19. pants

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

4indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

5tikpat iedarbīgi.

6Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

7nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

8sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

10Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt

11to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības

12aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

1324. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

14Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs varētu noteikt

15aizliegumu dienēt atkarībā no tā, cik smags ir personas

16izdarītais noziedzīgais nodarījums, tomēr visefektīvākais

17alternatīvais līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai būtu tāda

18individuāla izvērtējuma paredzēšana, kas katrā atsevišķajā

19gadījumā tiktu veikts, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

20smagumu un būtību, cilvēka personību, iepriekšējo dienestu un

21citus apsvērumus. Tam piekrīt arī Dr. iur. Kitija Bite un

22tiesībsargs. Dr. iur. Kitija Bite papildus norāda, ka

23pienākumu veikt individuālu izvērtējumu varētu uzdot tai

24iestādei, kurā sodītā persona pilda Valsts policijas

25dienestu.

26Turpretī pieaicinātā persona Mg. iur. Evija Vīnkalna

27norāda, ka attiecībā uz Valsts policijas amatpersonām

28apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar tā

29leģitīmo mērķi un nebūtu pamatoti nedz pieļaut individuālu

30izvērtējumu vai attiecināt ierobežojumu tikai, piemēram, uz

31noziedzīgiem nodarījumiem pret jurisdikciju, noziedzīgiem

32nodarījumiem valsts institūciju dienestā vai citiem nodarījumiem,

33nedz arī saistīt ierobežojumu tikai ar sodāmības laiku.

34Savukārt Saeima uzskata, ka ar Pieteikuma iesniedzēja

35norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt

36ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā ar

37apstrīdēto normu. Saeima norāda, ka tādas personas atrašanās

38dienestā, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var mazināt

39sabiedrības uzticēšanos policijai un sabiedrības acīs

40diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu un, otrkārt, attiecīgo

41iestādi. Pēc Saeimas ieskata, krimināli sodāmas darbības nav

42savienojamas ar personas dienestu Valsts policijā.

4319.1. Aplūkojot tiesībaizsardzības dienestu normatīvo

44regulējumu Latvijā vēsturiskā aspektā, secināms, ka dažādos laika

45posmos tas bijis atšķirīgs. Tautas padomes 1918. gada 5. decembra

46Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzes organizēšanu paredzēja,

47ka policijas dienestā citstarp nevar tikt uzņemtas personas, kas

48atrodas zem izmeklēšanas un tiesas par kriminālnoziegumiem, kas

49notiesāti par zādzību, krāpšanu, uzticētu īpašumu piesavināšanu,

50par zagtu mantu noslēpšanu, profesionālie zagtu mantu uzpircēji

51un ķīlā ņēmēji, kā arī personas, kas sodītas par krāpšanu,

52viltošanu, kukuļu ņemšanu, augļošanu, izspiešanu, ja no soda

53izciešanas nav vēl pagājuši pilni pieci gadi (sk.: Žīgure A.

54Latvijas policijas vēsture. Otrā grāmata. Rīga: Rota, 1998, 14.

55lpp.). Vēlāk dienestā esošām personām izvirzāmās prasības

56tika noteiktas Valsts civīldienesta nolikumā. Saskaņā ar minētā

57nolikuma 9. pantu valsts dienestā citstarp nevar iecelt personas,

58kas sodītas ar cietumu par noziegumiem, kuri izdarīti mantkārīgos

59nolūkos, vai par amata pārkāpumu, ja no soda izciešanas dienas

60nav pagājuši 10 gadi. Saskaņā ar minēto nolikumu dienesta

61attiecības izbeidzas, ja persona tiesas ceļā sodīta ar cietumu

62par mantkārīgā nolūkā izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai ja tā

63sodīta ar bargāku sodu vai ar atcelšanu no amata, izņemot

64gadījumus, kad sods nosacīti atlaists un nav izpildīts (sk.:

65Valsts civīldienesta nolikums. Rīga: Saeima, 1932, 7. un 30.

66lpp.).

67Kopš 1991. gada 4. jūnija, kad tika pieņemts likums "Par

68policiju", likumdevējs ir noteicis, ka personas, kuras

69izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, nevar būt dienestā Valsts

70policijā (sk. likuma "Par policiju" 28. panta pirmo

71daļu redakcijās, kas bija spēkā līdz 2006. gada 1. oktobrim).

72Vēlāk šis ierobežojums tika ietverts Dienesta gaitas likuma 4.

73panta 4. punktā. Ar 2008. gada 4. decembra grozījumiem tika

74noteikts, ka dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par

75tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

76noņemšanas. Gan iesniedzot attiecīgo priekšlikumu, gan arī

77komisijas sēdē tika norādīts, ka šāds grozījums nepieciešams, lai

78personas, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu un

79kurām sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nevarētu iestāties

80dienestā. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

81novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē tika uzsvērts

82tas, ka prasības dienestam tiek pastiprinātas (sk. lietas

83materiālu 2. sēj. 53. un 83. lp.).

84No Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegtās informācijas

85izriet, ka citās Eiropas valstīs pastāv arī atšķirīgs regulējums.

86Dažās valstīs, tāpat kā Latvijā, personas jebkāda veida

87iepriekšēja noziedzīga darbība pilnībā izslēdz šīs personas

88tiesības dienēt policijā, bet citās valstīs paredzēts, ka persona

89var dienēt policijā pēc tam, kad tai sodāmība ir dzēsta. Ir arī

90tādas valstis, kurās aizliegums dienēt policijā noteikts tikai

91tādām personām, kuras sodītas par noteikta veida noziegumiem -

92noziegumiem pret valsti, kukuļošanu, cilvēktirdzniecību u. c.

93(sk. Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegto informāciju

94lietas materiālu 1. sēj. 127.-131. lp.).

9519.2. Valsts policija īsteno valsts politiku

96noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības

97aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu

98aizsardzībā. Valsts policija ir apbruņota militarizēta valsts

99institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību,

100veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts

101intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem

102(sk., piemēram, likuma "Par policiju" 1. pantu).

103Tātad Valsts policija īsteno vienu no būtiskākajām valsts

104funkcijām, aizsargājot konstitucionālos principus, uz kuriem

105balstīta demokrātiskā tiesiskā valsts iekārta.

106Šīs funkcijas īstenošanai valsts ir noteikusi konkrētus Valsts

107policijas amatpersonu pienākumus un tiesības. Jebkura policijas

108darbinieka pienākums ir visā Latvijas Republikas teritorijā

109neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, atrašanās vietas un laika

110gadījumā, ja pie viņa vēršas personas ar pieteikumu vai ziņojumu

111par notikumu, kurš apdraud personu un sabiedrības drošību, kā arī

112pašam konstatējot tādu notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai

113novērstu likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem

114palīdzību likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un

115aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma vietu,

116kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei (sk.

117likuma "Par policiju" 9. pantu). Valsts policijas

118amatpersonām ir pienākums nodrošināt tiesiskumu un kārtību

119sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda pamattiesības un

120brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību.

121Valsts policijas amatpersonām ir tiesības prasīt, lai personas

122pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kura traucē policijas

123pilnvaru izpildi, kā arī pielietot pret likumpārkāpējiem

124paredzētos piespiedu līdzekļus. Tām citstarp ir tiesības likumā

125noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kuras

126tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu vai

127administratīvo pārkāpumu izdarīšanu. Tāpat šīm amatpersonām ir

128tiesības jebkurā diennakts laikā iekļūt dzīvoklī bez tajā

129dzīvojošo atļaujas (ja nepieciešams, lietojot fizisku spēku)

130gadījumos, kad persona aizturama nozieguma vietā vai apdraudēta

131citu personu dzīvība. Savlaicīgai noziedzīgu nodarījumu

132novēršanai un atklāšanai, kā arī personu meklēšanai Valsts

133policijas amatpersonām ir piešķirtas tiesības veikt arī

134operatīvās meklēšanas pasākumus likumā noteiktajos gadījumos un

135kārtībā, arī iesaistot personas slepenā sadarbībā (sk. likuma

136"Par policiju" 12. pantu). Tādējādi Valsts

137policijas amatpersonām ir būtiskas pilnvaras likumīgi ierobežot

138citu personu tiesības un brīvības.

139Tā kā Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas

140pārstāvjiem ir piešķirta īpaša loma valsts funkciju īstenošanā,

141izvērtējot to, vai ierobežojuma leģitīmos mērķus nav iespējams

142sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet

143tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā gan tiesību sistēmā

144objektīvi pastāvošie principi, uz kuriem balstīts dienests Valsts

145policijā, gan tiesību sistēmā Valsts policijas amatpersonām

146noteiktie uzdevumi demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

147aizsardzības nodrošināšanā.

14819.3. Apstrīdētajā normā likumdevējs ir ierobežojis

149tiesības dienēt Valsts policijā tikai tādām personām, kuras ir

150izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

151dzēšanas vai noņemšanas.

152Darbība tiek atzīta par prettiesisku, kad tās īpašības ir

153pretējas priekšstatiem par tiesisku uzvedību, līdz ar to

154prettiesiskums ir tiesiskās apziņas projekcija (sal. sk.:

155Krugļevskis A. Kriminālpolitika. Rīga: Latvijas Universitāte,

1561934, 8. lpp.). Sabiedrības vairākuma priekšstats par to,

157kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un

158apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir

159ietverts Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai

160bezdarbība ir noziedzīga (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

161novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 16.2. punktu).

162Noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts,

163tās aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska

164uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varējis tikt

165nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts,

166sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm

167(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri.

168Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais

169izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.).

170Noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši),

171ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības

172kaitīgumu, paredzējusi darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas un

173vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.

174Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē to, ka

175persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot nodarījuma

176faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu (sk.: Krastiņš U.

177Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 96.

178lpp.).

179Līdz ar to secināms, ka persona, izdarot tīšu noziedzīgu

180nodarījumu, apzinās, ka attiecīgā tās darbība kaitē ar likumu

181aizsargātām interesēm, paredz šīs darbības vai bezdarbības

182kaitīgās sekas un tās vēlas vai apzināti pieļauj šo seku

183iestāšanos.

18419.4. Izvērtējot to, vai leģitīmos mērķus nav iespējams

185sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet

186tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā arī tās vērtības, kuru

187aizsardzībai attiecīgais ierobežojums tika noteikts. Demokrātiska

188tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība

189uzticas personām, kuras pilda valsts dienestu. Valstij ir

190jānodrošina, ka personas, kuras ieņem amatus valsts dienestā,

191rīkojas tiesiski, ir lojālas valstij un jo īpaši tās pamatā

192esošajiem konstitucionālajiem principiem.

193Demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība ir viena

194no galvenajām funkcijām, kuras īstenošanai valstī ir izveidots

195Valsts policijas dienests. Līdz ar to valstij ir ne tikai

196tiesības, bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina

197sabiedrības uzticēšanos valsts varas pārstāvjiem, un tādējādi

198nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību.

199Likumdevējs, uzticot Valsts policijas amatpersonām valsts

200drošības un aizsardzības funkcijas, ir attiecīgajām personām

201izvirzījis Valsts policijas dienesta mērķim un uzdevumiem

202atbilstošu prasību - nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu

203- neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Šī prasība

204izvirzīta, ņemot vērā Valsts policijas īpašo lomu cilvēka tiesību

205un brīvību aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības

206nodrošināšanā. Līdz ar to secināms, ka personu individuāls

207izvērtējums konkrētajā situācijā nesasniegtu pamattiesību

208ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts

209iekārtas aizsardzība - līdzvērtīgā kvalitātē, jo tā sasniegšanu

210raksturo citstarp arī vispārēja personu un sabiedrības

211uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā likumpaklausīgiem

212valsts varas pārstāvjiem.

213Satversmes tiesa jau secināja, ka Valsts policijas amatpersonu

214pienākums ir nodrošināt tiesiskumu un kārtību sabiedrībā, ievērot

215un aizsargāt indivīda pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst

216un apkarot noziedzību, proti, Valsts policijas amatpersonu

217pamatuzdevums ir uzraudzīt likumu ievērošanu sabiedrībā.

218Situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu tāda persona, kas

219pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, veidotos vērtību

220konflikts. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

221demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - nav

222iespējams līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt, saistot aizliegumu

223dienēt tikai ar sodāmības esību vai konkrētiem noziedzīgiem

224nodarījumiem.

225No tiesību sistēmā objektīvi pastāvošiem principiem, uz kuriem

226ir balstīts dienests Valsts policijā, kā arī no tiesību sistēmā

227Valsts policijas amatpersonām noteiktajiem uzdevumiem

228demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzības

229nodrošināšanā izriet tas, ka prasība, kuru likumdevējs izvirzījis

230personām, kas vēlas pildīt un saglabāt dienestu Valsts policijā,

231proti, prasība nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

232neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir atzīstama par

233pamatotu. Līdz ar to nepastāv iespēja sasniegt pamattiesību

234ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ar citiem

235līdzekļiem.

236Tā kā izskatāmajā lietā jau ir konstatēts, ka ar citiem,

237indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem pamattiesību

238ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts

239iekārtas aizsardzība - sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē nav

240iespējams, vairs nav nepieciešams vērtēt, vai izraudzītie

241līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa - sabiedrības drošības

242aizsardzība - sasniegšanai.

243Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

244līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

245demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - būtu

246iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.