6. pants

1Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija -

2sniedza viedokli galvenokārt attiecībā uz pamatizglītību, jo

3saskaņā ar Satversmes 112. panta trešo teikumu tā ir obligāta.

4Savukārt vidējā izglītība Latvijā neesot obligāta, tādēļ

5iespējams, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa,

6ciktāl tā attiecas uz izglītības iegūšanu vidējās izglītības

7pakāpē, Pieteikuma iesniedzējiem nemaz netiks piemērota. Turklāt

8pat tad, ja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

9Pieteikuma iesniedzējiem tiktu piemērota, tā viņiem nevarētu

10radīt īpaši negatīvas sekas.

11Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra norādot uz salīdzinoši

12plašu valsts rīcības brīvību, nosakot mērķus tiesību uz izglītību

13ierobežošanai, ciktāl attiecīgais mērķis ir leģitīms un Cilvēka

14tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk -

15Konvencija) atbilstošs. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

16judikatūrai nedz Konvencijas 8. pants, nedz Konvencijas Pirmā

17protokola 2. pants negarantējot personai tiesības uz tādu skolu

18izveidošanu vai subsidēšanu, kurās izglītība būtu organizēta

19konkrētā valodā. Uz Latvijas situāciju nevarot tikt attiecināti

20Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi lietās, kurās vērtēta

21okupācijas varas īstenota strauja mācību valodas maiņa, oficiālo

22valsts valodu aizstājot ar citu valodu un nenodrošinot pienācīgu

23pārejas posmu vai iespēju turpināt dzimtās valodas apguvi.

24Latvijai saistošo starptautisko līgumu normas nevarot interpretēt

25tā, it kā no tām izrietētu personas subjektīvas tiesības uz

26izglītību valodā, kas nav oficiālā vai valsts valoda. Valstij,

27nosakot, ka izglītība ir obligāta, esot pienākums izstrādāt

28mācību programmas un uzraudzīt to kvalitatīvu īstenošanu, lai

29izglītojamais pēc mācību pabeigšanas varētu saņemt izglītību

30apliecinošu dokumentu. Arī privātajām izglītības iestādēm, kas

31īsteno valsts atzītas izglītības programmas obligātās izglītības

32posmā, esot jāievēro valsts noteiktie izglītības standarti.

33Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atturējusies vērtēt valsts

34izstrādātos izglītības modeļus, bet pozitīvi novērtējusi

35alternatīvas izglītības iespējas tādā gadījumā, ja vecāki nav

36apmierināti ar izglītības programmu saturu, un pastāvīgi uzsverot

37izglītības sistēmas nozīmi vienotas demokrātiskas sabiedrības

38veidošanā.

39No Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO)

40Cilvēktiesību komitejas prakses izrietot, ka atbilstoši

41Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

4227. pantam, kas garantē minoritāšu tiesības, valsts rīcības

43brīvības robežas mācību valodas izvēlē varētu būt šaurākas

44vienīgi tad, ja kādas valodas lietojums samazinātos tiktāl, ka

45būtu apdraudēta tās pastāvēšana. Tātad personai neesot subjektīvu

46tiesību uz izglītību mazākumtautības valodā. Izglītība

47mazākumtautības valodā esot vienīgi instruments mazākumtautības

48savdabības un valodas saglabāšanai. Arī tiesības izveidot

49privātas izglītības iestādes, kas sniedz izglītību

50mazākumtautības valodā, esot uzskatāmas tikai par mazākumtautības

51valodas un kultūras saglabāšanas līdzekli, kuram būtu īpaša

52nozīme tad, ja valsts nenodrošinātu šo mērķu sasniegšanu tās

53izveidotās izglītības sistēmas ietvaros vai attiecīgā

54mazākumtautības valoda būtu apdraudēta. Attiecībā uz

55mazākumtautību savdabības saglabāšanu Latvijā, pirmkārt, esot

56jāņem vērā tas, ka šeit padomju varas piekoptās rusifikācijas

57politikas rezultātā tika mākslīgi veidoti tā sauktie

58krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī citu

59tautību pārstāvji. Otrkārt, ņemot vērā krievu valodas izplatību

60Latvijā un iespēju to apgūt kā svešvalodu daudzās vispārējās

61izglītības iestādēs, nekādi draudi krievu valodas saglabāšanai

62neesot saskatāmi. Turklāt esot svarīgi tas, ka arī pēc Grozījumu

63Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas stāšanās spēkā Latvijā

64tiks nodrošināta mazākumtautību izglītības programmu apguve

65atbilstoši likumā noteiktajām valodu lietojuma proporcijām.

66Minoritāšu konvencijas normas esot apzināti formulētas elastīgi,

67un valstij sava izglītības sistēma esot jāveido, citstarp ņemot

68vērā tās vēsturiskos apstākļus, kultūras un politisko kontekstu,

69pieejamos resursus, pie mazākumtautībām piederošo bērnu dzimtās

70valodas un valsts valodas prasmi, kā arī citus faktorus.