5. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

2- uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

3atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112.

4panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

5Lai gan Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01

6nevērtēja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

7atbilstību Satversmei, tajā ietvertos secinājumus un atziņas

8varot attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Spriedumā lietā Nr.

92018‑12‑01 Satversmes tiesa jau esot izvērtējusi Grozījumu

10Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas procesu un

11atzinusi to par atbilstošu labas likumdošanas principam. Minētajā

12spriedumā Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Grozījumu Izglītības

13likumā 3. panta otrajā daļā noteiktā valsts valodas un

14mazākumtautības valodas lietojuma proporcija nodrošina tādu

15izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas

16principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības saglabāt un

17attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti, tai skaitā arī

18vidējās izglītības pakāpē.

19Saeima norāda, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā

20daļa ietilpst plašākā regulējumā, ar kuru īstenota izglītības

21sistēmas reforma. Tādēļ tās analīzē esot būtiski ņemt vērā

22Latvijas vēsturiskos apstākļus, jau iepriekš veiktās mācību

23valodu lietojuma proporciju izmaiņas, ģeopolitiskās tendences un

24citus aktuālus apstākļus. Esot būtiski tas, ka bērni, kuri šobrīd

25apmeklē izglītības iestādes, ir dzimuši Latvijā pēc 2000. gada,

26proti, vismaz deviņus gadus pēc Latvijas neatkarības

27atjaunošanas, un uzsākuši mācības pēc 1999. gadā īstenotās

28pārejas uz bilingvālo izglītības iegūšanas modeli mazākumtautību

29izglītības programmās. Tādējādi šie izglītojamie vismaz no 7.

30klases esot ieguvuši izglītību saskaņā ar vienu no pieciem

31Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta noteikumos Nr. 468

32"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu,

33pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības

34programmu paraugiem" ietvertajiem mazākumtautību izglītības

35programmu paraugiem. Šajās programmās esot ņemta vērā bērna

36iepriekšējā sagatavotība, pieredze un valodas zināšanas, kā arī

37paredzēta iespēja pielāgot izglītības saturu tā, lai nodrošinātu

38padziļinātu etniskās kultūras apguvi. Arī Grozījumu Izglītības

39likumā 2. pants piešķirot izglītības iestādei brīvību papildus

40ietvert mācību programmā ar mazākumtautības dzimto valodu,

41identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību

42saturu.

43Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie

44mazākumtautībām piederošām personām dibināt un vadīt privātas

45izglītības iestādes, bet nosakot vispārēju pamatprincipu, ka

46Latvijā mācību valoda visās privātajās izglītības iestādēs ir

47valsts valoda. Interpretējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

48pirmo daļu, esot jāņem vērā Izglītības likuma 9. panta otrajā

49daļā paredzētie izņēmumi, konkrēti, tās 2. punkts, saskaņā ar

50kuru izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda, var iegūt

51izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

52programmas pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, ievērojot

53Izglītības likumā noteiktās valodu lietojuma proporcijas.

54Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kopt savu

55identitāti un kultūru iepriekš esot pilnībā nodrošinātas valsts

56un pašvaldību izglītības iestādēs. Satversmes tiesa spriedumā

57lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka šīs tiesības tiks nodrošinātas

58arī pēc tam, kad Grozījumi Izglītības likumā stāsies spēkā

59pilnībā. Par to, ka pie mazākumtautībām piederošo personu

60tiesības un intereses ir pienācīgi nodrošinātas valsts izglītības

61sistēmas ietvaros, liecinot arī salīdzinoši mazais privāto

62mazākumtautību izglītības iestāžu skaits.

63Saeima uzsver, ka arī līdz Grozījumu Izglītības likumā 1.

64panta pirmās daļas pieņemšanai mācību programmas privātajās

65izglītības iestādēs tika īstenotas bilingvāli, proti, arī šīs

66izglītības iestādes varēja īstenot tikai licencētas un

67akreditētas izglītības programmas, ievērojot Izglītības likuma

68pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā paredzēto valsts

69valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī

70turpmāk izglītība privātās izglītības iestādēs varēšot tikt

71nodrošināta mazākumtautību izglītības programmas ietvaros,

72ievērojot likumā noteikto valsts valodas un mazākumtautības

73valodas lietojuma proporciju. Arī privātās izglītības iestādes

74esot iekļāvušās kopējā ilgstoši realizētajā valodas politikā un

75reformu procesā attiecībā uz mazākumtautību izglītības

76programmām. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju

77viedoklis, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu

78ir būtiski mainīti valodas lietošanas noteikumi privātajās

79izglītības iestādēs un ka viņiem izveidojusies tiesiska paļāvība

80uz to, ka privātās izglītības iestādēs ir ievērojams atšķirīgs

81valsts valodas lietošanas regulējums. Izglītības reforma

82attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot

83pakāpeniski un saudzīgi īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā. Arī

84Grozījumi Izglītības likumā paredzot saudzējošu pāreju uz valsts

85valodas īpatsvara palielināšanu pamatizglītības procesā.

865.1. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu dzimto

87valodu un identitāti un kopt savu kultūru primāri izrietot no

88Satversmes 114. panta. Šāds secinājums esot norādīts arī

89Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Mazākumtautību

90tiesības esot specifiskas tiesības, kas saistītas ar konkrētas

91grupas tiesību jeb kolektīvo tiesību garantēšanu. Minoritāšu

92konvencijas normas neesot piemērojamas tieši, bet uztveramas kā

93nacionālajā tiesību sistēmā ieviešami principi. Privātās

94izglītības iestādes esot papildu instruments, ar ko tiekot

95īstenotas mazākumtautību tiesības uz savas identitātes

96saglabāšanu. Šā instrumenta nozīme esot vērtējama, ņemot vērā

97visu valstī pieejamo mazākumtautību tiesību nodrošināšanas

98instrumentu kopumu. Minoritāšu konvencija nosakot principus, kas

99valstīm jāievēro, taču atstājot tām plašu rīcības brīvību

100konkrētu pasākumu īstenošanā, ņemot vērā valsts vēsturiskos

101apstākļus, mazākumtautību valodu izplatību, valsts valodas

102zināšanu līmeni mazākumtautību vidū un valsts jau nodrošinātos

103pasākumus mazākumtautību vajadzību apmierināšanai. Valstij esot

104plaša rīcības brīvība noteikt tās situācijai atbilstošāko

105regulējumu saskaņā ar Minoritāšu konvencijas principiem. Tādējādi

106konkrētu mazākumtautības tiesību īstenošana esot atkarīga no

107katras valsts specifiskajiem apstākļiem. Šajā ziņā nozīme

108citstarp esot arī attiecīgās mazākumtautības valodas izplatības

109līmenim, valsts oficiālās valodas stāvoklim un konkurētspējai

110pasaules mērogā, kā arī ģeopolitiskajai situācijai un tās

111ietekmei uz izglītības mērķu sasniegšanu.

112Lai gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības

113izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes ir cieši saistītas

114ar mazākumtautības tiesībām saglabāt savu identitāti, tai skaitā

115valodu, pēc būtības šīs tiesības esot atšķirīgas. Minoritāšu

116konvencijas 13. pantā noteiktās tiesības izveidot un vadīt

117privātas izglītības iestādes esot vērtējamas kā instruments

118mazākumtautību kulturālās identitātes saglabāšanai, īpaši tad, ja

119valsts nenodrošina pietiekamas iespējas šo mērķi sasniegt valsts

120vai pašvaldību izglītības iestādēs. Tātad pie mazākumtautībām

121piederošo personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes

122esot noteiktas nevis ar mērķi nodrošināt tām izvēles iespējas,

123bet gan tādēļ, lai tiktu nodrošināta mazākumtautības valodas,

124kultūras un identitātes saglabāšana situācijā, kad citas valodas

125vai kultūras dominances dēļ tā varētu būt apdraudēta. Savukārt

126atbilstoši Minoritāšu konvencijas 14. pantam valsts valodas un

127mazākumtautības valodas lietošanas regulējumam esot jānodrošina

128pie mazākumtautībām piederošajām personām iespēja apgūt savu

129dzimto valodu, vai nu to mācoties kā mācību priekšmetu, vai

130izmantojot kā mācību valodu.

131Minoritāšu konvencijas 13. pantā paredzētās tiesības esot

132īstenojamas valstī pastāvošās izglītības sistēmas ietvaros.

133Valstij neesot pienākuma nodrošināt personām iespēju iegūt

134izglītību tikai mazākumtautības valodā un šim nolūkam pielāgot

135vispārējos izglītības uzraudzības mehānismus. Tomēr valstij esot

136jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs īstenotās

137mācību programmas atbilst valsts noteiktiem kvalitātes

138standartiem un sasniedz visus izglītības mērķus, tostarp garantē

139izglītojamiem spēju efektīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un

140turpināt izglītību.

141Mazākumtautību izglītība iepriekš esot un arī turpmāk tikšot

142nodrošināta valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Arī vairums

143privāto izglītības iestāžu līdz šim esot īstenojušas

144mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši Izglītības likumā

145paredzētajai valodu lietojuma proporcijai. Savukārt statistikas

146dati par skolēnu izvēli attiecībā uz valodu, kādā tie kārto

147valsts pārbaudes darbus, apstiprinot arvien pieaugošu tendenci

148par mācību valodu izvēlēties valsts valodu. Tātad Grozījumu

149Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neparedzot būtiskas

150izmaiņas privāto izglītības iestāžu piedāvāto mācību programmu

151īstenošanā. Valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma

152proporciju izmaiņas esot paredzētas citās tiesību normās.

153Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

154neliedzot realizēt mazākumtautību izglītības programmas un to

155ietvaros nodrošināt mazākumtautības valodas, kultūras un

156identitātes saglabāšanu un attīstīšanu.

157Pirms stājās spēkā Grozījumi Izglītības likumā, Izglītības

158likuma 9. panta otrās daļas 1. punktā bijis noteikts, ka privātās

159izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā, kas nav

160valsts valoda. Tomēr šī norma nekad neesot interpretēta un

161piemērota tādējādi, ka tā ļautu pilnībā īstenot izglītības

162programmas tādā valodā, kas nav valsts valoda. Latvijā privātās

163izglītības iestādes, tai skaitā privātās izglītības iestādes, kas

164īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot iekļautas

165valsts kopējā izglītības sistēmā, tādēļ uz tām esot attiecināmi

166tādi paši mācību satura un valodu apguves standarti kā uz valsts

167un pašvaldību izglītības iestādēm. Arī turpmāk privātās

168izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību izglītības

169programmas, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par

170mācību saturu un valodu lietojumu. Šīs prasības neliedzot nedz

171apgūt mazākumtautības valodu un kultūru, nedz izmantot

172mazākumtautības valodu kā mācību valodu atbilstoši attiecīgajai

173proporcijai. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

174neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām iespēju iegūt

175izglītību mazākumtautības valodā atbilstoši Izglītības likumā

176noteiktajai valodu lietojuma proporcijai.

177Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka ar

178Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu tikšot īstenota

179pie mazākumtautībām piederošo bērnu piespiedu asimilācija.

180Mazākumtautību bērni Latvijā pārsvarā zinot un brīvi lietojot

181savu dzimto valodu. Bērna attīstības būtiskākajos posmos tiekot

182nodrošināta dzimtās valodas apguve un lietošana, proti, bērna

183dzimtā valoda tiekot izmantota, nodrošinot tam pirmsskolas

184izglītību, un arī kā galvenā mācību valoda pamatizglītības

185sākumposmā. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka krievu valoda Latvijā

186nav uzskatāma par apdraudētu. Tā tiekot plaši lietota ikdienā un

187esot pašpietiekama, un šis apstāklis esot uzskatāms par valsts

188valodas lietojumu bremzējošu apstākli.

1895.2. Tiesības uz izglītību esot neatsverams instruments

190citu cilvēktiesību īstenošanai. Atbilstoši Satversmes 112. pantam

191un starptautisko tiesību normām valstij esot pienākums nodrošināt

192bērniem pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Izglītošanas procesam

193vajagot būt vērstam uz izglītojamo un viņa tiesību un interešu

194nodrošināšanu. Taču izglītošanas procesa mērķis esot ne tikai

195nodrošināt izglītojamam akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī

196ieaudzināt viņā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti,

197valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns

198dzīvo, un viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī

199pret citām kultūrām. Tādējādi izglītošanas process esot vērsts

200arī uz paša bērna identitātes un personības attīstību.

201Izglītošanas procesa mērķis esot arī bērna sagatavošana apzinīgai

202dzīvei sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt

203patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama

204bez pietiekamas valsts valodas prasmes. Valsts valoda esot

205sabiedrības kopējās saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda.

206Tādēļ izglītošanas procesam esot jānodrošina tas, ka bērns pēc

207obligātās pamatizglītības un, vēl jo vairāk, pēc vidējās

208izglītības saņemšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, lai

209varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un

210demokrātiskajos procesos. Valstij esot pienākums nodrošināt, ka

211šie mērķi tiek sasniegti arī privātajās izglītības iestādēs.

212Saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij esot jānodrošina

213ikvienam izglītojamam gan pamatizglītības, gan vidējās izglītības

214pieejamība. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noteiktos

215gadījumos valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības

216procesā, ņemot vērā lingvistiskus faktorus, varētu būt uzskatāma

217par izglītības pieejamības ierobežojumu. Mazākumtautības valoda

218esot izmantojama izglītības procesā, lai nodrošinātu pie

219mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem viņu dzimtās valodas un

220etniskās kultūras apguvi un izglītības procesa sākumposmā

221nodrošinātu apstākļus pakāpeniskai valsts valodas lietojuma

222paplašināšanai turpmākajā izglītības procesā tādā veidā, lai pēc

223iespējas mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz izglītības kvalitāti.

224Taču Satversmes 112. pants nedz atsevišķi, nedz kopsakarā ar

225Satversmes 114. pantu neuzliekot valstij pienākumu nodrošināt

226mazākumtautību bērniem iespēju iegūt izglītību tikai

227mazākumtautības valodā. Turklāt pasākumi, kas vērsti uz valsts

228valodas apguvi pietiekamā līmenī, lai piedalītos valsts

229demokrātiskajos procesos un turpinātu izglītību, nedrīkstot

230ierobežot izglītojamo tiesības.

231Grozījumos Izglītības likumā paredzētās valodu lietojuma

232proporciju izmaiņas pamatizglītības pakāpē tiekot piemērotas no

2332019. gada 1. septembra, bet vidējās izglītības pakāpē - no

2342020./2021. mācību gada sākuma. Tādēļ šobrīd neesot iespējams

235konstatēt, vai šīs izmaiņas ietekmēs pie mazākumtautībām

236piederošo bērnu spēju iegūt kvalitatīvu vidējo izglītību. Tomēr

237šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka arī šobrīd nav izzudusi

238vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas.

239Valstij esot jārada tāda izglītības sistēma, kas efektīvu

240latviešu valodas, proti, valsts valodas apmācību nodrošinātu

241katrai jaunai paaudzei, tostarp arī personām, kurām tā nav dzimtā

242valoda. Šis pienākums aptverot arī privātās izglītības

243iestādes.

244Latvijas pienākums nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvas

245izglītības pieejamību izrietot no Satversmes, kā arī vairākiem

246starptautisko tiesību aktiem. Izglītošanas mērķis esot ne tikai

247nodrošināt bērnam noteiktas akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet

248arī ieaudzināt bērnā cieņu pret vecākiem, savu kultūras

249identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām,

250kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām

251vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Ne mazāk svarīgs

252izglītošanas mērķis esot sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā

253sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt

254patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama

255bez pietiekamas latviešu valodas prasmes. Arī Satversmes tiesa

256esot atzinusi, ka izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai

257ikviens izglītojamais zinātu valsts valodu tādā līmenī, ka varētu

258pēc savas izvēles piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties

259valsts demokrātiskajos procesos. Šie mērķi esot sasniedzami arī

260attiecībā uz privāto izglītības iestāžu izglītojamiem. Valstij

261neesot pienākuma atzīt tiesības dibināt un vadīt tādas privātas

262izglītības iestādes, kas garantētu valsts atzīta izglītības

263dokumenta iegūšanu, bet nenodrošinātu visu izglītības mērķu

264sasniegšanu. Tādēļ nevarot tikt atzīts tas, ka privātajām

265vispārējās izglītības iestādēm būtu brīvība izvēlēties jebkuru

266mācību valodu.

267Izglītības reformas mērķis esot veicināt mazākumtautību

268jauniešu iespējas turpināt studijas un atrast darbu Latvijā. Šīs

269iespējas nodrošinot pakāpeniska valsts valodas īpatsvara

270palielināšana izglītības procesā. Būtisks esot arī tas apstāklis,

271ka ir uzsākta pāreja uz kompetenču pieejā balstītu mācību saturu.

272Līdz ar to izglītības iestādēm tikšot piešķirta lielāka brīvība

273izglītības programmu veidošanā, ļaujot tajās iekļaut papildu

274priekšmetus, kas saistīti ar mazākumtautības valodu, identitāti

275un integrāciju. Lai nodrošinātu veiksmīgu valsts valodas

276lietošanas prasību ieviešanu un pāreju uz jauno mācību saturu,

277esot paredzēti atbalsta pasākumi visiem pedagogiem, kā arī

278plānoti pasākumi mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai

279un pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai. Tādējādi

280pedagogu akadēmiskā brīvība un izvēles iespējas tikšot nevis

281sašaurinātas, bet gan paplašinātas. Līdz ar to neesot pamata

282uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

283noteikti ierobežos personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

284Latvijā esot pieejams plašs valsts un pašvaldību izglītības

285iestāžu tīkls, kura ietvaros tiekot nodrošināta gan

286mazākumtautību valodu apgūšana, gan izglītības iegūšana

287mazākumtautības valodā un līdz ar to arī mazākumtautību iespējas

288saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt esot jāņem

289vērā tas, ka konkrēti krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota

290sabiedrībā. Šādos apstākļos valsts savas rīcības brīvības

291ietvaros esot atradusi saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības

292interesēm un mazākumtautību tiesībām. Valsts esot tiesīga noteikt

293tādu valodu lietojuma proporciju, kas visefektīvāk nodrošinātu

294valsts valodas apguvi izglītības mērķiem atbilstošā līmenī. No

295Satversmes 91. panta neizrietot mazākumtautību tiesības to

296privātajās izglītības iestādēs nodrošināt mācības tikai

297mazākumtautības valodā vai izglītojamo vecāku izraudzītā valodu

298lietojuma proporcijā. Tādējādi izglītojamie, kuru dzimtā valoda

299ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodoties

300salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir

301valsts valoda.