2. pants

1Pieteikuma iesniedzējs - persona G (turpmāk -

2Pieteikuma iesniedzējs) - Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

3dienējis kopš 2003. gada 1. augusta. No 2016. gada 15. janvāra

4viņš ieņēmis Valsts policijas inspektora amatu. 2020. gada 16.

5jūlijā, pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās

6daļas 4. punktu, pieņemts lēmums par Pieteikuma iesniedzēja

7atvaļināšanu no dienesta Valsts policijā, jo viņš ticis atzīts

8par vainīgu Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzēta

9noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

10Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam

11aizskar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 101.

12panta pirmajā daļā garantētās pamattiesības, proti, tiesības

13pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

14noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos

15un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

16Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka konkrētais ierobežojums ir

17noteikts ar likumu. Tomēr likumdevējam esot pienākums norādīt un

18pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. No Dienesta

19gaitas likuma izstrādes materiāliem, kā arī 2008. gada 4.

20decembra grozījumu izstrādes materiāliem Saeimas nolūks, ar kādu

21apstrīdētā norma tika pieņemta, neesot konstatējams.

22Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas mērķis

23varētu būt šāds: noteikt dienestā esošām amatpersonām prasības

24attiecībā uz personību un rakstura īpašībām, proti, panākt, ka

25dienestā atrastos tikai personas ar nevainojamu reputāciju, jo

26likumdevējs uzskatot, ka persona, kas ir sodīta par tīša

27noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nespēs nevainojami veikt visus

28dienesta pienākumus. Tāpat apstrīdētās normas mērķis varētu būt

29aizsargāt sabiedrību, veicināt sabiedrības uzticēšanos un radīt

30sabiedrībā pārliecību, ka dienestā atrodas tikai personas ar

31nevainojamu reputāciju.

32Dienestā esošo personu galvenais uzdevums esot aizsargāt

33personu un sabiedrības drošību, nodrošināt kārtību un likumu

34ievērošanu. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

35Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar savu uzvedību un

36personību esot jākalpo par paraugu citām personām, jāveido

37sabiedrībā pareiza attieksme pret likumpārkāpumiem, kā arī jārada

38sabiedrībā uzticēšanās valsts dienestiem. Līdz ar to, pēc

39Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajai normai ir leģitīms

40mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība, sabiedrības tikumības

41un labklājības aizsardzība.

42Lai gan Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajā

43normā ietverto aizliegumu ir iespējams sasniegt pamattiesību

44ierobežojuma leģitīmo mērķi, tomēr viņš norāda, ka šā

45ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt arī ar citiem, indivīda

46tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

47Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu personai, kura

48sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu Iekšlietu

49ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

50Šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no

51sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, un apstrīdētā norma

52attiecoties uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem -

53kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem noziegumiem, smagiem un

54sevišķi smagiem noziegumiem, ja vien tie izdarīti ar nodomu.

55Turklāt apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus.

56Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Saeima nav vērtējusi

57apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

58tā būtību un piemērošanas sekas. Likumdevējs neesot pamatojis to,

59ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā un ka,

60paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma

61leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

62Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pastāvot citi, acīmredzami

63alternatīvi risinājumi, kas neietvertu absolūtu aizliegumu, bet

64būtu tikpat iedarbīgi. Piemēram, būtu iespējams noteikt atšķirīgu

65pieeju atkarībā no tā, cik smags ir personas izdarītais

66noziedzīgais nodarījums.

67Vēl viens alternatīvs risinājums būtu noteikt ierobežojumu uz

68noteiktu laiku vai arī svītrot no apstrīdētās normas vārdus

69"neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas",

70tādējādi paredzot, ka līdz ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

71izbeidzas arī aizliegums pildīt dienestu.

72Tomēr visefektīvākais alternatīvais līdzeklis, pēc Pieteikuma

73iesniedzēja ieskata, būtu paredzēt individuālu izvērtējumu, kas

74katrā konkrētajā gadījumā veicams, vadoties no tādiem apsvērumiem

75kā personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums un būtība,

76konkrētā cilvēka personība, iepriekšējais dienests, kā arī ņemot

77vērā samērīguma apsvērumus. Šāds regulējums esot noteikts,

78piemēram, Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā.

79Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pamattiesību ierobežojums

80nav samērīgs, proti, labums, ko iegūst sabiedrība, neesot lielāks

81par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

82kaitējumu. Sabiedrības interese saistībā ar aizliegumu pildīt

83dienestu personām, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma

84izdarīšanu, pastāvot gadījumos, kad sodītā persona ir sabiedrībai

85bīstama un nav cienīga pildīt dienestu. Taču daudzu personu

86izslēgšana no dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc

87individuāla izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām

88dienestam, nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji

89- vājinot dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas

90funkcijas sabiedrības drošības aizsardzībā.

91Aizliegums esot būtisks, tas ietekmējot visu personas dzīvi un

92bieži veidojot vēl daudz smagākas sekas nekā noteiktais

93kriminālsods. Dienot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

94Ieslodzījuma vietu pārvaldē, personas apgūstot tādas specifiskas

95iemaņas un prasmes, zināšanas un pieredzi, kas ārpus dienesta

96varot būt noderīgas tikai ļoti ierobežotā mērā.

97Demokrātiskā un cilvēktiesības cienošā sabiedrībā ikviens esot

98pelnījis iespēju laboties, pārvērtēt savu iepriekšējo rīcību,

99nekad vairs nepieļaut likumpārkāpumus, mainīt savu dzīvi un

100attieksmi. Savukārt uz mūžu noteikts aizliegums dienēt izstumjot

101sodīto personu no sabiedrības un darba tirgus un ne vien radot

102negatīvas sekas šai personai, bet arī negatīvi ietekmējot visas

103sabiedrības attīstību un labklājību.

104Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

105papildus norādīja: viņš nepiekrītot tam, ka apstrīdētās normas

106leģitīmais mērķis tiek saistīts arī ar demokrātiskas valsts

107iekārtas aizsardzību. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība

108pēc būtības nozīmējot demokrātiskas tiesiskas valsts

109pamatprincipu aizsardzību. Ar mērķi - demokrātiskas valsts

110iekārtas aizsardzība - nevarot attaisnot jebkuru pamattiesību

111ierobežojumu, kas, iespējams, ir saistīts ar sabiedrības

112uzticēšanos noteiktām valsts iestādēm vai dienestiem. Lai

113konstatētu, ka ierobežojums kalpo mērķim - demokrātiskas valsts

114iekārtas aizsardzība -, šim ierobežojumam vajagot būt saistītam

115ar reālu valsts iekārtas apdraudējumu.

116Lai gan Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma

117tās pieņemšanas gaitā tika apspriesta, tomēr no lietas materiālos

118esošajiem likumprojektu sagatavošanas dokumentiem esot redzams,

119ka Saeimas komisijās par apstrīdētajā normā paredzēto absolūto

120aizliegumu debates nav notikušas, nedz pieņemot Dienesta gaitas

121likumu, nedz arī pieņemot 2008. gada 4. decembra grozījumus.

122Tieslietu ministrijas norāde par ierobežojumu pārvērtēšanu,

123kas veikta pēc tiesībsarga aicinājuma, liecinot par to, ka pat

124Ministru kabineta ietvaros nav nodrošināts sistemātisks un

125savstarpēji saskaņots normatīvajos aktos noteikto ar agrāk

126izdarītu noziedzīgu nodarījumu saistīto ierobežojumu izvērtējums.

127Katra ministrija esot veikusi izvērtējumu pēc savas izpratnes,

128ignorējot tos secinājumus, kas jau izdarīti Satversmes tiesas

129spriedumos. Vēl jo vairāk šāds izvērtējums neesot veikts

130Saeimā.

131Saeima atbildes rakstā un Tieslietu ministrija rakstveida

132viedoklī pēc būtības apgalvojot, ka persona, kas ir notiesāta

133vienreiz, izdarīs vēl citus noziedzīgus nodarījumus, taču šāds

134apgalvojums neatbilstot nevainīguma prezumpcijai.

135Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka apstrīdētā norma

136degradējot Krimināllikumā paredzētā papildsoda - tiesību ieņemt

137noteiktu amatu atņemšana - jēgu. Ja tiesa šādu papildsodu

138piemēro, tas notiesātajai personai liedzot pildīt noteiktu amatu

139nevis uz visu atlikušo mūžu, bet tikai uz noteiktu laiku - līdz

140pieciem gadiem -, tas esot vērtējams kā samērīgs risinājums, jo

141īpaši ņemot vērā to, ka tiesa papildsodu piemēro individualizēti.

142Savukārt apstrīdētā norma automātiski liedzot notiesātajai

143personai pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

144un Ieslodzījuma vietu pārvaldē uz visu atlikušo mūžu un tādējādi

145padarot individualizēta papildsoda piemērošanu par

146bezjēdzīgu.