24. pants

1Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana

2Džibuti uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās

3paļāvības principam.

4Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

5ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

6atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi

7tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties

8likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā

9tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā

10darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

118. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

12Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

13principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

14nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir šāda ideja:

15indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un

16konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

17uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem

18tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar

19uzticēšanos valsts varai, bet arī ar pašu tiesību normu adresātu

20rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības

21princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona

22var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

23esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli

24īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka

25indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un

26tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz

27noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka

28šādā gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas

29periodu vai pienācīgu kompensāciju (sk. Satversmes tiesas

302017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

31punktu).

3224.1. Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana

33Džibuti uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā

34paļāvība uz to, ka viņu izglītības process privātajā izglītības

35iestādē tiks īstenots atbilstoši tai izglītības programmai, kas

36attiecīgajā izglītības iestādē bija licencēta un akreditēta

37brīdī, kad tika noslēgti līgumi par viņu izglītošanu. Savā

38rakstveida viedoklī viņi papildus norāda, ka viņiem bijusi

39tiesiskā paļāvība uz iespēju visu pamatizglītības procesu pabeigt

40atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms

41konkrētās izglītības sistēmas reformas, taču apstrīdētās normas

42dēļ izglītības iestādes esot spiestas grozīt savas vispārējās

43izglītības programmas, lai nodrošinātu to atbilstību izglītības

44sistēmas reformas ietvaros pieņemtajam tiesiskajam

45regulējumam.

46Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

47normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai

48ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā (sk.

49Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

502006‑04‑01 15.3. punktu). Izvērtējot kādas tiesību normas

51atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

52atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst

53Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu

54izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

55normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

56tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli

57(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

58Nr. 2010‑60‑01 11. punktu).

59Atbilstoši Izglītības likuma 1. panta 11. punktam izglītības

60programmas licencēšana nozīmē to, ka izglītības iestādei vai

61citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības

62īstenot noteiktu izglītības programmu. Atbilstoši Izglītības

63likuma 38. panta otrās daļas 1. punktam un 40. panta otrajai

64daļai vispārējās izglītības programmas un īpašo veidu programmas,

65tai skaitā mazākumtautību izglītības programmas, licencējamas

66Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt Izglītības likuma

6725. panta otrā daļa paredz, ka izglītības iestāde ir tiesīga

68īstenot šajā likumā noteiktu licencējamu izglītības programmu,

69izņemot interešu izglītības programmu, tikai pēc attiecīgās

70izglītības programmas licencēšanas.

71Savukārt izglītības programmas akreditācija saskaņā ar

72Izglītības likuma 1. panta 10. punktu ir process, kurā tiek

73vērtēta attiecīgās izglītības programmas īstenošanas kvalitāte un

74kura noslēgumā pozitīva novērtējuma gadījumā izglītības iestādei

75vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas

76tiesības izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par

77konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi.

78Atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra noteikumu

79Nr. 831 "Izglītības iestāžu, eksaminācijas centru, citu

80Izglītības likumā noteiktu institūciju, vispārējās un

81profesionālās izglītības programmu akreditācijas un izglītības

82iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas

83kārtība" normām konkrētu izglītības programmu atkarībā no

84tās novērtējuma var akreditēt uz laiku līdz sešiem gadiem.

85Izglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu

86konkrētai izglītības iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz

87kuru ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad,

88izglītojamiem uzsākot mācības konkrētās izglītības programmas

89ietvaros, viņiem var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz

90iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši

91tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija

92spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt

93mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās

94akreditācijas termiņa beigām.

95Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs

96ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības

97programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz

98izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām -

99ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Līdz ar to

100apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir

101vērtējama kopsakarā ar pie mazākumtautībām piederošo personu

102tiesībām, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un

103114. panta. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās

104paļāvības principam, Satversmes tiesai visupirms ir jānoskaidro,

105vai izmaiņas, kas ieviestas ar apstrīdēto normu, ir uzskatāmas

106par būtiskām un, ja izmaiņas ir būtiskas, vai likumdevējs ir

107noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

10824.2. Satversmes tiesa šā sprieduma 22.2. punktā jau ir

109konstatējusi, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās

110normas, kas ieviestas konkrētās izglītības sistēmas reformas

111ietvaros, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas

112pakāpeniski īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā, pakāpeniski

113stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības

114sistēmu un valsts valodas lietojumu, ņemot vērā izglītojamo, viņu

115vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas.

116Tiesībsargs pauž bažas par to, ka skaidra iecere attiecībā uz

117valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pausta tikai

118attiecībā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm Izglītības

119likuma pārejas noteikumu 9. punktā (sk. lietas materiālu 1.

120sēj. 136. lp.). Šajā aspektā jāņem vērā tas, ka privātās

121izglītības iestādes, kas izvēlējušās nodrošināt vispārējo

122izglītību, vienmēr ir bijušas iekļautas valsts vispārējās

123izglītības sistēmā. Proti, arī privātajām izglītības iestādēm, ja

124tās vēlējās izglītojamiem pēc vispārējās izglītības

125mazākumtautību programmas apguves izsniegt vispārējo izglītību

126apliecinošu dokumentu, bija jāievēro attiecīgajā laika posmā

127spēkā bijušais tiesiskais regulējums, kas citstarp noteica valsts

128valodas un mazākumtautību valodu lietojuma proporcijas.

129Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta

130pirmajā teikumā tieši norādītas tikai valsts un pašvaldību

131izglītības iestādes. Taču šā punkta otrais teikums paredz

132grozījumu izdarīšanu vidējās izglītības standartos. Savukārt šie

133standarti bija jāievēro arī privātajām izglītības iestādēm, kas

134izvēlējās nodrošināt vispārējo izglītību un vēlējās saviem

135absolventiem izsniegt oficiālu izglītību apliecinošu

136dokumentu.

137Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka Izglītības likuma pārejas

138noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā ietvertā

139norāde uz valsts un pašvaldību skolām radītu privātajām

140izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas,

141tiesības īstenot izglītības programmas ar tādu mācību valodu

142lietojumu, kas neatbilst valsts noteiktajam vidējās izglītības

143standartam.

14424.3. Līdz 2019. gada 31. augustam Izglītības likuma

14541. panta pirmā daļa noteica, ka mazākumtautību izglītības

146programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts

147pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai attiecīgajā valsts

148izglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem.

149Savukārt Noteikumu Nr. 468 25. pielikumā bija vairāki

150mazākumtautību izglītības programmu modeļi, kuros ietverts mācību

151priekšmetu, mācību stundu un izmantojamo mācību valodu plāns.

152Katrs modelis paredzēja atšķirīgu mācību valodu lietojuma

153proporciju un plašāku vai šaurāku izglītības iestādes rīcības

154brīvību, konkrētu modeļu ietvaros arī ļaujot izglītības iestādei

155izvēlēties, vai konkrēti priekšmeti pasniedzami tikai valsts

156valodā vai bilingvāli. Konkrētu mazākumtautības izglītības

157programmas modeli izglītības iestāde varēja izvēlēties atkarībā

158no izglītojamo valsts valodas priekšzināšanām un valsts valodas

159lietošanas pieredzes. Atbilstoši Noteikumu Nr. 468 normām

160izglītības iestāde, īstenojot mazākumtautību izglītības

161programmu, bija tiesīga noteikt, ka vairāk nekā puse no mācību

162priekšmetiem tiek pasniegta mazākumtautības valodā vai

163bilingvāli.

164Savukārt vidējās izglītības pakāpē saskaņā ar Noteikumu Nr.

165281 7. un 8. punktu mazākumtautību izglītības programmas ietvaros

166mācību satura apguve mazākumtautības valodā bija nodrošināma ne

167vairāk kā divās piektdaļās no kopējās mācību slodzes gadā,

168turklāt izglītojamiem katrā mācību gadā apgūstot valsts valodā ne

169mazāk par pieciem mācību priekšmetiem, neskaitot latviešu valodu

170un literatūru. Tātad vidējās izglītības pakāpē mazākumtautību

171izglītības programmas ietvaros bija pieļaujama mācību priekšmetu

172apguve mazākumtautības valodā līdz pat 40 procentu apmēram no

173kopējās mācību slodzes gadā.

174Šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau aprakstītas mācību valodu

175lietojuma proporciju izmaiņas, kas konkrētās izglītības sistēmas

176reformas ietvaros ieviestas pamatizglītības un vidējās izglītības

177pakāpē. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā un ar to

178sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas

179attiecībā uz mācību valodu lietojumu mazākumtautību izglītības

180programmās ir būtiskas. Taču, vērtējot to, vai konkrētajā

181gadījumā ir ievērots tiesiskās paļāvības princips, atkārtoti

182jāuzsver, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pamatizglītības

183pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot

184mazākumtautību izglītības programmu atbilstoši normatīvajos aktos

185noteiktajām mācību valodu lietojuma proporcijām un patstāvīgi

186noteikt, kuri mācību priekšmeti pasniedzami latviešu valodā,

187mazākumtautības valodā vai bilingvāli, savukārt vidējās

188izglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas

189vispārējās vidējās izglītības programmās iekļaut specializētu

190kursu "Mazākumtautības valoda un literatūra" un

191papildus arī standartā neminētus, ar mazākumtautības dzimto

192valodu un mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas

193sabiedrībā saistītus mācību priekšmetus. Šā sprieduma 22.2.

194punktā jau secināts, ka arī vidējās izglītības pakāpē mācību

195priekšmeti, kas saistīti ar mazākumtautības valodu un identitāti,

196ir pasniedzami, kā mācību valodu izmantojot mazākumtautības

197valodu.

198Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

199likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas regulējumu šo

200izmaiņu ieviešanai citstarp arī attiecībā uz privātajām

201izglītības iestādēm.

20224.4. Grozījumi Izglītības likumā un Grozījumi

203Vispārējās izglītības likumā tika pieņemti 2018. gada 22. martā,

204izsludināti 2018. gada 2. aprīlī un stājās spēkā 2018. gada 16.

205aprīlī. Gan Grozījumi Izglītības likumā, gan Grozījumi Vispārējās

206izglītības likumā paredz papildināt attiecīgos likumus ar pārejas

207noteikumiem, kuros noteikts apstrīdētās normas un ar to saistīto

208normu spēkā stāšanās termiņš. Arī šā sprieduma 14.2. un 14.3.

209punktā minētais Ministru kabineta noteikumu regulējums par mācību

210valodu vispārējās izglītības procesā, kas pieņemts konkrētās

211izglītības sistēmas reformas ietvaros, stājas spēkā tādos pašos

212termiņos kā apstrīdētā norma un ar to saistītās likumu normas.

213Tādējādi apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību

214normas stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī - attiecībā uz

215pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē; 2020. gada 1.

216septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8.

217klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11.

218klasē; 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības

219programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu

220īstenošanu 12. klasē. Tātad viss konkrētās izglītības sistēmas

221reformas ietvaros pieņemtais regulējums attiecībā uz mācību

222valodu lietojumu stājas spēkā pakāpeniski un spēkā stāšanās

223termiņi ir savstarpēji saskaņoti.

224Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas ir

225stājušās spēkā attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu

2261.-7. klasē pēc aptuveni viena gada un pieciem mēnešiem, savukārt

227attiecībā uz 8., 10. un 11. klasi vēl stāsies spēkā pēc aptuveni

228diviem gadiem un pieciem mēnešiem, bet attiecībā uz 9. un 12.

229klasi - pēc aptuveni trim gadiem un pieciem mēnešiem no to

230izsludināšanas dienas.

231Iespēja pabeigt izglītības ieguves procesu pamatizglītības

232pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā

233pirms izglītības sistēmas reformas, būs tiem izglītojamiem, kuri

2342019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 8. vai 9. klasē, bet

235vidējās izglītības pakāpē - tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada

2361. septembrī uzsākuši mācības 11. vai 12. klasē. Attiecībā uz

237pārējiem izglītojamiem ir paredzēts, ka izglītības sistēmas

238reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums stāsies spēkā

239no 2019. gada 1. septembra, izņemot tos izglītojamos, kuri 2019.

240gada 1. septembrī uzsāk mācības 10. klasē un kuriem šis

241tiesiskais regulējums tiks piemērots tikai no 2020. gada 1.

242septembra, kad viņi uzsāks mācības 11. klasē.

24324.5. Tātad konkrētās izglītības sistēmas reformas

244ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums paredz būtiskas

245izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību valodu lietojuma proporciju

246vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

247Taču, lai gan mācību valodu lietojuma proporcijas izmaiņas ir

248uzskatāmas par būtiskām, jāņem vērā arī tas, ka jau pirms

249konkrētās izglītības sistēmas reformas privātajās izglītības

250iestādēs, kuras īstenoja mazākumtautību izglītības programmas,

251vairumā klašu ievērojama mācību priekšmetu daļa bija apgūstama

252valsts valodā.

253Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajā

254tiesiskajā regulējumā saglabāts mazākumtautības valodas kā mācību

255valodas lietojums vispārējās izglītības procesā. Pamatizglītības

256pakāpē mazākumtautības valodu joprojām ir iespējams izmantot kā

257mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām un privātā

258izglītības iestāde pati var noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek

259pasniegti pilnīgi vai daļēji mazākumtautības valodā. Savukārt

260vidējās izglītības pakāpē mazākumtautības valoda var tikt

261izmantota kā mācību valoda šīs pašas valodas kā mācību

262priekšmeta, kā arī citu ar mazākumtautības identitāti un kultūru

263saistītu mācību priekšmetu pasniegšanā.

264Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu un ar to sistēmiski

265saistītās tiesību normas, nodrošināja privātajām izglītības

266iestādēm un to izglītojamiem vismaz gadu un piecus mēnešus garu

267pārejas periodu no minētā tiesiskā regulējuma izsludināšanas

268dienas līdz tā spēkā stāšanās dienai. Šajā periodā tās varēja

269pielāgot mācību procesu, kā arī nodrošināt izglītojamiem iespēju

270uzlabot savu valsts valodas prasmi. Turklāt likumdevējs ir

271nodrošinājis iespēju tiem izglītojamiem, kuru mācību process

272attiecīgajā vispārējās izglītības pakāpē tuvojas noslēgumam,

273pabeigt to atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā

274pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas.

275Ņemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir noteicis

276saudzējošu pāreju uz apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski

277saistītajās tiesību normās ietverto tiesisko regulējumu.

278Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

279tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1.

280pantam.

281Nolēmumu

282daļa

283Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

284Satversmes tiesa

285nosprieda:

286atzīt Izglītības likuma 9. panta

2871.1 daļu par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 91.

288panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114.

289pantam.

290Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

291Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

292Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

293Ziemele