13. pants

1Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma

2ietver absolūtu aizliegumu personai, kura sodīta par tīšu

3noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu. Turklāt šis aizliegums

4esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas

5vai noņemšanas. Apstrīdētā norma attiecoties uz visiem

6noziedzīgajiem nodarījumiem - kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem,

7smagiem noziegumiem un sevišķi smagiem noziegumiem - un

8neparedzot izņēmumus. Arī vairākas pieaicinātās personas -

9tiesībsargs, Mg. iur. Evija Vīnkalna un Dr. iur.

10Kitija Bite - norādījušas, ka apstrīdētajā normā noteiktais

11aizliegums ir absolūts.

12Savukārt Saeima uzskata, ka šis aizliegums nav absolūts, jo

13attiecas nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu

14nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu

15noziedzīgu nodarījumu.

16Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka absolūtā aizlieguma

17stingri ierobežojošā rakstura dēļ likumdevējam šādu tiesību normu

18pieņemšanas procesā var tikt izvirzītas stingrākas prasības

19attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu (sal. sk.

20Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

212019-01-01 19.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

22jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir

23uzskatāms par absolūtu aizliegumu.

24Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais

25aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai

26neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

27proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

28izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

29ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas

302020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu

31un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 18.

32punktu).

33Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums dienēt Valsts

34policijā attiecas uz ikvienu personu, kas bijusi sodīta par tīšu

35noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

36noņemšanas. Aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma

37izvērtējumu, nepieļauj nekādus izņēmumus un ir noteikts uz mūžu.

38Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par

39absolūtu, tomēr tas vien, ka tiesību normā šāds aizliegums ir

40ietverts, pats par sevi vēl nenozīmē, ka vienmēr šādas tiesību

41normas pieņemšanā likumdevējam būtu izvirzāmas stingrākas

42prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu.

43Kā jau šajā spriedumā tika secināts, izskatāmās lietas

44pamatjautājums ir par to, vai personām, kas pilda valsts dienestu

45Valsts policijā, valsts ir tiesīga izvirzīt īpašas prasības to

46statusa dēļ. Proti, īpaša nozīme ir izvērtējumam tieši par to,

47vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai

48daļai.

49Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas

50personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Nodarbinātība

51valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan

52pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan

53pēc veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu

54pildīšanu. Valsts dienestu pildošās personas atrodas īpašās

55attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības ir ierobežotas,

56un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas

572007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10.

58punktu).

59Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un

60pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība

61nekā, piemēram, regulējot tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz

62darba līguma pamata. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības

63valsts dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus

64pamattiesību ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir

65nepieciešami (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa

66sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 10. punktu).

67Personas, kuras ieņem amatu Valsts policijas dienestā, ir

68īpašās tiesiskās attiecībās ar valsti, jo to statuss ir cieši

69saistīts ar valsts funkciju pildīšanu. Atbilstoši Satversmes 101.

70panta pirmajai daļai valstij, nosakot pieeju nodarbinātībai

71valsts dienestā, ir daudz plašāka rīcības brīvība nekā citu veidu

72nodarbinātības regulēšanā. Šī rīcības brīvība citstarp ietver arī

73tiesības izvirzīt īpašas prasības personām, kurām valsts uztic

74pilnvaras realizēt tās varu un pildīt īpašus valsts funkciju

75īstenošanai nepieciešamus pienākumus. Valstij ir jānodrošina

76sabiedrības uzticēšanās valsts varai un attiecīgi arī to

77amatpersonu darbībai, kuras rīkojas valsts vārdā. Tādējādi

78valsts, lai nodrošinātu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību

79aizsardzību saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem un citām

80Satversmes normām, var noteikt īpašas prasības personām, kuras

81vēlas pildīt vai pilda valsts dienestu.

82Tomēr ikviena valsts dienestā esošām personām izvirzīta īpaša

83prasība ir pakļaujama tās tiesiskuma pārbaudei. Ievērojot valsts

84dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja plašo rīcības

85brīvību šajā jomā, uz šo īpašo prasību tiesiskuma izvērtējumu nav

86attiecināma absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas

87metodoloģija.