11. pants

1Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām

2Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās

3lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja tās satversmības

4izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta

5sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 11. punktu).

6Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma viņam

7aizskar Satversmes 101. pantā garantētās pamattiesības, proti,

8tiesības pildīt valsts dienestu, un Satversmes 106. pantā

9noteiktās pamattiesības, proti, tiesības izvēlēties nodarbošanos

10un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. No

11pieteikuma nepārprotami izriet, ka tā iesniedzējs lūdz izvērtēt

12apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

13daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Līdz ar to Satversmes

14tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē Satversmes 101. panta

15pirmās daļas un 106. panta pirmā teikuma tvērums.

1611.1. Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:

17"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

18veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

19valsts dienestu."

20Tiesības pildīt valsts dienestu ietver tiesības uz vienlīdzīgu

21pieeju valsts dienestam, tiesības turpināt valsts dienestu, ja

22vien nepastāv saprātīgs un objektīvs pamats atbrīvošanai no

23valsts dienesta (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

24sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 13. punktu).

25Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 101. pants

26neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to

27vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes 101. panta

28pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts

29dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas

30"likumā paredzētā veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas

31veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10.

32maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 17. punktu).

33Lai noteiktu, vai personas ir piederīgas pie valsts dienesta

34Satversmes 101. panta izpratnē, jāizvērtē gan funkcijas, ko pilda

35personas, veicot amata pienākumus, gan arī ierobežojumi, kas tām

36noteikti sakarā ar amata pienākumu pildīšanu (sk. Satversmes

37tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10.

38punktu).

39Saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 18. janvāra noteikumu

40Nr. 46 "Valsts policijas nolikums" 1. un 2. punktu

41Valsts policija ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās

42pārvaldes iestāde, kas atbilstoši kompetencei īsteno valsts

43politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un

44drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu

45aizsardzībā. Savukārt atbilstoši Dienesta gaitas likuma 2. panta

46pirmajai daļai dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs,

47tostarp Valsts policijā, ir valsts dienesta veids, kuru pilda

48Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersona, kam ir

49speciālā dienesta pakāpe.

50Tādējādi Valsts policijas amatpersonas ar speciālajām dienesta

51pakāpēm ir uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta

52Satversmes 101. panta izpratnē.

5311.2. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

54"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

55darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

56Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

57pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan

58tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības

59brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā

60tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

61tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk., piemēram,

62Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

632015-03-01 14.2. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

64Nr. 2020-36-01 12. punktu).

65Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

66valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties nodarbošanos.

67Tomēr šīs tiesības neliedz valstij noteikt prasības, kas personai

68jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot.

69Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz

70konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams

71sabiedrības interesēs. Valstij ir pienākums arī atturēties no

72tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai

73īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos (sal. sk.

74Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

752020-36-01 12. punktu).

76Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar Satversmes 106. panta

77pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

78saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

79kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

80saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens

81"nodarbošanās" Satversmes 106. panta pirmā teikuma

82izpratnē ir attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan

83publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba

84tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā

85darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18.

86decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un 2021. gada

8725. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu).

88Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā

89personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un

90aptver arī nodarbinātību Valsts policijā.

9111.3. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta

92atziņa, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas

93tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2.

94novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu).

95Gadījumos, kad Satversmes 106. pantā noteikto tiesību

96īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām

97noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101.

98pantu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma

99lietā Nr. 2006-29-0103 16. punktu).

100Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša

101rīcības brīvība, nosakot pieeju nodarbinātībai publiskajā

102sektorā, kā arī nosakot šādas nodarbinātības nosacījumus.

103Funkcionālu un institucionālu apsvērumu dēļ publiskajā un

104privātajā sektorā strādājošie var tikt pakļauti būtiskām

105tiesiskām un faktiskām atšķirībām (sal. sk. Eiropas

106Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra

107sprieduma lietā "Fábián v. Hungary", pieteikums

108Nr. 78117/13, 122. punktu).

109No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un citiem lietas

110materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par

111to, vai valstij ir leģitīmas tiesības personām, kas pilda

112dienestu Valsts policijā, to statusa dēļ izvirzīt īpašas

113prasības, kas attiecas uz personas izdarītu tīšu noziedzīgu

114nodarījumu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Līdz

115ar to izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir izvērtējumam par

116apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

117daļai. Saskaņā ar Satversmes 101. panta pirmo daļu valstij,

118izstrādājot prasības personām, kuras ieņem amatus valsts

119dienestā, ir pienākums gan aizsargāt demokrātiskas tiesiskas

120valsts vērtības, gan arī nodrošināt tiesības pildīt valsts

121dienestu personām, kuras ieņem vai vēlas ieņemt amatu valsts

122dienestā.

123Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmajā lietā

124ir apstrīdēta tādas tiesību normas atbilstība Satversmei, kura

125liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Satversmes 101. panta

126pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

127aptver arī tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt

128dienestu Valsts policijā. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes

129tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101.

130panta pirmajai daļai kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo

131teikumu.