Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam

1Izglītības likums tika pieņemts 1998. gada 29.

2oktobrī. Izglītības likuma 9. panta pirmā un otrā daļa redakcijā,

3kas bija spēkā līdz 2018. gada 15. aprīlim, paredzēja, ka valsts,

4pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs izglītību

5iegūst valsts valodā, bet citā valodā izglītību var iegūt: 1)

6privātās izglītības iestādēs; 2) valsts un pašvaldību izglītības

7iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības

8programmas, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus; 3) citos

9likumos paredzētās izglītības iestādēs.

101.1. 2018. gada 16. aprīlī stājās spēkā 2018. gada 22.

11marta likums "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk -

12Grozījumi Izglītības likumā), kura 1. panta pirmā daļa paredz

13papildināt Izglītības likuma 9. pantu ar 1.1 daļu šādā

14redakcijā:

15"(11) Privātajās izglītības iestādēs vispārējo

16izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās

17izglītības pakāpē iegūst valsts valodā."

18Savukārt minētā panta otrā daļa paredz izteikt Izglītības

19likuma 9. panta otrās daļas 1. un 2. punktu šādā redakcijā:

20"1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības

21programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai

22daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem;

232) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības

24programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē,

25ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus."

26Grozījumu Izglītības likumā 3. panta pirmā daļa paredz aizstāt

27Izglītības likuma 41. panta pirmajā daļā vārdus "attiecīgajā

28valsts izglītības standartā" ar vārdiem "valsts

29pamatizglītības standartā". Līdz ar to Izglītības likuma 41.

30panta pirmā daļa jaunajā redakcijā noteic:

31"(1) Mazākumtautību izglītības programmas izstrādā

32izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas

33izglītības vadlīnijās vai valsts pamatizglītības standartā

34ietvertajiem izglītības programmu paraugiem."

35Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 3. panta otrā daļa paredz

36papildināt Izglītības likuma 41. pantu ar 1.1 un

371.2 daļu šādā redakcijā:

38"(11) Mazākumtautību izglītības programmās no

391. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek

40nodrošināta ne mazāk kā 50 procentu apjomā no kopējās mācību

41stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas.

42(12) Mazākumtautību izglītības programmās no 7.

43klases līdz 9. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek

44nodrošināta ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību

45stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas."

46Atbilstoši Grozījumu Izglītības likumā 7. pantam par pārejas

47noteikumiem grozījumi attiecībā uz Izglītības likuma 9. panta

48papildināšanu ar 1.1 daļu un otrās daļas 2. punkta

49izteikšanu jaunā redakcijā un grozījumi 41. panta pirmajā daļā

50attiecībā uz vārdu aizstāšanu tajā un panta papildināšanu ar

511.1 un 1.2 daļu stājas spēkā pakāpeniski:

522019. gada 1. septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības

53programmu īstenošanu un pamatizglītības programmu īstenošanu

541.-7. klasē, 2020. gada 1. septembrī - attiecībā uz

55pamatizglītības programmu īstenošanu 8. klasē un vidējās

56izglītības programmu īstenošanu 10. un 11. klasē, bet 2021. gada

571. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu

589. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 12.

59klasē.

601.2. Tajā pašā dienā, 2018. gada 22. martā, Saeima

61pieņēma arī likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības

62likumā" (turpmāk arī - Grozījumi Vispārējās izglītības

63likumā). Šā likuma 2. pants paredz izteikt Vispārējās izglītības

64likuma 43. panta tekstu šādā redakcijā:

65"(1) Vispārējās vidējās izglītības programmu obligāto

66saturu nosaka valsts vispārējās vidējās izglītības standarts.

67(2) Nepārsniedzot šā likuma 44. pantā noteikto mācību stundu

68slodzi nedēļā un mācību stundu skaitu dienā, izglītības iestāde

69vispārējās vidējās izglītības programmā papildus var ietvert

70valsts vispārējās vidējās izglītības standartā neminētus mācību

71priekšmetus, tai skaitā mazākumtautības dzimto valodu un ar

72mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā

73saistītu mācību saturu."

74Atbilstoši Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 3. pantam

75par pārejas noteikumiem minētie grozījumi 43. pantā stājas spēkā

762020. gada 1. septembrī attiecībā uz vidējās izglītības

77programmas īstenošanu 10. un 11. klasē un 2021. gada 1. septembrī

78attiecībā uz vidējās izglītības programmas īstenošanu 12.

79klasē.

1Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 12.

2Saeimas deputāti (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) -

3uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

4neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

591. panta otrajam teikumam, kā arī 112. un 114. pantam.

62.1. Satversmes tiesa 2019. gada 23. aprīlī pieņēma

7spriedumu lietā Nr. 2018‑12‑01 "Par 2018. gada 22. marta

8likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās

9daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un

10pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta

11noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda

12"pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma

13"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta

14atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam

15teikumam, 112. pantam un 114. pantam" (turpmāk - lieta Nr.

162018‑12‑01), kas tika ierosināta pēc divdesmit 12. Saeimas

17deputātu pieteikuma.

18Spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 Satversmes tiesa nolēma

19izvērtēt divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikumā norādīto

20prasījumu par Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

21atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un

22114. pantam izskatāmās lietas ietvaros.

232.2. Lietas Nr. 2018‑12‑01 ietvaros divdesmit 12.

24Saeimas deputāti savus pieteikumā un tiesas sēdēs paustos

25argumentus par izglītības iegūšanu mazākumtautību valodās

26attiecināja gan uz valsts un pašvaldību, gan arī uz privātajām

27izglītības iestādēm.

28Pēc viņu ieskata, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā

29daļa neatbilst Satversmes 112. pantam, kas uzliek valstij

30pienākumu ievērot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu

31izglītību, kāda atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un

32filozofiskajiem uzskatiem, kā arī pienākumu nodrošināt izglītības

33pieņemamību tās adresātiem. Tiesības uz izglītību citstarp

34izpaužoties kā izvēles brīvība valsts izveidotas izglītības

35sistēmas ietvaros. Izglītībai pēc tās formas un satura, ieskaitot

36programmas un mācīšanas metodes, vajagot būt pieņemamai

37adresātiem - izglītojamiem un viņu vecākiem.

38Likumdevējam, izvēloties izglītības politikas īstenošanas

39līdzekļus, esot jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu

40sabiedrības locekļu interesēm. Tāpat esot nodrošināma arī personu

41līdzdalības tiesību ievērošana lēmumu pieņemšanā. Izstrādājot

42Grozījumus Izglītības likumā un Grozījumus Vispārējās izglītības

43likumā, neesot aptaujāti pedagogi un vecāki. Šo likumu normu

44adresātu viedokļi neesot atspoguļoti likumprojektu anotācijās.

45Daudzi pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie un viņu vecāki

46šīs normas neatbalstot. Kopumā ievērojama sabiedrības daļa, kuru

47šie grozījumi tieši skar, esot pret tiem un vispār pret valsts

48politiku mazākumtautību izglītības jomā.

49Tiesas sēdē lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas

50deputātu pārstāvis uzsvēra, ka grozījumu pieņemšanas procesā nav

51ievēroti mazākumtautību sabiedrisko organizāciju iebildumi.

52Likumprojektu anotācijas saturot nepilnīgu un sagrozītu

53informāciju par mazākumtautību sabiedrisko organizāciju atbalstu

54šiem likumprojektiem.

55Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot

56balstīta uz visaptverošiem socioloģiskajiem pētījumiem. Tie

57pētījumi, uz kuriem atsaucas Izglītības un zinātnes ministrija,

58neesot tieši saistīti ar aktuālo situāciju skolās. Daudz

59precīzāki rādītāji esot valsts pārbaudījumu un eksāmenu

60rezultāti. Neesot analizētas arī tādas problēmas kā skolotāju

61trūkums, mācību metodika, reģionālās atšķirības. Šādas analīzes

62trūkums varot apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un kaitēt

63izglītības kvalitātei. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka

64pamattiesību ierobežojums būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā

65pieņemtu likumu.

66Bilingvālās izglītības modelis esot vērtējams kā Latvijas

67ieguvums. Šāds paralēls skolu modelis nevarot tikt raksturots kā

68segregācija, proti, atsevišķu izglītības sistēmu uzturēšana.

69Valsts varot noteikt minimālo izglītības standartu, kas

70atbilst izglītības mērķim. Taču Grozījumu Izglītības likumā 1.

71panta pirmā daļa ieviešot tādu ierobežojumu, ko nevarot uzskatīt

72par minimālo izglītības standartu. Tā ierobežojot pedagogu

73akadēmisko brīvību attiecībā uz izglītības mērķu sasniegšanas

74līdzekļu izvēli. Iepriekš Latvijas izglītības sistēmā

75mazākumtautību valodu lietojums bijis plašāks, bet ar Grozījumu

76Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu to lietošana izglītības

77programmās tiekot nesamērīgi sašaurināta. Tādējādi pašreiz

78situācija esot citāda nekā 2005. gadā, kad Satversmes tiesa lietā

79Nr. 2004‑18‑0106 "Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.

80punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

811., 91. un 114. pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

82aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pantam un tās 14. pantam

83(saistībā ar 1. protokola 2. pantu), Starptautiskā pakta par

84pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27. pantam,

85Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas

86izskaušanu 5. pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30.

87pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu

88tiesībām 18. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2004‑18‑0106)

89vērtēja līdzīgus jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību

90valodu lietojuma proporciju izglītības procesā. Minētajā lietā

91tiesas izdarītie secinājumi neesot attiecināmi uz Grozījumu

92Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu.

93Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz Eiropas Padomes

94komisijas "Demokrātija caur tiesībām" secinājumiem par

95Ukrainas Izglītības likuma normām. Pieteikuma iesniedzējs

96uzskata, ka komisijas secinājumi ir piemērojami arī Latvijas

97situācijā.

98Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

99arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

100diskriminācijas aizlieguma principam, kas nepieļaujot

101diskrimināciju uz valodas pamata. Attiecīgi tas arī izglītības

102sistēmas ietvaros prasot atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem,

103kuru dzimtā valoda konkrētajā valstī ir uzskatāma par

104mazākumtautības valodu.

105Tiesas sēdē lietā Nr. 2018-12‑01 divdesmit 12. Saeimas

106deputātu pārstāvis uzsvēra, ka Latvijā visi pie mazākumtautībām

107piederoši izglītojamie ir vienādos un salīdzināmos apstākļos.

108Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu

109attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām piederošiem

110izglītojamiem, kuru dzimtā valoda nav viena no Eiropas Savienības

111(turpmāk - ES) oficiālajām valodām (piemēram, krievi, ukraiņi,

112baltkrievi), salīdzinājumā ar izglītojamiem, kuri arī pieder pie

113mazākumtautības, bet kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām

114valodām (piemēram, poļi, lietuvieši, igauņi). Vidējās izglītības

115pakāpē tikšot saglabāta iespēja iegūt izglītību ES oficiālajās

116valodās, bet ne valodās, kuras nav ES oficiālās valodas.

117Divdesmit 12. Saeimas deputāti uzskata, ka šajā aspektā lietā Nr.

1182018‑12‑01 apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa.

119Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas neatbilstot arī

120Satversmes 114. pantam, jo mazākumtautību valodu lietošanas

121samazinājums atņemot izglītojamiem būtisku nacionālās identitātes

122saglabāšanas un attīstīšanas priekšnosacījumu. Atbilstoši Eiropas

123Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu

124aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija) 14. panta 2.

125punktam valstij esot aktīvi jārīkojas, lai efektīvi aizsargātu

126nacionālās minoritātes, nepieciešamības gadījumā veicot

127saprātīgus pielāgošanas pasākumus. Lietā Nr. 2018‑12‑01

128apstrīdētās normas neparedzot šādus pasākumus, piemēram,

129izņēmumus, kas ļautu īstenot pielāgošanas pasākumus attiecībā uz

130skolotāju pieejamību, atsevišķu skolēnu un vecāku grupu,

131piemēram, skolēnu ar vājām latviešu valodas zināšanām, tostarp

132patvēruma meklētāju, bēgļu un nesenu imigrantu, interešu

133ievērošanu.

134Gan pieteikumā, gan tiesas sēdē divdesmit 12. Saeimas deputāti

135atsaucās arī uz Minoritāšu konvencijas konsultatīvās komitejas

136(turpmāk - Konsultatīvā komiteja) viedokļos ietvertajām atziņām

137par konvencijas īstenošanu Latvijā. No tām izrietot, ka

138Konsultatīvā komiteja pauž bažas par to, ka samazinās iespējas

139iegūt izglītību mazākumtautību valodās.

1Pieteikuma iesniedzēji - Davids Džibuti un Dana

2Džibuti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka

3Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst

4Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta

5pirmajam teikumam un 114. pantam.

6Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

7Satversmes 1. pantam, jo esot pieņemta, neievērojot tiesiskās

8paļāvības principu. Ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo

9daļu esot ieviesta pavisam jauna tiesiskā kārtība, izslēdzot no

10Izglītības likuma normu, kas vispārīgi noteica, ka citā valodā

11izglītību var iegūt privātās izglītības iestādēs. Brīdī, kad

12noslēgti līgumi par Pieteikuma iesniedzēju izglītošanu un aprūpi

13privātajā izglītības iestādē, Izglītības likuma 9. panta otrās

14daļas 1. punkts paredzējis, ka privātās izglītības iestādēs

15izglītību var iegūt citā valodā, kas nav valsts valoda.

16Pieteikuma iesniedzēji esot pamatoti paļāvušies uz to, ka viņu

17izglītība tiks nodrošināta atbilstoši minētajai normai un saskaņā

18ar to akreditētajai izglītības programmai vismaz līdz programmas

19akreditācijas termiņa beigām. Šī paļāvība esot aizsargājama, jo

20izglītības iestādes maiņa izglītības procesa laikā radot bērnam

21grūtības un vecāku prasībām atbilstoša izglītības iestāde nevarot

22tikt izraudzīta bez laikietilpīga apstākļu un iespēju

23izvērtējuma. Turklāt, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās

24daļas dēļ mainoties izglītības programmai, varot mainīties arī

25maksa par izglītības iegūšanu.

26Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

27Satversmes 112. pantam, jo nenodrošinot izglītības pieņemamību un

28pielāgošanu pie mazākumtautībām piederošu personu vajadzībām.

29Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētais

30ierobežojums nevarot tikt vērtēts kā daļa no minimālajiem

31izglītības standartiem, jo tas neattiecoties uz izglītības

32procesā sasniedzamo rezultātu. Ar šo ierobežojumu tiekot

33sašaurinātas vecāku izvēles iespējas, lemjot par bērnu izglītību,

34un tiekot ignorēts izglītības pieņemamības princips. Ar Grozījumu

35Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu esot ierobežota arī

36pedagogu akadēmiskā brīvība attiecībā uz izglītības mērķu

37sasniegšanas līdzekļu izvēli. Grozījumu Izglītības likumā 1.

38panta pirmā daļa varot kavēt mazākumtautību bērnu piekļuvi

39izglītībai. Turklāt dzimtās valodas lietošanai esot būtiska

40nozīme bērna kognitīvajā attīstībā. Līdz ar to Grozījumu

41Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ierobežojot arī bērna

42tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību.

43Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

44arī Satversmes 114. pantam, skatot to kopsakarā ar Minoritāšu

45konvencijas 13. panta pirmo daļu, no kuras izrietot pie

46mazākumtautībām piederošu personu tiesības izveidot un vadīt

47privātas izglītības iestādes, kas īsteno izglītības programmas

48mazākumtautību valodās. Arī starptautisko institūciju un to

49pārstāvju sniegtajos skaidrojumos par Minoritāšu konvencijas 13.

50panta pirmo daļu esot uzsvērtas pie mazākumtautībām piederošu

51personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes, kurās

52mācību process notiek mazākumtautības valodā. Tāpat esot atzīts,

53ka valstij jāatturas no šķēršļu radīšanas mazākumtautību valodu

54izmantošanai izglītības procesā, bet tā jāatbalsta.

55Mazākumtautību skolas ar mazākumtautības mācību valodu esot

56būtiskas mazākumtautību identitātes saglabāšanai.

57Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā ietvertais

58pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā

59pieņemtu likumu, jo tās pieņemšanas procesā neesot pienācīgi

60iesaistītas pie mazākumtautībām piederošās personas. Pie

61mazākumtautībām piederošu personu tiesības piedalīties un tikt

62uzklausītām tām būtisku jautājumu izlemšanas procesā izrietot no

63Minoritāšu konvencijas 15. panta un esot atzītas arī Satversmes

64tiesas judikatūrā. Konsultatīvajā padomē mazākumtautību

65izglītības jautājumos (turpmāk - Konsultatīvā padome), kurā

66apspriesti Izglītības ministrijas priekšlikumi pārejai uz mācībām

67latviešu valodā vidusskolā, neietilpstot neviens no privātskolu

68dibinātājiem, direktoriem, skolēniem vai skolēnu vecākiem.

69Turklāt Grozījumu Izglītības likumā anotācijā norādītā

70informācija, ka Konsultatīvā padome devusi konceptuālu atbalstu

71šiem priekšlikumiem, neesot patiesa.

72Pie mazākumtautībām piederošās personas esot iebildušas pret

73Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu, taču to

74izteiktie iebildumi neesot ņemti vērā. Pienācīga mazākumtautību

75līdzdalība neesot nodrošināta arī likumdošanas procesā Saeimā.

76Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot izstrādāta

77un pieņemta, balstoties uz nekvalitatīviem, neatbilstošiem un

78nepietiekamiem datiem par valsts valodas prasmi un lietojumu pie

79mazākumtautībām piederošu personu vidū, turklāt šie dati neesot

80pienācīgi analizēti. Likumdošanas procesā citstarp neesot iegūti

81dati par privātajām izglītības iestādēm. Likumdošanas process

82neesot bijis zinātniski pamatots, nedz arī balstīts pētījumos un

83pierādījumos. Turklāt tajā neesot ņemti vērā starptautisko

84institūciju atzinumi par Latvijas regulējumu izglītības jomā

85kopsakarā ar mazākumtautību tiesībām. Šāds likumdošanas process

86nenodrošinot uzticēšanos valstij un tiesībām un neviešot

87sabiedrībā pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir

88nepieciešams, pārdomāts un taisnīgs. Turklāt Grozījumu Izglītības

89likumā 1. panta pirmā daļa neesot atbilstoša tiesību normu

90kvalitātes prasībām, jo nonākot pretrunā ar citiem likumiem.

91Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktais

92pamattiesību ierobežojums nesasniedzot tā leģitīmo mērķi -

93stiprināt valsts valodas lietojumu un veicināt sabiedrības

94integrāciju -, bet, gluži otrādi, apdraudot tā sasniegšanu.

95Likvidējot mazākumtautību izglītības programmas, kuru ietvaros

96izglītība tika nodrošināta mazākumtautības valodā, tiekot

97apdraudēta attiecīgās mazākumtautības pārstāvju spēja integrēties

98sabiedrībā. Turklāt šo leģitīmo mērķi tādā pašā vai pat augstākā

99kvalitātē esot iespējams sasniegt ar citiem, pie mazākumtautībām

100piederošu personu tiesības un likumiskās intereses mazāk

101ierobežojošiem līdzekļiem, proti, saglabājot iepriekšējo mācību

102valodu lietojuma tiesisko regulējumu un vienlaikus atbalstot

103valsts valodas apguvi šajās izglītības iestādēs, kā arī veicinot

104valsts valodas skolotāju pieejamību.

105Sabiedrības ieguvums no Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

106pirmajā daļā paredzētā pamattiesību ierobežojuma neesot lielāks

107par personas tiesībām un interesēm nodarīto kaitējumu, jo tas

108esot vērsts uz mazākumtautību asimilāciju. Sabiedrība no šā

109pamattiesību ierobežojuma negūstot nekādu labumu, jo tās

110interesēm atbilstot tāda izglītības sistēma, kas apmierina

111mazākumtautību vajadzības un vienlaikus ļauj to pārstāvjiem apgūt

112valsts valodu un integrēties sabiedrībā. Vajagot ņemt vērā arī

113to, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa aizliedz

114izglītības iegūšanu citā valodā privātajās izglītības iestādēs,

115kuru skaits esot niecīgs.

116Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

117Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas

118aizlieguma principam vairākos aspektos. Pirmkārt, personas, kas

119pieder pie mazākumtautībām, un personas, kas pieder pie

120pamatnācijas, atrodoties atšķirīgos apstākļos. Atšķirību nosakot

121valoda un netieši arī tautība. Līdz ar to diskriminācijas

122aizlieguma princips prasot atšķirīgu attieksmi pret minētajām

123personu grupām. Taču Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā

124daļa būtiski mazinot vai pat vispār neparedzot atšķirīgu

125attieksmi pret tām. Otrkārt, visas Latvijas mazākumtautības

126atrodoties salīdzināmos apstākļos. Taču attiecībā uz atsevišķām

127mazākumtautībām Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1.,

1282.1 un 3. punktā esot paredzēti izņēmumi, tas ir,

129atšķirīga attieksme, pretstatā tām mazākumtautībām, uz kurām šie

130izņēmumi neattiecas. Pieteikuma iesniedzēji vairākkārt uzsver, ka

131Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

132dažādu starptautisko institūciju sniegtajiem atzinumiem un

133viedokļiem.

134Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji

135iesniedza Satversmes tiesai rakstveida viedokli, kurā norādīti

136iebildumi pret Saeimas un pieaicināto personu paustajiem

137viedokļiem, kā arī atkārtoti un izvērsti atsevišķi jau iepriekš

138minētie argumenti. Papildus rakstveida viedoklī uzsvērts, ka

139izskatāmajā lietā nevarot izmantot atziņas, kuras Satversmes

140tiesa attiecībā uz valsts izveidotajām izglītības iestādēm

141paudusi spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01. Atšķirībā no valsts

142izglītības iestādēm privātās izglītības iestādes nerealizējot

143valsts garantēto izglītību, un izvēle par labu tām esot vecāku

144izvēle. Saskaņā ar Satversmes 112. pantu privātajām izglītības

145iestādēm piemītot plaša rīcības brīvība, nosakot to darba

146organizāciju, mācību metodes un mācību priekšmetus, jo tās

147finansējot galvenokārt izglītojamo vecāki. Mācību valodas izvēle

148esot mācību metode, tādēļ privātajām izglītības iestādēm esot

149brīvība patstāvīgi noteikt tajās izmantojamo mācību valodu.

150Savukārt valstij esot jāatturas no mācību valodas regulēšanas

151privātajās izglītības iestādēs. Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka

152pirms Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas spēkā

153stāšanās uz privātajām izglītības iestādēm neesot attiecinātas

154valsts noteiktās prasības par mācību valodu lietojumu vispārējās

155izglītības procesā. Arī no Satversmes 114. panta, skatot to

156kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 13. pantu, izrietot

157mazākumtautību tiesības dibināt privātas vispārējās izglītības

158iestādes, kurās izglītība tiktu pilnībā nodrošināta

159mazākumtautības valodā. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

160pirmā daļa atņemot pie mazākumtautībām piederošajām personām no

161Satversmes 114. panta izrietošās tiesības iegūt vispārējo

162izglītību šādās privātās izglītības iestādēs. Šīs pie

163mazākumtautībām piederošo personu tiesības esot jāņem vērā, arī

164vērtējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

165atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam. Tā kā iepriekš

166uz privātajām izglītības iestādēm neesot attiecinātas prasības

167par valsts valodas lietojuma proporcijām, ar Grozījumu Izglītības

168likumā 1. panta pirmo daļu esot pārkāpts tiesiskās paļāvības

169princips. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka viņiem bijusi

170tiesiskā paļāvība attiecībā uz iespēju pabeigt visu

171pamatizglītības procesu, kā mācību valodu izmantojot

172mazākumtautības valodu atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas

173bija spēkā pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas.

174Likumdevējs neesot nodrošinājis pietiekami saudzīgu pāreju uz

175jauno tiesisko regulējumu.

1Pieteikuma iesniedzēji - Timurs Jareško, Mila Šteina,

2Edvards Šmits, Aleksandrs Fominovs, Vladislavs Kuļikovs, Vlada

3Elīza Ševšeļova, Jeļizaveta Kotova, Anna Lisa Čmihova, Agnija

4Busila, Marija Busila, Mihails Zaslavskis, Aleksandrs

5Zaslavskis (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka

6Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst

7Satversmes 91. panta otrajam teikumam un 112. panta pirmajam

8teikumam.

9Satversmes 112. panta pirmā teikuma saturs esot noskaidrojams

10kopsakarā ar Satversmes 114. pantu, kas aizsargā minoritāšu

11tiesības, kā arī Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmo daļu un

1214. panta otro daļu. Proti, tiesības uz izglītību citstarp

13aptverot personām nodrošināmās izglītības pieņemamības prasību.

14Izglītības pieņemamība esot vērtējama, citstarp ievērojot arī

15Satversmes 114. pantā ietvertās pie mazākumtautībām piederošo

16personu tiesības saglabāt savu identitāti. Viens no

17mazākumtautības identitātes elementiem esot tās valoda. Tādēļ,

18lai mazākumtautības pārstāvji varētu saglabāt savu identitāti,

19valstij esot jāpieļauj mazākumtautību izglītības iestāžu (kas

20vairumā gadījumu esot privātas) pastāvēšana un iespēju robežās

21jāsniedz tām atbalsts.

22Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredzot pie

23mazākumtautībām piederošo personu tiesības gan izveidot un vadīt

24privātas mazākumtautību izglītības iestādes, gan iegūt izglītību

25tajās. Savukārt Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā daļa

26paredzot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības iegūt

27izglītību tieši mazākumtautības valodā. Šīs mazākumtautību

28tiesības esot ilgstoši atzītas starptautiskajos tiesību aktos, kā

29arī uzsvērtas dažādu starptautisko institūciju sniegtajos

30skaidrojumos par to personu tiesībām izglītības jomā, kuras

31pieder pie mazākumtautībām.

32Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā

331. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 91. panta otrajā teikumā

34ietvertajam diskriminācijas aizliegumam, jo tā paredzot vienādu

35attieksmi pret dažādos apstākļos esošām personu grupām - pie

36pamatnācijas piederošām personām un pie mazākumtautībām

37piederošām personām. Lai nodrošinātu pie mazākumtautībām

38piederošo personu tiesības uz vienlīdz kvalitatīvu izglītību,

39izglītības process esot pielāgojams, ļaujot tām iegūt izglītību

40savā dzimtajā valodā. Tomēr Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

41pirmajā daļā paredzētā vienādā attieksme liedzot pie

42mazākumtautībām piederošajām personām tiesības uz vienlīdz

43kvalitatīvu izglītību. Tādējādi ar Grozījumu Izglītības likumā 1.

44panta pirmo daļu esot pieļauta personu diskriminācija pēc to

45nacionālās piederības.

46Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums neesot

47noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Grozījumu Izglītības

48likumā 1. panta pirmā daļa gan esot pieņemta un izsludināta

49normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā, bet attiecīgais

50likumprojekts neesot pienācīgi apspriests un saskaņots. Turklāt

51Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

52tiesību normas saturiskās kvalitātes prasībām, kā arī neesot

53pietiekami skaidra, jo nonākot pretrunā ar citiem normatīvajiem

54aktiem.

55Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojumam esot

56leģitīms mērķis - valsts valodas aizsardzība un tās lietojuma

57stiprināšana, kā arī pie mazākumtautībām piederošo personu

58integrācijas veicināšana. Taču konkrētais pamattiesību

59ierobežojums esot acīmredzami nesamērīgs.

60Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktā

61pamattiesību ierobežojuma dēļ tikšot sašaurinātas pie

62mazākumtautībām piederošo personu iespējas iegūt kvalitatīvu

63izglītību. Šo Pieteikuma iesniedzēju viedokli apstiprinot Eiropas

64Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra Hāgas

65rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību un

66vairāki pētījumi par mācību valodas ietekmi uz izglītības

67kvalitāti, kā arī Konsultatīvās komitejas sniegtais viedoklis par

68Latviju. Sašaurinot pie mazākumtautībām piederošo personu pieeju

69kvalitatīvai izglītībai, šo personu integrācija sabiedrībā, gluži

70pretēji leģitīmajam mērķim, varot tikt apdraudēta. Grozījumu

71Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot piemērota leģitīmā

72mērķa sasniegšanai, jo faktiski paredzot pie mazākumtautībām

73piederošo personu piespiedu asimilāciju. Pienācīgu leģitīmā mērķa

74sasniegšanu varējusi nodrošināt arī pirms Grozījumu Izglītības

75likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas pastāvējusī

76mazākumtautību izglītības sistēma. Starptautisko tiesību normas

77garantējot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības iegūt

78izglītību mazākumtautības valodā.

79Pat ja varētu uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1.

80panta pirmā daļa ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai,

81pastāvot citi līdzekļi, kas tāpat ļaujot sasniegt leģitīmo mērķi,

82bet mazāk ierobežojot personu tiesības un intereses. Leģitīmo

83mērķi varot tikpat efektīvi sasniegt, ieviešot papildu pasākumus

84latviešu valodas zināšanu stiprināšanai privātajās izglītības

85iestādēs, kurās izglītība tiek sniegta mazākumtautības valodā,

86nosakot stingrākas prasības šo izglītības iestāžu akreditācijai,

87kā arī nodrošinot pietiekami daudz augsti kvalificētu latviešu

88valodas skolotāju. Leģitīmo mērķi esot bijis iespējams efektīvi

89sasniegt, pirms reformas pienācīgi konsultējoties ar

90mazākumtautību pārstāvjiem un īstenojot reformu pakāpeniski.

91Sabiedrības ieguvums no Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

92pirmajā daļā noteiktā pamattiesību ierobežojuma neesot lielāks

93par kaitējumu, kas nodarīts pie mazākumtautībām piederošām

94personām. Proti, sabiedrība negūstot nekādu labumu no Grozījumu

95Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētās mazākumtautību

96bērnu piespiedu asimilācijas. Pie mazākumtautībām piederošo

97personu asā reakcija uz Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

98pirmās daļas pieņemšanu liecinot par sabiedrības šķelšanos. Pie

99mazākumtautībām piederošiem bērniem ar Grozījumu Izglītības

100likumā 1. panta pirmo daļu esot liegta iespēja iegūt kvalitatīvu

101izglītību un līdz ar to arī iespēja veiksmīgi integrēties

102sabiedrībā. Visas sabiedrības interesēs esot tādas izglītības

103sistēmas pastāvēšana, kuras ietvaros tiek ievērotas

104mazākumtautību vajadzības un intereses, vienlaikus nodrošinot pie

105mazākumtautībām piederošajām personām iespēju apgūt valsts valodu

106un integrēties sabiedrībā.

107Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji

108Timurs Jareško, Aleksandrs Fominovs, Vlada Elīza Ševšeļova,

109Agnija Busila un Marija Busila iesniedza Satversmes tiesai

110rakstveida viedokli, izvēršot pieteikumā norādītos argumentus un

111paužot savu viedokli par Saeimas atbildes rakstos un pieaicināto

112personu viedokļos ietvertajām atziņām. Papildus Pieteikuma

113iesniedzēji savā rakstveida viedoklī uzsver Grozījumu Izglītības

114likumā 1. panta pirmās daļas iespējamo neatbilstību tiesiskās

115paļāvības principam un norāda argumentus, kas pēc būtības ir

116līdzīgi Pieteikuma iesniedzēju Davida Džibuti un Danas Džibuti

117argumentiem šajā jautājumā.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

2- uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

3atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112.

4panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

5Lai gan Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01

6nevērtēja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

7atbilstību Satversmei, tajā ietvertos secinājumus un atziņas

8varot attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Spriedumā lietā Nr.

92018‑12‑01 Satversmes tiesa jau esot izvērtējusi Grozījumu

10Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas procesu un

11atzinusi to par atbilstošu labas likumdošanas principam. Minētajā

12spriedumā Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Grozījumu Izglītības

13likumā 3. panta otrajā daļā noteiktā valsts valodas un

14mazākumtautības valodas lietojuma proporcija nodrošina tādu

15izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas

16principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības saglabāt un

17attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti, tai skaitā arī

18vidējās izglītības pakāpē.

19Saeima norāda, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā

20daļa ietilpst plašākā regulējumā, ar kuru īstenota izglītības

21sistēmas reforma. Tādēļ tās analīzē esot būtiski ņemt vērā

22Latvijas vēsturiskos apstākļus, jau iepriekš veiktās mācību

23valodu lietojuma proporciju izmaiņas, ģeopolitiskās tendences un

24citus aktuālus apstākļus. Esot būtiski tas, ka bērni, kuri šobrīd

25apmeklē izglītības iestādes, ir dzimuši Latvijā pēc 2000. gada,

26proti, vismaz deviņus gadus pēc Latvijas neatkarības

27atjaunošanas, un uzsākuši mācības pēc 1999. gadā īstenotās

28pārejas uz bilingvālo izglītības iegūšanas modeli mazākumtautību

29izglītības programmās. Tādējādi šie izglītojamie vismaz no 7.

30klases esot ieguvuši izglītību saskaņā ar vienu no pieciem

31Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta noteikumos Nr. 468

32"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

33pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

34programmu paraugiem" ietvertajiem mazākumtautību izglītības

35programmu paraugiem. Šajās programmās esot ņemta vērā bērna

36iepriekšējā sagatavotība, pieredze un valodas zināšanas, kā arī

37paredzēta iespēja pielāgot izglītības saturu tā, lai nodrošinātu

38padziļinātu etniskās kultūras apguvi. Arī Grozījumu Izglītības

39likumā 2. pants piešķirot izglītības iestādei brīvību papildus

40ietvert mācību programmā ar mazākumtautības dzimto valodu,

41identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību

42saturu.

43Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie

44mazākumtautībām piederošām personām dibināt un vadīt privātas

45izglītības iestādes, bet nosakot vispārēju pamatprincipu, ka

46Latvijā mācību valoda visās privātajās izglītības iestādēs ir

47valsts valoda. Interpretējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

48pirmo daļu, esot jāņem vērā Izglītības likuma 9. panta otrajā

49daļā paredzētie izņēmumi, konkrēti, tās 2. punkts, saskaņā ar

50kuru izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda, var iegūt

51izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

52programmas pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, ievērojot

53Izglītības likumā noteiktās valodu lietojuma proporcijas.

54Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kopt savu

55identitāti un kultūru iepriekš esot pilnībā nodrošinātas valsts

56un pašvaldību izglītības iestādēs. Satversmes tiesa spriedumā

57lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka šīs tiesības tiks nodrošinātas

58arī pēc tam, kad Grozījumi Izglītības likumā stāsies spēkā

59pilnībā. Par to, ka pie mazākumtautībām piederošo personu

60tiesības un intereses ir pienācīgi nodrošinātas valsts izglītības

61sistēmas ietvaros, liecinot arī salīdzinoši mazais privāto

62mazākumtautību izglītības iestāžu skaits.

63Saeima uzsver, ka arī līdz Grozījumu Izglītības likumā 1.

64panta pirmās daļas pieņemšanai mācību programmas privātajās

65izglītības iestādēs tika īstenotas bilingvāli, proti, arī šīs

66izglītības iestādes varēja īstenot tikai licencētas un

67akreditētas izglītības programmas, ievērojot Izglītības likuma

68pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā paredzēto valsts

69valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī

70turpmāk izglītība privātās izglītības iestādēs varēšot tikt

71nodrošināta mazākumtautību izglītības programmas ietvaros,

72ievērojot likumā noteikto valsts valodas un mazākumtautības

73valodas lietojuma proporciju. Arī privātās izglītības iestādes

74esot iekļāvušās kopējā ilgstoši realizētajā valodas politikā un

75reformu procesā attiecībā uz mazākumtautību izglītības

76programmām. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju

77viedoklis, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu

78ir būtiski mainīti valodas lietošanas noteikumi privātajās

79izglītības iestādēs un ka viņiem izveidojusies tiesiska paļāvība

80uz to, ka privātās izglītības iestādēs ir ievērojams atšķirīgs

81valsts valodas lietošanas regulējums. Izglītības reforma

82attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot

83pakāpeniski un saudzīgi īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā. Arī

84Grozījumi Izglītības likumā paredzot saudzējošu pāreju uz valsts

85valodas īpatsvara palielināšanu pamatizglītības procesā.

865.1. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu dzimto

87valodu un identitāti un kopt savu kultūru primāri izrietot no

88Satversmes 114. panta. Šāds secinājums esot norādīts arī

89Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Mazākumtautību

90tiesības esot specifiskas tiesības, kas saistītas ar konkrētas

91grupas tiesību jeb kolektīvo tiesību garantēšanu. Minoritāšu

92konvencijas normas neesot piemērojamas tieši, bet uztveramas kā

93nacionālajā tiesību sistēmā ieviešami principi. Privātās

94izglītības iestādes esot papildu instruments, ar ko tiekot

95īstenotas mazākumtautību tiesības uz savas identitātes

96saglabāšanu. Šā instrumenta nozīme esot vērtējama, ņemot vērā

97visu valstī pieejamo mazākumtautību tiesību nodrošināšanas

98instrumentu kopumu. Minoritāšu konvencija nosakot principus, kas

99valstīm jāievēro, taču atstājot tām plašu rīcības brīvību

100konkrētu pasākumu īstenošanā, ņemot vērā valsts vēsturiskos

101apstākļus, mazākumtautību valodu izplatību, valsts valodas

102zināšanu līmeni mazākumtautību vidū un valsts jau nodrošinātos

103pasākumus mazākumtautību vajadzību apmierināšanai. Valstij esot

104plaša rīcības brīvība noteikt tās situācijai atbilstošāko

105regulējumu saskaņā ar Minoritāšu konvencijas principiem. Tādējādi

106konkrētu mazākumtautības tiesību īstenošana esot atkarīga no

107katras valsts specifiskajiem apstākļiem. Šajā ziņā nozīme

108citstarp esot arī attiecīgās mazākumtautības valodas izplatības

109līmenim, valsts oficiālās valodas stāvoklim un konkurētspējai

110pasaules mērogā, kā arī ģeopolitiskajai situācijai un tās

111ietekmei uz izglītības mērķu sasniegšanu.

112Lai gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības

113izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes ir cieši saistītas

114ar mazākumtautības tiesībām saglabāt savu identitāti, tai skaitā

115valodu, pēc būtības šīs tiesības esot atšķirīgas. Minoritāšu

116konvencijas 13. pantā noteiktās tiesības izveidot un vadīt

117privātas izglītības iestādes esot vērtējamas kā instruments

118mazākumtautību kulturālās identitātes saglabāšanai, īpaši tad, ja

119valsts nenodrošina pietiekamas iespējas šo mērķi sasniegt valsts

120vai pašvaldību izglītības iestādēs. Tātad pie mazākumtautībām

121piederošo personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes

122esot noteiktas nevis ar mērķi nodrošināt tām izvēles iespējas,

123bet gan tādēļ, lai tiktu nodrošināta mazākumtautības valodas,

124kultūras un identitātes saglabāšana situācijā, kad citas valodas

125vai kultūras dominances dēļ tā varētu būt apdraudēta. Savukārt

126atbilstoši Minoritāšu konvencijas 14. pantam valsts valodas un

127mazākumtautības valodas lietošanas regulējumam esot jānodrošina

128pie mazākumtautībām piederošajām personām iespēja apgūt savu

129dzimto valodu, vai nu to mācoties kā mācību priekšmetu, vai

130izmantojot kā mācību valodu.

131Minoritāšu konvencijas 13. pantā paredzētās tiesības esot

132īstenojamas valstī pastāvošās izglītības sistēmas ietvaros.

133Valstij neesot pienākuma nodrošināt personām iespēju iegūt

134izglītību tikai mazākumtautības valodā un šim nolūkam pielāgot

135vispārējos izglītības uzraudzības mehānismus. Tomēr valstij esot

136jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs īstenotās

137mācību programmas atbilst valsts noteiktiem kvalitātes

138standartiem un sasniedz visus izglītības mērķus, tostarp garantē

139izglītojamiem spēju efektīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un

140turpināt izglītību.

141Mazākumtautību izglītība iepriekš esot un arī turpmāk tikšot

142nodrošināta valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Arī vairums

143privāto izglītības iestāžu līdz šim esot īstenojušas

144mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši Izglītības likumā

145paredzētajai valodu lietojuma proporcijai. Savukārt statistikas

146dati par skolēnu izvēli attiecībā uz valodu, kādā tie kārto

147valsts pārbaudes darbus, apstiprinot arvien pieaugošu tendenci

148par mācību valodu izvēlēties valsts valodu. Tātad Grozījumu

149Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neparedzot būtiskas

150izmaiņas privāto izglītības iestāžu piedāvāto mācību programmu

151īstenošanā. Valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma

152proporciju izmaiņas esot paredzētas citās tiesību normās.

153Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

154neliedzot realizēt mazākumtautību izglītības programmas un to

155ietvaros nodrošināt mazākumtautības valodas, kultūras un

156identitātes saglabāšanu un attīstīšanu.

157Pirms stājās spēkā Grozījumi Izglītības likumā, Izglītības

158likuma 9. panta otrās daļas 1. punktā bijis noteikts, ka privātās

159izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā, kas nav

160valsts valoda. Tomēr šī norma nekad neesot interpretēta un

161piemērota tādējādi, ka tā ļautu pilnībā īstenot izglītības

162programmas tādā valodā, kas nav valsts valoda. Latvijā privātās

163izglītības iestādes, tai skaitā privātās izglītības iestādes, kas

164īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot iekļautas

165valsts kopējā izglītības sistēmā, tādēļ uz tām esot attiecināmi

166tādi paši mācību satura un valodu apguves standarti kā uz valsts

167un pašvaldību izglītības iestādēm. Arī turpmāk privātās

168izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību izglītības

169programmas, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par

170mācību saturu un valodu lietojumu. Šīs prasības neliedzot nedz

171apgūt mazākumtautības valodu un kultūru, nedz izmantot

172mazākumtautības valodu kā mācību valodu atbilstoši attiecīgajai

173proporcijai. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

174neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām iespēju iegūt

175izglītību mazākumtautības valodā atbilstoši Izglītības likumā

176noteiktajai valodu lietojuma proporcijai.

177Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka ar

178Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu tikšot īstenota

179pie mazākumtautībām piederošo bērnu piespiedu asimilācija.

180Mazākumtautību bērni Latvijā pārsvarā zinot un brīvi lietojot

181savu dzimto valodu. Bērna attīstības būtiskākajos posmos tiekot

182nodrošināta dzimtās valodas apguve un lietošana, proti, bērna

183dzimtā valoda tiekot izmantota, nodrošinot tam pirmsskolas

184izglītību, un arī kā galvenā mācību valoda pamatizglītības

185sākumposmā. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka krievu valoda Latvijā

186nav uzskatāma par apdraudētu. Tā tiekot plaši lietota ikdienā un

187esot pašpietiekama, un šis apstāklis esot uzskatāms par valsts

188valodas lietojumu bremzējošu apstākli.

1895.2. Tiesības uz izglītību esot neatsverams instruments

190citu cilvēktiesību īstenošanai. Atbilstoši Satversmes 112. pantam

191un starptautisko tiesību normām valstij esot pienākums nodrošināt

192bērniem pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Izglītošanas procesam

193vajagot būt vērstam uz izglītojamo un viņa tiesību un interešu

194nodrošināšanu. Taču izglītošanas procesa mērķis esot ne tikai

195nodrošināt izglītojamam akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī

196ieaudzināt viņā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti,

197valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns

198dzīvo, un viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī

199pret citām kultūrām. Tādējādi izglītošanas process esot vērsts

200arī uz paša bērna identitātes un personības attīstību.

201Izglītošanas procesa mērķis esot arī bērna sagatavošana apzinīgai

202dzīvei sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt

203patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama

204bez pietiekamas valsts valodas prasmes. Valsts valoda esot

205sabiedrības kopējās saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda.

206Tādēļ izglītošanas procesam esot jānodrošina tas, ka bērns pēc

207obligātās pamatizglītības un, vēl jo vairāk, pēc vidējās

208izglītības saņemšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, lai

209varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un

210demokrātiskajos procesos. Valstij esot pienākums nodrošināt, ka

211šie mērķi tiek sasniegti arī privātajās izglītības iestādēs.

212Saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij esot jānodrošina

213ikvienam izglītojamam gan pamatizglītības, gan vidējās izglītības

214pieejamība. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noteiktos

215gadījumos valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības

216procesā, ņemot vērā lingvistiskus faktorus, varētu būt uzskatāma

217par izglītības pieejamības ierobežojumu. Mazākumtautības valoda

218esot izmantojama izglītības procesā, lai nodrošinātu pie

219mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem viņu dzimtās valodas un

220etniskās kultūras apguvi un izglītības procesa sākumposmā

221nodrošinātu apstākļus pakāpeniskai valsts valodas lietojuma

222paplašināšanai turpmākajā izglītības procesā tādā veidā, lai pēc

223iespējas mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz izglītības kvalitāti.

224Taču Satversmes 112. pants nedz atsevišķi, nedz kopsakarā ar

225Satversmes 114. pantu neuzliekot valstij pienākumu nodrošināt

226mazākumtautību bērniem iespēju iegūt izglītību tikai

227mazākumtautības valodā. Turklāt pasākumi, kas vērsti uz valsts

228valodas apguvi pietiekamā līmenī, lai piedalītos valsts

229demokrātiskajos procesos un turpinātu izglītību, nedrīkstot

230ierobežot izglītojamo tiesības.

231Grozījumos Izglītības likumā paredzētās valodu lietojuma

232proporciju izmaiņas pamatizglītības pakāpē tiekot piemērotas no

2332019. gada 1. septembra, bet vidējās izglītības pakāpē - no

2342020./2021. mācību gada sākuma. Tādēļ šobrīd neesot iespējams

235konstatēt, vai šīs izmaiņas ietekmēs pie mazākumtautībām

236piederošo bērnu spēju iegūt kvalitatīvu vidējo izglītību. Tomēr

237šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka arī šobrīd nav izzudusi

238vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas.

239Valstij esot jārada tāda izglītības sistēma, kas efektīvu

240latviešu valodas, proti, valsts valodas apmācību nodrošinātu

241katrai jaunai paaudzei, tostarp arī personām, kurām tā nav dzimtā

242valoda. Šis pienākums aptverot arī privātās izglītības

243iestādes.

244Latvijas pienākums nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvas

245izglītības pieejamību izrietot no Satversmes, kā arī vairākiem

246starptautisko tiesību aktiem. Izglītošanas mērķis esot ne tikai

247nodrošināt bērnam noteiktas akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet

248arī ieaudzināt bērnā cieņu pret vecākiem, savu kultūras

249identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām,

250kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām

251vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Ne mazāk svarīgs

252izglītošanas mērķis esot sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā

253sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt

254patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama

255bez pietiekamas latviešu valodas prasmes. Arī Satversmes tiesa

256esot atzinusi, ka izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai

257ikviens izglītojamais zinātu valsts valodu tādā līmenī, ka varētu

258pēc savas izvēles piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties

259valsts demokrātiskajos procesos. Šie mērķi esot sasniedzami arī

260attiecībā uz privāto izglītības iestāžu izglītojamiem. Valstij

261neesot pienākuma atzīt tiesības dibināt un vadīt tādas privātas

262izglītības iestādes, kas garantētu valsts atzīta izglītības

263dokumenta iegūšanu, bet nenodrošinātu visu izglītības mērķu

264sasniegšanu. Tādēļ nevarot tikt atzīts tas, ka privātajām

265vispārējās izglītības iestādēm būtu brīvība izvēlēties jebkuru

266mācību valodu.

267Izglītības reformas mērķis esot veicināt mazākumtautību

268jauniešu iespējas turpināt studijas un atrast darbu Latvijā. Šīs

269iespējas nodrošinot pakāpeniska valsts valodas īpatsvara

270palielināšana izglītības procesā. Būtisks esot arī tas apstāklis,

271ka ir uzsākta pāreja uz kompetenču pieejā balstītu mācību saturu.

272Līdz ar to izglītības iestādēm tikšot piešķirta lielāka brīvība

273izglītības programmu veidošanā, ļaujot tajās iekļaut papildu

274priekšmetus, kas saistīti ar mazākumtautības valodu, identitāti

275un integrāciju. Lai nodrošinātu veiksmīgu valsts valodas

276lietošanas prasību ieviešanu un pāreju uz jauno mācību saturu,

277esot paredzēti atbalsta pasākumi visiem pedagogiem, kā arī

278plānoti pasākumi mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai

279un pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai. Tādējādi

280pedagogu akadēmiskā brīvība un izvēles iespējas tikšot nevis

281sašaurinātas, bet gan paplašinātas. Līdz ar to neesot pamata

282uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

283noteikti ierobežos personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

284Latvijā esot pieejams plašs valsts un pašvaldību izglītības

285iestāžu tīkls, kura ietvaros tiekot nodrošināta gan

286mazākumtautību valodu apgūšana, gan izglītības iegūšana

287mazākumtautības valodā un līdz ar to arī mazākumtautību iespējas

288saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt esot jāņem

289vērā tas, ka konkrēti krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota

290sabiedrībā. Šādos apstākļos valsts savas rīcības brīvības

291ietvaros esot atradusi saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības

292interesēm un mazākumtautību tiesībām. Valsts esot tiesīga noteikt

293tādu valodu lietojuma proporciju, kas visefektīvāk nodrošinātu

294valsts valodas apguvi izglītības mērķiem atbilstošā līmenī. No

295Satversmes 91. panta neizrietot mazākumtautību tiesības to

296privātajās izglītības iestādēs nodrošināt mācības tikai

297mazākumtautības valodā vai izglītojamo vecāku izraudzītā valodu

298lietojuma proporcijā. Tādējādi izglītojamie, kuru dzimtā valoda

299ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodoties

300salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir

301valsts valoda.

1Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija -

2sniedza viedokli galvenokārt attiecībā uz pamatizglītību, jo

3saskaņā ar Satversmes 112. panta trešo teikumu tā ir obligāta.

4Savukārt vidējā izglītība Latvijā neesot obligāta, tādēļ

5iespējams, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa,

6ciktāl tā attiecas uz izglītības iegūšanu vidējās izglītības

7pakāpē, Pieteikuma iesniedzējiem nemaz netiks piemērota. Turklāt

8pat tad, ja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

9Pieteikuma iesniedzējiem tiktu piemērota, tā viņiem nevarētu

10radīt īpaši negatīvas sekas.

11Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra norādot uz salīdzinoši

12plašu valsts rīcības brīvību, nosakot mērķus tiesību uz izglītību

13ierobežošanai, ciktāl attiecīgais mērķis ir leģitīms un Cilvēka

14tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk -

15Konvencija) atbilstošs. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

16judikatūrai nedz Konvencijas 8. pants, nedz Konvencijas Pirmā

17protokola 2. pants negarantējot personai tiesības uz tādu skolu

18izveidošanu vai subsidēšanu, kurās izglītība būtu organizēta

19konkrētā valodā. Uz Latvijas situāciju nevarot tikt attiecināti

20Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi lietās, kurās vērtēta

21okupācijas varas īstenota strauja mācību valodas maiņa, oficiālo

22valsts valodu aizstājot ar citu valodu un nenodrošinot pienācīgu

23pārejas posmu vai iespēju turpināt dzimtās valodas apguvi.

24Latvijai saistošo starptautisko līgumu normas nevarot interpretēt

25tā, it kā no tām izrietētu personas subjektīvas tiesības uz

26izglītību valodā, kas nav oficiālā vai valsts valoda. Valstij,

27nosakot, ka izglītība ir obligāta, esot pienākums izstrādāt

28mācību programmas un uzraudzīt to kvalitatīvu īstenošanu, lai

29izglītojamais pēc mācību pabeigšanas varētu saņemt izglītību

30apliecinošu dokumentu. Arī privātajām izglītības iestādēm, kas

31īsteno valsts atzītas izglītības programmas obligātās izglītības

32posmā, esot jāievēro valsts noteiktie izglītības standarti.

33Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atturējusies vērtēt valsts

34izstrādātos izglītības modeļus, bet pozitīvi novērtējusi

35alternatīvas izglītības iespējas tādā gadījumā, ja vecāki nav

36apmierināti ar izglītības programmu saturu, un pastāvīgi uzsverot

37izglītības sistēmas nozīmi vienotas demokrātiskas sabiedrības

38veidošanā.

39No Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO)

40Cilvēktiesību komitejas prakses izrietot, ka atbilstoši

41Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

4227. pantam, kas garantē minoritāšu tiesības, valsts rīcības

43brīvības robežas mācību valodas izvēlē varētu būt šaurākas

44vienīgi tad, ja kādas valodas lietojums samazinātos tiktāl, ka

45būtu apdraudēta tās pastāvēšana. Tātad personai neesot subjektīvu

46tiesību uz izglītību mazākumtautības valodā. Izglītība

47mazākumtautības valodā esot vienīgi instruments mazākumtautības

48savdabības un valodas saglabāšanai. Arī tiesības izveidot

49privātas izglītības iestādes, kas sniedz izglītību

50mazākumtautības valodā, esot uzskatāmas tikai par mazākumtautības

51valodas un kultūras saglabāšanas līdzekli, kuram būtu īpaša

52nozīme tad, ja valsts nenodrošinātu šo mērķu sasniegšanu tās

53izveidotās izglītības sistēmas ietvaros vai attiecīgā

54mazākumtautības valoda būtu apdraudēta. Attiecībā uz

55mazākumtautību savdabības saglabāšanu Latvijā, pirmkārt, esot

56jāņem vērā tas, ka šeit padomju varas piekoptās rusifikācijas

57politikas rezultātā tika mākslīgi veidoti tā sauktie

58krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī citu

59tautību pārstāvji. Otrkārt, ņemot vērā krievu valodas izplatību

60Latvijā un iespēju to apgūt kā svešvalodu daudzās vispārējās

61izglītības iestādēs, nekādi draudi krievu valodas saglabāšanai

62neesot saskatāmi. Turklāt esot svarīgi tas, ka arī pēc Grozījumu

63Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas stāšanās spēkā Latvijā

64tiks nodrošināta mazākumtautību izglītības programmu apguve

65atbilstoši likumā noteiktajām valodu lietojuma proporcijām.

66Minoritāšu konvencijas normas esot apzināti formulētas elastīgi,

67un valstij sava izglītības sistēma esot jāveido, citstarp ņemot

68vērā tās vēsturiskos apstākļus, kultūras un politisko kontekstu,

69pieejamos resursus, pie mazākumtautībām piederošo bērnu dzimtās

70valodas un valsts valodas prasmi, kā arī citus faktorus.

1Pieaicinātā persona - Izglītības un

2zinātnes ministrija - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā

31. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta

4otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114.

5pantam.

6Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot daļa no

7daudzu gadu garumā pakāpeniski īstenotās izglītības sistēmas

8reformas attiecībā uz valsts valodas lietojumu vispārējās

9izglītības iestādēs īstenotajās mazākumtautību izglītības

10programmās.

11Vērtējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

12atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, esot jāņem vērā

13Satversmes 4. pantā nostiprinātais latviešu valodas - valsts

14valodas - statuss, kā arī tas, ka latviešu valoda Latvijā

15joprojām ir apdraudēta. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

16pirmā daļa paredzot vienādu attieksmi pret personu grupām, kas

17atrodoties atšķirīgos apstākļos, - pret personām, kuras pieder

18pie pamatnācijas, un personām, kuras pieder pie mazākumtautībām.

19Taču šai vienādajai attieksmei esot leģitīms mērķis un tā

20atbilstot samērīguma principam. Proti, attīstot mazākumtautību

21izglītības politiku, palielinot latviešu valodas kā mācību

22valodas lietojuma proporciju pamatizglītības pakāpē un nodrošinot

23izglītības ieguvi valsts valodā vidējās izglītības pakāpē, tikšot

24panākta plašāka valsts valodas lietošana un tādējādi arī

25efektīvāka sabiedrības integrācija un mazākumtautību bērnu un

26jauniešu līdzdalība sabiedrības dzīvē.

27Privātās izglītības iestādes, kas īsteno mazākumtautību

28izglītības programmas pamatizglītības un vidējās izglītības

29pakāpē, izdodot Latvijā atzītus izglītības dokumentus un esot

30iekļāvušās Latvijas kopējā izglītības sistēmā, kā arī izglītības

31satura un valodas reformu procesā. Visas izglītības iestādes,

32kuras saskaņā ar Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1. punktu

33atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem

34līgumiem nodrošina izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda,

35izdodot Latvijas valsts atzītus izglītības dokumentus un

36iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā. Tātad arī šīm

37izglītības iestādēm tāpat kā privātajām izglītības iestādēm, kas

38īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot jāievēro

39Izglītības likumā un pamatizglītības un vidējās izglītības

40standartā noteiktās valodu lietojuma proporcijas. Arī pēc

41Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas spēkā stāšanās

42privātās izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību

43izglītības programmas, ievērojot likumā noteiktās valodu

44lietojuma proporcijas. Turklāt tās varēšot iekļaut izglītības

45programmā papildu priekšmetus, tai skaitā mazākumtautības valodu

46un ar mazākumtautības identitāti un integrāciju Latvijas

47sabiedrībā saistītu mācību saturu.

48Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā ietvertais

49pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

50pieņemtu likumu, proti, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

51pirmā daļa esot pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos

52paredzētajā kārtībā, kā arī esot skaidri formulēta. Šim

53ierobežojumam esot leģitīms mērķis - veicināt latviešu valodas

54lietošanu sabiedrībā, izglītības procesā un darba tirgū, un tas

55esot samērīgs ar minēto leģitīmo mērķi, jo tieši formālās

56izglītības iegūšana valsts valodā esot efektīvākais līdzeklis tās

57pienācīgai apgūšanai.

58No Minoritāšu konvencijas neizrietot pie mazākumtautībām

59piederošo personu tiesības iegūt izglītību tikai dzimtajā valodā.

60Proti, saskaņā ar Minoritāšu konvencijas 14. panta trešo daļu

61valstij esot tiesības noteikt stingrākas prasības attiecībā uz

62valsts valodas apguvi, vienlaikus nodrošinot ar mazākumtautības

63valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi

64mazākumtautības valodā. Latvijas izglītības sistēmā esot

65nodrošināta latviešu valodas apguve, lai ikviens izglītojamais

66kļūtu par patstāvīgu un attīstītu demokrātiskas Latvijas valsts

67un sabiedrības locekli. Tai pašā laikā pie mazākumtautībām

68piederošajām personām esot nodrošināta iespēja iegūt izglītību

69mazākumtautību izglītības programmas ietvaros un tādējādi arī

70saglabāt savu identitāti, valodu un kultūru.

71Likumdevējs esot noteicis saprātīgu pārejas periodu Grozījumos

72Izglītības likumā paredzēto valsts valodas lietojuma proporciju

73ieviešanai un izraudzījis saudzējošus līdzekļus izglītojamo

74sagatavošanai šīm izmaiņām. Savukārt vecāku tiesības piedalīties

75viņu bērnu izglītības procesā ar Grozījumu Izglītības likumā 1.

76panta pirmo daļu neesot ierobežotas. Grozījumu Izglītības likumā

771. panta pirmā daļa neliedzot pie mazākumtautībām piederošajām

78personām iespējas ikdienā lietot savu dzimto valodu un attīstīt

79savu kultūru.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Privātskolu asociācija" - norādīja, ka tā neesot

3aicināta piedalīties Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās

4daļas izstrādes procesā. Biedrības valdes 2018. gada 16. maija

5sēdē esot pieņemts lēmums nesniegt viedokli par Grozījumu

6Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu, ņemot vērā tās politisko

7nozīmi.

1Pieaicinātā persona - Valsts valodas centrs -

2uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

3atbilst Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un

4114. pantam.

5Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot

6atbalstāma no valodas politikas viedokļa, un valsts valodas

7lietojuma paplašināšana esot likumsakarīgs izglītības nozarē jau

8iepriekš uzsākto procesu turpinājums. Pilnvērtīgai mazākumtautību

9iekļaušanai vienotā sabiedrībā vajagot notikt uz valsts valodas

10bāzes, un neesot pamata nesamērīgi ilgi atlikt konkrētos

11Izglītības likuma regulējuma grozījumus.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst

3Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114.

4pantam.

5Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktā

6regulējuma ieviešana esot izglītības sistēmas reformu

7noslēdzošais posms, ar ko beigšoties pāreja uz vienotu izglītības

8sistēmu. Pāreja uz izglītību valsts valodā Latvijā tiekot

9īstenota pakāpeniski jau kopš 1998. gada. Tātad pārejas periods

10ilgstot jau vairāk nekā 20 gadus un esot uzskatāms par samērīgu.

11Satversmes 112. pants neietverot vecāku tiesības izvēlēties bērna

12mācību valodu. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja

13viedoklis, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

14ierobežojot Satversmes 112. pantā garantētās tiesības uz

15izglītību. Valsts pienākums saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas

1630. pantu esot neliegt pie etniskās, konfesionālās vai

17lingvistiskās minoritātes piederošam bērnam tiesības kopā ar

18citiem savas grupas locekļiem baudīt savas tautas kultūras

19vērtības, pievērsties savai reliģijai un praktizēt to vai lietot

20dzimto valodu. Valstij esot pienākums nodrošināt iespējas apgūt

21minoritātes valodu un kultūru arī izglītības sistēmas ietvaros.

22Latvijas izglītības sistēmā šīs iespējas esot nodrošinātas.

23Kā izrietot no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

24sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta, valstij, veidojot

25izglītības sistēmu, ir jāizstrādā vienotas prasības visām

26izglītības iestādēm - gan valsts un pašvaldību dibinātajām

27izglītības iestādēm, gan privātajām izglītības iestādēm.

28Sistēmiski interpretējot izglītības jomas tiesisko regulējumu,

29kas piemērojams mazākumtautību izglītības programmām, esot

30secināms, ka likumdevējs vienmēr paredzējis vienotas prasības

31izglītības īstenošanai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs

32un privātajās izglītības iestādēs. Tātad Pieteikuma iesniedzēji

33neesot varējuši paļauties uz to, ka privātās izglītības iestādes

34neiekļausies kopējā izglītības sistēmā un uz tām attieksies

35atšķirīgs regulējums par valodu, kādā tiek īstenots izglītošanas

36process.

37Tomēr tiesiskās paļāvības principa kontekstā esot jāņem vērā

38Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta attīstības vēsture.

39Būtisks priekšnoteikums tiesiskās paļāvības principa ievērošanai

40esot saudzīga pāreja uz jaunpieņemto tiesisko regulējumu un

41nepārprotams šā regulējuma formulējums. Esot būtiski tas, ka

42Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkts, kas paredzēja

43pāreju uz regulējumu, kas pieņemts, kā norāda Saeima, vairāk nekā

4420 gadu garumā pakāpeniski īstenotās mācību valodu reformas

45ietvaros, ir tieši attiecināts tikai uz valsts un pašvaldību

46izglītības iestādēm, bet valsts iecere šo pašu reformu īstenot

47arī attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm nav skaidri

48izteikta. Šī nekonsekvence radot šaubas par to, vai likumdevējs

49ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu.

1Pieaicinātā persona - Dr. habil. philol.

2prof. Ina Druviete - uzskata, ka Grozījumu Izglītības

3likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 112.

4panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

5Izglītības likums un Vispārējās izglītības likums ne vien

6regulējot izglītību kā zināšanu un prasmju apguves un attieksmju

7veidošanas procesu un rezultātu, bet esot arī valsts valodas

8politikas īstenošanas instruments. Valsts valodas politikas

9mērķis esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto

10saziņas līdzekli - valsts valodu.

11Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot

12vērtējama, ņemot vērā Latvijā pastāvošo valodu konkurenci. Valsts

13valodas aizsardzība esot leģitīms mērķis, kura sasniegšanai

14izmantojami konkrētai situācijai piemērotākie līdzekļi.

15Sociolingvistiskā skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos

16faktiski neatbilstot valsts valodas statusam. Tam par iemeslu

17esot galvenokārt krievu valodā runājošo iedzīvotāju lingvistiskā

18pašpietiekamība, kas savukārt kavējot latviešu valodas iemaņu

19pilnveidošanos šo personu vidū. Tādēļ, lai nodrošinātu latviešu

20valodas apgūšanu augstā līmenī, nepietiekot ar to, ka latviešu

21valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet esot nepieciešams

22to izmantot kā mācību līdzekli. Valsts valodas mācīšanas metodiku

23un skolotāju pieejamības uzlabošana, kā arī īpašs atbalsts valsts

24valodas mācīšanai mazākumtautību skolās neesot vienlīdz efektīvi

25alternatīvi šā mērķa sasniegšanas līdzekļi, bet varot tikt

26izmantoti kā papildu līdzekļi.

27Neesot pamata apšaubīt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

28pirmās daļas samērīgumu. Neesot nozīmes tam, ka izglītojamo

29skaits privātajās izglītības iestādēs ir salīdzinoši neliels, jo

30visiem bērniem jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām darba un

31izglītības iespējām. Turklāt tas vien, ka šobrīd privātajās

32izglītības iestādēs izglītojamo skaits ir neliels, vēl

33nenozīmējot, ka nākotnē tas nevarētu palielināties. Grozījumu

34Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot pretrunā ar

35Satversmes 114. pantu, jo Latvijas izglītības sistēmas ietvaros

36vienlaikus tiekot nodrošināta gan valsts valodas noturība,

37attīstība un konkurētspēja, gan mazākumtautību valodu

38saglabāšana. Tādēļ latviešu valodas izmantošanu izglītības

39procesā nevarot atzīt par piespiedu asimilāciju. Turklāt dzimtās

40valodas un kultūras uzturēšanu nodrošinot ģimene un attiecīgās

41mazākumtautības kopiena. Mūsdienās personas piederība pie

42vairākām kultūrām un vairāku valodu prasme esot izplatīta

43tendence. Uzskats, ka otro valodu vai kultūru var apgūt tikai uz

44dzimtās valodas un kultūras rēķina, esot novecojis. Ikvienā

45valstī, kur dzīvo dažādu valodu lietotāji, esot nepieciešama

46oficiālā jeb valsts valoda, kurā notiek personu saziņa ar valsti

47un pārējām personu grupām. Esot zinātniski pierādīts tas, ka

48otras valodas apguve un mācības tajā labvēlīgi ietekmē bērna

49intelekta attīstību, kā arī nekavē zināšanu uzkrāšanu.

50Nepieciešamība nodrošināt to, ka minoritāšu pārstāvji

51pienācīgi apgūst valsts valodu, un valsts valodas kā mācību

52valodas nozīme esot uzsvērta arī Eiropas Padomes un ES

53izstrādātajos programmatiskajos dokumentos. Valstis baudot

54rīcības brīvību konkrēta izglītības modeļa izvēlē. Taču vairums

55valstu izvēloties tādu modeli, kura ietvaros izglītojamie iegūst

56izglītību valsts valodā. Izņēmumi esot tikai reģionālās vai

57minoritāšu valodas, kurām attiecīgajās valstīs piešķirts

58oficiālās valodas statuss.

59Jautājumam par mācību valodu neesot universāla risinājuma.

60Katra valsts atbilstoši tās valodu situācijai varot izvēlēties

61tādu modeli, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas kā

62sabiedrības integrācijas līdzekļa apguvi. Baltijas valstu

63pieredze liecinot, ka universāla ES standartu piemērošana,

64pamatojoties tikai uz pašreizējo situāciju dalībvalstīs un

65neņemot vērā to vēsturi, nevis veicina sabiedrības integrāciju,

66bet, tieši otrādi, apgrūtina to. Latvijā mācības valsts valodā

67faktiski esot vienīgais veids, kādā iespējams nodrošināt

68sabiedrības integrāciju.

69Secinājumu

70daļa

1Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

2paredz Izglītības likuma 9. panta papildināšanu ar 1.1

3daļu šādā redakcijā:

4"(11) Privātajās izglītības iestādēs vispārējo

5izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās

6izglītības pakāpē iegūst valsts valodā."

7Grozījumi Izglītības likumā paredz arī Izglītības likuma

8pārejas noteikumu papildināšanu ar 66. punktu, atbilstoši kuram

9Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa un vairākas citas

10šajos grozījumos ietvertās normas stājas spēkā pakāpeniski: 2019.

11gada 1. septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmu

12īstenošanu un pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē;

132020. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu

14īstenošanu 8. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu

1510. un 11. klasē; 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz

16pamatizglītības programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās

17izglītības programmu īstenošanu 12. klasē.

18Izskatāmā lieta tika ierosināta 2018. gada 12. novembrī, kad

19Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētā

20Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļa vēl nebija

21stājusies spēkā. Lietas izskatīšanas laikā Izglītības likuma 9.

22panta 1.1 daļa ir stājusies spēkā daļēji, proti,

23atbilstoši Izglītības likuma pārejas noteikumu 66. punktam šobrīd

24tā ir piemērojama pamatizglītības mazākumtautību programmu

25īstenošanai 1.-7. klasē.

26Izskatāmajā lietā tiks vērtēta Izglītības likuma 9. panta

271.1 daļas (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmība,

28ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma stājas spēkā pakāpeniski.

1Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām

2Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās

3lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

4izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

5sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 23. punktu).

6Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto

7normu par neatbilstošu Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam

8un no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajam

9tiesiskās paļāvības principam, Satversmes 91. panta otrajam

10teikumam, kā arī 112. un 114. pantam.

11Ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus un Pieteikumu

12iesniedzēju izteiktos argumentus par apstrīdētās normas iespējamo

13neatbilstību Satversmei, efektīvākai lietas izskatīšanai

14visupirms ir nepieciešams noskaidrot apstrīdētās normas saturu,

15bet pēc tam secīgi izvērtēt tās atbilstību Satversmes 112. pantam

16kopsakarā ar Satversmes 114. pantu, pēc tam - Satversmes 91.

17panta otrajam teikumam un visbeidzot - Satversmes 1. pantā

18ietvertajam tiesiskās paļāvības principam.

1Apstrīdētā norma regulē mācību valodu privātajās

2izglītības iestādēs, kas īsteno vispārējo izglītību un

3profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības

4pakāpē. Pieteikumu iesniedzēji uzskata apstrīdēto normu par

5neatbilstošu Satversmei tādēļ, ka konkrētās izglītības sistēmas

6reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums esot

7nelabvēlīgi ietekmējis pie mazākumtautībām piederošo personu

8tiesības vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības

9iestādēs pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē.

10Regulējums par mazākumtautību valodu lietojumu vispārējās

11izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs ir ietverts

12vairākos normatīvajos aktos un tiesību normās, un apstrīdētā

13norma ir ieviesta līdz ar citām Grozījumu Izglītības likumā un

14Grozījumu Vispārējās izglītības likumā normām. Tādēļ izskatāmajā

15lietā, lai noskaidrotu apstrīdētās normas saturu un izvērtētu tās

16satversmību, šī norma ir analizējama konkrētās izglītības

17sistēmas reformas ietvaros pieņemtā tiesiskā regulējuma

18kontekstā.

1914.1. Izglītības likuma 9. panta pirmā daļa paredz, ka

20valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs

21izglītību iegūst valsts valodā. Saskaņā ar apstrīdēto normu

22privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un

23profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības

24pakāpē iegūst valsts valodā.

25Savukārt Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1.-3. punktā

26ir paredzēti izņēmuma gadījumi, kad izglītība gan valsts un

27pašvaldību, gan privātajās izglītības iestādēs tomēr var tikt

28iegūta citā valodā. Tas iespējams:

29"1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības

30programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai

31daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem;

322) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības

33programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē,

34ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus;

3521) izglītības iestādēs, kurās vispārējās

36izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā vai daļēji īsteno

37svešvalodā, lai nodrošinātu citu Eiropas Savienības oficiālo

38valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta

39nosacījumus;

403) citos likumos paredzētās izglītības iestādēs."

41Tātad apstrīdētā norma noteic vispārīgo kārtību, kas

42piemērojama tām privātajām izglītības iestādēm, uz kurām nav

43attiecināmi Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1.-3. punktā

44paredzētie izņēmumi.

4514.2. Pamatizglītības pakāpē gan valsts un pašvaldību,

46gan privātās izglītības iestādes, saskaņā ar Izglītības likuma 9.

47panta otrās daļas 2. punktu ir tiesīgas īstenot vispārējās

48izglītības mazākumtautību programmas, atbilstoši Izglītības

49likuma 41. panta 1.1 un 1.2 daļai no 1.

50līdz 6. klasei pasniedzot mācību saturu valsts valodā ne mazāk kā

5150 procentu apjomā, bet no 7. līdz 9. klasei - ne mazāk kā 80

52procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā.

53Ar Ministru kabineta 2019. gada 20. augusta noteikumiem Nr.

54379 "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta

55noteikumos Nr. 468 "Noteikumi par valsts pamatizglītības

56standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un

57pamatizglītības programmu paraugiem"" ir izteikts jaunā

58redakcijā Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta noteikumu Nr.

59468 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

60pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

61programmu paraugiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 468) 25.

1Satversmes 112. pants noteic: "Ikvienam ir

2tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

3pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

4obligāta."

5Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma, kas ir

6attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta

7pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību

8plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu

9izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

10maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 11.1. punktu).

11Lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputāti lūdza

12Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu

13Satversmes 112. pantam. Savukārt izskatāmā lieta ierosināta par

14apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam

15teikumam. Tomēr Pieteikumu iesniedzēji ir pauduši argumentus par

16apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tieši Satversmes 112.

17panta pirmajā teikumā ietvertajām personas tiesībām uz izglītību.

18Vienlaikus Satversmes tiesai, vērtējot apstrīdētās normas

19atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, atbilstoši

20Satversmes vienotības principam jāņem vērā arī vispārējie tiesību

21principi un citās Satversmes normās ietvertās tiesības (sal.

22sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

232016-04-03 18.3. punktu).

2415.1. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

25aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

26Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa

27ir atzinusi, ka no šā Satversmes panta izriet valsts pienākums

28pildīt Latvijai saistošās starptautiskās saistības cilvēktiesību

29jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt

30Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

31starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

32Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

332017‑02‑03 16. punktu). Noskaidrojot Satversmes 112. panta

34pirmā teikuma saturu, atbilstoši Satversmes 89. pantam ir jāņem

35vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par Konvencijas

36Pirmā protokola 2. panta interpretāciju.

37Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras

38valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968.

39gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain

40Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in

41Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62,

421691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu).

43Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums,

44kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai

45izglītības pakāpei un veidam. Viens no līdzekļiem, kurus valsts

46izmanto izglītības regulēšanai, ir izglītības standarti -

47dokumenti, kas atbilstoši izglītības pakāpei un veidam nosaka

48izglītības programmu galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības

49obligāto pamatsaturu, iegūtās izglītības vērtēšanas

50pamatkritērijus un vispārējo kārtību (sk. Izglītības likuma 1.

51panta 27. punktu). Turklāt ir jāņem vērā, ka izglītības

52saturu veido ne vien zināšanas, kuras izglītojamais iegūst

53izglītības procesā, bet arī mācīšanas metodes un mācību process

54(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 25. februāra

55sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United

56Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 33.

57punktu). Tādējādi valstij izglītības standartos ir jānosaka

58ne vien apgūstamie mācību priekšmeti, bet arī atbilstošas,

59izglītības mērķu sasniegšanai nepieciešamas prasības attiecībā uz

60izglītības procesu.

61Izskatāmajā lietā ir vērtējams regulējums, kas attiecas uz

62vispārējo izglītību privātajās izglītības iestādēs

63pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Saskaņā ar

64Izglītības likuma 1. panta 29. punktu vispārējā izglītība aptver

65cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības

66izziņas, humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanās

67procesu un tā rezultātu. Vispārējai izglītībai ir fundamentāla

68nozīme, jo no tās ir atkarīga personas spēja patstāvīgi

69funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējās izglītības mērķis nav

70tikai sniegt izglītojamajam noteiktas zināšanas un prasmes, bet

71arī nodrošināt viņam nepieciešamās sociālās iemaņas.

72Proti, kā Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, valsts

73pienākums vispārējās izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai

74ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības

75standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Vispārējās

76izglītības mērķi ir skatāmi plašāk - tai vienlaikus ir jāsasniedz

77arī vairāki sociālie mērķi. Tas izriet arī no Bērnu tiesību

78konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas

79noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem,

80pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās

81valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret

82viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām

83kultūrām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

84sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu).

85Vispārējā izglītība ir ietvars, kurā valsts ne vien nodrošina

86izglītojamiem patstāvīgai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās

87zināšanas un prasmes, bet arī sekmē viņu personības izkopšanu un

88nodrošina valsts vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm. Attiecīgi

89valstij ir pienākums noteikt tādas prasības attiecībā uz

90vispārējās izglītības ietvaros apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī

91mācīšanas metodēm un mācību procesu, lai tiktu pilnvērtīgi

92sasniegti vispārējās izglītības mērķi.

93Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības

94iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama

95spēja brīvi lietot valsts valodu. Tādēļ valsts ir tiesīga

96vispārējās izglītības standartā noteikt tādas prasības attiecībā

97uz vispārējās izglītības saturu un mācību procesu, kas

98nepieciešamas, lai nodrošinātu to, ka izglītojamie spēj brīvi

99lietot valsts valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai

100personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts

101valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties

102demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot

103un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas

104tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes

105tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2.

106punktu).

107Demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks,

108kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski

109domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no

110priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu

111visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem

112brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas

113priekšnoteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

114sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu). Līdz ar to

115valstij ir pienākums nodrošināt, ka tiesiskais regulējums

116vispārējās izglītības jomā ļauj sasniegt tās mērķi. Šis valsts

117pienākums neaprobežojas tikai ar valsts un pašvaldību izglītības

118iestādēm, bet attiecas arī uz privātajām izglītības iestādēm,

119kurās tiek nodrošināta vispārējā izglītība.

12015.2. Tomēr valstij jāņem vērā, ka no Satversmes 114.

121panta izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu,

122etnisko un kultūras savdabību. Satversmes 114. pants atklāj

123Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas principa saturu.

124Līdz ar to Latvijā tiek aizsargāta arī mazākumtautību savdabība.

125Atšķirībā no citiem Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants

126aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un

127kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi -

128nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību,

129jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var

130saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības

131piederošām personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

132aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. un 23.1.

133punktu).

134Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

135kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību

136dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi

137Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo

138minoritāšu un pie tām piederošo personu tiesību un brīvību

139aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēktiesību

140aizsardzības sistēmas daļa, un precizēts mazākumtautību tiesību

141aizsardzības tvērums. Minoritāšu konvencija ietver noteiktus

142principus, kas dalībvalstīm jāievēro, īstenojot tās vispārējo

143mērķi - radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā

144-, un vienlaikus dod dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz

145konkrētu pasākumu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

14623. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. punktu).

147Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie

148mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt

149privātas izglītības un apmācības iestādes. No Minoritāšu

150konvencijas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka pie mazākumtautībām

151piederošām personām privātās izglītības iestādes vēlams dibināt

152saskaņā ar valsts izglītības sistēmā spēkā esošajām prasībām,

153tostarp noteikumiem, kas attiecas uz obligāto izglītību, un šīs

154iestādes var tikt pakļautas tādām pašām pārraudzības formām kā

155citas izglītības iestādes, tostarp attiecībā uz izglītības

156standartiem. Savukārt valstij ir pienākums oficiāli atzīt šajās

157privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību, ja visi

158atbilstošie izglītības standarti ir ievēroti (sk. Vispārējās

159konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību paskaidrojošā

160ziņojuma 72. punktu).

161Valsts pienākums nodrošināt mazākumtautību tiesības uz savas

162identitātes un kultūras saglabāšanu izglītības procesa ietvaros

163ir paredzēts arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību

164aktos. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie

165nacionālajām minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un

166lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

167sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa

168paredz personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības

169iestādes, kā arī vecāku tiesības izvēlēties, ka viņu bērni tiks

170izglītoti privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās

171izglītības iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam.

172Savukārt saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5.

173panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām

174piederošo personu tiesības īstenot viņu pašu izglītības

175pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un -

176atkarībā no katras valsts izglītības politikas - arī

177mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot

178valsts noteiktos standartus.

179Arī starptautiskās institūcijas ir norādījušas, ka valstij ir

180pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu

181tiesības veidot savas izglītības iestādes un iegūt izglītību

182tajās, ciktāl šo tiesību realizācijas rezultātā attiecīgās

183personas netiek izslēgtas no visas sabiedrības kopējās valodas un

184kultūras telpas un ciktāl šajās izglītības iestādēs nodrošinātā

185izglītība atbilst valsts noteiktajiem izglītības standartiem

186(sk., piem.: A Human Rights-Based Approach to Education For

187All. United Nations Children's Fund, United Nations Educational,

188Scientific and Cultural Organization, 2007, p. 79. Pieejams:

189https://unesdoc.unesco.org/).

190No Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izriet

191pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt

192privātas izglītības iestādes, kuru mērķis ir mazākumtautības

193valodas un kultūras apguve, saglabāšana un attīstība. Pie

194mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt savas

195izglītības iestādes aptver dažādu veidu izglītības iestādes.

196Proti, pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas

197dibināt neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas

198un svētdienas skolas, kurās tiek nodrošinātas pie mazākumtautībām

199piederošo personu pieprasījumam atbilstošas mācības ar mērķi

200saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un

201identitāti. Pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas

202atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī

203tādas privātas izglītības iestādes, kas nodrošina vispārējo

204izglītību.

205Tomēr Satversmes tiesa jau šā sprieduma 15.1. punktā secināja,

206ka valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt

207prasības attiecībā uz vispārējās izglītības procesā apgūstamo

208mācību saturu un īstenojamo mācību procesu, lai nodrošinātu

209vispārējās izglītības mērķu sasniegšanu, un šīs prasības

210jāattiecina gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām

211izglītības iestādēm. Lai privāta izglītības iestāde varētu

212izsniegt valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, tās

213īstenotajām vispārējās izglītības programmām ir jāatbilst valsts

214standartu nosacījumiem tieši tāpat kā valsts un pašvaldību

215izglītības iestāžu īstenotajām vispārējās izglītības programmām.

216Citiem vārdiem sakot, pie mazākumtautībām piederošu personu

217dibinātās privātajās izglītības iestādēs sniegta vispārējā

218izglītība var tikt oficiāli atzīta tikai tad, ja tā atbilst

219valsts noteiktajos vispārējās izglītības standartos ietvertajām

220prasībām. Tādējādi privātās izglītības iestādes, tai skaitā pie

221mazākumtautībām piederošo personu izglītības iestādes, kuru

222dibinātāji izvēlējušies tajās nodrošināt vispārējo izglītību un

223izsniegt izglītojamiem valsts atzītu izglītību apliecinošu

224dokumentu, iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas

225vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu

226prasībām.

227Satversmes 114. pants paredz mazākumtautību vērtību un tiesību

228atzīšanu un ievērošanu. Attiecīgi valstij saskaņā ar Satversmes

229114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie mazākumtautībām

230piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti,

231saglabājot un attīstot mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un

232kultūras savdabību. Šīs pie mazākumtautībām piederošo personu

233pamattiesības ir kompleksas un ietver vairākus elementus.

234Neatņemams šo pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesību

235elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un

236izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā. Tomēr šīs

237tiesības nav absolūtas. Proti, valstsnācijas un mazākumtautību

238attiecības ir balstītas uz savstarpēju vērtību atzīšanu. Pie

239mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas tām izriet no

240Satversmes 114. panta, ir vērstas uz līdzsvara uzturēšanu

241sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību valodu, etniskās

242un kultūras savdabības saglabāšanai un vienlaikus nodrošinot

243pienācīgu cieņu pret konstitucionālajām vērtībām un sabiedrības

244saliedētību. Šis mērķis ir sasniedzams tad, ja gan pie

245mazākumtautībām piederošās personas, gan sabiedrība kopumā

246mazākumtautību tiesību īstenošanu uztver kā visas sabiedrības

247bagātināšanu. Mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst būt

248vērsta uz sabiedrības segregāciju un apdraudēt sabiedrības

249vienotību. Atšķirīgām identitātēm piederīgo atkāpšanās katram

250savā identitātes telpā apdraud demokrātiskā diskursa un kopējas

251darbības iespējamību vienotā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas

2522019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2.

253punktu).

25415.3. No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši

255Satversmes 112. panta pirmajam teikumam tiesības uz izglītību

256ietver personu brīvību izvēlēties vispārējo izglītību iegūt ne

257tikai valsts un pašvaldību, bet arī privātajās izglītības

258iestādēs. Valstij ir jānodrošina tas, ka arī privātajās

259izglītības iestādēs sniegtā vispārējā izglītība sasniedz tās

260mērķus. Tādēļ valstij ir pienākums izstrādāt vispārējās

261izglītības standartus (noteikumus par mācību saturu, metodēm,

262procesu un izglītības iestāžu rīcības brīvības ietvariem), kas

263nepieciešami vispārējās izglītības mērķa sasniegšanai, un

264attiecināt tos gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām

265izglītības iestādēm un oficiāli atzīt tikai tādu privātajās

266izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šiem

267standartiem.

268Mācību valoda ir viens no būtiskiem vispārējās izglītības

269procesa elementiem, un valsts ir tiesīga to regulēt. Valstij,

270regulējot mācību valodu privātajās izglītības iestādēs īstenojamā

271vispārējās izglītības procesā, ir jāievēro pie mazākumtautībām

272piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 114. panta.

273Proti, valstij jāatrod tās apstākļiem atbilstošs līdzsvars starp

274nepieciešamību nodrošināt ikvienai pie mazākumtautības piederošai

275personai iespēju vispārējās izglītības ietvaros apgūt valsts

276valodu tādā līmenī, lai tā bez grūtībām iekļautos valsts un

277sabiedrības dzīvē, un iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības

278valodu un iegūt izglītību šajā valodā, lai varētu saglabāt savu

279lingvistisko un kultūras identitāti, bet netiktu izraisīta

280segregācija uz valodas pamata. Turklāt valstij ir jārūpējas par

281to, lai mācību valodu regulējums pie mazākumtautībām piederošo

282personu tiesības uz izglītību nepadarītu neefektīvas. Proti,

283valsts nedrīkst pieļaut to, ka valodu barjeras dēļ ciestu pie

284mazākumtautībām piederošo personu izglītības kvalitāte vai

285izglītība kļūtu šīm personām nepieejama.

286Līdz ar to atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam

287un 114. pantam valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības

288procesā lietojamo mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts

289apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un

290mazākumtautību tiesību aizsardzību vispārējās izglītības procesā

291pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātajās privātajās

292izglītības iestādēs.

1Lai tiesības uz izglītību būtu efektīvas,

2izglītojamam jābūt iespējai gūt labumu no savas izglītības. Tas

3citstarp nozīmē, ka izglītojamais ir tiesīgs prasīt, lai

4izglītību, kuru viņš ieguvis atbilstoši valsts noteiktajiem

5kritērijiem, valsts oficiāli atzītu, izsniedzot viņam izglītību

6apliecinošu dokumentu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968.

7gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain

8Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in

9Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62,

101691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 4. punktu).

11Regulējot privātajās izglītības iestādēs nodrošināmās vispārējās

12izglītības saturu un mācību procesu, tai skaitā valsts valodas un

13mazākumtautību valodu lietojumu, valsts ierobežo pie

14mazākumtautībām piederošo personu izvēles brīvību attiecībā uz

15privātajām izglītības iestādēm, kurās šīs personas varētu iegūt

16vispārējo izglītību, vienlaikus saglabājot savu identitāti.

17Proti, izglītojamo izvēle attiecībā uz privātajām izglītības

18iestādēm tiek aprobežota ar tām privātajām mazākumtautību

19izglītības iestādēm, kuras īsteno vispārējās izglītības

20programmas ar valsts noteiktajiem standartiem atbilstošu mācību

21saturu un mācību valodu lietojumu un tādēļ ir tiesīgas izsniegt

22valsts atzītu vispārējo izglītību apliecinošu dokumentu.

23Tātad valsts vispārējās izglītības standartu normas, kas

24nosaka pieļaujamo ar mazākumtautību kultūru un identitāti

25saistīta mācību satura īpatsvaru vai regulē mazākumtautību valodu

26apgūšanu vai lietošanu vispārējās izglītības procesā privātajās

27izglītības iestādēs, ierobežo pie mazākumtautībām piederošajām

28personām no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta

29izrietošās tiesības iegūt izglītību un saglabāt un attīstīt savu

30valodu un identitāti.

31Apstrīdētā norma kopsakarā ar citām sistēmiski saistītām

32normām regulē valsts valodas un mazākumtautību valodu lietojumu

33vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

34Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

35personas pamattiesības, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā

36teikuma kopsakarā ar Satversmes 114. pantu.

1Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētajā

2normā noteiktais pie mazākumtautībām piederošu personu

3pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir

4leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs (sal. sk. Satversmes

5tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106

6secinājumu daļas 15. punktu).

7Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

8likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot

9normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir

10izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu

11prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai

12persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

13saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram,

14Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr.

152018‑15‑01 13. punktu).

16Pieteikumu iesniedzēju argumenti, kas attiecas uz apstrīdētās

17normas izstrādes un pieņemšanas procesu, pēc būtības neatšķiras

18no tiem argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau izvērtējusi lietā

19Nr. 2018‑12‑01. Pieteikumu iesniedzēji papildus uzsver, ka

20konkrētajā gadījumā neesot uzklausīti tieši privāto izglītības

21iestāžu dibinātāji, audzēkņi, viņu vecāki un Latvijas Privātskolu

22asociācija.

23Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka atbilstoši

24labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums

25likumdošanas procesā izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību

26normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp

27Satversmei, starptautiskajām un ES tiesību normām, un saskaņot

28likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau

29pastāvošās tiesību normas. Turklāt likumdevējam ir jānodrošina,

30ka likumdošanas procesā tiek pēc iespējas apzināti visu

31ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti

32uzklausīti iebildumi pret likumprojektā paredzēto tiesisko

33regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

34gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 18.1. punktu).

35Ieinteresēto personu uzklausīšanu likumdevējs var nodrošināt, arī

36uzklausot attiecīgo personu grupu pārstāvjus.

37Satversmes tiesa lietā Nr. 2018‑12‑01 jau secināja, ka

38apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā tika

39uzklausīta ne tikai Konsultatīvā padome, bet arī sociālie

40partneri, nozares pārstāvji un arī skolēnu vecāku pārstāvji

41(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

42Nr. 2018‑12‑01 24.1. punktu). Proti, no lietas materiāliem

43izriet, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas

442018. gada 14. februāra sēdē citstarp tika uzklausītas

45mazākumtautību skolēnu vecāku pārstāve Elizabete Krivcova, kā arī

46kolektīvā iesnieguma par bilingvālās izglītības modeļa

47saglabāšanu autore Jeļena Bačinska (sk. 12. Saeimas

48Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 14.

49februāra sēdes protokolu ar pielikumiem lietas materiālu 4. sēj.

502.-36. lp. un minētās sēdes audioierakstu lietas Nr. 2018‑12‑01

51materiālu 3. sēj.).

52Pēc likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā Saeimas

53deputāti Andris Morozovs, Jeļena Lazareva, Jānis Tutins un Igors

54Pimenovs, kas Saeimā izteicās, aizstāvot pie mazākumtautībām

55piederošo personu intereses, iesniedza vairākus priekšlikumus

56attiecībā uz apstrīdēto normu (sk. 12. Saeimas 2018. gada 8.

57marta un 22. marta sēžu stenogrammas un Saeimas deputātu A.

58Morozova, J. Lazarevas, J. Tutina un I. Pimenova priekšlikumus

59likumprojektam "Grozījumi Izglītības likumā"

60(1128/Lp12) 2. un 3. lasījumam. Pieejami:

61www.saeima.lv.). Likumdošanas procesā gan atbildīgās

62komisijas - Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas -

63sēdē, gan Saeimas sēdē tika uzklausīti priekšlikumu iesniedzēji

64un izvērtēti arī Saeimas deputātu iebildumi pret izglītības

65reformas ietvaros pieņemto tiesisko regulējumu, citstarp arī

66attiecībā uz privātajām skolām. Likumdošanas procesā tika

67uzklausīts arī Saeimas Juridiskā biroja viedoklis un izvērtēti

68biroja iesniegtie priekšlikumi (sk. 12. Saeimas Izglītības,

69kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 14., 28. februāra un

701., 14. marta sēžu protokolus ar pielikumiem lietas materiālu 4.

71sēj. 2.-162. lp. un 5. sēj. 1.-15. lp. un minēto komisijas sēžu

72audioierakstus lietas Nr. 2018‑12‑01 materiālu 3. sēj.).

73Satversmes tiesa lietas Nr. 2018‑12‑01 ietvaros jau izvērtēja,

74vai Grozījumi Izglītības likumā, kas citstarp ietver arī

75apstrīdēto normu, un Grozījumi Vispārējās izglītības likumā ir

76izstrādāti un pieņemti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā,

77ievērojot labas likumdošanas principu. Spriedumā lietā Nr.

782018‑12‑01 Satversmes tiesa secināja, ka minēto normatīvo aktu

79pieņemšanas procesā labas likumdošanas princips ir ievērots

80(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

81Nr. 2018‑12‑01 24.1. punktu).

82Ņemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir pienācīgi

83uzklausījis ieinteresēto personu viedokļus un iebildumus un

84ievērojis labas likumdošanas principu. Satversmes tiesai nerodas

85šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un

86Saeimas kārtības rullī noteiktajā procesuālajā kārtībā, ir

87izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu

88prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

89varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

90paredzēt tās piemērošanas sekas.

91Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka valstī neesot izveidots

92efektīvs izglītības kvalitātes monitoringa mehānisms, kura

93nepieciešamību Satversmes tiesa uzsvērusi jau lietā Nr.

942004‑18‑0106. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību

95normas satversmību, citstarp nepieciešams pārbaudīt, vai

96likumdevējs ir ievērojis Satversmes tiesas iepriekš paustās

97atziņas attiecīgajā jautājumā (sk. Satversmes tiesas 2018.

98gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 22.-22.3.

99punktu). Satversmes tiesas atziņas lietā Nr. 2004‑18‑0106 pēc

100būtības attiecas uz jautājumu par pie mazākumtautībām piederošo

101personu saņemtās izglītības kvalitāti, proti, uz garantijām pret

102izglītības kvalitātes kritumu. Tādēļ izskatāmajā lietā jautājums

103par minēto Satversmes tiesas atziņu ievērošanu ir vērtējams,

104analizējot apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

105samērīgumu.

106Satversmes tiesa nekonstatē tādus apstrīdētās normas izstrādes

107un pieņemšanas apstākļus, kas varētu būt pamats izskatāmajā lietā

108izdarīt atšķirīgus secinājumus par labas likumdošanas principa

109ievērošanu.

110Līdz ar to apstrīdētajā normā

111noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka apstrīdētajā

2normā noteiktajam Satversmes 112. panta pirmajā teikumā un 114.

3pantā ietverto pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

4valsts valodas lietojuma veicināšana un sabiedrības integrācija.

5Arī Saeima norāda, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski

6saistītais tiesiskais regulējums ir nepieciešams, lai sniegtu pie

7mazākumtautībām piederošām personām tādu izglītību, kas ļautu šīm

8personām pilnvērtīgi lietot valsts valodu, ieaudzinātu šajās

9personās cieņu pret valsts nacionālo kultūru un vērtībām, kā arī

10veidotu un stiprinātu šajās personās sajūtu, ka viņas ir

11piederīgas Latvijai (sk. lietas materiālu 6. sēj. 28.

12lp.).

13Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās

14identitātes sastāvdaļa. Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir

15iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu

16valoda ir viena no šīm vērtībām (sk. Satversmes tiesas 2019.

17gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu).

18Lai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē,

19viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas. Šajā

20ziņā jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālais statuss un

21tas, ka valsts valodas lietošana izglītības sistēmā ir pamats

22personas turpmākajām iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un

23tādējādi iekļauties sabiedrībā, kā arī gūt labumu no savas

24izglītības.

25Proti, prasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama

26ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi

27līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Turklāt šī prasme

28ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās

29izglītības sistēmas, spējot turpināt savu izglītību valsts

30valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc izglītības

31iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

32sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 18.

33punktu). Tāpat jāņem vērā, ka valsts valodas zināšanas un

34pietiekama tās lietošanas prasme izglītojamam ir nepieciešama,

35lai viņš varētu turpināt izglītības ieguvi augstākās izglītības

36pakāpē arī valsts izveidotajās augstākās izglītības iestādēs.

37Minētie apsvērumi ir vienlīdz attiecināmi gan uz izglītojamiem,

38kuri izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību valsts un pašvaldību

39skolās, gan uz privāto vispārējās izglītības iestāžu

40izglītojamiem.

41Valsts valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums arī

42ikvienas personas līdzdalībai demokrātiskas valsts dzīvē. Proti,

43spēja brīvi lietot valsts valodu ir pamats personas

44sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz

45pieejamo informācijas telpu. Indivīdam, kas prot valsts valodu,

46ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un

47kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama

48demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas

492019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.3.

50punktu). Turklāt valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām

51funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas

52ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu

53un valsti (sk. turpat 24.2. punktu).

54No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet valsts

55valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un

56demokrātiskās līdzdalības valodu. Latviešu valoda pilda vienīgās

57valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas iedzīvotāju -

58gan pie valstsnācijas piederošo personu, gan pie mazākumtautībām

59piederošo personu - savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko

60sabiedrību vienojoša valoda. Pie mazākumtautībām piederošo

61personu valsts valodas prasme aizsargā arī pie valstsnācijas

62piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā

63dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas

642005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

65daļas 16. punktu).

66Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir

67jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu

68pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē. Sabiedrības

69locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta

70Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas

71priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

72sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu). Tādējādi, tieši

73liedzot pie mazākumtautībām piederošām personām, kas vēlas apgūt

74valsts valodu pietiekamā līmenī, izmantot to mācību satura

75apguvē, tiktu aizskartas ne tikai šo personu tiesības uz

76izglītību, tostarp valsts apmaksātu augstāko izglītību, bet arī

77to iespējas pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē

78(sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

79lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 16. punktu). Tātad

80regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā arī

81valsts demokrātisko iekārtu.

82Apstrīdētā norma paredz obligātu valsts valodas lietošanu

83mācību procesā. Valsts valodas lietošana mācību procesā papildus

84tās apgūšanai attiecīgā mācību priekšmeta ietvaros nodrošina

85dziļāku tās apguvi. Proti, ikdienā apgūstot citus mācību

86priekšmetus un izmantojot valsts valodu kā mācību valodu,

87izglītojamais gūst praktisku valsts valodas lietošanas pieredzi,

88kā arī apgūst attiecīgo terminoloģiju valsts valodā. Tādējādi

89apstrīdētā norma sekmē pie mazākumtautībām piederošo personu

90iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, proti, ir vērsta uz valsts

91valodas lietojuma stiprināšanu, nodrošinot to, ka ikviens

92izglītojamais valsts valodu ne vien apgūst kā mācību priekšmetu,

93bet arī lieto to ikdienā un ir spējīgs piedalīties demokrātiskas

94valsts dzīvē.

95Līdz ar to apstrīdētajā normā

96noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

97demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.

1Lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā normā noteiktais

2pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesai ir

3jāpārbauda: 1) vai tas ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai;

42) vai nav saudzējošāku līdzekļu šo leģitīmo mērķu sasniegšanai;

53) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša (sk. Satversmes tiesas

62005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

7daļas 17. punktu). Savukārt, izvērtējot to, vai likumdevēja

8rīcība ir atbilstoša, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, pirmkārt,

9vai ar apstrīdēto normu netiks pasliktināta izglītības kvalitāte

10un, otrkārt, vai ir nodrošināts līdzsvars starp mērķi veicināt

11valsts valodas lietošanu un mērķi aizsargāt mazākumtautību

12tiesības.

1Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

2ierobežojums veicina valsts valodas lietošanu. Tā rezultātā

3izglītojamie valsts valodu ne vien apgūst kā mācību priekšmetu,

4bet arī lieto ikdienā mācību procesā un gūst tās lietošanas

5pieredzi. Tādējādi apstrīdētā norma veicina valsts valodas

6prasmes attīstību. Līdz ar to ikvienai pie mazākumtautības

7piederošai personai tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi

8piedalīties valsts un sabiedrības demokrātiskajos procesos

9(sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

10lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 18. punktu).

11Tātad apstrīdētajā normā noteiktais

12pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

13sasniegšanai.

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka pastāv

2saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var tikt sasniegti pamattiesību

3ierobežojuma leģitīmie mērķi. Proti, valsts varot saglabāt tās

4mācību valodu lietojuma proporcijas, kas bija noteiktas

5normatīvajos aktos pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas,

6taču atbalstīt valsts valodas mācīšanu mazākumtautību izglītības

7programmu ietvaros, nodrošinot metodiskos materiālus, skolotāju

8pieejamību un apmācību, arī nepalielinot valsts valodas lietojuma

9proporciju mācību procesā.

10Par saudzējošāku alternatīvo līdzekli leģitīmā mērķa

11sasniegšanai nevar uzskatīt jebkuru citu līdzekli, bet tikai tādu

12līdzekli, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

13kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26.

14aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu).

15Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie līdzekļi ir vērsti

16uz pastiprinātu valsts valodas kā konkrēta mācību priekšmeta

17apgūšanu. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka

18valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien

19nav efektīva un ka ir nepieciešama arī prasme valsts valodu

20lietot, bet šo prasmi var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot

21galvenokārt tieši valsts valodu (sk. Satversmes tiesas 2005.

22gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

2319.1. punktu). Arī izskatāmajā lietā pieaicinātā persona I.

24Druviete norāda, ka valsts valodas pilnvērtīgai apgūšanai ir par

25maz, ka valsts valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet ir

26nepieciešams tāds mācību process, kas vispārīgi notiek valsts

27valodā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.).

28Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespēj

29nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko lietojumu, kā arī tādu

30vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts

31valodu kā mācību valodu arī citu mācību priekšmetu apguvē. Nav

32konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās

33izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni,

34kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā

35mācību valodu. Savukārt valsts valodas kā mācību valodas

36īpatsvars vispārējās izglītības procesā ir vērtējams, pārbaudot,

37vai likumdevēja rīcība, nosakot apstrīdētajā normā paredzēto

38pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša.

39Līdz ar to nav alternatīvu līdzekļu,

40kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

41tādā pašā kvalitātē.

1Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcība, nosakot

2apstrīdētajā normā paredzēto pamattiesību ierobežojumu, ir

3atbilstoša, Satversmes tiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai ar

4Grozījumiem Izglītības likumā ieviestā mācību valodu lietojuma

5proporcija mazākumtautību izglītības programmās nepasliktina

6mācību satura apguves kvalitāti (sal. sk. Satversmes tiesas

72005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

8daļas 20. punktu). Otrkārt, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

9ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma

10veicināšanu un mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās

11izglītības procesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

12aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 22.-24.3. punktu).

1322.1. Lai gan Satversmes tiesas kompetencē neietilpst

14lemšana par apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto

15tiesību normu ieviešanas efektivitāti, Satversmes tiesa jau lietā

16Nr. 2018‑12‑01 konstatēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija,

17īstenojot izglītības reformu, pastāvīgi ir nodrošinājusi

18nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību metodiskos

19materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās

20kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas

212019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.3.

22punktu). Turklāt jāņem vērā, ka arī pirms apstrīdētās normas

23stāšanās spēkā būtiska vispārējās izglītības satura proporcija

24bija apgūstama valsts valodā vai bilingvāli. Tātad ar apstrīdēto

25normu netiek ieviesta pavisam jauna tiesiskā kārtība, bet tiek

26palielināts valsts valodas lietojuma īpatsvars vispārējās

27izglītības procesā.

28Spriedumā lietā Nr. 2004‑18‑0106 Satversmes tiesa norādīja, ka

29valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu izglītības kvalitātes

30kontroles mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

31maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 20.2.3.

32punktu). Nolūkā veicināt kvalitatīvu un konkurētspējīgu

33izglītību 2009. gadā Valsts izglītības inspekcija tika pārveidota

34par Izglītības kvalitātes valsts dienestu (turpmāk - Dienests).

35Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 23. aprīļa noteikumu Nr.

36225 "Izglītības kvalitātes valsts dienesta nolikums"

37Dienests citstarp veic šādas funkcijas: iegūst, apkopo un analizē

38izglītības politikas veidošanai un īstenošanai nepieciešamo

39informāciju, nodrošina vispārējās un profesionālās izglītības,

40izņemot augstāko profesionālo izglītību, kvalitātes novērtēšanu,

41kā arī kontrolē izglītības procesu un sniedz ieteikumus

42konstatēto trūkumu novēršanai. Tādējādi valstī ir izveidots

43izglītības kvalitātes uzraudzības un kontroles mehānisms, kas

44aptver gan valsts un pašvaldību, gan arī privātās vispārējās

45izglītības iestādes.

46Izglītības ministrija savā rakstveida viedoklī un Izglītības

47ministrijas pārstāvji tiesas sēdēs lietā Nr. 2018‑12‑01 norādīja,

48ka nolūkā pilnveidot mazākumtautību izglītības iestāžu pedagogu

49latviešu valodas prasmi un spēju īstenot mācību procesu latviešu

50valodā vai bilingvāli gan pedagogiem, gan izglītojamiem tika

51nodrošināti atbilstoši metodiskie un mācību materiāli (sk.

52lietas materiālu 2. sēj. 10. lp.). Arī no Izglītības un

53zinātnes ministrijas papildus rakstveidā sniegtās informācijas

54izriet, ka sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru ir sagatavoti

55metodiskie līdzekļi valsts valodas apgūšanas un lietojuma

56veicināšanai mācību procesā. Turklāt gan valsts un pašvaldību

57izglītības iestāžu, gan privāto izglītības iestāžu pedagogiem

58tika nodrošināta iespēja piedalīties Latviešu valodas aģentūras

59piedāvātajos valsts valodas prasmes uzlabošanai un

60profesionālajai pilnveidei paredzētajos specializētajos latviešu

61valodas kursos. Privāto izglītības iestāžu pedagogi ir

62izmantojuši šo iespēju (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-36.

63lp.).

64Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata

65secināt, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās

66tiesību normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr

67Satversmes tiesa uzsver, ka valstij ir pienākums pastāvīgi

68kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī

69izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai

70konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas (sal. sk.

71Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

722004‑18‑0106 20.2.3. punktu).

7322.2. Mazākumtautības jeb nacionālās minoritātes

74jēdziens atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par

75nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantam apzīmē Latvijas

76pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no

77latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un

78uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai,

79vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.

80Mazākumtautībām ir cieša saikne ar Latviju, tās bagātina Latvijas

81sabiedrību un veido neatņemamu tās daļu (sal. sk. Satversmes

82tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2.

83punktu). Valstij atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam

84teikumam un 114. pantam jānodrošina pie mazākumtautībām

85piederošām personām pienācīga iespēja saglabāt savu identitāti

86vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

87Valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana

88nav savstarpēji pretstatāmi mērķi, un mazākumtautību tiesību

89īstenošana nedrīkst traucēt efektīvai un pilnvērtīgai valsts

90valodas apgūšanai. Ja persona vispārējās izglītības procesā

91neapgūst valsts valodu pietiekamā līmenī, lai varētu to brīvi

92lietot, šai personai sniegto izglītību nevar uzskatīt par

93kvalitatīvu. Tādēļ, vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs

94līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un

95mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās izglītības procesā

96privātās vispārējās izglītības iestādēs, ir jāņem vērā - no

97vienas puses - mazākumtautību valodu nozīme un pie

98mazākumtautībām piederošajām personām no Satversmes 112. panta

99pirmā teikuma un 114. panta izrietošo tiesību apjoms un - no

100otras puses - Latvijas īpašie vēsturiskie apstākļi, kas

101izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas

102rezultātā, kā arī pašreizējā situācija valsts valodas lietojuma

103kontekstā.

104Valoda ir būtisks jebkuras personas un it īpaši pie

105mazākumtautības piederošas personas identitātes elements (sk.:

106Pierce J. J. Minority Rights. Between Diversity and Community.

107Cambridge: Polity Press, 2005, pp. 129-130). Tādēļ

108mazākumtautības valodas apgūšanai un lietojumam izglītības

109procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet

110arī pie mazākumtautības piederošas personas identitātes

111attīstība. Tas nozīmē, ka par atbilstošu Satversmes 114. pantam

112nevarētu uzskatīt tādu tiesisko regulējumu, kas mazākumtautības

113valodas lietošanu no izglītības procesa izslēgtu pavisam vai

114reducētu tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek

115izmantota, tikai apgūstot pašu šo valodu kā konkrētu mācību

116priekšmetu (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas

117"Demokrātija caur tiesībām" 2017. gada 9.

118decembra viedokļa Nr. 902/2017 99. punktu).

119Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas

120neaizliedz iegūt izglītību mazākumtautības valodā, un valsts

121noteiktie vispārējās izglītības standarti ietver garantijas pie

122mazākumtautībām piederošo personu dzimtās valodas un identitātes

123saglabāšanai. Proti, šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau secināts,

124ka pēc apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu

125stāšanās spēkā privātās izglītības iestādes joprojām ir tiesīgas

126pamatizglītības pakāpē īstenot mazākumtautību izglītības

127programmas, būtisku pamatizglītības mācību satura daļu pasniedzot

128mazākumtautības valodā un tādējādi sniedzot pie mazākumtautībām

129piederošajām personām pienācīgas iespējas izmantot

130mazākumtautības valodu mācību procesā.

131Savukārt vidējās izglītības programmā privātās izglītības

132iestādes ir tiesīgas iekļaut specializētu kursu

133"Mazākumtautības valoda un literatūra", kā arī

134ievērojamu mācību slodzes daļu veltīt vidējās izglītības

135standartā neminētiem mācību priekšmetiem, kas vērsti uz

136mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstību un pie

137mazākumtautībām piederošo personu integrāciju sabiedrībā.

138Normatīvajos aktos nav iekļauti speciāli noteikumi par to, kādā

139valodā šis specializētais kurss un standartā neminētie, ar

140mazākumtautības identitāti saistītie mācību priekšmeti būtu

141pasniedzami. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

142izriet, ka šo specializēto kursu un standartā neminētos

143specializētos priekšmetus paredzēts pasniegt tieši

144mazākumtautības valodā (sk. 12. Saeimas 2018. gada 22.

145februāra sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv).

146Pēc Satversmes tiesas ieskata, ņemot vērā privātajām

147izglītības iestādēm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz

148vispārējās izglītības nodrošināšanu vidējās izglītības pakāpē, kā

149arī mazākumtautību valodu nozīmi mazākumtautību identitātes

150saglabāšanā, nebūtu pieļaujama tāda apstrīdētās normas un pārējā

151izglītības reformas ietvaros pieņemtā tiesiskā regulējuma

152interpretācija, ka pie mazākumtautībām piederošām personām ar

153mazākumtautības kultūru un identitāti saistītais mācību saturs

154būtu jāapgūst, kā mācību valodu izmantojot valsts valodu.

155Attiecīgi secināms, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski

156saistītais tiesiskais regulējums interpretējams tādējādi, ka gan

157specializētais kurss "Mazākumtautības valoda un

158literatūra", gan citi vidējās izglītības standartā neminēti,

159ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistīti specializētie

160kursi ir apgūstami, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību

161valodu. Šāds mazākumtautību valodu lietojums vispārējās

162izglītības procesā nodrošina pie mazākumtautībām piederošajām

163personām mazākumtautības valodas pienācīgai apguvei un

164identitātes saglabāšanai nepieciešamo tiesību minimumu. Tātad

165apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajā regulējumā

166ietvertie nosacījumi par mācību valodu lietojumu vispārējās

167izglītības procesā vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības

168iestādēs nodrošina pie mazākumtautībām piederošo personu

169tiesības, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma

170kopsakarā ar Satversmes 114. pantu.

171Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva

172valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika

173migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr Latvijā vienīgā

174viņu saziņas valoda bija krievu valoda. Tika īstenota vispārēja

175rusifikācija, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot

176krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs.

177Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu

178mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā

179arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu

180valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības

181sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī

182izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un

183tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī pēc

184neatkarības atgūšanas krievu valoda joprojām tiek plaši lietota

185sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot

186latviešu valodu, un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu

187valsts valodā. Arī skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu

188valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā,

189tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts

190valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma

191lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu).

192Šā sprieduma 15.2. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka

193privātās izglītības iestādes, kas izvēlas nodrošināt

194izglītojamiem vispārējo izglītību, iekļaujas valsts vispārējās

195izglītības sistēmā. Tāpēc uz šādām privātajām izglītības iestādēm

196vienmēr bijuši attiecināmi valsts noteiktie vispārējās izglītības

197standarti. Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros

198pieņemtais tiesiskais regulējums, kas ietver apstrīdēto normu un

199ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, ir daļa no plašākas

200izglītības sistēmas reformas, kas Latvijā īstenota vairāk nekā 20

201gadu garumā ar mērķi pakāpeniski stiprināt ikvienam izglītojamam

202pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu

203valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot vērā izglītojamo,

204viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas (sk. Satversmes

205tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.2.

206punktu).

207Pieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka sociolingvistiskā

208skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos joprojām neatbilst

209valsts valodas statusam. Galvenais šādas situācijas iemesls esot

210krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība, kas kavējot

211latviešu valodas iemaņu pilnveidošanu šo personu vidū (sk.

212lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.). Savukārt no Izglītības

213un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas, kas vērtēta

214apstrīdētās normas pieņemšanas procesā, izriet, ka 22 procenti

215jeb vairāk nekā piektdaļa no mazākumtautību izglītojamiem savu

216valsts valodas prasmi novērtējuši kā zemu (sk. lietas

217materiālu 3. sēj. 1.-6. lp.). Būtiskas problēmas ar valsts

218valodas prasmi konstatētas arī pētījumā par izglītības kvalitāti

219mazākumtautību vispārējās izglītības iestādēs (sk.: Spriņģe

220I., Nevienlīdzīgā izglītība. Ceturtā versija. Nesaprot latviski.

221Pieejams: www.rebaltica.lv).

222Atkārtoti jāuzsver šā sprieduma 18. punktā norādītie

223Satversmes tiesas secinājumi, ka pienācīga spēja lietot valsts

224valodu ļauj pie mazākumtautībām piederošām personām veiksmīgi

225turpināt izglītību, brīvi konkurēt valsts darba tirgū, kā arī

226pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības demokrātiskajā diskursā un

227vienlaikus aizsargā citu sabiedrības locekļu tiesības lietot

228valsts valodu jebkurā dzīves jomā. Visu pie mazākumtautībām

229piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu

230valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas

231kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām

232piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo,

233pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi

234komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti.

235Ņemot vērā minētos apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka

236likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās

237izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir

238nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu

239un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas

240identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.

241Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

242Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

2neatbilst Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

3diskriminācijas aizlieguma principam.

4Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi

5likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

6jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir ietverti divi

7savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips -

8panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips -

9otrajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

10nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

11atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

12apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

13kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

14saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

15sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

16Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas

17aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās

18situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

19Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

20attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, kas

21atspoguļo izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā

22principiāli nebūtu pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats

23(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

24Nr. 2018‑12‑01 21. punktu).

25Satversmes 91. panta otrajā teikumā ir ietverts vispārējs

26diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti aizliegtie

27kritēriji. Šie kritēriji pantā ir "jāielasa",

28izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī

29pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu

30principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to

31uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm

32pasaulē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

33tiesībām 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma

34priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību bez

35jebkādas diskriminācijas. Likumam jāaizliedz diskriminācija

36jebkurā tās izpausmē un jānodrošina visām personām vienāda un

37efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju - neatkarīgi no

38rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai

39citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā

40stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. Tādējādi saskaņā ar

41Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām valoda un

42tautība ir tādi kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir

43aizliegta. Līdz ar to minētie kritēriji ir ietverti arī

44Satversmes 91. panta otrā teikuma saturā (sk. Satversmes

45tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.

46punktu).

47Tomēr atšķirīga attieksme, kas balstīta uz kādu no šiem

48kritērijiem, atzīstama par diskrimināciju tikai tad, ja tā nav

49attaisnota. Uz konkrētu kritēriju attiecināma attaisnojuma

50pieļaujamība ir atkarīga no šā kritērija būtības un situācijas,

51kurā tas tiek izmantots (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

52Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

53komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

54Vēstnesis, 2011, 105. lpp.).

55Lai izvērtētu, vai konkrētajā gadījumā pastāv diskriminācija,

56visupirms jānoskaidro, kuras personu grupas atrodas pēc

57noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

5823.1. Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēju

59argumenti par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību

60Satversmes 91. panta otrajam teikumam pēc būtības neatšķiras no

61argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau analizēja lietā Nr.

622018‑12‑01. Proti, Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā

63norma neatbilst diskriminācijas aizlieguma principam vairākos

64aspektos.

65Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka

66vienādu attieksmi pret divām personu grupām, kas atrodas

67savstarpēji atšķirīgos apstākļos, - pie pamatnācijas un pie

68mazākumtautībām piederošām personām. Taču Satversmes 91. pants

69konkrētajā gadījumā prasot nodrošināt atšķirīgu attieksmi pret

70šīm personu grupām.

71Attiecībā uz minētajām personu grupām Satversmes tiesa

72secināja, ka personām, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, no

73Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet tiesības prasīt

74atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu attiecībā uz izglītības

75ieguves valodu valsts izglītības sistēmā ietilpstošajās valsts un

76pašvaldību izglītības iestādēs. Proti, Latvijā tie izglītojamie,

77kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda,

78neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā

79valoda ir valsts valoda. Šis Satversmes tiesas secinājums ir

80pamatots ar valsts valodas konstitucionālo statusu un nozīmi

81demokrātiskas valsts funkcionēšanā, kā arī to, ka ne Satversme,

82ne Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas neuzliek

83valstij pienākumu nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves

84procesā var sev vēlamā proporcijā lietot citu valodu, kas nav

85valsts valoda (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

86sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.1. punktu).

87Izskatāmās lietas apstākļi ir citādi, jo apstrīdētā norma ir

88piemērojama nevis valsts un pašvaldību, bet privātajām izglītības

89iestādēm. Tomēr Satversmes tiesa šā sprieduma 15.1.-15.3. punktā

90jau secināja, ka valstij no Satversmes 112. panta pirmā teikuma

91izriet pienākums arī uz privātajām izglītības iestādēm attiecināt

92vispārējās izglītības standartus, lai arī privātajās izglītības

93iestādēs iegūto izglītību valsts varētu oficiāli atzīt,

94izsniedzot izglītību apliecinošu dokumentu. Savukārt viens no

95vispārējās izglītības standarta mazākumtautību programmas

96elementiem Latvijā ir mācību valodas lietojums. Ņemot vērā valsts

97valodas konstitucionālo rangu un nozīmi sabiedrības ikdienas

98dzīvē, pie mazākumtautībām piederošām personām nav tiesību

99prasīt, lai izglītības process, kura noslēgumā izglītojamais

100iegūst valsts izdotu izglītības apliecinājumu, pilnībā vai

101noteiktā daļā tiktu nodrošināts mazākumtautības valodā. Tādēļ no

102Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet pie mazākumtautībām

103piederošu personu tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes

104nodrošināšanu pret tām attiecībā uz izglītības ieguves valodu

105privātajās izglītības iestādēs, kas īsteno formālās izglītības

106programmas un izglītības procesa noslēgumā izsniedz valsts atzītu

107izglītību apliecinošu dokumentu.

108Līdz ar to izglītojamie, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda,

109neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā

110valoda ir valsts valoda.

11123.2. Pieteikumu iesniedzēju ieskatā, apstrīdētā norma

112paredzot diskriminējošu attieksmi arī pret izglītojamiem, kuri

113pieder pie mazākumtautībām un kuru dzimtā valoda nav viena no ES

114oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām

115piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no ES

116oficiālajām valodām. Turklāt apstrīdētā norma paredzot

117diskriminējošu attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām

118piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību mazākumtautību

119izglītības programmas ietvaros, salīdzinājumā ar tiem pie

120mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību

121izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

122programmas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem divpusējiem

123vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.

124Attiecībā uz iespēju īstenot vispārējās izglītības programmu

125ES oficiālajās valodās Satversmes tiesa jau norādīja, ka ES

126valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas izriet no

127Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas

128ticības principa. Satversmes tiesa uzsvēra, ka atšķirībā no

129mazākumtautību izglītības programmām iespēja izņēmuma kārtā iegūt

130izglītību kādā no ES oficiālajām valodām Izglītības likuma 9.

131panta otrās daļas 2.1 punktā ir paredzēta nevis ar

132mērķi attīstīt attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan

133tādēļ, lai veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Tādējādi

134Satversmes tiesa secināja, ka izglītojamie, kas iegūst vispārējo

135izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp

136padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām, nav salīdzināmi

137ar izglītojamiem, kas izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību

138valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas

139mazākumtautību izglītības programmas (sk. Satversmes tiesas

1402019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.2.

141punktu).

142Savukārt, izvērtējusi Latvijas noslēgtos starptautiskos

143līgumus, kas skar izglītības jomu un attiecas uz lietā Nr.

1442018‑12‑01 izskatāmo jautājumu, Satversmes tiesa secināja, ka

145neviens no šiem starptautiskajiem līgumiem neparedz pie Latvijā

146pastāvošajām mazākumtautībām piederošām personām tiesības uz

147īpašu, no Izglītības likumā noteiktās proporcijas atšķirīgu

148mazākumtautības valodas lietojuma proporciju izglītības procesā.

149Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka arī šīs grupas neatrodas

150pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes

151tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.3.

152punktu).

153Minētie secinājumi, ko Satversmes tiesa izdarījusi lietā Nr.

1542018‑12‑01, ir balstīti tieši uz konkrēto personu grupu

155savstarpēju salīdzinājumu un nav atkarīgi no tā, vai izglītība

156iegūstama valsts un pašvaldību vai privātajās izglītības

157iestādēs. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā

158apstrīdētā norma esot attiecināma uz privātajām izglītības

159iestādēm. Tomēr no iepriekš minētā neizriet tādi apstākļi, kas

160liktu nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem par to, vai pašas

161norādītās personu grupas atrodas pēc noteiktas pazīmes

162salīdzināmos apstākļos. Iepriekš minētās Satversmes tiesas

163atziņas par salīdzināmajām personu grupām ir vienlīdz

164attiecināmas arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi nav konstatējams

165Satversmes 91. panta otrajā teikumā noteiktā diskriminācijas

166aizlieguma pārkāpums Pieteikumu iesniedzēju norādītajos

167aspektos.

168Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

169Satversmes 91. panta otrajam teikumam.

1Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana

2Džibuti uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās

3paļāvības principam.

4Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

5ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

6atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi

7tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties

8likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā

9tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā

10darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

118. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

12Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

13principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

14nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir šāda ideja:

15indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un

16konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

17uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem

18tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar

19uzticēšanos valsts varai, bet arī ar pašu tiesību normu adresātu

20rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības

21princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona

22var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

23esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli

24īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka

25indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un

26tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz

27noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka

28šādā gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas

29periodu vai pienācīgu kompensāciju (sk. Satversmes tiesas

302017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

31punktu).

3224.1. Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana

33Džibuti uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā

34paļāvība uz to, ka viņu izglītības process privātajā izglītības

35iestādē tiks īstenots atbilstoši tai izglītības programmai, kas

36attiecīgajā izglītības iestādē bija licencēta un akreditēta

37brīdī, kad tika noslēgti līgumi par viņu izglītošanu. Savā

38rakstveida viedoklī viņi papildus norāda, ka viņiem bijusi

39tiesiskā paļāvība uz iespēju visu pamatizglītības procesu pabeigt

40atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms

41konkrētās izglītības sistēmas reformas, taču apstrīdētās normas

42dēļ izglītības iestādes esot spiestas grozīt savas vispārējās

43izglītības programmas, lai nodrošinātu to atbilstību izglītības

44sistēmas reformas ietvaros pieņemtajam tiesiskajam

45regulējumam.

46Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

47normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai

48ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā (sk.

49Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

502006‑04‑01 15.3. punktu). Izvērtējot kādas tiesību normas

51atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

52atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst

53Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu

54izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

55normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

56tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli

57(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

58Nr. 2010‑60‑01 11. punktu).

59Atbilstoši Izglītības likuma 1. panta 11. punktam izglītības

60programmas licencēšana nozīmē to, ka izglītības iestādei vai

61citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības

62īstenot noteiktu izglītības programmu. Atbilstoši Izglītības

63likuma 38. panta otrās daļas 1. punktam un 40. panta otrajai

64daļai vispārējās izglītības programmas un īpašo veidu programmas,

65tai skaitā mazākumtautību izglītības programmas, licencējamas

66Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt Izglītības likuma

6725. panta otrā daļa paredz, ka izglītības iestāde ir tiesīga

68īstenot šajā likumā noteiktu licencējamu izglītības programmu,

69izņemot interešu izglītības programmu, tikai pēc attiecīgās

70izglītības programmas licencēšanas.

71Savukārt izglītības programmas akreditācija saskaņā ar

72Izglītības likuma 1. panta 10. punktu ir process, kurā tiek

73vērtēta attiecīgās izglītības programmas īstenošanas kvalitāte un

74kura noslēgumā pozitīva novērtējuma gadījumā izglītības iestādei

75vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas

76tiesības izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par

77konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi.

78Atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra noteikumu

79Nr. 831 "Izglītības iestāžu, eksaminācijas centru, citu

80Izglītības likumā noteiktu institūciju, vispārējās un

81profesionālās izglītības programmu akreditācijas un izglītības

82iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas

83kārtība" normām konkrētu izglītības programmu atkarībā no

84tās novērtējuma var akreditēt uz laiku līdz sešiem gadiem.

85Izglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu

86konkrētai izglītības iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz

87kuru ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad,

88izglītojamiem uzsākot mācības konkrētās izglītības programmas

89ietvaros, viņiem var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz

90iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši

91tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija

92spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt

93mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās

94akreditācijas termiņa beigām.

95Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs

96ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības

97programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz

98izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām -

99ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Līdz ar to

100apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir

101vērtējama kopsakarā ar pie mazākumtautībām piederošo personu

102tiesībām, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un

103114. panta. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās

104paļāvības principam, Satversmes tiesai visupirms ir jānoskaidro,

105vai izmaiņas, kas ieviestas ar apstrīdēto normu, ir uzskatāmas

106par būtiskām un, ja izmaiņas ir būtiskas, vai likumdevējs ir

107noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

10824.2. Satversmes tiesa šā sprieduma 22.2. punktā jau ir

109konstatējusi, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās

110normas, kas ieviestas konkrētās izglītības sistēmas reformas

111ietvaros, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas

112pakāpeniski īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā, pakāpeniski

113stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības

114sistēmu un valsts valodas lietojumu, ņemot vērā izglītojamo, viņu

115vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas.

116Tiesībsargs pauž bažas par to, ka skaidra iecere attiecībā uz

117valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pausta tikai

118attiecībā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm Izglītības

119likuma pārejas noteikumu 9. punktā (sk. lietas materiālu 1.

120sēj. 136. lp.). Šajā aspektā jāņem vērā tas, ka privātās

121izglītības iestādes, kas izvēlējušās nodrošināt vispārējo

122izglītību, vienmēr ir bijušas iekļautas valsts vispārējās

123izglītības sistēmā. Proti, arī privātajām izglītības iestādēm, ja

124tās vēlējās izglītojamiem pēc vispārējās izglītības

125mazākumtautību programmas apguves izsniegt vispārējo izglītību

126apliecinošu dokumentu, bija jāievēro attiecīgajā laika posmā

127spēkā bijušais tiesiskais regulējums, kas citstarp noteica valsts

128valodas un mazākumtautību valodu lietojuma proporcijas.

129Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta

130pirmajā teikumā tieši norādītas tikai valsts un pašvaldību

131izglītības iestādes. Taču šā punkta otrais teikums paredz

132grozījumu izdarīšanu vidējās izglītības standartos. Savukārt šie

133standarti bija jāievēro arī privātajām izglītības iestādēm, kas

134izvēlējās nodrošināt vispārējo izglītību un vēlējās saviem

135absolventiem izsniegt oficiālu izglītību apliecinošu

136dokumentu.

137Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka Izglītības likuma pārejas

138noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā ietvertā

139norāde uz valsts un pašvaldību skolām radītu privātajām

140izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas,

141tiesības īstenot izglītības programmas ar tādu mācību valodu

142lietojumu, kas neatbilst valsts noteiktajam vidējās izglītības

143standartam.

14424.3. Līdz 2019. gada 31. augustam Izglītības likuma

14541. panta pirmā daļa noteica, ka mazākumtautību izglītības

146programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts

147pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai attiecīgajā valsts

148izglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem.

149Savukārt Noteikumu Nr. 468 25. pielikumā bija vairāki

150mazākumtautību izglītības programmu modeļi, kuros ietverts mācību

151priekšmetu, mācību stundu un izmantojamo mācību valodu plāns.

152Katrs modelis paredzēja atšķirīgu mācību valodu lietojuma

153proporciju un plašāku vai šaurāku izglītības iestādes rīcības

154brīvību, konkrētu modeļu ietvaros arī ļaujot izglītības iestādei

155izvēlēties, vai konkrēti priekšmeti pasniedzami tikai valsts

156valodā vai bilingvāli. Konkrētu mazākumtautības izglītības

157programmas modeli izglītības iestāde varēja izvēlēties atkarībā

158no izglītojamo valsts valodas priekšzināšanām un valsts valodas

159lietošanas pieredzes. Atbilstoši Noteikumu Nr. 468 normām

160izglītības iestāde, īstenojot mazākumtautību izglītības

161programmu, bija tiesīga noteikt, ka vairāk nekā puse no mācību

162priekšmetiem tiek pasniegta mazākumtautības valodā vai

163bilingvāli.

164Savukārt vidējās izglītības pakāpē saskaņā ar Noteikumu Nr.

165281 7. un 8. punktu mazākumtautību izglītības programmas ietvaros

166mācību satura apguve mazākumtautības valodā bija nodrošināma ne

167vairāk kā divās piektdaļās no kopējās mācību slodzes gadā,

168turklāt izglītojamiem katrā mācību gadā apgūstot valsts valodā ne

169mazāk par pieciem mācību priekšmetiem, neskaitot latviešu valodu

170un literatūru. Tātad vidējās izglītības pakāpē mazākumtautību

171izglītības programmas ietvaros bija pieļaujama mācību priekšmetu

172apguve mazākumtautības valodā līdz pat 40 procentu apmēram no

173kopējās mācību slodzes gadā.

174Šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau aprakstītas mācību valodu

175lietojuma proporciju izmaiņas, kas konkrētās izglītības sistēmas

176reformas ietvaros ieviestas pamatizglītības un vidējās izglītības

177pakāpē. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā un ar to

178sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas

179attiecībā uz mācību valodu lietojumu mazākumtautību izglītības

180programmās ir būtiskas. Taču, vērtējot to, vai konkrētajā

181gadījumā ir ievērots tiesiskās paļāvības princips, atkārtoti

182jāuzsver, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pamatizglītības

183pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot

184mazākumtautību izglītības programmu atbilstoši normatīvajos aktos

185noteiktajām mācību valodu lietojuma proporcijām un patstāvīgi

186noteikt, kuri mācību priekšmeti pasniedzami latviešu valodā,

187mazākumtautības valodā vai bilingvāli, savukārt vidējās

188izglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas

189vispārējās vidējās izglītības programmās iekļaut specializētu

190kursu "Mazākumtautības valoda un literatūra" un

191papildus arī standartā neminētus, ar mazākumtautības dzimto

192valodu un mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas

193sabiedrībā saistītus mācību priekšmetus. Šā sprieduma 22.2.

194punktā jau secināts, ka arī vidējās izglītības pakāpē mācību

195priekšmeti, kas saistīti ar mazākumtautības valodu un identitāti,

196ir pasniedzami, kā mācību valodu izmantojot mazākumtautības

197valodu.

198Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

199likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas regulējumu šo

200izmaiņu ieviešanai citstarp arī attiecībā uz privātajām

201izglītības iestādēm.

20224.4. Grozījumi Izglītības likumā un Grozījumi

203Vispārējās izglītības likumā tika pieņemti 2018. gada 22. martā,

204izsludināti 2018. gada 2. aprīlī un stājās spēkā 2018. gada 16.

205aprīlī. Gan Grozījumi Izglītības likumā, gan Grozījumi Vispārējās

206izglītības likumā paredz papildināt attiecīgos likumus ar pārejas

207noteikumiem, kuros noteikts apstrīdētās normas un ar to saistīto

208normu spēkā stāšanās termiņš. Arī šā sprieduma 14.2. un 14.3.

209punktā minētais Ministru kabineta noteikumu regulējums par mācību

210valodu vispārējās izglītības procesā, kas pieņemts konkrētās

211izglītības sistēmas reformas ietvaros, stājas spēkā tādos pašos

212termiņos kā apstrīdētā norma un ar to saistītās likumu normas.

213Tādējādi apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību

214normas stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī - attiecībā uz

215pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē; 2020. gada 1.

216septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8.

217klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11.

218klasē; 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības

219programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu

220īstenošanu 12. klasē. Tātad viss konkrētās izglītības sistēmas

221reformas ietvaros pieņemtais regulējums attiecībā uz mācību

222valodu lietojumu stājas spēkā pakāpeniski un spēkā stāšanās

223termiņi ir savstarpēji saskaņoti.

224Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas ir

225stājušās spēkā attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu

2261.-7. klasē pēc aptuveni viena gada un pieciem mēnešiem, savukārt

227attiecībā uz 8., 10. un 11. klasi vēl stāsies spēkā pēc aptuveni

228diviem gadiem un pieciem mēnešiem, bet attiecībā uz 9. un 12.

229klasi - pēc aptuveni trim gadiem un pieciem mēnešiem no to

230izsludināšanas dienas.

231Iespēja pabeigt izglītības ieguves procesu pamatizglītības

232pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā

233pirms izglītības sistēmas reformas, būs tiem izglītojamiem, kuri

2342019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 8. vai 9. klasē, bet

235vidējās izglītības pakāpē - tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada

2361. septembrī uzsākuši mācības 11. vai 12. klasē. Attiecībā uz

237pārējiem izglītojamiem ir paredzēts, ka izglītības sistēmas

238reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums stāsies spēkā

239no 2019. gada 1. septembra, izņemot tos izglītojamos, kuri 2019.

240gada 1. septembrī uzsāk mācības 10. klasē un kuriem šis

241tiesiskais regulējums tiks piemērots tikai no 2020. gada 1.

242septembra, kad viņi uzsāks mācības 11. klasē.

24324.5. Tātad konkrētās izglītības sistēmas reformas

244ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums paredz būtiskas

245izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību valodu lietojuma proporciju

246vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

247Taču, lai gan mācību valodu lietojuma proporcijas izmaiņas ir

248uzskatāmas par būtiskām, jāņem vērā arī tas, ka jau pirms

249konkrētās izglītības sistēmas reformas privātajās izglītības

250iestādēs, kuras īstenoja mazākumtautību izglītības programmas,

251vairumā klašu ievērojama mācību priekšmetu daļa bija apgūstama

252valsts valodā.

253Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajā

254tiesiskajā regulējumā saglabāts mazākumtautības valodas kā mācību

255valodas lietojums vispārējās izglītības procesā. Pamatizglītības

256pakāpē mazākumtautības valodu joprojām ir iespējams izmantot kā

257mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām un privātā

258izglītības iestāde pati var noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek

259pasniegti pilnīgi vai daļēji mazākumtautības valodā. Savukārt

260vidējās izglītības pakāpē mazākumtautības valoda var tikt

261izmantota kā mācību valoda šīs pašas valodas kā mācību

262priekšmeta, kā arī citu ar mazākumtautības identitāti un kultūru

263saistītu mācību priekšmetu pasniegšanā.

264Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu un ar to sistēmiski

265saistītās tiesību normas, nodrošināja privātajām izglītības

266iestādēm un to izglītojamiem vismaz gadu un piecus mēnešus garu

267pārejas periodu no minētā tiesiskā regulējuma izsludināšanas

268dienas līdz tā spēkā stāšanās dienai. Šajā periodā tās varēja

269pielāgot mācību procesu, kā arī nodrošināt izglītojamiem iespēju

270uzlabot savu valsts valodas prasmi. Turklāt likumdevējs ir

271nodrošinājis iespēju tiem izglītojamiem, kuru mācību process

272attiecīgajā vispārējās izglītības pakāpē tuvojas noslēgumam,

273pabeigt to atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā

274pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas.

275Ņemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir noteicis

276saudzējošu pāreju uz apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski

277saistītajās tiesību normās ietverto tiesisko regulējumu.

278Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

279tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1.

280pantam.

281Nolēmumu

282daļa

283Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

284Satversmes tiesa

285nosprieda:

286atzīt Izglītības likuma 9. panta

2871.1 daļu par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 91.

288panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114.

289pantam.

290Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

291Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

292Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

293Ziemele