4. pants

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. un 106.

3pantam.

4Tāpat Tieslietu ministrija uzskata, ka konkrētajā gadījumā

5pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

6Tieslietu ministrija norāda, ka, ņemot vērā amatpersonas ar

7speciālo dienesta pakāpi pilnvaras un lomu sabiedriskās kārtības

8un personu tiesību aizsardzībā, aktuāls ir jautājums par to, vai

9iestāde varēs uzticēt šo nozīmīgo uzdevumu pildīšanu personai,

10kura pati sevi diskreditējusi ar tīšu noziedzīgu nodarījumu un

11par tā izdarīšanu ir sodīta. Tāpat arī iestādes reputācija esot

12ļoti svarīga, lai sabiedrība šai iestādei varētu uzticēties, lai

13iedzīvotāji varētu uzticēt savu dzīvību un mantiskās vērtības šīs

14iestādes amatpersonām, kuru galvenie uzdevumi saistīti ar

15sabiedriskās kārtības un drošības, kā arī personu tiesību

16aizsardzības nodrošināšanu. Dienesta gaitas likuma 4. pantā

17ietvertie ierobežojumi esot noteikti, lai nodrošinātu to, ka

18dienestā esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem

19standartiem, aizsargā personu pamattiesības, sabiedrisko drošību,

20labklājību, veicina sabiedrības sadarbību ar dienesta

21amatpersonām un uzticēšanos tām.

22Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpojot vairākiem

23Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem -

24aizsargājot personu pamattiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

25sabiedrības drošību un labklājību. Tieslietu ministrija uzskata,

26ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu

27sasniegšanai.

28Ņemot vērā gan citās valstīs, gan arī Latvijā veiktus

29pētījumus, varot apgalvot: iepriekšēju sodāmību esība palielina

30risku, ka persona var vēlreiz izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

31Tāpēc Tieslietu ministrija uzskata, ka sodāmības fakta

32konstatēšana var būt pamats noteikt dažādus ierobežojumus un

33aizliegumus, tai skaitā ierobežojumus attiecībā uz nodarbošanās

34un darbavietas izvēli.

35Neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt pieņēmumu, ka

36sodīto amatpersonu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

37risks ir lielāks vai mazāks nekā nesodīto amatpersonu risks tikt

38pirmo reizi notiesātām, jo nedz Valsts probācijas dienesta, nedz

39Tieslietu ministrijas rīcībā neesot informācijas par pētījumiem,

40kas būtu veltīti tieši šim recidīva aspektam attiecībā uz

41amatpersonām.

422019. gadā jautājumu par sodāmības un kriminālprocesu

43izbeigšanas uz nereabilitējošu apstākļu pamata tiesiskajām sekām

44personu tālākajā profesionālajā darbībā esot aktualizējis arī

45tiesībsargs. Tieslietu ministrija sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu

46pārvaldi izvērtējusi iespējamos izņēmumus no Dienesta gaitas

47likuma 4. pantā ietvertajiem absolūtajiem aizliegumiem, un

48citstarp esot apsvērta iespēja paredzēt, ka katrā konkrētajā

49gadījumā veicams individuāls izvērtējums. Tomēr attiecībā uz

50visām personām, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus,

51veicams individuāls izvērtējums ievērojami palielinātu iestāžu

52darba apjomu, šāda izvērtējuma nodrošināšanai būtu nepieciešami

53papildu darbinieki, kā arī papildu laiks un finanšu līdzekļi.

54Turklāt individuālas izvērtēšanas rezultātā pieņemtais lēmums par

55atteikumu pieņemt personu dienestā būtu administratīvais akts,

56kas attiecīgi būtu apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā

57procesa likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to esot radies

58jautājums par to, kura iestāde tad šādu vai pretēju lēmumu

59pieņems. Tātad būtu nepieciešams veidot jaunu institūciju, kas

60nodarbotos ar individuālo izvērtējumu veikšanu un pieņemtu

61lēmumus par atļauju attiecīgai personai dienēt vai par atteikumu

62tai dot šādu atļauju.