22. pants

1Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcība, nosakot

2apstrīdētajā normā paredzēto pamattiesību ierobežojumu, ir

3atbilstoša, Satversmes tiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai ar

4Grozījumiem Izglītības likumā ieviestā mācību valodu lietojuma

5proporcija mazākumtautību izglītības programmās nepasliktina

6mācību satura apguves kvalitāti (sal. sk. Satversmes tiesas

72005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

8daļas 20. punktu). Otrkārt, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

9ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma

10veicināšanu un mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās

11izglītības procesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

12aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 22.-24.3. punktu).

1322.1. Lai gan Satversmes tiesas kompetencē neietilpst

14lemšana par apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto

15tiesību normu ieviešanas efektivitāti, Satversmes tiesa jau lietā

16Nr. 2018‑12‑01 konstatēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija,

17īstenojot izglītības reformu, pastāvīgi ir nodrošinājusi

18nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību metodiskos

19materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās

20kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas

212019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.3.

22punktu). Turklāt jāņem vērā, ka arī pirms apstrīdētās normas

23stāšanās spēkā būtiska vispārējās izglītības satura proporcija

24bija apgūstama valsts valodā vai bilingvāli. Tātad ar apstrīdēto

25normu netiek ieviesta pavisam jauna tiesiskā kārtība, bet tiek

26palielināts valsts valodas lietojuma īpatsvars vispārējās

27izglītības procesā.

28Spriedumā lietā Nr. 2004‑18‑0106 Satversmes tiesa norādīja, ka

29valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu izglītības kvalitātes

30kontroles mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

31maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 20.2.3.

32punktu). Nolūkā veicināt kvalitatīvu un konkurētspējīgu

33izglītību 2009. gadā Valsts izglītības inspekcija tika pārveidota

34par Izglītības kvalitātes valsts dienestu (turpmāk - Dienests).

35Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 23. aprīļa noteikumu Nr.

36225 "Izglītības kvalitātes valsts dienesta nolikums"

37Dienests citstarp veic šādas funkcijas: iegūst, apkopo un analizē

38izglītības politikas veidošanai un īstenošanai nepieciešamo

39informāciju, nodrošina vispārējās un profesionālās izglītības,

40izņemot augstāko profesionālo izglītību, kvalitātes novērtēšanu,

41kā arī kontrolē izglītības procesu un sniedz ieteikumus

42konstatēto trūkumu novēršanai. Tādējādi valstī ir izveidots

43izglītības kvalitātes uzraudzības un kontroles mehānisms, kas

44aptver gan valsts un pašvaldību, gan arī privātās vispārējās

45izglītības iestādes.

46Izglītības ministrija savā rakstveida viedoklī un Izglītības

47ministrijas pārstāvji tiesas sēdēs lietā Nr. 2018‑12‑01 norādīja,

48ka nolūkā pilnveidot mazākumtautību izglītības iestāžu pedagogu

49latviešu valodas prasmi un spēju īstenot mācību procesu latviešu

50valodā vai bilingvāli gan pedagogiem, gan izglītojamiem tika

51nodrošināti atbilstoši metodiskie un mācību materiāli (sk.

52lietas materiālu 2. sēj. 10. lp.). Arī no Izglītības un

53zinātnes ministrijas papildus rakstveidā sniegtās informācijas

54izriet, ka sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru ir sagatavoti

55metodiskie līdzekļi valsts valodas apgūšanas un lietojuma

56veicināšanai mācību procesā. Turklāt gan valsts un pašvaldību

57izglītības iestāžu, gan privāto izglītības iestāžu pedagogiem

58tika nodrošināta iespēja piedalīties Latviešu valodas aģentūras

59piedāvātajos valsts valodas prasmes uzlabošanai un

60profesionālajai pilnveidei paredzētajos specializētajos latviešu

61valodas kursos. Privāto izglītības iestāžu pedagogi ir

62izmantojuši šo iespēju (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-36.

63lp.).

64Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata

65secināt, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās

66tiesību normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr

67Satversmes tiesa uzsver, ka valstij ir pienākums pastāvīgi

68kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī

69izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai

70konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas (sal. sk.

71Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

722004‑18‑0106 20.2.3. punktu).

7322.2. Mazākumtautības jeb nacionālās minoritātes

74jēdziens atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par

75nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantam apzīmē Latvijas

76pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no

77latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un

78uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai,

79vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.

80Mazākumtautībām ir cieša saikne ar Latviju, tās bagātina Latvijas

81sabiedrību un veido neatņemamu tās daļu (sal. sk. Satversmes

82tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2.

83punktu). Valstij atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam

84teikumam un 114. pantam jānodrošina pie mazākumtautībām

85piederošām personām pienācīga iespēja saglabāt savu identitāti

86vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

87Valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana

88nav savstarpēji pretstatāmi mērķi, un mazākumtautību tiesību

89īstenošana nedrīkst traucēt efektīvai un pilnvērtīgai valsts

90valodas apgūšanai. Ja persona vispārējās izglītības procesā

91neapgūst valsts valodu pietiekamā līmenī, lai varētu to brīvi

92lietot, šai personai sniegto izglītību nevar uzskatīt par

93kvalitatīvu. Tādēļ, vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs

94līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un

95mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās izglītības procesā

96privātās vispārējās izglītības iestādēs, ir jāņem vērā - no

97vienas puses - mazākumtautību valodu nozīme un pie

98mazākumtautībām piederošajām personām no Satversmes 112. panta

99pirmā teikuma un 114. panta izrietošo tiesību apjoms un - no

100otras puses - Latvijas īpašie vēsturiskie apstākļi, kas

101izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas

102rezultātā, kā arī pašreizējā situācija valsts valodas lietojuma

103kontekstā.

104Valoda ir būtisks jebkuras personas un it īpaši pie

105mazākumtautības piederošas personas identitātes elements (sk.:

106Pierce J. J. Minority Rights. Between Diversity and Community.

107Cambridge: Polity Press, 2005, pp. 129-130). Tādēļ

108mazākumtautības valodas apgūšanai un lietojumam izglītības

109procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet

110arī pie mazākumtautības piederošas personas identitātes

111attīstība. Tas nozīmē, ka par atbilstošu Satversmes 114. pantam

112nevarētu uzskatīt tādu tiesisko regulējumu, kas mazākumtautības

113valodas lietošanu no izglītības procesa izslēgtu pavisam vai

114reducētu tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek

115izmantota, tikai apgūstot pašu šo valodu kā konkrētu mācību

116priekšmetu (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas

117"Demokrātija caur tiesībām" 2017. gada 9.

118decembra viedokļa Nr. 902/2017 99. punktu).

119Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas

120neaizliedz iegūt izglītību mazākumtautības valodā, un valsts

121noteiktie vispārējās izglītības standarti ietver garantijas pie

122mazākumtautībām piederošo personu dzimtās valodas un identitātes

123saglabāšanai. Proti, šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau secināts,

124ka pēc apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu

125stāšanās spēkā privātās izglītības iestādes joprojām ir tiesīgas

126pamatizglītības pakāpē īstenot mazākumtautību izglītības

127programmas, būtisku pamatizglītības mācību satura daļu pasniedzot

128mazākumtautības valodā un tādējādi sniedzot pie mazākumtautībām

129piederošajām personām pienācīgas iespējas izmantot

130mazākumtautības valodu mācību procesā.

131Savukārt vidējās izglītības programmā privātās izglītības

132iestādes ir tiesīgas iekļaut specializētu kursu

133"Mazākumtautības valoda un literatūra", kā arī

134ievērojamu mācību slodzes daļu veltīt vidējās izglītības

135standartā neminētiem mācību priekšmetiem, kas vērsti uz

136mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstību un pie

137mazākumtautībām piederošo personu integrāciju sabiedrībā.

138Normatīvajos aktos nav iekļauti speciāli noteikumi par to, kādā

139valodā šis specializētais kurss un standartā neminētie, ar

140mazākumtautības identitāti saistītie mācību priekšmeti būtu

141pasniedzami. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

142izriet, ka šo specializēto kursu un standartā neminētos

143specializētos priekšmetus paredzēts pasniegt tieši

144mazākumtautības valodā (sk. 12. Saeimas 2018. gada 22.

145februāra sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv).

146Pēc Satversmes tiesas ieskata, ņemot vērā privātajām

147izglītības iestādēm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz

148vispārējās izglītības nodrošināšanu vidējās izglītības pakāpē, kā

149arī mazākumtautību valodu nozīmi mazākumtautību identitātes

150saglabāšanā, nebūtu pieļaujama tāda apstrīdētās normas un pārējā

151izglītības reformas ietvaros pieņemtā tiesiskā regulējuma

152interpretācija, ka pie mazākumtautībām piederošām personām ar

153mazākumtautības kultūru un identitāti saistītais mācību saturs

154būtu jāapgūst, kā mācību valodu izmantojot valsts valodu.

155Attiecīgi secināms, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski

156saistītais tiesiskais regulējums interpretējams tādējādi, ka gan

157specializētais kurss "Mazākumtautības valoda un

158literatūra", gan citi vidējās izglītības standartā neminēti,

159ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistīti specializētie

160kursi ir apgūstami, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību

161valodu. Šāds mazākumtautību valodu lietojums vispārējās

162izglītības procesā nodrošina pie mazākumtautībām piederošajām

163personām mazākumtautības valodas pienācīgai apguvei un

164identitātes saglabāšanai nepieciešamo tiesību minimumu. Tātad

165apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajā regulējumā

166ietvertie nosacījumi par mācību valodu lietojumu vispārējās

167izglītības procesā vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības

168iestādēs nodrošina pie mazākumtautībām piederošo personu

169tiesības, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma

170kopsakarā ar Satversmes 114. pantu.

171Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva

172valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika

173migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr Latvijā vienīgā

174viņu saziņas valoda bija krievu valoda. Tika īstenota vispārēja

175rusifikācija, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot

176krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs.

177Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu

178mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā

179arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu

180valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības

181sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī

182izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un

183tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī pēc

184neatkarības atgūšanas krievu valoda joprojām tiek plaši lietota

185sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot

186latviešu valodu, un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu

187valsts valodā. Arī skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu

188valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā,

189tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts

190valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma

191lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu).

192Šā sprieduma 15.2. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka

193privātās izglītības iestādes, kas izvēlas nodrošināt

194izglītojamiem vispārējo izglītību, iekļaujas valsts vispārējās

195izglītības sistēmā. Tāpēc uz šādām privātajām izglītības iestādēm

196vienmēr bijuši attiecināmi valsts noteiktie vispārējās izglītības

197standarti. Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros

198pieņemtais tiesiskais regulējums, kas ietver apstrīdēto normu un

199ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, ir daļa no plašākas

200izglītības sistēmas reformas, kas Latvijā īstenota vairāk nekā 20

201gadu garumā ar mērķi pakāpeniski stiprināt ikvienam izglītojamam

202pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu

203valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot vērā izglītojamo,

204viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas (sk. Satversmes

205tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.2.

206punktu).

207Pieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka sociolingvistiskā

208skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos joprojām neatbilst

209valsts valodas statusam. Galvenais šādas situācijas iemesls esot

210krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība, kas kavējot

211latviešu valodas iemaņu pilnveidošanu šo personu vidū (sk.

212lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.). Savukārt no Izglītības

213un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas, kas vērtēta

214apstrīdētās normas pieņemšanas procesā, izriet, ka 22 procenti

215jeb vairāk nekā piektdaļa no mazākumtautību izglītojamiem savu

216valsts valodas prasmi novērtējuši kā zemu (sk. lietas

217materiālu 3. sēj. 1.-6. lp.). Būtiskas problēmas ar valsts

218valodas prasmi konstatētas arī pētījumā par izglītības kvalitāti

219mazākumtautību vispārējās izglītības iestādēs (sk.: Spriņģe

220I., Nevienlīdzīgā izglītība. Ceturtā versija. Nesaprot latviski.

221Pieejams: www.rebaltica.lv).

222Atkārtoti jāuzsver šā sprieduma 18. punktā norādītie

223Satversmes tiesas secinājumi, ka pienācīga spēja lietot valsts

224valodu ļauj pie mazākumtautībām piederošām personām veiksmīgi

225turpināt izglītību, brīvi konkurēt valsts darba tirgū, kā arī

226pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības demokrātiskajā diskursā un

227vienlaikus aizsargā citu sabiedrības locekļu tiesības lietot

228valsts valodu jebkurā dzīves jomā. Visu pie mazākumtautībām

229piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu

230valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas

231kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām

232piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo,

233pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi

234komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti.

235Ņemot vērā minētos apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka

236likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās

237izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir

238nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu

239un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas

240identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.

241Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

242Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.