16. pants

1Apstrīdētā norma paredz, ka ar lietas vešanu

2saistītie izdevumi ir "izdevumi par advokāta

3palīdzību".

4Lietā izteikti atšķirīgi viedokļi gan par to, kā apstrīdētā

5norma interpretējama, proti, vai tā paredz, ka ir atlīdzināmi

6izdevumi par jebkuras personas vai vienīgi par Advokatūras likumā

7minēto personu sniegto juridisko palīdzību, gan arī par to, kādas

8tiesiskās sekas apstrīdētā norma rada.

9Tāpēc izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu prasījuma robežas,

10vispirms jānoskaidro apstrīdētās normas saturs un tiesiskās sekas

11(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

12Nr. 2011‑21‑01 8.1. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma

13lietā Nr. 2012‑26‑03 12.1. punktu).

1416.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētajā

15normā lietotais jēdziens "advokāts" būtu iztulkojams

16atbilstoši Satversmes tiesas spriedumos lietās Nr. 2003‑04‑01,

17Nr. 2003‑08‑01 un Nr. 2003‑10‑01 sniegtajai juridiskā jēdziena

18"advokāts" interpretācijai.

19Minētajos Satversmes tiesas spriedumos jēdziens

20"advokāts" vērtēts tā konstitucionāli tiesiskajā

21nozīmē, ar to saprotot "personas tiesības saņemt juridisko

22palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās

23no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos

24likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka"

25(Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

262003‑08‑01 secinājumu daļas 1.3. punkts).

27Tomēr Satversmes tiesa norādījusi arī uz to, ka

28"likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa

29īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var

30sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem

31lietā" (Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma

32lietā Nr. 2003‑08‑01 secinājumu daļas 2. punkts). Vienu un to

33pašu juridisko jēdzienu atšķirīgās tiesību normās un vēl jo

34vairāk atšķirīgās tiesību nozarēs likumdevējs var lietot

35patstāvīgā nozīmē (sal. ar Satversmes tiesas 2012. gada 7.

36jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9. punktu). Tātad

37Satversmes normās un citās tiesību normās, tostarp apstrīdētajā

38normā, vienam un tam pašam juridiskajam jēdzienam, šajā gadījumā

39- jēdzienam "advokāts", var būt atšķirīgs saturs.

40Atbilstoši interpretācijai, kādu jaunākajos spēkā esošajos

41nolēmumos sniedzis Senāts (sk. Augstākās tiesas Senāta

42Civillietu departamenta 2011. gada 23. novembra sprieduma lietā

43Nr. SKC‑377/2011 9. punktu un 2012. gada 21. marta sprieduma

44lietā Nr. SKC‑308/2012 12. punktu), ar juridisko jēdzienu

45"advokāts" apstrīdētajā normā saprotamas tikai

46Advokatūras likuma 4. panta pirmajā daļā minētās personas, proti:

471) zvērināti advokāti; 2) zvērinātu advokātu palīgi; 3) Eiropas

48Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri ieguvuši advokāta

49kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm; 4) trešo

50valstu advokāti, kas Latvijā praktizē atbilstoši Latvijas

51noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību

52(turpmāk kopā - advokāts CPL izpratnē).

5316.2. Apstrīdētā norma pati par sevi nenosaka, vai

54atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi, tostarp izdevumi

55par juridisko palīdzību. Šādu izdevumu atlīdzināšanas pienākumu

56paredz CPL 44. pants.

57Savukārt no pieteikuma un no Pieteikuma iesniedzējas pārstāves

58tiesas sēdē teiktā izriet, ka CPL 33. panta trešās daļas 1.

59punkts tiek apstrīdēts tiktāl, ciktāl tas civilprocesa ietvaros

60neparedz tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridisko palīdzību,

61ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē (turpmāk arī

62- apstrīdētais regulējums).

63Saeima un atsevišķas pieaicinātās personas gan izteikušas šādu

64viedokli: lai arī apstrīdētais regulējums liedz saņemt ar lietas

65vešanu saistīto izdevumu atlīdzinājumu civilprocesuālā kārtībā,

66taču Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības iesniegt atsevišķu

67prasību tiesā un tādā veidā atgūt izdevumus, kas tai radušies,

68saņemot juridisko palīdzību no personas, kura nav advokāts CPL

69izpratnē (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1.

70sēj. 48. lpp., un Advokātu atbalsta biedrības rakstveida

71viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 153. un 154. lpp.).

72Tomēr šāds uzskats nav pamatots. Senāts ir atzinis, ka strīds

73par izdevumiem, ko reglamentē civilprocesuālās normas, izšķirams

74saskaņā ar šīm normām un materiālo tiesību normas šāda strīda

75izšķiršanai nav piemērojamas. Jautājums par to izdevumu

76atlīdzību, kuri pusei radušies, pilnvarojot pārstāvi lietas

77vešanai, tiesā izšķirams vienīgi saskaņā ar CPL normām (sk.

78Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 21.

79janvāra spriedumu lietā Nr. SKC‑6 un 2011. gada 6. aprīļa

80sprieduma lietā Nr. SKC‑143/2011 7. punktu). Tas nozīmē, ka

81personai nav iespēju pretendēt uz tādu juridiskās palīdzības

82izdevumu atlīdzināšanu, kuri nav minēti apstrīdētajā normā.

83Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums jāizvērtē

84tiktāl, ciktāl tas liedz pusei, kurai par labu izšķirta

85civillieta, saņemt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu

86no otras puses gadījumā, kad šādu palīdzību sniegusi persona,

87kura nav advokāts CPL izpratnē.