19. pants

1Apstrīdētā norma kā daļa no tiesāšanās izdevumu

2regulējuma ietverta CPL 33. pantā "Tiesāšanās

3izdevumi". Saskaņā ar CPL 33. panta pirmo daļu tiesāšanās

4izdevumi ir: 1) tiesas izdevumi (valsts nodeva, kancelejas nodeva

5un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi) un 2) ar lietas

6vešanu saistītie izdevumi (tajā skaitā izdevumi par advokāta

7sniegto juridisko palīdzību, kā arī izdevumi sakarā ar ierašanos

8uz tiesas sēdēm un ar pierādījumu savākšanu saistītie

9izdevumi).

10Izvērtējot, vai kāds maksājums ir uzskatāms par tādu, kas

11ierobežo tiesības uz pieeju tiesai, jāņem vērā, ka no prasības

12nodrošināt minētās tiesības valstij izriet divu veidu

13pienākumi.

1419.1. Pirmkārt, valstij ir jāatturas no tāda regulējuma

15pieņemšanas, kas personai nosaka nesamērīgus papildu pienākumus,

16piemēram, veikt maksājumu vai izpildīt citu nosacījumu, lai tā

17iegūtu pieeju tiesai.

18Tā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas tiesības uz brīvu

19pieeju tiesai ierobežo pienākums veikt tādus maksājumus, kas

20uzskatāmi par tiesas izdevumiem CPL 33. panta otrās daļas

21izpratnē, konkrēti - pienākums maksāt valsts nodevu (sk.

22Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

232004‑16‑01 7.2. punktu). Turklāt personas brīvu pieeju tiesai

24ierobežo arī pienākums veikt tādus maksājumus, kuri gan nav

25minēti CPL 33. pantā, bet uzskatāmi par tiesāšanās izdevumiem

26plašākā nozīmē, piemēram, prasība iemaksāt drošības naudu par

27kasācijas sūdzības vai blakus sūdzības iesniegšanu (sk.

28Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

292005‑18‑01 9. punktu un 2008. gada 20. novembra sprieduma lietā

30Nr. 2008‑07‑01 6. punktu). Šīs tiesības ierobežo arī

31pienākums iemaksāt juridiskās personas maksātnespējas procesa

32depozītu, lai varētu iesniegt attiecīgu pieteikumu tiesā (sk.

33Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr.

342011‑16‑01 8.2. punktu).

35Gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot Satversmē nostiprināto

36pamattiesību normu saturu, ir jāņem vērā šo pamattiesību

37interpretācija starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas

38praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

39augusta sprieduma lietā Nr. 2000‑03‑01 secinājumu daļas 5.

40punktu).

41Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprināta

42atziņa, ka dažādu tiesāšanās izdevumu, it īpaši tiesu nodevu,

43noteikšana ir uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu

44ierobežojumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

452001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v.

46Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60. punktu), tostarp

47arī attiecībā uz komercdarbību veicošām juridiskajām personām

48(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 26. jūlija

49sprieduma lietā "Podbielski and PPU Polpure v. Poland",

50iesniegums Nr. 39199/98, 65. un nākamos punktus). Pieeju

51tiesai var ierobežot arī, piemēram, prasība pirms lietas

52izskatīšanas iemaksāt tiesā nodrošinājumu otras puses tiesāšanās

53izdevumu atlīdzināšanai (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

54tiesas 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy

55Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91,

5659.-61. punktu).

57Tomēr visus minētos maksājumus vieno apstāklis, ka tie veicami

58vai nu pirms lietas ierosināšanas tiesā vai pirms lietas

59izskatīšanas uzsākšanas. Šādi maksājumi kā priekšnosacījums

60personas iespējai panākt strīda izšķiršanu tiesā skar valsts

61pienākumu atturēties no tiesas pieejamību apgrūtinoša regulējuma

62noteikšanas. Tāpēc šādu maksājumu konstitucionalitāte izvērtējama

63atbilstoši pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, proti,

64pārbaudot, vai šie maksājumi noteikti ar likumu, vai tiem ir

65leģitīms mērķis un vai tie atbilst samērīguma principam. Līdz ar

66to attiecīgie gadījumi ir norobežojami no izskatāmās lietas, jo

67minētie maksājumi tiešā veidā ierobežo personas pieeju

68tiesai.

6919.2. Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt

70atzinusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

71aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā

72nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet ne vien

73negatīvie, bet arī pozitīvie pienākumi (sk., piemēram, 1979.

74gada 9. oktobra sprieduma lietā Airey v. Ireland, iesniegums Nr.

756289/73, 25. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā

76Steel and Morris v. the United Kingdom, iesniegums Nr.

7768416/01/73, 60. punktu un 2007. gada 13. marta sprieduma lietā

78Laskowska v. Poland, iesniegums Nr. 77765/01, 57. punktu).

79Proti, valstij ir jānosaka regulējums un, ja nepieciešams,

80jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi, lai nodrošinātu

81personai brīvu pieeju tiesai. Tātad zināmos gadījumos valstij ir

82pienākums noteikt tiesas pieejamību atvieglojošu regulējumu.

83Gadījumos, kad valstij no Satversmes 92. panta izriet

84pienākums veikt pasākumus šajā pantā noteikto tiesību

85īstenošanai, Satversmes tiesa vērtē, vai valsts šo pienākumu ir

86izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz izstrādāt un

87pieņemt konkrēta satura regulējumu, Satversmes tiesa vērtē šā

88pienākuma saturu un to, vai likumdevējs savu pienākumu ir

89izpildījis pilnībā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija

90sprieduma lietā Nr. 2011‑21‑01 7.-12. punktu).

91Apstrīdētais regulējums skar valsts pienākumu noteikt tādu

92tiesāšanās izdevumu noregulējumu, kas veicina tiesas pieejamību.

93Par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam šāds

94regulējums būtu uzskatāms tikai tad, ja tiktu noskaidrots, ka

95valsts savu pienākumu nav izpildījusi pienācīgi vai arī, to

96izpildot, ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas.

97Līdz ar to izskatāmajā lietā jānoskaidro, kāds ir valsts

98pienākuma saturs un valsts rīcības brīvības apjoms konkrēti

99juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma noregulēšanā

100civilprocesā.

10119.3. Izvērtējot no tiesībām uz taisnīgu tiesu

102izrietošos valsts pienākumus attiecībā uz civilprocesuālajām

103normām, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pants

104noteiktos gadījumos paredz valsts pienākumu nodrošināt

105kvalificētu juridisko palīdzību personām, kuras pašas to nevar

106atļauties (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

107sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 5. punktu).

108Tātad noteiktos gadījumos iepriekš minētais valsts pienākums

109sniedzas tiktāl, ka samaksa par juridisko palīdzību valstij

110jānodrošina no publiskajiem līdzekļiem.

111Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka

112Konvencija dalībvalstīm, pildot pienākumu nodrošināt tiesas

113pieejamību civilprocesā, ir plaša rīcības brīvība tiesāšanās

114izdevumu regulējuma noteikšanā. It īpaši plaša šī rīcības brīvība

115ir attiecībā uz to, kā tiesas pieejamība civilprocesā tiek

116nodrošināta juridiskajām personām, un izšķiršanos par to, vai un

117kā šādām personām nodrošināma arī juridiskā palīdzība (sk.,

118piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 22. marta

119sprieduma lietā "Granos Organicos Nationales S.A. v.

120Germany", iesniegums Nr. 19508/07, 18. un 46.

121punktu).

122Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz brīvu pieeju

123tiesai, tostarp jautājumos par juridiskās palīdzības pieejamību,

124Eiropas Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas

125interpretēšanā vērā ņemamu avotu uzskata Eiropas Padomes Ministru

126komitejas rekomendācijas Nr. R(81) 7, R(93) 1 un R(2000) 21

127(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22.

128marta sprieduma lietā "Siałkowska v. Poland",

129iesniegums Nr. 8932/05, 53. un nākamos punktus).

130Rekomendācijā Nr. R(81) 7 "Par justīcijas pieejamības

131veicināšanas pasākumiem" Eiropas Padomes Ministru komiteja

132ir norādījusi, ka "izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai

133pusei principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās

134nodevas un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus

135advokāta honorāra apmaksai, kas tai saprātīgā veidā radušies

136procesa laikā" (Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981.

137gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par

138justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

139"Principi" 14. punkts). Proti, tiesiskumam

140neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

141kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda

142situācija, ka valsts paredzētu atlīdzināt visus personai de

143facto radušos tiesāšanās izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas,

144vai šie izdevumi bijuši nepieciešami lietas efektīvai vešanai

145tiesā.

146Tātad tiesības uz taisnīgu tiesu var skart vienīgi tāds

147regulējums, kas neparedz personai, kurai lieta izšķirta par labu,

148tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri uzskatāmi par

149nepieciešamiem izdevumiem lietas vešanai tiesā.

150Līdz ar to no Satversmes 92. panta

151pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību

152normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu

153atlīdzināšanu saistītos jautājumus.

15419.4. Lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums skar

155tiesības uz brīvu pieeju tiesai, ir jānoskaidro, vai tas personai

156pēc būtības liedz tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri

157uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem lietas efektīvai vešanai

158tiesā.

159Persona pēc juridiskās palīdzības civilprocesā parasti vēršas

160tad, ja uzskata, ka pati nespēs sacīkstes principa ietvaros

161pienācīgi aizstāvēt savas aizskartās vai apstrīdētās civilās

162tiesības. Tādējādi tiesības uz kvalificētu juridisko pārstāvību

163ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu

164(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

165Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 2.2. punktu). Turklāt, kā

166vairākkārt secinājusi Satversmes tiesa, pārstāvību un kvalificētu

167juridisko palīdzību var sniegt ne vien advokāts, kura

168kvalifikācija un spēja sniegt juridisko palīdzību ir prezumējama,

169bet atsevišķos gadījumos arī citas personas ar atbilstošu

170juridisko izglītību un pieredzi jurisprudencē (sk. Satversmes

171tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01

172secinājumu daļas 4.1. un 4.2. punktu un 2003. gada 6. novembra

173sprieduma lietā Nr. 2003‑10‑01 secinājumu daļas 6.

174punktu).

175Tātad gan personas izdevumi par juridisko palīdzību, ko tai

176sniedzis advokāts, gan personas izdevumi par juridisko palīdzību,

177ko tai sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē, per

178se nevar tikt uzskatīti par nelietderīgiem tiesāšanās

179izdevumiem, kurus personai nav nepieciešams veikt. Tomēr, ņemot

180vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību tiesāšanās izdevumu

181noregulēšanā, procesuālais regulējums, kas neparedz pēdējā veida

182juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, nav uzskatāms par

183šķērsli personas pieejai tiesai, ja vien tas atbilst vispārējiem

184tiesību principiem, tostarp vienlīdzības principam.

185No konstitucionālās sūdzības un Pieteikuma iesniedzējas

186pārstāves tiesas sēdē teiktā izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja

187apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei uzskata nevis tāpēc,

188ka valstij būtu pienākums paredzēt visām personām juridiskās

189palīdzības izdevumu atlīdzinājumu pilnā apmērā, bet gan tāpēc, ka

190likumdevējs šā jautājuma regulējumā pieļāvis atšķirīgu attieksmi

191pret, no vienas puses, personām, kurām juridisko palīdzību sniedz

192personas, kas ir advokāti CPL izpratnē, un, no otras puses,

193personām, kurām juridisko palīdzību sniedz citas personas.

194Tātad, lai noskaidrotu, vai

195apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam, ir

196jāizvērtē tā atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

197nostiprinātajam vienlīdzības principam.

19820.Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz:

199"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

200priekšā."

201Satversmes tiesa norādījusi, ka šajā Satversmes normā

202nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

203izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

204attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

205kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

206un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

207atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

208personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

209saprātīgs pamats. Vienlīdzības principam arī jāgarantē vienotas

210tiesiskās kārtības pastāvēšana. Tomēr šāda tiesiskās kārtības

211vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu

212pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk.,

213piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

214Nr. 2000‑07‑0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2012. gada 21.

215jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑20‑01 15. punktu).

216Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

217panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro:

2181) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

219pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2202) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

221pret šīm personām;

2223) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

223proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

224princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18.

225februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 12. punktu).