3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

3101. un 106. pantam.

4Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja izteiktos argumentus,

5konkrētajā lietā esot izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība

6Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

7teikumam. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas regulēto

8gadījumu loks ir plašs, jo tā attiecas uz visām personām, kas

9pilda vai plāno pildīt dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas

10iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Ņemot vērā to, ka

11Pieteikuma iesniedzējs uz apstrīdētās normas pamata tika

12atvaļināts no amata tieši Valsts policijā, konkrētajā lietā

13apstrīdētās normas atbilstība Satversmei esot vērtējama tiktāl,

14ciktāl tā liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Tomēr sniegtie

15argumenti esot attiecināmi arī uz pārējām Iekšlietu ministrijas

16sistēmas iestādēm un Ieslodzījuma vietu pārvaldi.

17Saeima nenoliedz, ka ar apstrīdētajā normā noteikto liegumu

18tiek ierobežotas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tomēr

19uzskata, ka šis ierobežojums ir samērīgs. Pēc Saeimas ieskata,

20ierobežojums tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un pildīt

21valsts dienestu ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu,

22pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu. Tātad

23no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot

24noteikts ar likumu.

25Valsts policija pildot būtiskas valsts funkcijas sabiedrības

26drošības un labklājības aizsardzības jomā. Policijas uzdevumi

27esot noteikti likuma "Par policiju" 3. pantā. Šie

28uzdevumi atbilstot arī Eiropas policijas ētikas kodeksā

29norādītajiem policijas darbības mērķiem - nodrošināt tiesiskumu

30un kārtību sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda

31pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību,

32nodrošināt sabiedrības palīdzības un pakalpojumu funkcijas.

33Likuma "Par policiju" 9. pantā noteiktā pienākuma

34izpildes labad policijas darbiniekiem esot piešķirtas plašas

35pilnvaras, tostarp tiesības personas aizturēt, lietot fizisku

36spēku, speciālos līdzekļus un šaujamieroci, kas noteiktas minētā

37likuma 12.-14. pantā. Lai gan būtībā policijas darbība ir vērsta

38uz sabiedrības drošības aizsardzību, pārāk plašs policijas

39darbiniekiem piešķirto tiesību apjoms, pārāk zemi viņiem noteikti

40minimālie standarti un viņu neprofesionāla rīcība varot radīt

41risku attiecībā uz citu personu pamattiesību ievērošanu. Tādēļ

42esot būtiski noteikt tiesisku ietvaru Valsts policijas

43amatpersonu darbībai un it sevišķi noteikt pietiekami augstas

44minimālās prasības personām, kas vēlas pildīt dienestu Valsts

45policijā. Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības,

46iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17.

47septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt

48personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu.

49Apstrīdētajā normā esot ietverta viena no prasībām, ko

50likumdevējs paredzējis tādēļ, lai nodrošinātu to, ka dienestā

51esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem standartiem,

52tādējādi nodrošinot arī personu pamattiesību aizsardzību,

53veicinot sabiedrības sadarbību ar dienesta amatpersonām un

54uzticēšanos tām, kā arī veidojot pareizu priekšstatu par tiesību

55normu ievērošanu. Pēc Saeimas ieskata, personas, kuras neatbilst

56minimālajiem profesionalitātes standartiem, tostarp persona, kura

57pati nav spējīga atturēties no tīša noziedzīga nodarījuma

58izdarīšanas, nevar pienācīgi pildīt policijas pamatuzdevumu -

59nodrošināt personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību.

60Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai dienestā atrastos

61personas, kas, pašas būdamas citiem par paraugu, sekmētu personu

62tiesību ievērošanu un sabiedrības drošību, it sevišķi nodrošinot

63kriminālatbildību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu. Tāda

64iespējamība, ka persona, kas izdarījusi tīšu noziedzīgu

65nodarījumu, būtu tiesīga pildīt dienestu, pakļautu riskam citu

66personu tiesības un sabiedrības drošību. Tādējādi apstrīdētajā

67normā paredzētais ierobežojums esot vērsts uz Satversmes 116.

68pantā nostiprinātajiem leģitīmajiem mērķiem - citu personu

69tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

70Saeima uzskata, ka likumdevēja pienākums ir veicināt

71sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo tā ir

72cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un

73demokrātiskai valsts iekārtai. Ja Valsts policijas amatpersonas

74amatu varētu ieņemt persona, kas pati bijusi sodīta par tīšu

75noziedzīgu nodarījumu, tad mazinātos sabiedrības uzticēšanās gan

76Valsts policijas amatpersonu darbībai, gan pašai valstij un

77demokrātiskai valsts iekārtai. Līdz ar to Saeima uzskata, ka ar

78apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

79mērķis Satversmes 116. panta izpratnē ir arī demokrātiskas valsts

80iekārtas aizsardzība.

81Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot vēlējies veicināt tādas

82sabiedrības pastāvēšanu, kurā tiek nodrošināti sociālajai un

83ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi, kā arī tādas

84harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās loceklis

85apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts intereses.

86Tātad apstrīdētā norma esot vērsta arī uz sabiedrības labklājības

87aizsardzību.

88Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota tam, lai

89veicinātu citu personu tiesību un sabiedrības drošības

90aizsardzību. Apstrīdētā norma liedzot dienestā uzņemt tikai tādas

91personas, kuras bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

92proti, personas, kuras ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu,

93apzinoties savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties

94attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izdarīt. Konkrētajā gadījumā

95Pieteikuma iesniedzējs, būdams Valsts policijas amatpersona, esot

96veicis aktīvas darbības, ar tām nodarot kaitējumu cietušā

97veselībai un apdraudot viņa tiesības uz personas neaizskaramību,

98kas noteiktas Satversmē. Pēc Saeimas ieskata, persona, kas

99neievēro krimināltiesību jomu regulējošus normatīvos aktus,

100tostarp pārkāpj citu personu pamattiesības, nav piemērota darbam

101Valsts policijā.

102Apstrīdētā norma esot piemērota arī tam, lai veicinātu

103sabiedrības uzticēšanos Valsts policijas amatpersonu darbībai un

104vispār valstij un tādējādi aizsargātu arī demokrātisko valsts

105iekārtu. Sabiedrības uzticēšanās valsts amatpersonu darbībai un

106valstij kopumā mazinātos, ja par valsts amatpersonu kļūtu tāda

107persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, apzinoties

108savas rīcības noziedzīgo raksturu un vēloties izdarīt šādu

109nodarījumu, vēl jo vairāk tad, ja šāda persona būtu Valsts

110policijas amatpersona.

111Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma ir piemērota arī tam,

112lai aizsargātu sabiedrības labklājību. Saeima uzskata: ja reiz

113persona, it īpaši Valsts policijas amatpersona, ar tīšu nodomu ir

114pārkāpusi tiesību normas, tad pastāv pamatotas šaubas par to, vai

115šī persona turpmāk ievēros normatīvos aktus. Vēl jo vairāk

116pastāvot pamatotas šaubas par to, vai šī persona varēs efektīvi

117veikt savas funkcijas, kuru izpildei nereti ir nepieciešama

118efektīva, savstarpējā cieņā un uzticībā balstīta sadarbība ar

119sabiedrību. Savukārt tad, ja Valsts policijas funkcijas netiek

120veiktas pienācīgi, netiekot nodrošināti arī sociālajai un

121ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi. Persona, kas

122sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nesekmējot

123tādas harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens tās

124loceklis apzinātos un cienītu citu personu, sabiedrības un valsts

125intereses.

126Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais

127ierobežojums nav absolūts, jo neattiecas uz ikvienu personu, kura

128sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām,

129kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi

130konkrētajā lietā neesot piemērojama absolūtā aizlieguma

131izvērtēšanas metodoloģija.

132Krimināli sodāmas darbības neesot savienojamas ar personas

133dienestu valsts pārvaldē. Pat pietiekami pamatotas aizdomas ar

134atbilstoši novērtētiem pierādījumiem par policijas darbinieka

135pieļautu noziedzīgu nodarījumu varot mazināt sabiedrības

136uzticēšanos policijai un diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu

137un, otrkārt, attiecīgo iestādi. Tādējādi leģitīmais mērķis -

138demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - ar Pieteikuma

139iesniedzēja norādītajiem citiem līdzekļiem netiktu sasniegts tādā

140pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu.

141Tādā pašā kvalitātē netiktu sasniegti arī pārējie leģitīmie

142mērķi. Ja tāda persona kā Pieteikuma iesniedzējs, proti, persona,

143kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kaut vai pēc

144individuāla izvērtējuma varētu ieņemt amatpersonas amatu Valsts

145policijā, tad, pēc Saeimas ieskata, būtu jārēķinās ar risku, ka

146personu pamattiesību, sabiedrības drošības un labklājības

147aizsardzība var tikt apdraudēta. Persona, tai noteiktajā apjomā

148pildot valsts uzdevumus, rīkojoties ar valsts varu - tātad

149rīkojoties visas sabiedrības interesēs, jo īpaši persona, kas

150dienē Valsts policijā, kuras darbinieku pienākumi ir vērsti uz

151tiesību normu ievērošanas kontroli, citu cilvēku tiesību un

152drošības aizsardzību. Tādējādi policijas darbinieka uzdevumu

153pildīšana pati par sevi neesot savienojama ar tiesību normu

154pārkāpumiem, ko attiecīgā amatpersona pieļāvusi savā darbībā.

155Apstrīdētajā normā ietvertais leģitīmo mērķu sasniegšanas

156līdzeklis esot visefektīvākais, un nepastāvot citi, saudzējošāki

157līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

158būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

159Demokrātiska sabiedrība paļaujoties uz to, ka policija ne vien

160uzraudzīs likuma ievērošanu, bet arī pati ievēros likumu.

161Attiecībā uz policijas darbiniekiem arī starptautiski tiekot

162atzīts, ka viens no šo darbinieku atlases kritērijiem ir

163sodāmības neesība, un personām, kuras sodītas par noziedzīgiem

164nodarījumiem, pārsvarā tiekot liegta iespēja ieņemt amatu

165policijā, atsevišķos gadījumos pieļaujot izņēmumus tikai

166attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, piemēram, tādiem kā

167atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana.

168Sabiedrības ieguvums no tā, ka Valsts policija, kā arī citas

169Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes ir nodrošinātas ar

170atbilstošu personālu, kas ir spējīgs godprātīgi, atbildīgi un

171nelokāmi, ievērojot normatīvo aktu prasības, pildīt Valsts

172policijai, kā arī citām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm

173nodotās valsts pārvaldes funkcijas, kuras ir tieši saistītas ar

174sabiedrības interešu aizsardzību, esot lielāks par normatīvo aktu

175prasības pildīt nespējīgas personas tiesību ierobežojumu, kas

176izpaužas šādas personas atvaļināšanā no dienesta Iekšlietu

177ministrijas sistēmas iestādēs.

178Likumdevējs esot līdzsvarojis dažādu personu tiesības un

179sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm

180piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot citu personu

181pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri turklāt var

182apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības labklājības

183priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka pamattiesību ierobežojuma

184radītās nelabvēlīgās sekas personām, kuras sodītas par tīšu

185noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu, ko no šā

186ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.