Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. un 106. pantam

1Saeima 2006. gada 15. jūnijā pieņēma Iekšlietu

2ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

3amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

4likumu (turpmāk - Dienesta gaitas likums), kas stājās spēkā 2006.

5gada 1. oktobrī. Šā likuma sākotnējā redakcijā 4. panta 4. punkts

6noteica, ka dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par

7tīšu noziedzīgu nodarījumu.

8Ar 2008. gada 4. decembra likumu "Grozījumi Iekšlietu

9ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

10amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

11likumā" (turpmāk - 2008. gada 4. decembra grozījumi), kas

12stājās spēkā 2008. gada 20. decembrī, Dienesta gaitas likuma 4.

13panta 4. punkts tika izteikts jaunā redakcijā. Šobrīd spēkā

14esošajā redakcijā Dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkts

15(turpmāk - apstrīdētā norma) noteic, ka dienestā var atrasties

16persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu -

17neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

1Pieteikuma iesniedzējs - persona G (turpmāk -

2Pieteikuma iesniedzējs) - Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

3dienējis kopš 2003. gada 1. augusta. No 2016. gada 15. janvāra

4viņš ieņēmis Valsts policijas inspektora amatu. 2020. gada 16.

5jūlijā, pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās

6daļas 4. punktu, pieņemts lēmums par Pieteikuma iesniedzēja

7atvaļināšanu no dienesta Valsts policijā, jo viņš ticis atzīts

8par vainīgu Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzēta

9noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

10Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam

11aizskar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 101.

12panta pirmajā daļā garantētās pamattiesības, proti, tiesības

13pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

14noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos

15un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

16Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka konkrētais ierobežojums ir

17noteikts ar likumu. Tomēr likumdevējam esot pienākums norādīt un

18pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. No Dienesta

19gaitas likuma izstrādes materiāliem, kā arī 2008. gada 4.

20decembra grozījumu izstrādes materiāliem Saeimas nolūks, ar kādu

21apstrīdētā norma tika pieņemta, neesot konstatējams.

22Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas mērķis

23varētu būt šāds: noteikt dienestā esošām amatpersonām prasības

24attiecībā uz personību un rakstura īpašībām, proti, panākt, ka

25dienestā atrastos tikai personas ar nevainojamu reputāciju, jo

26likumdevējs uzskatot, ka persona, kas ir sodīta par tīša

27noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nespēs nevainojami veikt visus

28dienesta pienākumus. Tāpat apstrīdētās normas mērķis varētu būt

29aizsargāt sabiedrību, veicināt sabiedrības uzticēšanos un radīt

30sabiedrībā pārliecību, ka dienestā atrodas tikai personas ar

31nevainojamu reputāciju.

32Dienestā esošo personu galvenais uzdevums esot aizsargāt

33personu un sabiedrības drošību, nodrošināt kārtību un likumu

34ievērošanu. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

35Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar savu uzvedību un

36personību esot jākalpo par paraugu citām personām, jāveido

37sabiedrībā pareiza attieksme pret likumpārkāpumiem, kā arī jārada

38sabiedrībā uzticēšanās valsts dienestiem. Līdz ar to, pēc

39Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajai normai ir leģitīms

40mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība, sabiedrības tikumības

41un labklājības aizsardzība.

42Lai gan Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajā

43normā ietverto aizliegumu ir iespējams sasniegt pamattiesību

44ierobežojuma leģitīmo mērķi, tomēr viņš norāda, ka šā

45ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt arī ar citiem, indivīda

46tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

47Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu personai, kura

48sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu Iekšlietu

49ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

50Šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no

51sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, un apstrīdētā norma

52attiecoties uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem -

53kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem noziegumiem, smagiem un

54sevišķi smagiem noziegumiem, ja vien tie izdarīti ar nodomu.

55Turklāt apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus.

56Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Saeima nav vērtējusi

57apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

58tā būtību un piemērošanas sekas. Likumdevējs neesot pamatojis to,

59ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā un ka,

60paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma

61leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

62Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pastāvot citi, acīmredzami

63alternatīvi risinājumi, kas neietvertu absolūtu aizliegumu, bet

64būtu tikpat iedarbīgi. Piemēram, būtu iespējams noteikt atšķirīgu

65pieeju atkarībā no tā, cik smags ir personas izdarītais

66noziedzīgais nodarījums.

67Vēl viens alternatīvs risinājums būtu noteikt ierobežojumu uz

68noteiktu laiku vai arī svītrot no apstrīdētās normas vārdus

69"neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas",

70tādējādi paredzot, ka līdz ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

71izbeidzas arī aizliegums pildīt dienestu.

72Tomēr visefektīvākais alternatīvais līdzeklis, pēc Pieteikuma

73iesniedzēja ieskata, būtu paredzēt individuālu izvērtējumu, kas

74katrā konkrētajā gadījumā veicams, vadoties no tādiem apsvērumiem

75kā personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums un būtība,

76konkrētā cilvēka personība, iepriekšējais dienests, kā arī ņemot

77vērā samērīguma apsvērumus. Šāds regulējums esot noteikts,

78piemēram, Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā.

79Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pamattiesību ierobežojums

80nav samērīgs, proti, labums, ko iegūst sabiedrība, neesot lielāks

81par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

82kaitējumu. Sabiedrības interese saistībā ar aizliegumu pildīt

83dienestu personām, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma

84izdarīšanu, pastāvot gadījumos, kad sodītā persona ir sabiedrībai

85bīstama un nav cienīga pildīt dienestu. Taču daudzu personu

86izslēgšana no dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc

87individuāla izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām

88dienestam, nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji

89- vājinot dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas

90funkcijas sabiedrības drošības aizsardzībā.

91Aizliegums esot būtisks, tas ietekmējot visu personas dzīvi un

92bieži veidojot vēl daudz smagākas sekas nekā noteiktais

93kriminālsods. Dienot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

94Ieslodzījuma vietu pārvaldē, personas apgūstot tādas specifiskas

95iemaņas un prasmes, zināšanas un pieredzi, kas ārpus dienesta

96varot būt noderīgas tikai ļoti ierobežotā mērā.

97Demokrātiskā un cilvēktiesības cienošā sabiedrībā ikviens esot

98pelnījis iespēju laboties, pārvērtēt savu iepriekšējo rīcību,

99nekad vairs nepieļaut likumpārkāpumus, mainīt savu dzīvi un

100attieksmi. Savukārt uz mūžu noteikts aizliegums dienēt izstumjot

101sodīto personu no sabiedrības un darba tirgus un ne vien radot

102negatīvas sekas šai personai, bet arī negatīvi ietekmējot visas

103sabiedrības attīstību un labklājību.

104Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

105papildus norādīja: viņš nepiekrītot tam, ka apstrīdētās normas

106leģitīmais mērķis tiek saistīts arī ar demokrātiskas valsts

107iekārtas aizsardzību. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība

108pēc būtības nozīmējot demokrātiskas tiesiskas valsts

109pamatprincipu aizsardzību. Ar mērķi - demokrātiskas valsts

110iekārtas aizsardzība - nevarot attaisnot jebkuru pamattiesību

111ierobežojumu, kas, iespējams, ir saistīts ar sabiedrības

112uzticēšanos noteiktām valsts iestādēm vai dienestiem. Lai

113konstatētu, ka ierobežojums kalpo mērķim - demokrātiskas valsts

114iekārtas aizsardzība -, šim ierobežojumam vajagot būt saistītam

115ar reālu valsts iekārtas apdraudējumu.

116Lai gan Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma

117tās pieņemšanas gaitā tika apspriesta, tomēr no lietas materiālos

118esošajiem likumprojektu sagatavošanas dokumentiem esot redzams,

119ka Saeimas komisijās par apstrīdētajā normā paredzēto absolūto

120aizliegumu debates nav notikušas, nedz pieņemot Dienesta gaitas

121likumu, nedz arī pieņemot 2008. gada 4. decembra grozījumus.

122Tieslietu ministrijas norāde par ierobežojumu pārvērtēšanu,

123kas veikta pēc tiesībsarga aicinājuma, liecinot par to, ka pat

124Ministru kabineta ietvaros nav nodrošināts sistemātisks un

125savstarpēji saskaņots normatīvajos aktos noteikto ar agrāk

126izdarītu noziedzīgu nodarījumu saistīto ierobežojumu izvērtējums.

127Katra ministrija esot veikusi izvērtējumu pēc savas izpratnes,

128ignorējot tos secinājumus, kas jau izdarīti Satversmes tiesas

129spriedumos. Vēl jo vairāk šāds izvērtējums neesot veikts

130Saeimā.

131Saeima atbildes rakstā un Tieslietu ministrija rakstveida

132viedoklī pēc būtības apgalvojot, ka persona, kas ir notiesāta

133vienreiz, izdarīs vēl citus noziedzīgus nodarījumus, taču šāds

134apgalvojums neatbilstot nevainīguma prezumpcijai.

135Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka apstrīdētā norma

136degradējot Krimināllikumā paredzētā papildsoda - tiesību ieņemt

137noteiktu amatu atņemšana - jēgu. Ja tiesa šādu papildsodu

138piemēro, tas notiesātajai personai liedzot pildīt noteiktu amatu

139nevis uz visu atlikušo mūžu, bet tikai uz noteiktu laiku - līdz

140pieciem gadiem -, tas esot vērtējams kā samērīgs risinājums, jo

141īpaši ņemot vērā to, ka tiesa papildsodu piemēro individualizēti.

142Savukārt apstrīdētā norma automātiski liedzot notiesātajai

143personai pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

144un Ieslodzījuma vietu pārvaldē uz visu atlikušo mūžu un tādējādi

145padarot individualizēta papildsoda piemērošanu par

146bezjēdzīgu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

3101. un 106. pantam.

4Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja izteiktos argumentus,

5konkrētajā lietā esot izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība

6Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

7teikumam. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas regulēto

8gadījumu loks ir plašs, jo tā attiecas uz visām personām, kas

9pilda vai plāno pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas

10iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Ņemot vērā to, ka

11Pieteikuma iesniedzējs uz apstrīdētās normas pamata tika

12atvaļināts no amata tieši Valsts policijā, konkrētajā lietā

13apstrīdētās normas atbilstība Satversmei esot vērtējama tiktāl,

14ciktāl tā liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Tomēr sniegtie

15argumenti esot attiecināmi arī uz pārējām Iekšlietu ministrijas

16sistēmas iestādēm un Ieslodzījuma vietu pārvaldi.

17Saeima nenoliedz, ka ar apstrīdētajā normā noteikto liegumu

18tiek ierobežotas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tomēr

19uzskata, ka šis ierobežojums ir samērīgs. Pēc Saeimas ieskata,

20ierobežojums tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un pildīt

21valsts dienestu ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu,

22pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu. Tātad

23no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot

24noteikts ar likumu.

25Valsts policija pildot būtiskas valsts funkcijas sabiedrības

26drošības un labklājības aizsardzības jomā. Policijas uzdevumi

27esot noteikti likuma "Par policiju" 3. pantā. Šie

28uzdevumi atbilstot arī Eiropas policijas ētikas kodeksā

29norādītajiem policijas darbības mērķiem - nodrošināt tiesiskumu

30un kārtību sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda

31pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību,

32nodrošināt sabiedrības palīdzības un pakalpojumu funkcijas.

33Likuma "Par policiju" 9. pantā noteiktā pienākuma

34izpildes labad policijas darbiniekiem esot piešķirtas plašas

35pilnvaras, tostarp tiesības personas aizturēt, lietot fizisku

36spēku, speciālos līdzekļus un šaujamieroci, kas noteiktas minētā

37likuma 12.-14. pantā. Lai gan būtībā policijas darbība ir vērsta

38uz sabiedrības drošības aizsardzību, pārāk plašs policijas

39darbiniekiem piešķirto tiesību apjoms, pārāk zemi viņiem noteikti

40minimālie standarti un viņu neprofesionāla rīcība varot radīt

41risku attiecībā uz citu personu pamattiesību ievērošanu. Tādēļ

42esot būtiski noteikt tiesisku ietvaru Valsts policijas

43amatpersonu darbībai un it sevišķi noteikt pietiekami augstas

44minimālās prasības personām, kas vēlas pildīt dienestu Valsts

45policijā. Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības,

46iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17.

47septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt

48personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu.

49Apstrīdētajā normā esot ietverta viena no prasībām, ko

50likumdevējs paredzējis tādēļ, lai nodrošinātu to, ka dienestā

51esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem standartiem,

52tādējādi nodrošinot arī personu pamattiesību aizsardzību,

53veicinot sabiedrības sadarbību ar dienesta amatpersonām un

54uzticēšanos tām, kā arī veidojot pareizu priekšstatu par tiesību

55normu ievērošanu. Pēc Saeimas ieskata, personas, kuras neatbilst

56minimālajiem profesionalitātes standartiem, tostarp persona, kura

57pati nav spējīga atturēties no tīša noziedzīga nodarījuma

58izdarīšanas, nevar pienācīgi pildīt policijas pamatuzdevumu -

59nodrošināt personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību.

60Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai dienestā atrastos

61personas, kas, pašas būdamas citiem par paraugu, sekmētu personu

62tiesību ievērošanu un sabiedrības drošību, it sevišķi nodrošinot

63kriminālatbildību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu. Tāda

64iespējamība, ka persona, kas izdarījusi tīšu noziedzīgu

65nodarījumu, būtu tiesīga pildīt dienestu, pakļautu riskam citu

66personu tiesības un sabiedrības drošību. Tādējādi apstrīdētajā

67normā paredzētais ierobežojums esot vērsts uz Satversmes 116.

68pantā nostiprinātajiem leģitīmajiem mērķiem - citu personu

69tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

70Saeima uzskata, ka likumdevēja pienākums ir veicināt

71sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo tā ir

72cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un

73demokrātiskai valsts iekārtai. Ja Valsts policijas amatpersonas

74amatu varētu ieņemt persona, kas pati bijusi sodīta par tīšu

75noziedzīgu nodarījumu, tad mazinātos sabiedrības uzticēšanās gan

76Valsts policijas amatpersonu darbībai, gan pašai valstij un

77demokrātiskai valsts iekārtai. Līdz ar to Saeima uzskata, ka ar

78apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

79mērķis Satversmes 116. panta izpratnē ir arī demokrātiskas valsts

80iekārtas aizsardzība.

81Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot vēlējies veicināt tādas

82sabiedrības pastāvēšanu, kurā tiek nodrošināti sociālajai un

83ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi, kā arī tādas

84harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās loceklis

85apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts intereses.

86Tātad apstrīdētā norma esot vērsta arī uz sabiedrības labklājības

87aizsardzību.

88Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota tam, lai

89veicinātu citu personu tiesību un sabiedrības drošības

90aizsardzību. Apstrīdētā norma liedzot dienestā uzņemt tikai tādas

91personas, kuras bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

92proti, personas, kuras ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu,

93apzinoties savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties

94attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izdarīt. Konkrētajā gadījumā

95Pieteikuma iesniedzējs, būdams Valsts policijas amatpersona, esot

96veicis aktīvas darbības, ar tām nodarot kaitējumu cietušā

97veselībai un apdraudot viņa tiesības uz personas neaizskaramību,

98kas noteiktas Satversmē. Pēc Saeimas ieskata, persona, kas

99neievēro krimināltiesību jomu regulējošus normatīvos aktus,

100tostarp pārkāpj citu personu pamattiesības, nav piemērota darbam

101Valsts policijā.

102Apstrīdētā norma esot piemērota arī tam, lai veicinātu

103sabiedrības uzticēšanos Valsts policijas amatpersonu darbībai un

104vispār valstij un tādējādi aizsargātu arī demokrātisko valsts

105iekārtu. Sabiedrības uzticēšanās valsts amatpersonu darbībai un

106valstij kopumā mazinātos, ja par valsts amatpersonu kļūtu tāda

107persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, apzinoties

108savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties izdarīt šādu

109nodarījumu, vēl jo vairāk tad, ja šāda persona būtu Valsts

110policijas amatpersona.

111Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota arī tam,

112lai aizsargātu sabiedrības labklājību. Saeima uzskata: ja reiz

113persona, it īpaši Valsts policijas amatpersona, ar tīšu nodomu ir

114pārkāpusi tiesību normas, tad pastāv pamatotas šaubas par to, vai

115šī persona turpmāk ievēros normatīvos aktus. Vēl jo vairāk

116pastāvot pamatotas šaubas par to, vai šī persona varēs efektīvi

117veikt savas funkcijas, kuru izpildei nereti ir nepieciešama

118efektīva, savstarpējā cieņā un uzticībā balstīta sadarbība ar

119sabiedrību. Savukārt tad, ja Valsts policijas funkcijas netiek

120veiktas pienācīgi, netiekot nodrošināti arī sociālajai un

121ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi. Persona, kas

122sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nesekmējot

123tādas harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās

124loceklis apzinātos un cienītu citu personu, sabiedrības un valsts

125intereses.

126Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais

127ierobežojums nav absolūts, jo neattiecas uz ikvienu personu, kura

128sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām,

129kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi

130konkrētajā lietā neesot piemērojama absolūtā aizlieguma

131izvērtēšanas metodoloģija.

132Krimināli sodāmas darbības neesot savienojamas ar personas

133dienestu valsts pārvaldē. Pat pietiekami pamatotas aizdomas ar

134atbilstoši novērtētiem pierādījumiem par policijas darbinieka

135pieļautu noziedzīgu nodarījumu varot mazināt sabiedrības

136uzticēšanos policijai un diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu

137un, otrkārt, attiecīgo iestādi. Tādējādi leģitīmais mērķis -

138demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - ar Pieteikuma

139iesniedzēja norādītajiem citiem līdzekļiem netiktu sasniegts tādā

140pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu.

141Tādā pašā kvalitātē netiktu sasniegti arī pārējie leģitīmie

142mērķi. Ja tāda persona kā Pieteikuma iesniedzējs, proti, persona,

143kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kaut vai pēc

144individuāla izvērtējuma varētu ieņemt amatpersonas amatu Valsts

145policijā, tad, pēc Saeimas ieskata, būtu jārēķinās ar risku, ka

146personu pamattiesību, sabiedrības drošības un labklājības

147aizsardzība var tikt apdraudēta. Persona, tai noteiktajā apjomā

148pildot valsts uzdevumus, rīkojoties ar valsts varu - tātad

149rīkojoties visas sabiedrības interesēs, jo īpaši persona, kas

150dienē Valsts policijā, kuras darbinieku pienākumi ir vērsti uz

151tiesību normu ievērošanas kontroli, citu cilvēku tiesību un

152drošības aizsardzību. Tādējādi policijas darbinieka uzdevumu

153pildīšana pati par sevi neesot savienojama ar tiesību normu

154pārkāpumiem, ko attiecīgā amatpersona pieļāvusi savā darbībā.

155Apstrīdētajā normā ietvertais leģitīmo mērķu sasniegšanas

156līdzeklis esot visefektīvākais, un nepastāvot citi, saudzējošāki

157līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

158būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

159Demokrātiska sabiedrība paļaujoties uz to, ka policija ne vien

160uzraudzīs likuma ievērošanu, bet arī pati ievēros likumu.

161Attiecībā uz policijas darbiniekiem arī starptautiski tiekot

162atzīts, ka viens no šo darbinieku atlases kritērijiem ir

163sodāmības neesība, un personām, kuras sodītas par noziedzīgiem

164nodarījumiem, pārsvarā tiekot liegta iespēja ieņemt amatu

165policijā, atsevišķos gadījumos pieļaujot izņēmumus tikai

166attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, piemēram, tādiem kā

167atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana.

168Sabiedrības ieguvums no tā, ka Valsts policija, kā arī citas

169Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes ir nodrošinātas ar

170atbilstošu personālu, kas ir spējīgs godprātīgi, atbildīgi un

171nelokāmi, ievērojot normatīvo aktu prasības, pildīt Valsts

172policijai, kā arī citām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm

173nodotās valsts pārvaldes funkcijas, kuras ir tieši saistītas ar

174sabiedrības interešu aizsardzību, esot lielāks par normatīvo aktu

175prasības pildīt nespējīgas personas tiesību ierobežojumu, kas

176izpaužas šādas personas atvaļināšanā no dienesta Iekšlietu

177ministrijas sistēmas iestādēs.

178Likumdevējs esot līdzsvarojis dažādu personu tiesības un

179sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm

180piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot citu personu

181pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri turklāt var

182apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības labklājības

183priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka pamattiesību ierobežojuma

184radītās nelabvēlīgās sekas personām, kuras sodītas par tīšu

185noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu, ko no šā

186ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. un 106.

3pantam.

4Tāpat Tieslietu ministrija uzskata, ka konkrētajā gadījumā

5pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

6Tieslietu ministrija norāda, ka, ņemot vērā amatpersonas ar

7speciālo dienesta pakāpi pilnvaras un lomu sabiedriskās kārtības

8un personu tiesību aizsardzībā, aktuāls ir jautājums par to, vai

9iestāde varēs uzticēt šo nozīmīgo uzdevumu pildīšanu personai,

10kura pati sevi diskreditējusi ar tīšu noziedzīgu nodarījumu un

11par tā izdarīšanu ir sodīta. Tāpat arī iestādes reputācija esot

12ļoti svarīga, lai sabiedrība šai iestādei varētu uzticēties, lai

13iedzīvotāji varētu uzticēt savu dzīvību un mantiskās vērtības šīs

14iestādes amatpersonām, kuru galvenie uzdevumi saistīti ar

15sabiedriskās kārtības un drošības, kā arī personu tiesību

16aizsardzības nodrošināšanu. Dienesta gaitas likuma 4. pantā

17ietvertie ierobežojumi esot noteikti, lai nodrošinātu to, ka

18dienestā esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem

19standartiem, aizsargā personu pamattiesības, sabiedrisko drošību,

20labklājību, veicina sabiedrības sadarbību ar dienesta

21amatpersonām un uzticēšanos tām.

22Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpojot vairākiem

23Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem -

24aizsargājot personu pamattiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

25sabiedrības drošību un labklājību. Tieslietu ministrija uzskata,

26ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu

27sasniegšanai.

28Ņemot vērā gan citās valstīs, gan arī Latvijā veiktus

29pētījumus, varot apgalvot: iepriekšēju sodāmību esība palielina

30risku, ka persona var vēlreiz izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

31Tāpēc Tieslietu ministrija uzskata, ka sodāmības fakta

32konstatēšana var būt pamats noteikt dažādus ierobežojumus un

33aizliegumus, tai skaitā ierobežojumus attiecībā uz nodarbošanās

34un darbavietas izvēli.

35Neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt pieņēmumu, ka

36sodīto amatpersonu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

37risks ir lielāks vai mazāks nekā nesodīto amatpersonu risks tikt

38pirmo reizi notiesātām, jo nedz Valsts probācijas dienesta, nedz

39Tieslietu ministrijas rīcībā neesot informācijas par pētījumiem,

40kas būtu veltīti tieši šim recidīva aspektam attiecībā uz

41amatpersonām.

422019. gadā jautājumu par sodāmības un kriminālprocesu

43izbeigšanas uz nereabilitējošu apstākļu pamata tiesiskajām sekām

44personu tālākajā profesionālajā darbībā esot aktualizējis arī

45tiesībsargs. Tieslietu ministrija sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu

46pārvaldi izvērtējusi iespējamos izņēmumus no Dienesta gaitas

47likuma 4. pantā ietvertajiem absolūtajiem aizliegumiem, un

48citstarp esot apsvērta iespēja paredzēt, ka katrā konkrētajā

49gadījumā veicams individuāls izvērtējums. Tomēr attiecībā uz

50visām personām, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus,

51veicams individuāls izvērtējums ievērojami palielinātu iestāžu

52darba apjomu, šāda izvērtējuma nodrošināšanai būtu nepieciešami

53papildu darbinieki, kā arī papildu laiks un finanšu līdzekļi.

54Turklāt individuālas izvērtēšanas rezultātā pieņemtais lēmums par

55atteikumu pieņemt personu dienestā būtu administratīvais akts,

56kas attiecīgi būtu apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā

57procesa likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to esot radies

58jautājums par to, kura iestāde tad šādu vai pretēju lēmumu

59pieņems. Tātad būtu nepieciešams veidot jaunu institūciju, kas

60nodarbotos ar individuālo izvērtējumu veikšanu un pieņemtu

61lēmumus par atļauju attiecīgai personai dienēt vai par atteikumu

62tai dot šādu atļauju.

1Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

2norāda, ka pilnībā pievienojas Saeimas viedoklim.

3Likumdevējs amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi esot

4piešķīris tiesības izvirzīt likumīgas prasības personām, dot tām

5saistošus rīkojumus un likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā

6lietot pret tām fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, kā arī

7speciālos līdzekļus, lai pārtrauktu likumpārkāpumu un nodrošinātu

8to, ka amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi likumīgās

9prasības tiek izpildītas. Tādējādi, ņemot vērā attiecīgo iestāžu

10funkciju nozīmību un to amatpersonu īpašās pilnvaras šo funkciju

11izpildē, Dienesta gaitas likums amatpersonai ar speciālo dienesta

12pakāpi nosakot atbilstošas prasības, lai tā varētu atrasties

13dienestā.

14Likumdevējam esot pienākums noteikt tādu regulējumu, lai

15dienesta pienākumu izpilde atbilstu sabiedrības interesēm,

16tostarp izvirzīt personām, kuras vēlas dienēt, stingrākas

17prasības gan attiecībā uz veselības stāvokli un fizisko

18sagatavotību, gan reputāciju.

19Aktuāls esot jautājums par to, vai indivīds un sabiedrība

20kopumā būtu gatava uzticēt savu tiesību, veselības un dzīvības,

21kā arī mantisko vērtību aizsardzību un vai arī valsts būtu gatava

22uzticēt ieroci personai, kura ir izdarījusi tīšu noziedzīgu

23nodarījumu, tādējādi izrādot nevērību pret sabiedrības

24priekšstatu par to, kāda uzvedība demokrātiskā valstī ir

25akceptējama, kā arī apdraudot harmonisku sabiedrības

26funkcionēšanu. Regulējums, kas pieļautu to, ka dienestā tiek

27pieņemtas vai dienestā atrodas personas, kuras ir sodītas par

28tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pēc Iekšlietu ministrijas

29ieskata, varētu izraisīt negatīvu iestādes darbības un

30uzticamības vērtējumu sabiedrībā un attiecīgi kaitēt arī

31vispārējai sabiedrības drošībai.

32Pēc būtības normatīvajos aktos amatpersonām paredzētās

33prasības esot sabiedrības izvirzītas prasības. Proti, sabiedrība

34vēloties, lai jebkura amatpersona godprātīgi, apzinīgi pilda

35amata pienākumus, pati ievēro normatīvo aktu prasības un spēj arī

36sabiedrībā nostiprināt pareizu attieksmi pret spēkā esošajām

37tiesību normām.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai

3daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

4Pēc Tiesībsarga ieskata, izskatāmajā lietā ir vērtējama

5absolūtā aizlieguma esība attiecībā uz personas tiesībām pildīt

6dienestu Valsts policijā.

7Ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu.

8Tiesībsargs arī piekrīt tam, ka pamattiesību ierobežojumam ir

9leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību aizsardzība un

10sabiedrības drošības un labklājības aizsardzība. Tāpat

11tiesībsargs uzskata, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

12piemērots minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai.

13Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības,

14iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17.

15septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt

16personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu, un

17apstrīdētā norma esot pieņemta, lai noteiktu šādas augstas

18prasības. Šāda absolūta aizlieguma pamatojums varētu būt rodams

19profesionalitātes un reputācijas aspektos, uz ko savā atbildes

20rakstā vairākkārt atsaucas arī Saeima. Tādējādi esot iespējams

21izdarīt secinājumu, ka likumdevējs ir pamatojis absolūtā

22aizlieguma nepieciešamību.

23Tomēr tiesībsargs viņa rīcībā esošajos un viņam pieejamos

24apstrīdētās normas pieņemšanas dokumentos neesot atradis tādu

25informāciju, kas apliecinātu to, ka likumdevējs būtu rūpīgi

26analizējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas

27attiecībā uz personu tiesībām pildīt valsts dienestu Valsts

28policijā. Proti, likumdevējs neesot padziļināti izvērtējis un

29pamatojis nepieciešamību absolūto aizliegumu attiecināt uz

30pilnīgi visiem Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgiem

31nodarījumiem, tostarp kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem

32noziegumiem. Tāpat likumdevējs neesot izvērtējis, kāpēc

33absolūtais aizliegums būtu jāattiecina uz tādiem noziedzīgiem

34nodarījumiem, kuri salīdzinājumā ar citiem noziedzīgiem

35nodarījumiem pēc sava rakstura un apdraudētajām interesēm

36uzskatāmi par nodarījumiem ar būtiski mazāku kaitīguma pakāpi.

37Likumdevējam vajadzējis izvērtēt to, kādas personu, sabiedrības

38vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru

39izdarītājiem tiek liegts pildīt valsts dienestu Valsts

40policijā.

41Tāpat likumdevējam, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un

42neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, vajagot pārliecināties

43arī par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir

44samērīgas. Turklāt, nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu

45aizliegumu, nozīme esot ne tikai tam, pret kādām interesēm šī

46persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet

47arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Tiesībsargs neesot

48konstatējis, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai un kā iepriekš par

49tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas uzvedība laika gaitā

50var mainīties. Likumdevējs neesot pamatojis arī to, ka, paredzot

51izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma

52leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

53Dienests Valsts policijā nevarot būt pašsaprotams, un šajā

54dienestā esošai personai pēc savām īpašībām vajagot būt par

55paraugu ikvienam sabiedrības loceklim. Tas attiecīgi nozīmējot

56to, ka Valsts policijas amatpersonai jābūt profesionālai,

57respektējamai un uzticamai. Tādējādi regulējums, kas personai pēc

58sodāmības dzēšanas vai noņemšanas automātiski ļautu pretendēt uz

59dienestu Valsts policijā, nebūtu pareizs, jo negarantētu personas

60un tās īpašību atbilstību attiecīgajam amatam. Tāpat arī

61noziedzīgu nodarījumu pilnīga diferencēšana pēc to kaitīguma

62pakāpes nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā

63kvalitātē, jo, piemēram, Krimināllikuma 317. panta pirmajā daļā

64paredzētais noziedzīgais nodarījums pēc klasifikācijas ir mazāk

65smags noziegums, tomēr tā rezultātā skartās intereses ir tieši

66attiecināmas uz valsts amatpersonu, tostarp Valsts policijas

67amatpersonu, darbību. Tādēļ, pēc tiesībsarga ieskata, piemēram,

68Krimināllikuma XXIV nodaļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi

69varētu tikt uzskatīti par tādiem, uz kuriem attiecināt absolūto

70aizliegumu būtu pieļaujams.

71Tiesībsargs uzskata, ka vispiemērotākais alternatīvais

72līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai

73līdzvērtīgā kvalitātē būtu individuāla izvērtējuma veikšana.

74Likumdevējs, izanalizējot Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos

75nodarījumus, varētu noteikt tādu kārtību, ka uz konkrētiem

76pagātnē izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek attiecināts

77individuālais izvērtējums. Saskaņā ar šādu regulējumu persona

78varētu pretendēt uz dienestu Valsts policijā, ja tai sodāmība ir

79dzēsta vai noņemta un ja tai pēc individuāla izvērtējuma

80veikšanas sniegtu pozitīvu atzinumu konkrēti šādam mērķim

81izveidota komisija.

82Tas, vai sabiedrība un indivīdi uzticas policijai kā

83ikdienišķās sabiedriskās kārtības sargam, primāri esot atkarīgs

84nevis no katra policista rīcības pagātnē, bet gan no tā, kādu

85uzticamības un profesionalitātes līmeni ikviena Valsts policijas

86amatpersona apliecina šobrīd.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Iekšlietu

2darbinieku arodbiedrība - uzskata, ka apstrīdētā norma

3neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

4pirmajam teikumam.

5Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrība atzīst, ka dienestā

6esošām amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi ir izvirzāmi ļoti

7augsti uzvedības un rīcības kritēriji un ka apstrīdētajai normai

8ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība, sabiedrības

9drošības aizsardzība -, tomēr uzskata, ka citu personu un visas

10sabiedrības interešu apdraudējums gadījumā, ja dienestu pilda

11iepriekš krimināli sodīta persona, esot iespējamība, nevis

12neapgāžams fakts.

13Ja tiktu prezumēts, ka krimināli sodītai personai nav

14iespējams mainīties, tad zustu jebkāda resocializācijas pasākumu

15jēga. Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrība pilnībā piekrīt

16Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem apsvērumiem par to, ka

17ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar cilvēka

18pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, veicot personas

19individuālu izvērtējumu.

20Ņemot vērā kriminālprocesu ilgumu, Latvijas Iekšlietu

21darbinieku arodbiedrība uzskata par reāli iespējamu tādu

22situāciju, ka persona, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess,

23faktiski ilgstoši turpina dienestu Valsts policijā un tās darba

24izpildījums tiek pieņemts un novērtēts pozitīvi. Līdz ar to esot

25secināms, ka arī šādas personas spēj pilnvērtīgi veikt dienesta

26pienākumus un ka dienests pilnībā pieļauj un veicina šādu personu

27atrašanos tajā.

28Aplūkojot citās Eiropas valstīs spēkā esošo tiesisko

29regulējumu, varot konstatēt pietiekamu likuma daudzveidību.

30Piemēram, Polijas un Čehijas likumos esot noteikts, ka dienestā

31nevar būt persona ar kriminālu pagātni, savukārt atbilstoši

32Igaunijas likumam persona pēc sodāmības dzēšanas var atkal

33kandidēt uz amatu dienestā, izņemot gadījumu, kad izdarītais

34noziegums bijis vērsts pret valsti.

35Pēc Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības ieskata, būtu

36jāņem vērā tas, ka Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzēti vairāk

37nekā 300 noziedzīgu nodarījumu sastāvi, tātad iespējamie

38noziedzīgie nodarījumi var būt ļoti dažādi un saistīti ar dažādu

39interešu apdraudējumu. Neiedziļinoties katras noziedzīgo

40nodarījumu grupas būtībā, varot apgalvot, ka ne visi tīši

41izdarītie noziedzīgie nodarījumi ir vērtējami pilnīgi vienādi

42attiecībā uz personas atrašanos dienestā. Esot iespējami arī tādi

43gadījumi, kad agrāk izdarītais noziedzīgais nodarījums nekādi

44neietekmē dienesta pienākumu pildīšanu. Taču šobrīd neesot tādas

45institūcijas, kas šo jautājumu varētu izvērtēt.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore

3Mg. iur. Evija Vīnkalna - uzskata, ka apstrīdētā norma

4attiecībā uz Valsts policijas dienestā esošām personām atbilst

5Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

6teikumam.

7Ņemot vērā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu, tostarp

8Valsts policijas, un Ieslodzījuma vietu pārvaldes uzdevumu

9nodrošināt būtiskas valsts funkcijas sabiedrības drošības un

10labklājības aizsardzības jomā, kā arī katras attiecīgās

11amatpersonas darbības nozīmi noteikto uzdevumu izpildē, vajagot

12atzīt, ka noteiktajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis, kas

13ietver ne tikai citu cilvēku tiesību, sabiedrības drošības un

14labklājības aizsardzību, bet arī demokrātiskās valsts iekārtas

15aizsardzību.

16Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu atrasties

17dienestā tikai tādām personām, kuras sodītas par tīšiem

18noziedzīgiem nodarījumiem, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

19noņemšanas. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot ņēmis

20vērā vainas formu nozīmi un neesot ierobežojumu attiecinājis uz

21noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts aiz neuzmanības. Ņemot vērā

22Valsts policijai noteiktos uzdevumus, valsts varas pārstāvju lomu

23tiesiskuma stiprināšanā un noziedzīgu nodarījumu novēršanā, esot

24jāatzīst, ka attiecībā uz Valsts policijas amatpersonām

25apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar tā

26leģitīmo mērķi. Diferencētas pieejas vai individuāla izvērtējuma

27noteikšana nebūtu pieņemama. Tāpat nebūtu pamatota arī

28ierobežojuma tvēruma sašaurināšana, piemēram, ierobežojuma

29attiecināšana tikai uz noziedzīgiem nodarījumiem pret

30jurisdikciju, noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju

31dienestā vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem, vai saistīšana

32tikai ar sodāmības laiku.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes doc. p. i. Dr. iur. Kitija Bite -

3uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta

4pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam, un pievienojas

5Pieteikuma iesniedzēja viedoklim.

6Kitija Bite papildus norāda, ka likumā noteiktajā veidā

7personai tiesības pildīt valsts dienestu var tikt liegtas pat

8tad, ja šīs personas spējas un kvalifikācija atbilst

9izraudzītajam nodarbošanās veidam. Sistēmiski likumdevējs

10pieprasot dienestā esošu personu nevainojamu uzvedību. Tomēr

11likumdevējam, nosakot šādus ierobežojumus, būtu jāizvērtē to

12atbilstība Satversmei.

13Apstrīdētā norma varot pakļaut riskam konkrētam valsts

14dienesta veidam deleģēto valsts funkciju un uzdevumu izpildi.

15Publiski pieejamās Valsts policijas atskaites liecinot par

16hronisku personāla trūkumu iestādē. Šādā situācijā, atvaļinot no

17dienesta amatpersonas, kurām ir pieredze un kuru apmācībā un

18kvalifikācijas paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida

19resursus, sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts

20policija nespēs nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi

21personāla trūkuma dēļ.

22Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs neesot izvērtējis, kāds

23ir kriminālsoda mērķis. Viens no soda mērķiem esot panākt to, lai

24notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no

25noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, respektīvi, sodītai personai

26ir jāizprot savs nodarījums un turpmāk jākoriģē sava uzvedība,

27lai tā atbilstu sabiedrības noteiktajiem standartiem. Taču no

28apstrīdētās normas izrietot, ka pat tādā gadījumā, ja persona

29labojas, koriģē savu uzvedību un nekad vairs neizdara nekādu

30noziedzīgu nodarījumu, tai nav iespējams atgriezties dienestā

31Valsts policijā.

32Likumdevējam būtu jāizsver, vai jebkurš tīšs noziedzīgs

33nodarījums ir samērīgs ar aizliegumu jebkad pildīt valsts

34dienestu, tomēr konkrētajā situācijā esot secināms, ka šāds

35izvērtējums netika veikts.

36Likumdevējam būtu jāizvērtē iespēja pieņemt tādu tiesisko

37regulējumu, kas ļautu individuāli izvērtēt katru gadījumu, kad

38dienestā esoša persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

39un jāuzliek šāda izvērtējuma veikšanas pienākums tai iestādei,

40kurā sodītā persona pilda valsts dienestu. Tādējādi iestādei

41tiktu dota rīcības brīvība izvērtēt personas sodāmības

42savietojamību ar dienestu un attiecīgi vai nu atbrīvot personu no

43dienesta, vai arī turpināt dienesta tiesiskās attiecības ar šo

44personu. Savukārt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu būtu

45iespējams pārbaudīt administratīvajā procesā - pretēji

46pašreizējai kārtībai, kas paredz imperatīvu pienākumu Valsts

47policijai atbrīvot no dienesta katru personu, kas sodīta par tīšu

48noziedzīgu nodarījumu.

49Secinājumu

50daļa

1Pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar apstrīdēto normu

2tika atvaļināts no dienesta Valsts policijā. Pieteikuma

3iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma ierobežo gan viņa

4tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, proti, uz visu mūžu

5aizliedz pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs,

6gan arī tiesības saglabāt darbavietu, proti, Valsts policijas

7inspektora amatu.

8Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējs tika atvaļināts no

9dienesta Valsts policijā un tāpēc arī atbildes rakstā apstrīdētās

10normas satversmība izvērtēta tiktāl, ciktāl šī norma liedz pildīt

11dienestu Valsts policijā, taču Saeimas sniegtie argumenti esot

12attiecināmi arī uz pārējām Iekšlietu ministrijas sistēmas

13iestādēm un Ieslodzījuma vietu pārvaldi.

14Lai arī, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās

15sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem

16apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma

17iesniedzēja pamattiesības, tomēr vienlaikus Satversmes tiesai ir

18jāvērtē arī visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos,

19kas ir vienādi un salīdzināmi ar konstitucionālās sūdzības

20iesniedzēja apstākļiem. Turklāt Satversmes tiesai ir jānodrošina

21lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā

22ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc

23iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei

24neatbilstošs regulējums (sk., piemēram, Satversmes tiesas

252020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 13.

26punktu).

27Līdz ar to izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams precizēt,

28kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība.

29Dienesta gaitas likuma mērķis ir noteikt profesionālā dienesta

30tiesisko statusu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs - Valsts

31policijā, Iekšējās drošības birojā, Valsts robežsardzē, Valsts

32ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, kā arī šo iestāžu padotībā

33esošajās koledžās - un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Dienesta

34gaitas likums pamatā regulē vispārīgus dienesta gaitas jautājumus

35- piemēram, obligātās prasības dienestam, pieņemšanu dienestā un

36iecelšanu amatā, amatpersonu darbības un tās rezultātu

37novērtēšanu, kvalifikācijas paaugstināšanu, dienesta pakāpes un

38to piešķiršanas kārtību, atvaļināšanu no dienesta. Valsts

39Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm - Valsts policijai,

40Iekšējās drošības birojam, Valsts robežsardzei, Valsts

41ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, kā arī šo iestāžu padotībā

42esošajām koledžām - un Ieslodzījuma vietu pārvaldei ir deleģējusi

43atšķirīgu funkciju izpildi. Šo dienestu funkcijas, tiesības un

44pienākumi ir noteikti arī citos likumos - likumā "Par

45policiju", Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumā, Valsts

46robežsardzes likumā u. c.

47Likums "Par policiju" nosaka policijas jēdzienu,

48uzdevumus, darbības principus un vietu valsts pārvaldes un

49pašvaldību iestāžu sistēmā, policijas pienākumus, tiesības,

50struktūru, kompetenci, policijas darbinieka tiesisko aizsardzību,

51darbības garantijas, atbildību, policijas finansēšanas,

52materiāltehniskās apgādes kārtību, kā arī policijas darbības

53uzraudzību un kontroli. Saskaņā ar likuma "Par

54policiju" 3. panta pirmo daļu policijas uzdevums citstarp ir

55garantēt personu un sabiedrības drošību, novērst noziedzīgus

56nodarījumus un citus likumpārkāpumus, atklāt noziedzīgus

57nodarījumus, meklēt personas, kas izdarījušas noziedzīgus

58nodarījumus. Lai šie uzdevumi tiktu pildīti, policijas

59darbiniekiem likumā "Par policiju" ir noteiktas īpašas

60tiesības, veicot dienesta pienākumus, tostarp tiesības personas

61aizturēt, lietot fizisku spēku, speciālos līdzekļus, kā arī

62dienesta vajadzībām lietot šaujamieroci.

63Personām izvirzāmās prasības ir pamatotas to spējā izpildīt

64noteiktus pienākumus un uzdevumus, tāpēc attiecībā uz konkrētu

65dienestu noteiktie ierobežojumi ir saistīti ar attiecīgā dienesta

66funkcijām. Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ir piemērota

67kā personai, kura dienēja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē

68- Valsts policijā.

69Tādējādi Satversmes tiesa izskatāmajā lietā izvērtēs

70apstrīdētās normas atbilstību Satversmei tiktāl, ciktāl tā liedz

71pildīt dienestu Valsts policijā.

1Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām

2Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās

3lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja tās satversmības

4izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta

5sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 11. punktu).

6Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam

7aizskar Satversmes 101. pantā garantētās pamattiesības, proti,

8tiesības pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. pantā

9noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos

10un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. No

11pieteikuma nepārprotami izriet, ka tā iesniedzējs lūdz izvērtēt

12apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

13daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Līdz ar to Satversmes

14tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē Satversmes 101. panta

15pirmās daļas un 106. panta pirmā teikuma tvērums.

1611.1. Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:

17"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

18veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

19valsts dienestu."

20Tiesības pildīt valsts dienestu ietver tiesības uz vienlīdzīgu

21pieeju valsts dienestam, tiesības turpināt valsts dienestu, ja

22vien nepastāv saprātīgs un objektīvs pamats atbrīvošanai no

23valsts dienesta (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

24sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 13. punktu).

25Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 101. pants

26neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to

27vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes 101. panta

28pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts

29dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas

30"likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas

31veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10.

32maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 17. punktu).

33Lai noteiktu, vai personas ir piederīgas pie valsts dienesta

34Satversmes 101. panta izpratnē, jāizvērtē gan funkcijas, ko pilda

35personas, veicot amata pienākumus, gan arī ierobežojumi, kas tām

36noteikti sakarā ar amata pienākumu pildīšanu (sk. Satversmes

37tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10.

38punktu).

39Saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 18. janvāra noteikumu

40Nr. 46 "Valsts policijas nolikums" 1. un 2. punktu

41Valsts policija ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās

42pārvaldes iestāde, kas atbilstoši kompetencei īsteno valsts

43politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un

44drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu

45aizsardzībā. Savukārt atbilstoši Dienesta gaitas likuma 2. panta

46pirmajai daļai dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs,

47tostarp Valsts policijā, ir valsts dienesta veids, kuru pilda

48Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersona, kam ir

49speciālā dienesta pakāpe.

50Tādējādi Valsts policijas amatpersonas ar speciālajām dienesta

51pakāpēm ir uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta

52Satversmes 101. panta izpratnē.

5311.2. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

54"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

55darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

56Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

57pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan

58tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības

59brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā

60tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

61tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk., piemēram,

62Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

632015-03-01 14.2. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

64Nr. 2020-36-01 12. punktu).

65Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

66valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanos.

67Tomēr šīs tiesības neliedz valstij noteikt prasības, kas personai

68jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot.

69Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz

70konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams

71sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no

72tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai

73īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (sal. sk.

74Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

752020-36-01 12. punktu).

76Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar Satversmes 106. panta

77pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

78saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

79kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

80saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens

81"nodarbošanās" Satversmes 106. panta pirmā teikuma

82izpratnē ir attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan

83publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba

84tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā

85darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18.

86decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un 2021. gada

8725. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu).

88Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā

89personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un

90aptver arī nodarbinātību Valsts policijā.

9111.3. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta

92atziņa, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas

93tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2.

94novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu).

95Gadījumos, kad Satversmes 106. pantā noteikto tiesību

96īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām

97noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101.

98pantu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma

99lietā Nr. 2006-29-0103 16. punktu).

100Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša

101rīcības brīvība, nosakot pieeju nodarbinātībai publiskajā

102sektorā, kā arī nosakot šādas nodarbinātības nosacījumus.

103Funkcionālu un institucionālu apsvērumu dēļ publiskajā un

104privātajā sektorā strādājošie var tikt pakļauti būtiskām

105tiesiskām un faktiskām atšķirībām (sal. sk. Eiropas

106Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra

107sprieduma lietā "Fábián v. Hungary", pieteikums

108Nr. 78117/13, 122. punktu).

109No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un citiem lietas

110materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par

111to, vai valstij ir leģitīmas tiesības personām, kas pilda

112dienestu Valsts policijā, to statusa dēļ izvirzīt īpašas

113prasības, kas attiecas uz personas izdarītu tīšu noziedzīgu

114nodarījumu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Līdz

115ar to izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir izvērtējumam par

116apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

117daļai. Saskaņā ar Satversmes 101. panta pirmo daļu valstij,

118izstrādājot prasības personām, kuras ieņem amatus valsts

119dienestā, ir pienākums gan aizsargāt demokrātiskas tiesiskas

120valsts vērtības, gan arī nodrošināt tiesības pildīt valsts

121dienestu personām, kuras ieņem vai vēlas ieņemt amatu valsts

122dienestā.

123Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmajā lietā

124ir apstrīdēta tādas tiesību normas atbilstība Satversmei, kura

125liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Satversmes 101. panta

126pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

127aptver arī tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt

128dienestu Valsts policijā. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes

129tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101.

130panta pirmajai daļai kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo

131teikumu.

1Dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

2Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir valsts dienesta veids, kuru pilda

3šo iestāžu amatpersonas, kam ir speciālās dienesta pakāpes.

4Dienesta gaitas likuma 4. pants nosaka obligātās prasības

5dienestam.

6Apstrīdētā norma noteic, ka Valsts policijas dienestā var

7atrasties persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu

8- neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

9Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 1.

10punktu personas atbilstība dienestam noteiktajām obligātajām

11prasībām tiek izvērtēta, personu uzņemot dienestā. Savukārt tad,

12ja persona ir dienestā, bet tiek konstatēta tās neatbilstība

13dienestam noteiktajām obligātajām prasībām, šāda persona tiek

14atvaļināta no dienesta saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.

15panta pirmās daļas 4. punktu.

16Attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju 2020. gada 16. jūlijā,

17pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 4.

18punktu, tika pieņemts lēmums par atvaļināšanu no dienesta Valsts

19policijā, jo Pieteikuma iesniedzējs neatbilda apstrīdētajā normā

20izvirzītajai obligātajai prasībai.

2112.1. Apstrīdētā norma nosaka ierobežojumu, kas

22attiecas uz ikvienu personu, kura ir sodīta par tīši jeb ar

23nodomu izdarītu noziedzīgu nodarījumu un ir vai vēlas būt

24dienestā Valsts policijā.

25Saskaņā ar Krimināllikuma 9. panta pirmo daļu noziedzīgs

26nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona to

27izdarījusi ar tiešu vai netiešu nodomu. Saskaņā ar Krimināllikuma

2810. panta pirmo daļu noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu

29aiz neuzmanības, ja persona to izdarījusi aiz noziedzīgas

30pašpaļāvības vai noziedzīgas nevērības.

31Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecas uz ikvienu

32tādu personu, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet

33neattiecas uz personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu aiz

34neuzmanības.

35Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo ikvienas par tīšu

36noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības brīvi iestāties

37dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā.

3812.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka aizliegums

39pildīt dienestu ir noteikts uz visu mūžu, bez iespējām to atcelt,

40un līdz ar to uzskatāms par būtisku. Tas ietekmējot visu personas

41dzīvi un veidojot daudz smagākas sekas nekā krimināllietā

42noteiktais sods.

43Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties

44nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

45Saskaņā ar Krimināllikuma 63. panta pirmo daļu sodāmība ir

46noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda

47noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas vai prokurora

48priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī

49pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā

50kārtībā.

51Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās

52dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā

53kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās

54tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr

55nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai

56nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts,

57ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

58noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība

59tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā

60kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

61juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

62izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc

63sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2021.

64gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12.4.

65punktu).

66Apstrīdētā norma ierobežo tiesības iestāties dienestā un

67turpināt pildīt dienestu Valsts policijā neatkarīgi no sodāmības

68dzēšanas vai noņemšanas, un šis ierobežojums ir spēkā uz

69nenoteiktu laiku.

70Tādējādi apstrīdētā norma personai

71ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā

72teikumā noteiktās tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt

73dienestu Valsts policijā.

1Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma

2ietver absolūtu aizliegumu personai, kura sodīta par tīšu

3noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu. Turklāt šis aizliegums

4esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas

5vai noņemšanas. Apstrīdētā norma attiecoties uz visiem

6noziedzīgajiem nodarījumiem - kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem,

7smagiem noziegumiem un sevišķi smagiem noziegumiem - un

8neparedzot izņēmumus. Arī vairākas pieaicinātās personas -

9tiesībsargs, Mg. iur. Evija Vīnkalna un Dr. iur.

10Kitija Bite - norādījušas, ka apstrīdētajā normā noteiktais

11aizliegums ir absolūts.

12Savukārt Saeima uzskata, ka šis aizliegums nav absolūts, jo

13attiecas nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu

14nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu

15noziedzīgu nodarījumu.

16Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka absolūtā aizlieguma

17stingri ierobežojošā rakstura dēļ likumdevējam šādu tiesību normu

18pieņemšanas procesā var tikt izvirzītas stingrākas prasības

19attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu (sal. sk.

20Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

212019-01-01 19.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

22jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir

23uzskatāms par absolūtu aizliegumu.

24Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais

25aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai

26neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

27proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

28izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

29ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas

302020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu

31un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 18.

32punktu).

33Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums dienēt Valsts

34policijā attiecas uz ikvienu personu, kas bijusi sodīta par tīšu

35noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

36noņemšanas. Aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma

37izvērtējumu, nepieļauj nekādus izņēmumus un ir noteikts uz mūžu.

38Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par

39absolūtu, tomēr tas vien, ka tiesību normā šāds aizliegums ir

40ietverts, pats par sevi vēl nenozīmē, ka vienmēr šādas tiesību

41normas pieņemšanā likumdevējam būtu izvirzāmas stingrākas

42prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu.

43Kā jau šajā spriedumā tika secināts, izskatāmās lietas

44pamatjautājums ir par to, vai personām, kas pilda valsts dienestu

45Valsts policijā, valsts ir tiesīga izvirzīt īpašas prasības to

46statusa dēļ. Proti, īpaša nozīme ir izvērtējumam tieši par to,

47vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai

48daļai.

49Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas

50personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Nodarbinātība

51valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan

52pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan

53pēc veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu

54pildīšanu. Valsts dienestu pildošās personas atrodas īpašās

55attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības ir ierobežotas,

56un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas

572007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10.

58punktu).

59Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un

60pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība

61nekā, piemēram, regulējot tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz

62darba līguma pamata. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības

63valsts dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus

64pamattiesību ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir

65nepieciešami (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa

66sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 10. punktu).

67Personas, kuras ieņem amatu Valsts policijas dienestā, ir

68īpašās tiesiskās attiecībās ar valsti, jo to statuss ir cieši

69saistīts ar valsts funkciju pildīšanu. Atbilstoši Satversmes 101.

70panta pirmajai daļai valstij, nosakot pieeju nodarbinātībai

71valsts dienestā, ir daudz plašāka rīcības brīvība nekā citu veidu

72nodarbinātības regulēšanā. Šī rīcības brīvība citstarp ietver arī

73tiesības izvirzīt īpašas prasības personām, kurām valsts uztic

74pilnvaras realizēt tās varu un pildīt īpašus valsts funkciju

75īstenošanai nepieciešamus pienākumus. Valstij ir jānodrošina

76sabiedrības uzticēšanās valsts varai un attiecīgi arī to

77amatpersonu darbībai, kuras rīkojas valsts vārdā. Tādējādi

78valsts, lai nodrošinātu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību

79aizsardzību saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem un citām

80Satversmes normām, var noteikt īpašas prasības personām, kuras

81vēlas pildīt vai pilda valsts dienestu.

82Tomēr ikviena valsts dienestā esošām personām izvirzīta īpaša

83prasība ir pakļaujama tās tiesiskuma pārbaudei. Ievērojot valsts

84dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja plašo rīcības

85brīvību šajā jomā, uz šo īpašo prasību tiesiskuma izvērtējumu nav

86attiecināma absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas

87metodoloģija.

1Vērtējot pamattiesību ierobežojuma

2konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu,

3vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma

4principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija

5sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 16. un 17. punktu un 2013. gada

67. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 15. punktu).

1Lai izvērtētu, vai Satversmes 101. panta pirmajā

2daļā un 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

3ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

4Satversmes tiesai jānoskaidro:

51) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

6paredzēto kārtību;

72) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

8normatīvo aktu prasībām;

93) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

10varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

11paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

12tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 16.

13punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 14.

14punktu).

15Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

16procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

17Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr.

182020-29-01 19. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

192020-36-01 14. punktu).

20Aizliegums par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai

21dienēt Valsts policijā tika noteikts jau 1991. gada 4. jūnija

22likuma "Par policiju" sākotnējā redakcijā. Vēlāk šī

23prasība tika ietverta Dienesta gaitas likumā, kas nosaka vienotu

24tiesisko regulējumu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm un

25Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Šā likuma sākotnējā redakcijā 4.

26panta 4. punkts noteica, ka dienestā var atrasties persona, kura

27nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu.

28Ar 2008. gada 4. decembra grozījumiem 4. panta 4. punkts tika

29izteikts jaunā redakcijā, nosakot, ka dienestā var atrasties

30persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu -

31neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Priekšlikumu par

32šā punkta izteikšanu jaunā redakcijā pirms attiecīgā

33likumprojekta otrā lasījuma izteica Iekšlietu ministrijas

34parlamentārais sekretārs. Priekšlikums tika izskatīts un

35atbalstīts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

36novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē un Saeimas

372008. gada 6. novembra sēdē otrajā lasījumā (sk. lietas

38materiālu 2. sēj. 53. un 83. lp.). Likumprojekts trešajā

39lasījumā tika pieņemts 2008. gada 4. decembrī. Likums tika

40izsludināts 2008. gada 19. decembrī un publicēts oficiālajā

41izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 198. Likums stājās

42spēkā 2008. gada 20. decembrī.

43Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās

44normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

45tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

46izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

47kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

48pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

49izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

50piemērošanas sekas.

51Līdz ar to apstrīdētajā normā

52ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

53kārtībā pieņemtu likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

5novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

6Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā

7ietvertās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos,

8lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts

9iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (sk.

10Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr.

112006-29-0103 16. un 17. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma

12lietā Nr. 2020-36-01 15. punktu).

13Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

14pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

15procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

16konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk., piemēram, Satversmes

17tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

18punktu).

1916.1. Saeima uzskata, ka likumdevēja pienākums ir

20veicināt sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo

21tā ir cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un

22demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Ja Valsts policijas

23amatpersonas amatu varētu ieņemt persona, kas bijusi sodīta par

24tīšu noziedzīgu nodarījumu, tad mazinātos sabiedrības uzticēšanās

25gan Valsts policijas amatpersonu darbībai, gan pašai valstij un

26demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Savukārt Pieteikuma

27iesniedzējs nepiekrīt tam, ka apstrīdētās normas leģitīmais

28mērķis tiek saistīts arī ar demokrātiskas tiesiskas valsts

29iekārtas aizsardzību.

30Dienesta gaitas likuma mērķis ir noteikt profesionālā dienesta

31tiesisko statusu, lai nodrošinātu tiesisku, stabilu, efektīvu un

32atklātu dienesta darbību. Persona, stājoties dienestā, dod

33zvērestu būt godīga un taisnīga, uzticīga Latvijas Republikai,

34pildīt dienesta pienākumus saskaņā ar Satversmi,

35starptautiskajiem līgumiem, likumiem un citiem normatīvajiem

36aktiem un kalpot sabiedrības vispārējām interesēm.

37Valsts policijas amatpersonas, pildot tām uzticētos uzdevumus,

38rīkojas valsts vārdā un pārstāv konkrētu demokrātisku un tiesisku

39valsts iekārtu. Valsts policijas dienestā esošās amatpersonas

40pieder pie tām amatpersonām, kas ikvienai personai rada

41priekšstatu par valsts darbību kopumā. Tādēļ katrai Valsts

42policijas amatpersonai ir jāpatur prātā, ka tā ar savu

43izturēšanos ir līdzatbildīga arī par sabiedrības priekšstatu jeb

44pārliecību par to, ka valsts vara tiek īstenota pienācīgi. Valsts

45policijas pamatuzdevums ir kontrolēt likumu ievērošanu

46sabiedrībā, nodrošināt, lai sabiedrība ievēro normatīvajos aktos

47noteiktās prasības. Ja par Valsts policijas amatpersonu varētu

48kļūt persona, kura ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

49neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tiktu mazināta

50sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā valsts

51varas īstenotājām un līdz ar to arī demokrātiskai tiesiskai

52valsts iekārtai. Turklāt persona, kas pati izdarījusi tīšu

53noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta,

54nesekmētu likumpaklausīgu attieksmi sabiedrībā.

55Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

56ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas tiesiskas valsts

57iekārtas aizsardzība.

5816.2. Saeima norāda, ka personas, kuras neatbilst

59minimālajiem profesionalitātes standartiem, tostarp personas,

60kuras pašas nespēj atturēties no tīša noziedzīga nodarījuma

61izdarīšanas, nevar pienācīgi pildīt policijas pamatuzdevumu -

62nodrošināt personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību.

63Apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai dienestā atrastos personas,

64kas, pašas būdamas citiem par paraugu, sekmētu personu tiesību

65ievērošanu un sabiedrības drošību, it sevišķi nodrošinot

66krimināltiesības regulējošu normatīvo aktu ievērošanu. Ja

67persona, kas izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, būtu tiesīga

68pildīt dienestu, riskam būtu pakļautas citu personu tiesības un

69sabiedrības drošība. Arī Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viens

70no ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem ir citu personu tiesību

71aizsardzība. Tāpat arī Iekšlietu ministrija vērš uzmanību uz to,

72ka amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi prettiesiska rīcība

73grauj ne tikai pašas amatpersonas, bet arī iestādes reputāciju,

74tādējādi mazinot arī sabiedrības uzticēšanos šai iestādei.

75Savukārt sabiedrības neuzticēšanās iestādēm, kuru pamatuzdevumi

76ir noziedzības apkarošana, operatīvās un kriminālprocesuālās

77darbības veikšana, sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzība,

78personas tiesību un likumisko interešu aizsardzība, esot būtisks

79aspekts, kas negatīvi ietekmējot sabiedrības drošību.

80Demokrātiska tiesiska valsts iekārta nav iedomājama bez

81sakārtotas un pienācīgi aizsargātas valsts pārvaldes darbības,

82kas tādējādi garantē gan sabiedrības drošību, gan citu cilvēku

83tiesības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra

84sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 25. punktu).

85Saskaņā ar likuma "Par policiju" 5. un 9. pantu

86policijas darbība tiek organizēta, ievērojot likumību, humānismu,

87cilvēka tiesības, sociālo taisnīgumu, atklātumu, vienvadību un

88balstoties uz iedzīvotāju palīdzību. Policija ar savu darbību

89nodrošina personu tiesību un brīvību ievērošanu.

90Ņemot vērā policijas uzdevumus un pilnvaras, kā arī to, ka

91policijas darbības joma kopumā ir saistīta ar personu tiesību un

92brīvību aizsardzību un sabiedrības drošības apdraudējumu

93novēršanu, likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanas labad

94policijas dienestā esošām personām tiek izvirzītas paaugstinātas

95prasības attiecībā uz atbilstību amatam. Apstrīdētajā normā

96ietvertais aizliegums ir vērsts uz to, lai veicinātu sabiedrības

97drošības aizsardzību, garantējot to, ka par sabiedrības drošību

98valsts vārdā rūpējas personas, kuras pašas nav veikušas tādas

99darbības, kas demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējamas.

100Valsts policija pilda tai deleģētās valsts funkcijas - aizsargā

101personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu,

102sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem

103prettiesiskiem apdraudējumiem. Rīcība, kas mazina uzticēšanos

104Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, var

105kaitēt sabiedrības drošībai.

106Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

107ierobežojumam ir vēl viens leģitīms mērķis - sabiedrības drošības

108aizsardzība.

109Tādējādi apstrīdētajā normā

110ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir šādi leģitīmie mērķi -

111demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība un

112sabiedrības drošības aizsardzība.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesai jāpārbauda:

31) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

4sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

5mērķi;

62) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

7nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

8līdzekļiem;

93) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

10sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

11kaitējumu.

12Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

13kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

14principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

152015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 25.

16punktu).

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

3tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

4oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

5Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma veicina sabiedrības

6uzticēšanos Valsts policijas amatpersonu darbībai un valstij un

7tādējādi aizsargā demokrātisko tiesisko valsts iekārtu.

8Apstrīdētā norma esot vērsta uz citu personu tiesību un

9sabiedrības drošības aizsardzību.

10Dienesta gaitas likuma 4. pantā ir noteiktas obligātās

11prasības Valsts policijas dienestam, un viena no tām ir ietverta

12apstrīdētajā normā. Krimināllikums noteic, kāda cilvēku darbība

13vai bezdarbība ir noziedzīga. Savukārt apstrīdētajā normā

14ietvertais aizliegums nodrošina to, ka persona, kura izdarījusi

15tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

16noņemšanas nevar dienēt Valsts policijā, kuras darbības joma ir

17saistīta ar personu tiesību un brīvību aizsardzību un sabiedrības

18drošības apdraudējumu novēršanu.

19Demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešams, lai pilsoņi

20paļautos uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie savus amata

21pienākumus veiks tiesiski valsts un sabiedrības interesēs

22(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra sprieduma

23lietā Nr. 2017-03-01 16.2. punktu). Tādas personas atrašanās

24Valsts policijas dienestā, kura pati ir izdarījusi tīšu

25noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta,

26var radīt priekšstatu, ka valsts varas pārstāvji var neievērot

27normatīvajos aktos noteikto un rīkoties pretēji tām vērtībām,

28kuras aizsargāt ir šo amatpersonu pienākums. Līdz ar to

29Satversmes tiesa piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka

30apstrīdētā norma veicina sabiedrības uzticēšanos demokrātiskas

31tiesiskas valsts iekārtai un amatpersonām, kas to pārstāv.

32Valsts policijas amatpersonām, pildot dienesta pienākumus, ir

33īpašas tiesības, tostarp tiesības personu aizturēt, lietot pret

34to fizisku spēku, speciālos līdzekļus, kā arī dienesta vajadzībām

35lietot šaujamieroci. Ja sabiedrība neuzticētos Valsts policijas

36amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, kuru uzdevums ir

37personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība, tad tiktu

38apdraudēta šīm amatpersonām uzdoto funkciju izpilde. Līdz ar to

39Satversmes tiesa piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka

40apstrīdētā norma veicina arī sabiedrības drošības aizsardzību, jo

41nepieļauj tādu personu atrašanos Valsts policijas dienestā, kuras

42pašas izdarījušas tīšus noziedzīgus nodarījumus, neatkarīgi no

43sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

44Tātad likumdevēja izraudzītais

45līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

46ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

4indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

5tikpat iedarbīgi.

6Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

7nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

8sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

10Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt

11to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības

12aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

1324. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

14Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs varētu noteikt

15aizliegumu dienēt atkarībā no tā, cik smags ir personas

16izdarītais noziedzīgais nodarījums, tomēr visefektīvākais

17alternatīvais līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai būtu tāda

18individuāla izvērtējuma paredzēšana, kas katrā atsevišķajā

19gadījumā tiktu veikts, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

20smagumu un būtību, cilvēka personību, iepriekšējo dienestu un

21citus apsvērumus. Tam piekrīt arī Dr. iur. Kitija Bite un

22tiesībsargs. Dr. iur. Kitija Bite papildus norāda, ka

23pienākumu veikt individuālu izvērtējumu varētu uzdot tai

24iestādei, kurā sodītā persona pilda Valsts policijas

25dienestu.

26Turpretī pieaicinātā persona Mg. iur. Evija Vīnkalna

27norāda, ka attiecībā uz Valsts policijas amatpersonām

28apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar tā

29leģitīmo mērķi un nebūtu pamatoti nedz pieļaut individuālu

30izvērtējumu vai attiecināt ierobežojumu tikai, piemēram, uz

31noziedzīgiem nodarījumiem pret jurisdikciju, noziedzīgiem

32nodarījumiem valsts institūciju dienestā vai citiem nodarījumiem,

33nedz arī saistīt ierobežojumu tikai ar sodāmības laiku.

34Savukārt Saeima uzskata, ka ar Pieteikuma iesniedzēja

35norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt

36ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā ar

37apstrīdēto normu. Saeima norāda, ka tādas personas atrašanās

38dienestā, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var mazināt

39sabiedrības uzticēšanos policijai un sabiedrības acīs

40diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu un, otrkārt, attiecīgo

41iestādi. Pēc Saeimas ieskata, krimināli sodāmas darbības nav

42savienojamas ar personas dienestu Valsts policijā.

4319.1. Aplūkojot tiesībaizsardzības dienestu normatīvo

44regulējumu Latvijā vēsturiskā aspektā, secināms, ka dažādos laika

45posmos tas bijis atšķirīgs. Tautas padomes 1918. gada 5. decembra

46Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzes organizēšanu paredzēja,

47ka policijas dienestā citstarp nevar tikt uzņemtas personas, kas

48atrodas zem izmeklēšanas un tiesas par kriminālnoziegumiem, kas

49notiesāti par zādzību, krāpšanu, uzticētu īpašumu piesavināšanu,

50par zagtu mantu noslēpšanu, profesionālie zagtu mantu uzpircēji

51un ķīlā ņēmēji, kā arī personas, kas sodītas par krāpšanu,

52viltošanu, kukuļu ņemšanu, augļošanu, izspiešanu, ja no soda

53izciešanas nav vēl pagājuši pilni pieci gadi (sk.: Žīgure A.

54Latvijas policijas vēsture. Otrā grāmata. Rīga: Rota, 1998, 14.

55lpp.). Vēlāk dienestā esošām personām izvirzāmās prasības

56tika noteiktas Valsts civīldienesta nolikumā. Saskaņā ar minētā

57nolikuma 9. pantu valsts dienestā citstarp nevar iecelt personas,

58kas sodītas ar cietumu par noziegumiem, kuri izdarīti mantkārīgos

59nolūkos, vai par amata pārkāpumu, ja no soda izciešanas dienas

60nav pagājuši 10 gadi. Saskaņā ar minēto nolikumu dienesta

61attiecības izbeidzas, ja persona tiesas ceļā sodīta ar cietumu

62par mantkārīgā nolūkā izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai ja tā

63sodīta ar bargāku sodu vai ar atcelšanu no amata, izņemot

64gadījumus, kad sods nosacīti atlaists un nav izpildīts (sk.:

65Valsts civīldienesta nolikums. Rīga: Saeima, 1932, 7. un 30.

66lpp.).

67Kopš 1991. gada 4. jūnija, kad tika pieņemts likums "Par

68policiju", likumdevējs ir noteicis, ka personas, kuras

69izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, nevar būt dienestā Valsts

70policijā (sk. likuma "Par policiju" 28. panta pirmo

71daļu redakcijās, kas bija spēkā līdz 2006. gada 1. oktobrim).

72Vēlāk šis ierobežojums tika ietverts Dienesta gaitas likuma 4.

73panta 4. punktā. Ar 2008. gada 4. decembra grozījumiem tika

74noteikts, ka dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par

75tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

76noņemšanas. Gan iesniedzot attiecīgo priekšlikumu, gan arī

77komisijas sēdē tika norādīts, ka šāds grozījums nepieciešams, lai

78personas, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu un

79kurām sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nevarētu iestāties

80dienestā. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

81novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē tika uzsvērts

82tas, ka prasības dienestam tiek pastiprinātas (sk. lietas

83materiālu 2. sēj. 53. un 83. lp.).

84No Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegtās informācijas

85izriet, ka citās Eiropas valstīs pastāv arī atšķirīgs regulējums.

86Dažās valstīs, tāpat kā Latvijā, personas jebkāda veida

87iepriekšēja noziedzīga darbība pilnībā izslēdz šīs personas

88tiesības dienēt policijā, bet citās valstīs paredzēts, ka persona

89var dienēt policijā pēc tam, kad tai sodāmība ir dzēsta. Ir arī

90tādas valstis, kurās aizliegums dienēt policijā noteikts tikai

91tādām personām, kuras sodītas par noteikta veida noziegumiem -

92noziegumiem pret valsti, kukuļošanu, cilvēktirdzniecību u. c.

93(sk. Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegto informāciju

94lietas materiālu 1. sēj. 127.-131. lp.).

9519.2. Valsts policija īsteno valsts politiku

96noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības

97aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu

98aizsardzībā. Valsts policija ir apbruņota militarizēta valsts

99institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību,

100veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts

101intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem

102(sk., piemēram, likuma "Par policiju" 1. pantu).

103Tātad Valsts policija īsteno vienu no būtiskākajām valsts

104funkcijām, aizsargājot konstitucionālos principus, uz kuriem

105balstīta demokrātiskā tiesiskā valsts iekārta.

106Šīs funkcijas īstenošanai valsts ir noteikusi konkrētus Valsts

107policijas amatpersonu pienākumus un tiesības. Jebkura policijas

108darbinieka pienākums ir visā Latvijas Republikas teritorijā

109neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, atrašanās vietas un laika

110gadījumā, ja pie viņa vēršas personas ar pieteikumu vai ziņojumu

111par notikumu, kurš apdraud personu un sabiedrības drošību, kā arī

112pašam konstatējot tādu notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai

113novērstu likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem

114palīdzību likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un

115aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma vietu,

116kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei (sk.

117likuma "Par policiju" 9. pantu). Valsts policijas

118amatpersonām ir pienākums nodrošināt tiesiskumu un kārtību

119sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda pamattiesības un

120brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību.

121Valsts policijas amatpersonām ir tiesības prasīt, lai personas

122pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kura traucē policijas

123pilnvaru izpildi, kā arī pielietot pret likumpārkāpējiem

124paredzētos piespiedu līdzekļus. Tām citstarp ir tiesības likumā

125noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kuras

126tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu vai

127administratīvo pārkāpumu izdarīšanu. Tāpat šīm amatpersonām ir

128tiesības jebkurā diennakts laikā iekļūt dzīvoklī bez tajā

129dzīvojošo atļaujas (ja nepieciešams, lietojot fizisku spēku)

130gadījumos, kad persona aizturama nozieguma vietā vai apdraudēta

131citu personu dzīvība. Savlaicīgai noziedzīgu nodarījumu

132novēršanai un atklāšanai, kā arī personu meklēšanai Valsts

133policijas amatpersonām ir piešķirtas tiesības veikt arī

134operatīvās meklēšanas pasākumus likumā noteiktajos gadījumos un

135kārtībā, arī iesaistot personas slepenā sadarbībā (sk. likuma

136"Par policiju" 12. pantu). Tādējādi Valsts

137policijas amatpersonām ir būtiskas pilnvaras likumīgi ierobežot

138citu personu tiesības un brīvības.

139Tā kā Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas

140pārstāvjiem ir piešķirta īpaša loma valsts funkciju īstenošanā,

141izvērtējot to, vai ierobežojuma leģitīmos mērķus nav iespējams

142sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet

143tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā gan tiesību sistēmā

144objektīvi pastāvošie principi, uz kuriem balstīts dienests Valsts

145policijā, gan tiesību sistēmā Valsts policijas amatpersonām

146noteiktie uzdevumi demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

147aizsardzības nodrošināšanā.

14819.3. Apstrīdētajā normā likumdevējs ir ierobežojis

149tiesības dienēt Valsts policijā tikai tādām personām, kuras ir

150izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

151dzēšanas vai noņemšanas.

152Darbība tiek atzīta par prettiesisku, kad tās īpašības ir

153pretējas priekšstatiem par tiesisku uzvedību, līdz ar to

154prettiesiskums ir tiesiskās apziņas projekcija (sal. sk.:

155Krugļevskis A. Kriminālpolitika. Rīga: Latvijas Universitāte,

1561934, 8. lpp.). Sabiedrības vairākuma priekšstats par to,

157kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un

158apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir

159ietverts Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai

160bezdarbība ir noziedzīga (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

161novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 16.2. punktu).

162Noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts,

163tās aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska

164uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varējis tikt

165nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts,

166sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm

167(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri.

168Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais

169izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.).

170Noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši),

171ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības

172kaitīgumu, paredzējusi darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas un

173vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.

174Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē to, ka

175persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot nodarījuma

176faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu (sk.: Krastiņš U.

177Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 96.

178lpp.).

179Līdz ar to secināms, ka persona, izdarot tīšu noziedzīgu

180nodarījumu, apzinās, ka attiecīgā tās darbība kaitē ar likumu

181aizsargātām interesēm, paredz šīs darbības vai bezdarbības

182kaitīgās sekas un tās vēlas vai apzināti pieļauj šo seku

183iestāšanos.

18419.4. Izvērtējot to, vai leģitīmos mērķus nav iespējams

185sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet

186tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā arī tās vērtības, kuru

187aizsardzībai attiecīgais ierobežojums tika noteikts. Demokrātiska

188tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība

189uzticas personām, kuras pilda valsts dienestu. Valstij ir

190jānodrošina, ka personas, kuras ieņem amatus valsts dienestā,

191rīkojas tiesiski, ir lojālas valstij un jo īpaši tās pamatā

192esošajiem konstitucionālajiem principiem.

193Demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība ir viena

194no galvenajām funkcijām, kuras īstenošanai valstī ir izveidots

195Valsts policijas dienests. Līdz ar to valstij ir ne tikai

196tiesības, bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina

197sabiedrības uzticēšanos valsts varas pārstāvjiem, un tādējādi

198nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību.

199Likumdevējs, uzticot Valsts policijas amatpersonām valsts

200drošības un aizsardzības funkcijas, ir attiecīgajām personām

201izvirzījis Valsts policijas dienesta mērķim un uzdevumiem

202atbilstošu prasību - nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu

203- neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Šī prasība

204izvirzīta, ņemot vērā Valsts policijas īpašo lomu cilvēka tiesību

205un brīvību aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības

206nodrošināšanā. Līdz ar to secināms, ka personu individuāls

207izvērtējums konkrētajā situācijā nesasniegtu pamattiesību

208ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts

209iekārtas aizsardzība - līdzvērtīgā kvalitātē, jo tā sasniegšanu

210raksturo citstarp arī vispārēja personu un sabiedrības

211uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā likumpaklausīgiem

212valsts varas pārstāvjiem.

213Satversmes tiesa jau secināja, ka Valsts policijas amatpersonu

214pienākums ir nodrošināt tiesiskumu un kārtību sabiedrībā, ievērot

215un aizsargāt indivīda pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst

216un apkarot noziedzību, proti, Valsts policijas amatpersonu

217pamatuzdevums ir uzraudzīt likumu ievērošanu sabiedrībā.

218Situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu tāda persona, kas

219pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, veidotos vērtību

220konflikts. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

221demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - nav

222iespējams līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt, saistot aizliegumu

223dienēt tikai ar sodāmības esību vai konkrētiem noziedzīgiem

224nodarījumiem.

225No tiesību sistēmā objektīvi pastāvošiem principiem, uz kuriem

226ir balstīts dienests Valsts policijā, kā arī no tiesību sistēmā

227Valsts policijas amatpersonām noteiktajiem uzdevumiem

228demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzības

229nodrošināšanā izriet tas, ka prasība, kuru likumdevējs izvirzījis

230personām, kas vēlas pildīt un saglabāt dienestu Valsts policijā,

231proti, prasība nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

232neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir atzīstama par

233pamatotu. Līdz ar to nepastāv iespēja sasniegt pamattiesību

234ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ar citiem

235līdzekļiem.

236Tā kā izskatāmajā lietā jau ir konstatēts, ka ar citiem,

237indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem pamattiesību

238ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts

239iekārtas aizsardzība - sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē nav

240iespējams, vairs nav nepieciešams vērtēt, vai izraudzītie

241līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa - sabiedrības drošības

242aizsardzība - sasniegšanai.

243Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

244līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

245demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - būtu

246iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

67. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu un 2020.

7gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 24.

8punktu).

9Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka daudzu personu izslēgšana no

10dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc individuāla

11izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām dienestam,

12nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji - vājinot

13dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas funkcijas

14sabiedrības drošības aizsardzībā. Arī pieaicinātā persona Dr.

15iur. Kitija Bite norāda, ka, atvaļinot no dienesta personas,

16kurām ir pieredze un kuru apmācībā un kvalifikācijas

17paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida resursus,

18sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts policija

19nebūs spējīga nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi

20personāla trūkuma dēļ.

21Savukārt Saeima uzskata, ka likumdevējs ir līdzsvarojis dažādu

22personu tiesības un sabiedrības intereses un izšķīries par to,

23kurai no šīm interesēm piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot

24citu personu pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri

25turklāt var apdraudēt demokrātisko tiesisko valsts iekārtu un

26sabiedrības labklājības priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka

27pamattiesību ierobežojuma nelabvēlīgās sekas personām, kuras

28sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu,

29ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

30Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

31nozīme ir konkrētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajam mērķim -

32demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. Tāpat tika

33secināts, ka demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi

34funkcionēt tikai tādos apstākļos, kad sabiedrība uzticas valsts

35dienestā esošu personu darbībai, un ka aizliegums attiecas tikai

36uz tādām personām, kurām noteiktais tiesību ierobežojums ir

37nepieciešams leģitīmo mērķu sasniegšanai.

38Noziedzīgs nodarījums pēc būtības no citiem likumpārkāpumiem

39atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai iespējamā radītā

40kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar krimināltiesību

41līdzekļiem paredzējis nodrošināt pašas svarīgākās un nozīmīgākās

42intereses (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma

43komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais

44papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14.

45lpp.). Turklāt apstrīdētā norma ierobežo tiesības dienēt

46Valsts policijā tikai tādām personām, kuras izdarījušas tīšu

47noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

48noņemšanas. Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, tādā

49situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu persona, kura

50pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai

51sodāmība būtu dzēsta vai noņemta, veidotos vērtību konflikts.

52Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums skar

53tikai tādas personas, kuras ir izdarījušas tīšu noziedzīgu

54nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bet

55ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un sabiedrības intereses

56ir būtiskas valstij un līdz ar to arī visai sabiedrībai.

57Satversmes tiesa šajā spriedumā jau secināja: lai Valsts policija

58varētu nodrošināt efektīvu savu funkciju izpildi, tostarp

59nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību,

60svarīga ir arī sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas

61amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, kas pilda valsts

62funkcijas un nodrošina personu tiesību un sabiedrības drošības

63aizsardzību. Ar apstrīdēto normu tiek stiprināta sabiedrības

64uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām, kas rīkojas valsts

65vārdā, un līdz ar to arī demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai

66kopumā.

67Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka ierobežojums, kas

68liedz dienēt Valsts policijā personai, kura ir sodīta par tīša

69noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

70dzēšanas vai noņemšanas, nav uzskatāms par nesamērīgu.

71Sabiedrības ieguvums no aizlieguma dienēt Valsts policijā

72personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu,

73ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.

74Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

75ierobežojums ir atbilstošs jeb labums, ko iegūst sabiedrība, ir

76lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

77Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

78Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

79teikumam.

80Nolēmumu

81daļa

82Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

83Satversmes tiesa

84nosprieda:

85atzīt Iekšlietu ministrijas sistēmas

86iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

87speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4.

88punktu, ciktāl tas liedz atrasties dienestā Valsts policijā

89personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi

90no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par atbilstošu Latvijas

91Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

92pirmajam teikumam.

93Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

94Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

95Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

96Osipova