesa*)&SearchMax=0&SearchOrder=4,

24aplūkota 2014. gada 30. janvārī). Šis priekšlikums tika

25analizēts Saeimas Juridiskās komisijas 2011. gada 7. un 14.

26jūnija sēdēs, vērtējot arī vispārējo situāciju juridiskās

27palīdzības sniegšanā un citastarp pārmaiņas advokatūras

28organizācijā un darbībā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas

292011. gada 14. jūnija sēdes audioierakstu, lietas materiālu 2.

30sēj.). Tomēr tika konstatēts, ka šim priekšlikumam piemīt

31virkne trūkumu. Īpaši tika atzīmēts, ka šāds regulējums varētu

32ļoti apgrūtināt tiesu darbu, jo tad tām būtu jāvērtē ikviena tāda

33juridiskās palīdzības sniedzēja kvalifikācija, kurš nav advokāts

34CPL izpratnē. Kā Saeimas sēdē 2011. gada 21. jūlijā norādīja

35deputāts G. Bērziņš, "pieņemot šādu normu, tiesām tiks

36noteikts papildu pienākums vērtēt jurista kvalifikāciju,

37iespējams, pieprasot atsauksmes un citus pierādījumus un tādējādi

38vēl vairāk noslogojot tiesu sistēmu" (Saeimas 2011. gada

3921. jūlija sēdes stenogramma. Pieejama:

40http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/DBCB56756CC92A8BC22578D90039A625?OpenDocument,

41aplūkota 2014. gada 30. janvārī).

42Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka alternatīvs

43līdzeklis varētu būt tāda kārtība, kas paredzētu juridiskās

44palīdzības sniedzēju reģistrāciju valsts reģistrā, kā arī

45minimālās šādām personām izvirzāmās prasības, piemēram, attiecībā

46uz juridiskās izglītības līmeni (sk. Tiesībsarga rakstveida

47viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 116. lpp., un Satversmes

48tiesas 2013. gada 12. novembra sēdes stenogrammu, lietas

49materiālu 2. sēj. 73. lpp.). Tomēr šādas advokatūrai

50paralēlas sistēmas izveide pati par sevi neizslēgtu atšķirīgu

51attieksmi pret tiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, kuri šādā

52alternatīvajā sistēmā nevarētu vai nevēlētos tikt iekļauti.

53Tātad ar citiem līdzekļiem leģitīmo

54mērķi nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.

1Visbeidzot jānoskaidro, vai labums, ko no

2apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes gūst

3sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

4interesēm nodarīto zaudējumu.

5Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka sabiedrības gūtais labums

6nav lielāks par tās tiesību un interešu aizskārumu, jo

7kvalificētu juridisko palīdzību pusei civilprocesā spējot

8nodrošināt ne tikai advokāti. Tā kā pašlaik normatīvajos aktos

9neesot aizliegts ar juridiskās palīdzības sniegšanu civilprocesā

10nodarboties arī citām personām, sabiedrības ieguvums no

11apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes esot

12apšaubāms (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sēdes

13stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 142. lpp.).

14Tomēr izvērtējamā situācijā sabiedrības gūtais labums izpaužas

15kā iepriekš norādīto leģitīmo mērķu iespējami pilnīgāka

16sasniegšana, proti, tādas juridiskās palīdzības sistēmas

17izveidošana, kas nodrošina prezumējami kvalificētu, uzticamu un

18pieejamu juridisko palīdzību ikvienai personai, kurai tā

19nepieciešama, un tādējādi aizsargā gan personu tiesības uz

20taisnīgu tiesu, gan arī citas pamattiesības. Kvalificētas

21juridiskās palīdzības izmantošana maksimāli sekmē tiesas procesa

22ekonomiju un veicina taisnīgāka rezultāta sasniegšanu. Turklāt

23personas, kurām par sliktu lieta izšķirta, tiek pasargātas no

24pienākuma segt nepamatotus vai nesamērīgus izdevumus. Šādā veidā

25tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu

26varas loma sabiedrībā, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas valsts

27iekārtas netraucētu funkcionēšanu.

28Savukārt, izvērtējot personai radītās nelabvēlīgās sekas, ir

29svarīgi ņemt vērā to, ka persona var izvēlēties: vai nu saņemt

30juridisko palīdzību no advokāta un līdz ar to gadījumā, ja lieta

31tiek izšķirta tai par labu, saņemt attiecīgo izdevumu

32atlīdzinājumu no otras puses, vai arī saņemt juridisko palīdzību

33no personas, kura nav advokāts CPL izpratnē, un tādējādi

34atteikties no iespējas saņemt šo izdevumu atlīdzinājumu. Ja

35persona izšķiras par otro variantu, tas citastarp nozīmē arī to,

36ka iespēja atgūt izdevumus par juridisko palīdzību tai nav

37izšķirošais faktors un svarīgāki ir citi faktori, piemēram,

38uzticēšanās konkrētajam juridiskās palīdzības sniedzējam. Arī

39Pieteikuma iesniedzējas pārstāve tiesas sēdē atzina, ka sarunās

40ar viņas klientiem jautājums par juridiskās palīdzības izdevumu

41atlīdzību "bieži vien vispār pat netiek uzdots vai arī tas

42ir sekundārs" (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19.

43novembra sēdes stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 141.

44lpp.).

45Jāņem vērā arī tas, ka advokātam ir saistošas ne vien

46normatīvo aktu prasības, bet arī ētikas normas, kas ietver

47advokāta pienākumu sniegt klientam objektīvu informāciju par

48izredzēm gūt panākumus lietā, it īpaši izredzēm kasācijas

49sūdzības iesniegšanas gadījumā. Turklāt no advokāta būtu pilnīgi

50pamatoti sagaidīt to, ka viņš pārzina judikatūru un līdz ar to

51nemaldinās klientu, piemēram, iesniedzot tādu kasācijas sūdzību,

52kurai nav izredžu tikt pieņemtai. Savukārt no Latvijas Zvērinātu

53advokātu padomes ir pamatoti sagaidīt tāda mehānisma

54nodrošināšanu, ar kuru advokātu kvalifikācija tiek pastāvīgi

55celta un uzturēta nemainīgi augstā līmenī.

56Visbeidzot jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētais regulējums

57neliedz pašai personai tiesā sevi pārstāvēt un paust juridisko

58argumentāciju vai arī saņemt juridisko palīdzību no konkrētas tai

59uzticamas personas, kura nav advokāts CPL izpratnē. Tiesības uz

60tiesas pieejamību nekādā gadījumā nenozīmē to, ka personai būtu

61jānodrošina sev nepieciešamā juridiskā palīdzība tieši ar viena

62konkrēta advokāta vai citas konkrētas personas starpniecību.

63Tiesas pieejamība būtībā tiek nodrošināta, ja personai ir

64pietiekami plašas iespējas izvēlēties juridiskās palīdzības

65sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir izveidojusi tādu

66regulējumu, kas gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu,

67paredz ar šo palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā

68apmērā.

69Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir lielāks

70par indivīdam nodarīto zaudējumu.

71Līdz ar to atšķirīgā attieksme, kas

72noteikta ar apstrīdēto regulējumu, atbilst samērīguma principam.

73Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis

74savas rīcības brīvības robežas un apstrīdētā norma atbilst

75Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 92. panta pirmajam

76teikumam.

77Nolēmumu

78daļa

79Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

80Satversmes tiesa

81nosprieda:

82atzīt Civilprocesa likuma 33. panta

83trešās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

84Satversmes 91. un 92. pantam.

85Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

86Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

87Tiesas sēdes priekšsēdētājs

88G.Kūtris