15. pants

1Satversmes 112. pants noteic: "Ikvienam ir

2tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

3pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

4obligāta."

5Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma, kas ir

6attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta

7pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību

8plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu

9izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

10maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 11.1. punktu).

11Lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputāti lūdza

12Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu

13Satversmes 112. pantam. Savukārt izskatāmā lieta ierosināta par

14apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam

15teikumam. Tomēr Pieteikumu iesniedzēji ir pauduši argumentus par

16apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tieši Satversmes 112.

17panta pirmajā teikumā ietvertajām personas tiesībām uz izglītību.

18Vienlaikus Satversmes tiesai, vērtējot apstrīdētās normas

19atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, atbilstoši

20Satversmes vienotības principam jāņem vērā arī vispārējie tiesību

21principi un citās Satversmes normās ietvertās tiesības (sal.

22sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

232016-04-03 18.3. punktu).

2415.1. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

25aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

26Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa

27ir atzinusi, ka no šā Satversmes panta izriet valsts pienākums

28pildīt Latvijai saistošās starptautiskās saistības cilvēktiesību

29jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt

30Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

31starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

32Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

332017‑02‑03 16. punktu). Noskaidrojot Satversmes 112. panta

34pirmā teikuma saturu, atbilstoši Satversmes 89. pantam ir jāņem

35vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par Konvencijas

36Pirmā protokola 2. panta interpretāciju.

37Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras

38valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968.

39gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain

40Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in

41Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62,

421691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu).

43Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums,

44kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai

45izglītības pakāpei un veidam. Viens no līdzekļiem, kurus valsts

46izmanto izglītības regulēšanai, ir izglītības standarti -

47dokumenti, kas atbilstoši izglītības pakāpei un veidam nosaka

48izglītības programmu galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības

49obligāto pamatsaturu, iegūtās izglītības vērtēšanas

50pamatkritērijus un vispārējo kārtību (sk. Izglītības likuma 1.

51panta 27. punktu). Turklāt ir jāņem vērā, ka izglītības

52saturu veido ne vien zināšanas, kuras izglītojamais iegūst

53izglītības procesā, bet arī mācīšanas metodes un mācību process

54(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 25. februāra

55sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United

56Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 33.

57punktu). Tādējādi valstij izglītības standartos ir jānosaka

58ne vien apgūstamie mācību priekšmeti, bet arī atbilstošas,

59izglītības mērķu sasniegšanai nepieciešamas prasības attiecībā uz

60izglītības procesu.

61Izskatāmajā lietā ir vērtējams regulējums, kas attiecas uz

62vispārējo izglītību privātajās izglītības iestādēs

63pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Saskaņā ar

64Izglītības likuma 1. panta 29. punktu vispārējā izglītība aptver

65cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības

66izziņas, humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanās

67procesu un tā rezultātu. Vispārējai izglītībai ir fundamentāla

68nozīme, jo no tās ir atkarīga personas spēja patstāvīgi

69funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējās izglītības mērķis nav

70tikai sniegt izglītojamajam noteiktas zināšanas un prasmes, bet

71arī nodrošināt viņam nepieciešamās sociālās iemaņas.

72Proti, kā Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, valsts

73pienākums vispārējās izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai

74ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības

75standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Vispārējās

76izglītības mērķi ir skatāmi plašāk - tai vienlaikus ir jāsasniedz

77arī vairāki sociālie mērķi. Tas izriet arī no Bērnu tiesību

78konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas

79noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem,

80pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās

81valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret

82viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām

83kultūrām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

84sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu).

85Vispārējā izglītība ir ietvars, kurā valsts ne vien nodrošina

86izglītojamiem patstāvīgai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās

87zināšanas un prasmes, bet arī sekmē viņu personības izkopšanu un

88nodrošina valsts vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm. Attiecīgi

89valstij ir pienākums noteikt tādas prasības attiecībā uz

90vispārējās izglītības ietvaros apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī

91mācīšanas metodēm un mācību procesu, lai tiktu pilnvērtīgi

92sasniegti vispārējās izglītības mērķi.

93Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības

94iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama

95spēja brīvi lietot valsts valodu. Tādēļ valsts ir tiesīga

96vispārējās izglītības standartā noteikt tādas prasības attiecībā

97uz vispārējās izglītības saturu un mācību procesu, kas

98nepieciešamas, lai nodrošinātu to, ka izglītojamie spēj brīvi

99lietot valsts valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai

100personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts

101valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties

102demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot

103un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas

104tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes

105tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2.

106punktu).

107Demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks,

108kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski

109domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no

110priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu

111visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem

112brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas

113priekšnoteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

114sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu). Līdz ar to

115valstij ir pienākums nodrošināt, ka tiesiskais regulējums

116vispārējās izglītības jomā ļauj sasniegt tās mērķi. Šis valsts

117pienākums neaprobežojas tikai ar valsts un pašvaldību izglītības

118iestādēm, bet attiecas arī uz privātajām izglītības iestādēm,

119kurās tiek nodrošināta vispārējā izglītība.

12015.2. Tomēr valstij jāņem vērā, ka no Satversmes 114.

121panta izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu,

122etnisko un kultūras savdabību. Satversmes 114. pants atklāj

123Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas principa saturu.

124Līdz ar to Latvijā tiek aizsargāta arī mazākumtautību savdabība.

125Atšķirībā no citiem Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants

126aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un

127kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi -

128nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību,

129jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var

130saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības

131piederošām personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

132aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. un 23.1.

133punktu).

134Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

135kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību

136dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi

137Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo

138minoritāšu un pie tām piederošo personu tiesību un brīvību

139aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēktiesību

140aizsardzības sistēmas daļa, un precizēts mazākumtautību tiesību

141aizsardzības tvērums. Minoritāšu konvencija ietver noteiktus

142principus, kas dalībvalstīm jāievēro, īstenojot tās vispārējo

143mērķi - radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā

144-, un vienlaikus dod dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz

145konkrētu pasākumu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

14623. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. punktu).

147Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie

148mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt

149privātas izglītības un apmācības iestādes. No Minoritāšu

150konvencijas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka pie mazākumtautībām

151piederošām personām privātās izglītības iestādes vēlams dibināt

152saskaņā ar valsts izglītības sistēmā spēkā esošajām prasībām,

153tostarp noteikumiem, kas attiecas uz obligāto izglītību, un šīs

154iestādes var tikt pakļautas tādām pašām pārraudzības formām kā

155citas izglītības iestādes, tostarp attiecībā uz izglītības

156standartiem. Savukārt valstij ir pienākums oficiāli atzīt šajās

157privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību, ja visi

158atbilstošie izglītības standarti ir ievēroti (sk. Vispārējās

159konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību paskaidrojošā

160ziņojuma 72. punktu).

161Valsts pienākums nodrošināt mazākumtautību tiesības uz savas

162identitātes un kultūras saglabāšanu izglītības procesa ietvaros

163ir paredzēts arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību

164aktos. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie

165nacionālajām minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un

166lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

167sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa

168paredz personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības

169iestādes, kā arī vecāku tiesības izvēlēties, ka viņu bērni tiks

170izglītoti privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās

171izglītības iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam.

172Savukārt saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5.

173panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām

174piederošo personu tiesības īstenot viņu pašu izglītības

175pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un -

176atkarībā no katras valsts izglītības politikas - arī

177mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot

178valsts noteiktos standartus.

179Arī starptautiskās institūcijas ir norādījušas, ka valstij ir

180pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu

181tiesības veidot savas izglītības iestādes un iegūt izglītību

182tajās, ciktāl šo tiesību realizācijas rezultātā attiecīgās

183personas netiek izslēgtas no visas sabiedrības kopējās valodas un

184kultūras telpas un ciktāl šajās izglītības iestādēs nodrošinātā

185izglītība atbilst valsts noteiktajiem izglītības standartiem

186(sk., piem.: A Human Rights-Based Approach to Education For

187All. United Nations Children's Fund, United Nations Educational,

188Scientific and Cultural Organization, 2007, p. 79. Pieejams:

189https://unesdoc.unesco.org/).

190No Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izriet

191pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt

192privātas izglītības iestādes, kuru mērķis ir mazākumtautības

193valodas un kultūras apguve, saglabāšana un attīstība. Pie

194mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt savas

195izglītības iestādes aptver dažādu veidu izglītības iestādes.

196Proti, pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas

197dibināt neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas

198un svētdienas skolas, kurās tiek nodrošinātas pie mazākumtautībām

199piederošo personu pieprasījumam atbilstošas mācības ar mērķi

200saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un

201identitāti. Pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas

202atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī

203tādas privātas izglītības iestādes, kas nodrošina vispārējo

204izglītību.

205Tomēr Satversmes tiesa jau šā sprieduma 15.1. punktā secināja,

206ka valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt

207prasības attiecībā uz vispārējās izglītības procesā apgūstamo

208mācību saturu un īstenojamo mācību procesu, lai nodrošinātu

209vispārējās izglītības mērķu sasniegšanu, un šīs prasības

210jāattiecina gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām

211izglītības iestādēm. Lai privāta izglītības iestāde varētu

212izsniegt valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, tās

213īstenotajām vispārējās izglītības programmām ir jāatbilst valsts

214standartu nosacījumiem tieši tāpat kā valsts un pašvaldību

215izglītības iestāžu īstenotajām vispārējās izglītības programmām.

216Citiem vārdiem sakot, pie mazākumtautībām piederošu personu

217dibinātās privātajās izglītības iestādēs sniegta vispārējā

218izglītība var tikt oficiāli atzīta tikai tad, ja tā atbilst

219valsts noteiktajos vispārējās izglītības standartos ietvertajām

220prasībām. Tādējādi privātās izglītības iestādes, tai skaitā pie

221mazākumtautībām piederošo personu izglītības iestādes, kuru

222dibinātāji izvēlējušies tajās nodrošināt vispārējo izglītību un

223izsniegt izglītojamiem valsts atzītu izglītību apliecinošu

224dokumentu, iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas

225vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu

226prasībām.

227Satversmes 114. pants paredz mazākumtautību vērtību un tiesību

228atzīšanu un ievērošanu. Attiecīgi valstij saskaņā ar Satversmes

229114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie mazākumtautībām

230piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti,

231saglabājot un attīstot mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un

232kultūras savdabību. Šīs pie mazākumtautībām piederošo personu

233pamattiesības ir kompleksas un ietver vairākus elementus.

234Neatņemams šo pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesību

235elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un

236izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā. Tomēr šīs

237tiesības nav absolūtas. Proti, valstsnācijas un mazākumtautību

238attiecības ir balstītas uz savstarpēju vērtību atzīšanu. Pie

239mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas tām izriet no

240Satversmes 114. panta, ir vērstas uz līdzsvara uzturēšanu

241sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību valodu, etniskās

242un kultūras savdabības saglabāšanai un vienlaikus nodrošinot

243pienācīgu cieņu pret konstitucionālajām vērtībām un sabiedrības

244saliedētību. Šis mērķis ir sasniedzams tad, ja gan pie

245mazākumtautībām piederošās personas, gan sabiedrība kopumā

246mazākumtautību tiesību īstenošanu uztver kā visas sabiedrības

247bagātināšanu. Mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst būt

248vērsta uz sabiedrības segregāciju un apdraudēt sabiedrības

249vienotību. Atšķirīgām identitātēm piederīgo atkāpšanās katram

250savā identitātes telpā apdraud demokrātiskā diskursa un kopējas

251darbības iespējamību vienotā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas

2522019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2.

253punktu).

25415.3. No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši

255Satversmes 112. panta pirmajam teikumam tiesības uz izglītību

256ietver personu brīvību izvēlēties vispārējo izglītību iegūt ne

257tikai valsts un pašvaldību, bet arī privātajās izglītības

258iestādēs. Valstij ir jānodrošina tas, ka arī privātajās

259izglītības iestādēs sniegtā vispārējā izglītība sasniedz tās

260mērķus. Tādēļ valstij ir pienākums izstrādāt vispārējās

261izglītības standartus (noteikumus par mācību saturu, metodēm,

262procesu un izglītības iestāžu rīcības brīvības ietvariem), kas

263nepieciešami vispārējās izglītības mērķa sasniegšanai, un

264attiecināt tos gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām

265izglītības iestādēm un oficiāli atzīt tikai tādu privātajās

266izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šiem

267standartiem.

268Mācību valoda ir viens no būtiskiem vispārējās izglītības

269procesa elementiem, un valsts ir tiesīga to regulēt. Valstij,

270regulējot mācību valodu privātajās izglītības iestādēs īstenojamā

271vispārējās izglītības procesā, ir jāievēro pie mazākumtautībām

272piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 114. panta.

273Proti, valstij jāatrod tās apstākļiem atbilstošs līdzsvars starp

274nepieciešamību nodrošināt ikvienai pie mazākumtautības piederošai

275personai iespēju vispārējās izglītības ietvaros apgūt valsts

276valodu tādā līmenī, lai tā bez grūtībām iekļautos valsts un

277sabiedrības dzīvē, un iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības

278valodu un iegūt izglītību šajā valodā, lai varētu saglabāt savu

279lingvistisko un kultūras identitāti, bet netiktu izraisīta

280segregācija uz valodas pamata. Turklāt valstij ir jārūpējas par

281to, lai mācību valodu regulējums pie mazākumtautībām piederošo

282personu tiesības uz izglītību nepadarītu neefektīvas. Proti,

283valsts nedrīkst pieļaut to, ka valodu barjeras dēļ ciestu pie

284mazākumtautībām piederošo personu izglītības kvalitāte vai

285izglītība kļūtu šīm personām nepieejama.

286Līdz ar to atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam

287un 114. pantam valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības

288procesā lietojamo mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts

289apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un

290mazākumtautību tiesību aizsardzību vispārējās izglītības procesā

291pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātajās privātajās

292izglītības iestādēs.