4. pants

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 92.

3pantam.

4Tieslietu ministrija uzsver, ka advokāta profesija ir viena no

5reglamentētajām sabiedriski nozīmīgajām profesijām, tāpēc

6normatīvajos aktos uz to attiecināti īpaši profesionālie

7standarti un prasības. Advokāta statuss apliecinot viņa

8profesionālo kvalifikāciju, pieredzi, juridisko sagatavotību un

9spējas aizstāvēt un pārstāvēt klientu intereses tiesā. Līdz ar

10advokāta statusu šīs profesijas pārstāvji iegūstot normatīvajos

11aktos noteiktās tiesības, taču vienlaikus to sniegtā juridiskā

12palīdzība tiekot pakļauta stingrai kontrolei. Normatīvajos aktos

13esot reglamentēta arī jurista profesija, tomēr tai izvirzītās

14prasības neesot tik stingras kā advokātiem noteiktās

15prasības.

16Tieslietu ministrija ievērojot spriedumā lietā Nr. 2003‑08‑01

17norādīto, ka Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens

18"advokāts" ir interpretējams plaši, kā arī Satversmes

19tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumā lietā Nr. 2003‑04‑01

20"Par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453.

21panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.

22un 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2003‑04‑01) un

232003. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr. 2003‑10‑01 "Par

24Civilprocesa likuma 83. panta 4. punkta atbilstību Latvijas

25Republikas Satversmes 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā

26Nr. 2003‑10‑01) atzīto, ka kvalitatīvu juridisko palīdzību

27civillietās spēj sniegt ne tikai advokāti, bet arī citas

28personas. Tomēr minētie spriedumi esot pieņemti citos faktiskajos

29apstākļos un atšķirīgā tiesiskajā situācijā. Proti, neesot bijis

30tāda tiesiskā regulējuma, kas garantētu valsts apmaksātu

31juridisko palīdzību mazturīgām un citām personām, kurām tā

32nepieciešama. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā esot ievērojami

33pieaudzis advokātu skaits, kā arī noregulēts jautājums par

34advokātu profesionālo un disciplināro atbildību. Tādējādi

35analizējamās situācijas faktiskie apstākļi esot būtiski

36mainījušies.

37Saeimas norādītais apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot

38atzīstams par pamatotu, jo advokātam piešķirtās tiesības un

39izvirzītās prasības, kā arī mehānisms, kas liekot advokātam

40apzināties atbildību par savu darbu, nodrošinot personas

41interesēm atbilstošu, kvalitatīvāku un efektīvāku lietas

42iztiesāšanu. Personas pilnīgi nepārzinot savas civilprocesuālās

43tiesības un bez advokāta palīdzības nespējot tās pilnvērtīgi

44izmantot. Tā kā civilprocess notiek, ievērojot sacīkstes

45principu, personas bez juridiskās palīdzības varot kaitēt savu

46interešu aizsardzībai tiesā.

47Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, izskatāmajā lietā arī esot

48būtiski nošķirt jēdzienus "puses pilnvarotais

49pārstāvis" un "juridiskās palīdzības sniedzējs".

50Juridiskās palīdzības sniedzējs vienmēr varot izpildīt arī

51pārstāvja funkcijas, turpretim puses pārstāvis nevarot

52nodarboties ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Atšķirīga

53citastarp esot arī šo personu pārstāvības noformēšanas

54kārtība.

55Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve - Tieslietu

56ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas

57jautājumos Laila Medina - uzsvēra, ka iespēja pieaicināt

58advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai civilprocesā ir puses

59tiesības. Apstrīdētā norma nekādi neierobežojot personas tiesības

60izvēlēties savu pārstāvi.

61No izskatāmās lietas esot nošķirama situācija, kad juridisko

62palīdzību nodrošina valsts. Proti, Valsts nodrošinātās juridiskās

63palīdzības likumā gan esot paredzēts, ka juridisko palīdzību

64civilprocesā tiesā var sniegt arī personas, kas nav advokāti.

65Tomēr šajā likumā esot paredzēta kārtība un mehānismi, kā

66pārbaudāmas šādu personu spējas sniegt kvalitatīvu juridisko

67palīdzību. Turklāt ar šo likumu aptvertajās situācijās

68juridiskajai palīdzībai iztērētie līdzekļi netiekot piedzīti no

69zaudējušās puses.

70Savukārt regulējums tam, kā atlīdzināmi ar tiesvedību

71saistītie izdevumi, esot vērtējams Satversmes 92. panta pirmā

72teikuma ietvaros, proti, tiesību uz pieeju tiesai aspektā. Taču

73esot jāņem vērā, ka likumdevējam atzīstama plaša rīcības brīvība

74noteikt, kādā veidā šādi izdevumi atlīdzināmi. Tāpēc no

75Satversmes 92. panta neizrietot valsts pozitīvs pienākums

76paredzēt pēc iespējas pilnīgāku tiesāšanās izdevumu

77atlīdzināšanu.