20. pants

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

67. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu un 2020.

7gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 24.

8punktu).

9Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka daudzu personu izslēgšana no

10dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc individuāla

11izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām dienestam,

12nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji - vājinot

13dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas funkcijas

14sabiedrības drošības aizsardzībā. Arī pieaicinātā persona Dr.

15iur. Kitija Bite norāda, ka, atvaļinot no dienesta personas,

16kurām ir pieredze un kuru apmācībā un kvalifikācijas

17paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida resursus,

18sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts policija

19nebūs spējīga nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi

20personāla trūkuma dēļ.

21Savukārt Saeima uzskata, ka likumdevējs ir līdzsvarojis dažādu

22personu tiesības un sabiedrības intereses un izšķīries par to,

23kurai no šīm interesēm piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot

24citu personu pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri

25turklāt var apdraudēt demokrātisko tiesisko valsts iekārtu un

26sabiedrības labklājības priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka

27pamattiesību ierobežojuma nelabvēlīgās sekas personām, kuras

28sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu,

29ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

30Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

31nozīme ir konkrētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajam mērķim -

32demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. Tāpat tika

33secināts, ka demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi

34funkcionēt tikai tādos apstākļos, kad sabiedrība uzticas valsts

35dienestā esošu personu darbībai, un ka aizliegums attiecas tikai

36uz tādām personām, kurām noteiktais tiesību ierobežojums ir

37nepieciešams leģitīmo mērķu sasniegšanai.

38Noziedzīgs nodarījums pēc būtības no citiem likumpārkāpumiem

39atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai iespējamā radītā

40kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar krimināltiesību

41līdzekļiem paredzējis nodrošināt pašas svarīgākās un nozīmīgākās

42intereses (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma

43komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais

44papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14.

45lpp.). Turklāt apstrīdētā norma ierobežo tiesības dienēt

46Valsts policijā tikai tādām personām, kuras izdarījušas tīšu

47noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

48noņemšanas. Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, tādā

49situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu persona, kura

50pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai

51sodāmība būtu dzēsta vai noņemta, veidotos vērtību konflikts.

52Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums skar

53tikai tādas personas, kuras ir izdarījušas tīšu noziedzīgu

54nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bet

55ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un sabiedrības intereses

56ir būtiskas valstij un līdz ar to arī visai sabiedrībai.

57Satversmes tiesa šajā spriedumā jau secināja: lai Valsts policija

58varētu nodrošināt efektīvu savu funkciju izpildi, tostarp

59nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību,

60svarīga ir arī sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas

61amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, kas pilda valsts

62funkcijas un nodrošina personu tiesību un sabiedrības drošības

63aizsardzību. Ar apstrīdēto normu tiek stiprināta sabiedrības

64uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām, kas rīkojas valsts

65vārdā, un līdz ar to arī demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai

66kopumā.

67Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka ierobežojums, kas

68liedz dienēt Valsts policijā personai, kura ir sodīta par tīša

69noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

70dzēšanas vai noņemšanas, nav uzskatāms par nesamērīgu.

71Sabiedrības ieguvums no aizlieguma dienēt Valsts policijā

72personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu,

73ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.

74Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

75ierobežojums ir atbilstošs jeb labums, ko iegūst sabiedrība, ir

76lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

77Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

78Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

79teikumam.

80Nolēmumu

81daļa

82Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

83Satversmes tiesa

84nosprieda:

85atzīt Iekšlietu ministrijas sistēmas

86iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

87speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4.

88punktu, ciktāl tas liedz atrasties dienestā Valsts policijā

89personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi

90no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par atbilstošu Latvijas

91Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

92pirmajam teikumam.

93Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

94Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

95Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

96Osipova