3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. un 92. pantam.

43.1. Saeima atbildes rakstā norāda, ka tā nepiekrīt

5Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka ar Satversmes 92. panta

6trešajā teikumā noteikto atlīdzinājumu saprotams arī Civilprocesa

7likumā paredzēto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājums. Satversmes

892. panta trešais teikums neparedzot tajā garantēto pamattiesību

9horizontālo iedarbību. Tā kā Pieteikuma iesniedzējas tiesiskajā

10situācijā tiesību aizskāruma cēlonis nav bijusi valsts vai ar

11valsti saistāma rīcība, nevarot konstatēt, ka apstrīdētā norma

12ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības prasīt atbilstīgu

13atlīdzinājumu no citas privātpersonas. Turklāt, pēc Saeimas

14ieskata, neviena tiesību norma neliedz Pieteikuma iesniedzējai,

15prasības tiesvedības kārtībā vēršoties pret otru pusi, gūt

16atlīdzinājumu par izdevumiem jurista sniegtas juridiskās

17palīdzības samaksai.

183.2. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas satversmība

19izvērtējama vienīgi Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā.

20Neesot noliedzams, ka visas personas, kuras ir lietas dalībnieki

21civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima

22arī apstiprina, ka apstrīdētā norma tiešām paredz: izdevumi par

23advokāta palīdzību ir ar lietas vešanu saistīti un atlīdzināmi

24izdevumi, bet neparedz šāda regulējuma attiecināšanu uz

25izdevumiem par juridisko palīdzību, ja to nav sniedzis

26advokāts.

27Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot veicināt

28kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanu civilprocesā. Tā kā

29Latvijā ir izveidots advokatūras institūts, likumdevējs un arī

30jebkura persona, kam vajadzīga juridiskā palīdzība, varot

31prezumēt, ka ikviens advokāts ir spējīgs profesionāli sniegt šādu

32palīdzību. Savukārt gadījumos, kad persona izvēlas pārstāvi, kas

33nav advokāts, likumdevējs nevarot garantēt, ka tā savas izvēles

34rezultātā saņems kvalitatīvu juridisko palīdzību. Attiecībā uz

35advokātiem arī pastāvot pietiekami skaidrs regulējums gan par

36atlīdzības apmēru un amata taksēm, gan par iespējamām negatīvām

37sekām, kas advokātam iestājas tad, ja viņš, pārstāvot savu

38klientu, pieļauj profesionālu kļūdu. Citu, personas tiesības

39mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo

40mērķi, pēc Saeimas ieskata, neesot.

41Saeima papildus norāda, ka ar Satversmes tiesas 2003. gada 6.

42oktobra spriedumu lietā Nr. 2003‑08‑01 "Par Latvijas

43Kriminālprocesa kodeksa 96. panta otrās daļas pirmā teikuma

44atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92. pantam"

45(turpmāk arī - spriedums lietā Nr. 2003‑08‑01) likumdevējam tika

46uzlikts pienākums uzlabot advokatūras profesionālo darbību, tomēr

47no minētā sprieduma neizrietot likumdevēja pienākums citus

48juridiskās palīdzības sniedzējus visās tiesībās pielīdzināt

49advokātiem. Apstrīdētā norma esot viens no elementiem, kas nosaka

50atšķirību starp advokātu un ikvienu citu pārstāvi tiesas

51procesā.

52Neesot apstrīdams tas, ka jebkura persona var brīvi izvēlēties

53savu pārstāvi civilprocesā. Taču tas nebūt nenozīmējot, ka

54likumdevējam jebkurš pārstāvis tiesību ziņā automātiski

55jāpielīdzina tiesu varai piederīgai personai - advokātam.

56Pieteikuma iesniedzējas tiesības brīvi izvēlēties sev pārstāvi

57neesot ierobežotas, un tai, izvēloties pārstāvi, kas nav

58advokāts, esot bijis zināms spēkā esošais procesuālais

59regulējums, kā arī tajā ietilpstošā apstrīdētā norma.

603.3. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka jēdziens

61"advokāts" kā profesijas apzīmējums ir jānošķir no

62jēdziena "jurists" kā izglītības apzīmējuma. Tāpat esot

63svarīgi nošķirt jēdzienus "pārstāvība" un

64"juridiskā palīdzība". Minētajam nošķīrumam esot nozīme

65arī izskatāmajā lietā salīdzināmo personu grupu noskaidrošanai.

66Pieteikuma iesniedzēja cenšoties salīdzināt advokātu, kurš lietas

67vešanā sniedz juridisko palīdzību uz ordera pamata, no vienas

68puses, un personu, kura ir pārstāvis tiesā uz pilnvaras pamata,

69no otras puses. Taču šīs esot divas pilnīgi atšķirīgas personu

70grupas, jo advokāti kā tiesu sistēmai piederīgas personas, kas

71darbojas uz publiska akta - ordera - pamata, neesot salīdzināmi

72ar tiesu varai nepiederošām personām, kas darbojas kā pārstāvji

73uz privāta akta - pilnvaras - pamata.

74Saeimas pārstāvis uzsvēra arī to, ka apstrīdētās normas

75leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību un demokrātiskās valsts

76iekārtas aizsardzība, jo kvalitatīva juridiskā palīdzība

77tiesvedības procesā veicina šā mērķa sasniegšanu. Tāpēc

78likumdevējam esot pienākums nodrošināt kvalitatīvas juridiskās

79palīdzības sniegšanu personām civilprocesā, un to visupirms

80spējot garantēt advokatūras institūts.

81Saeimas pārstāvis pauda viedokli, ka apstrīdētā norma būtu

82izvērtējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma aspektā, un

83vienlaikus uzsvēra, ka šī Satversmes norma neprasa visos procesos

84juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu noregulēt vienādi.

85Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, valstij šāda

86regulējuma noteikšanā esot ļoti plaša rīcības brīvība.