Par likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas noteikumu 6. un 7.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91.pantam

1Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 2001.

2gada 20. decembrī pieņēma likumu "Par darbinieku aizsardzību

3darba devēja maksātnespējas gadījumā" (turpmāk - Darbinieku

4aizsardzības likums). Darbinieku aizsardzības likums reglamentē

5darbinieku prasījumu apmierināšanas vispārīgos noteikumus darba

6devēja maksātnespējas gadījumā un darbinieku prasījumu garantiju

7fonda (turpmāk - Garantiju fonds) līdzekļu veidošanas un

8izlietošanas kārtību.

91.1. Darbinieku aizsardzības likuma 2. panta pirmā daļa

10noteic, ka šā likuma izpratnē darba devēja maksātnespējas

11gadījums iestājas dienā, kad tiesa darba devējam pasludinājusi

12juridiskās personas maksātnespējas procesu vai pasludinājusi

13kredītiestādes maksātnespēju.

141.2. Redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada 1.

15janvāra, Darbinieku aizsardzības likuma 5. panta pirmā daļa

16paredzēja:

17"No darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem

18darbinieku prasījumus apmierina šādā apmērā:

191) darba samaksu par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību

20mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas

21gadījuma iestāšanās;

222) atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru

23tiesības iegūtas 12 mēnešu periodā pirms darba devēja

24maksātnespējas gadījuma iestāšanās;

253) atlīdzību par cita veida apmaksātu prombūtni pēdējo triju

26darba tiesisko attiecību mēnešos 12 mēnešu periodā pirms darba

27devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās;

284) atlaišanas pabalstu likumā noteiktajā minimālajā

29apmērā;

305) kaitējuma atlīdzību par visu nesamaksāto laikposmu;

316) kaitējuma atlīdzības summu par četriem gadiem uz

32priekšu."

331.3. 2009. gada 18. jūnijā Saeima pieņēma likumu

34"Grozījumi likumā "Par darbinieku aizsardzību darba

35devēja maksātnespējas gadījumā"" (turpmāk - Grozījumi),

36kas stājās spēkā 2009. gada 10. jūlijā.

37Grozījumi papildināja Darbinieku aizsardzības likuma 5. panta

38pirmās daļas 4. punktu ar vārdiem un skaitli "uz kuru

39tiesības iegūtas ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba devēja

40maksātnespējas gadījuma iestāšanās", bet Darbinieku

41aizsardzības likuma pārejas noteikumi citastarp tika papildināti

42ar 6. un 7. punktu šādā redakcijā:

43"6. To darbinieku prasījumu apmierināšanai, par kuriem

44iesniegums Maksātnespējas administrācijai iesniegts laika periodā

45no 2009. gada 10. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim, šā likuma

465. panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4. punktā un 5.1

47panta otrajā daļā paredzētajiem noteikumiem piemēro šādu

48regulējumu - no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem

49darbinieku prasījumus apmierina šādā apmērā:

501) darba samaksu par pēdējiem trim darba tiesisko attiecību

51mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms darba devēja maksātnespējas

52gadījuma iestāšanās, ja tā aprēķināta atbilstoši normatīvo aktu

53prasībām un mēnesī nepārsniedz maksātnespējas gadījuma iestāšanās

54dienā valstī noteikto minimālo mēneša darba algu;

552) atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru

56tiesības iegūtas 12 mēnešu periodā pirms darba devēja

57maksātnespējas gadījuma iestāšanās, ja tā aprēķināta atbilstoši

58normatīvo aktu prasībām, ņemot vērā, ka darba samaksa mēnesī

59nepārsniedz maksātnespējas gadījuma iestāšanās dienā valstī

60noteikto minimālo mēneša darba algu;

613) atlīdzību par cita veida apmaksātu prombūtni pēdējos trijos

62darba tiesisko attiecību mēnešos 12 mēnešu periodā pirms darba

63devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās, ja tā aprēķināta

64atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ņemot vērā, ka darba samaksa

65mēnesī nepārsniedz maksātnespējas gadījuma iestāšanās dienā

66valstī noteikto minimālo mēneša darba algu;

674) atlaišanas pabalstu likumā noteiktajā minimālajā apmērā, uz

68kuru tiesības iegūtas ne agrāk kā 12 mēnešu periodā pirms darba

69devēja maksātnespējas gadījuma iestāšanās, ja tas aprēķināts

70atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ņemot vērā, ka mēneša vidējā

71izpeļņa nepārsniedz maksātnespējas gadījuma iestāšanās dienā

72valstī noteikto minimālo mēneša darba algu.

1Pieteikuma iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu

2atzīt Darbinieku aizsardzības likuma pārejas noteikumu 6. un 7.

3punktu (turpmāk - apstrīdētās normas) par neatbilstošu Latvijas

4Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 91. pantam.

5Pieteikumā norādīts, ka uzņēmums, kurā agrāk strādājuši

6Pieteikuma iesniedzēji, 2009. gada 2. jūnijā pasludināts par

7maksātnespējīgu. 2009. gada 12. jūnijā Pieteikuma iesniedzēji

8saņēmuši darba uzteikumu. Visu darbinieku pieteiktie un atzītie

9prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti 2009. gada 9.

10novembrī. Tā kā uzņēmuma rīcībā neesot bijuši darbinieku

11prasījumu segšanai nepieciešamie līdzekļi, valsts aģentūra

12"Maksātnespējas administrācija" (turpmāk -

13Maksātnespējas administrācija) pieņēmusi lēmumu par darbinieku

14prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem.

15Apstrīdētās normas nosakot apmēru, kādā no Garantiju fonda

16tiek segti darbinieku prasījumi, kuri iesniegti Maksātnespējas

17administrācijai laika periodā no 2009. gada 10. jūlija līdz 2011.

18gada 31. decembrim. Šis apmērs esot mazāks nekā tas, kāds

19noteikts Darbinieku aizsardzības likuma 5. pantā.

202.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

21normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās

22paļāvības principam, kas paredz, ka personai nelabvēlīgu

23normatīvo aktu grozījumu gadījumos nepieciešams noteikt

24saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pieteikuma

25iesniedzējiem esot bijusi tiesiskā paļāvība uz to, ka viņiem no

26Garantiju fonda izmaksās atlīdzību Darbinieku aizsardzības likuma

275. pantā noteiktajā apmērā. Līdz ar to likumdevējam, samazinot no

28Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot bijis pienākums

29noteikt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Proti,

30likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot bijis tiesīgs

31tās attiecināt uz darbiniekiem, kuru darba devēja maksātnespēja

32bija pasludināta pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās.

33Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka tiesiskā paļāvība uz likumā

34noteikto naudas līdzekļu saņemšanu darba devēja maksātnespējas

35gadījumā viņiem izveidojusies nevis tad, kad maksātnespējas

36procesa administrators (turpmāk - administrators) iesniedza

37darbinieku prasījumus Maksātnespējas administrācijai, kā to

38norāda Saeima, un arī ne uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas

39dienā, bet gan agrāk. Proti, jau tad, kad spēkā stājās Darbinieku

40aizsardzības likums. Strādājot uzņēmumā, Pieteikuma iesniedzēji

41esot paļāvušies uz to, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā

42nepaliks bez iztikas līdzekļiem, jo saņems darba devēja

43neizmaksāto darba algu un citus maksājumus no Garantiju fonda. Šī

44tiesiskā paļāvība (nevis cerība, kā tas minēts Saeimas atbildes

45rakstā) esot veidojusies uz Darbinieku aizsardzības likuma

46pamata.

472.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās

48normas neatbilstot arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam

49tiesiskās vienlīdzības principam. Gan Pieteikuma iesniedzēji, gan

50tie darbinieki, kuru prasījumi no Garantiju fonda esot

51apmierināti pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, atrodoties

52vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču likumdevējs, ierobežojot

53no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot nepamatoti

54noteicis atšķirīgu attieksmi.

55Papildus Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka leģitīmo mērķi -

56visu darbinieku prasījumu apmierināšanu pilnā apmērā no Garantiju

57fonda - varētu sasniegt, izvēloties saudzējošāku līdzekli. Viens

58no šādiem alternatīviem līdzekļiem būtu bijusi uzņēmējdarbības

59riska valsts nodevas palielināšana, nosakot to 2003., 2004. vai

602005. gada līmenī. Uzņēmējdarbības riska valsts nodevas izmaiņas

61neprasot izdevumus no valsts budžeta. Arī darba devēju izmaksu

62palielinājums būtu bijis samērīgs, jo, pirmkārt, uzņēmējdarbības

63riska valsts nodeva laikā no 2003. gada līdz 2009. gadam esot

64ievērojami samazināta un, otrkārt, pat darba devējam ar vairākiem

65simtiem darbinieku maksājamā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva

66būtu neliela. Ja uzņēmējdarbības riska valsts nodeva būtu 45

67santīmi mēnesī par vienu darbinieku (tas ir, mazāk nekā 2003.

68gadā un tikpat, cik 2005. gadā), papildus tiktu iegūti 1 792 596

69lati gadā, bet, ja šī nodeva būtu 75 santīmi mēnesī par

70darbinieku (kā 2003. gadā), papildus tiktu iegūti 4 481 490 lati

71gadā.

72Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka likumdevēja rīcība nav

73samērīga, jo tā nav atbilstoša, proti, labums, ko iegūst

74sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

75Lai arī ekonomikas lejupslīdes apstākļos finansējumu varot

76samazināt, tomēr esot jāievēro konstitucionālie principi, tostarp

77solidaritātes princips.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka

3juridiska spēka tiesību normām, un lūdz atzīt tās par atbilstošām

4Satversmes 1. un 91. pantam.

5Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uz noteiktu laika posmu

6paredz ierobežojumus darbinieku prasījumu segšanai no Garantiju

7fonda.

83.1. Maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi

9neradot tiesības uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju

10fonda, jo visupirms darbinieku prasījumus vērtējot

11administrators. Turklāt varot tikt apmierināts tikai tāds

12prasījums, kuru administrators ar savu lēmumu atzinis un iekļāvis

13kreditoru prasījumu reģistrā. Līdz ar to Saeima uzskata, ka

14Pieteikuma iesniedzējiem tiesiska cerība uz prasījuma

15apmierināšanu no Garantiju fonda esot radusies tikai ar 2009.

16gada 6. novembri. Savukārt tiesības uz prasījuma apmierināšanu

17varējušas rasties tikai un vienīgi pēc tam, kad Maksātnespējas

18administrācija pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Turklāt apstrīdētajās

19normās ietvertais atskaites punkts - administratora iesniegums -

20atbilstot Darbinieku aizsardzības likuma 10. pantā noteiktajam

21principam.

22Apstrīdētās normas nodrošinot iespēju ierobežotā apmērā

23apmierināt visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar

24normatīvajiem aktiem ir tiesības saņemt atlīdzību no Garantiju

25fonda darba devēja maksātnespējas gadījumā.

26Saeima norāda, ka Garantiju fonda apjoms neesot konstants un

27varot mainīties. Mainoties uzņēmējdarbības riska valsts nodevas

28ieņēmumiem un pieaugot maksātnespējas procesu skaitam, Garantiju

29fondā pieejamo līdzekļu apjoms varot būtiski samazināties. Līdz

30ar to valsts iespējas apmierināt maksātnespējīgo darba devēju

31darbinieku prasījumus no Garantiju fonda esot atkarīgas no šā

32fonda ieņēmumiem.

332009. gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, Garantiju

34fondā esošo līdzekļu apmērs esot bijis par 20 procentiem mazāks

35nekā iepriekš plānotais. Lai segtu darbinieku prasījumus, esot

36piešķirts papildu finansējums no Garantiju fonda iepriekšējo gadu

37atlikuma. Tomēr vienlaikus esot bijis nepieciešams veikt

38neatliekamus pasākumus, lai nodrošinātu visu darbinieku prasījumu

39apmierināšanu. Līdz ar to tiesības uz prasījumu apmierināšanu no

40Garantiju fonda līdzekļiem darba devēja maksātnespējas gadījumā

41esot ierobežotas saprātīgi, turklāt ierobežojums noteikts tikai

42līdz 2011. gada 31. decembrim.

43Apstrīdētās normas nevis paredzot valsts atteikšanos no kāda

44tās pienākuma, bet vienīgi nosakot terminētu izmaksājamās summas

45ierobežojumu. Tādējādi valsts ilgtermiņā varot nodrošināt sociālo

46stabilitāti darbinieku prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu

47ietvaros, un līdz ar to apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis

48- citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības

49nodrošināšana.

50Saeima uzsver, ka darba ņēmējs, kurš nav saņēmis darba samaksu

51darba devēja maksātnespējas dēļ, varot stāties jaunās darba

52tiesiskajās attiecībās. Turklāt viņam esot tiesības uz valsts

53garantētajiem sociālajiem pabalstiem sociālās drošības sistēmas

54ietvaros neatkarīgi no tā, vai maksātnespējīgais darba devējs

55sociālās apdrošināšanas iemaksas faktiski ir vai nav veicis.

56Tādējādi sociālās drošības sistēma un Maksātnespējas likuma 137.

57panta ceturtajā daļā noteiktās prasījuma tiesības esot uzskatāmas

58par kompensējošu mehānismu.

59Apstrīdētās normas atbilstot samērīguma principam un līdz ar

60to arī tiesiskās paļāvības principam, jo citu personu tiesību

61aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana esot

62konstitucionālas vērtības, kas tiekot aizsargātas, efektīvi

63pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar

64izdevumiem.

653.2. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

6691. pantam, Saeima norāda, ka jauna vai pārejas tiesiskā

67regulējuma noteikšana vienmēr radot citādu attieksmi, nekā bijusi

68iepriekš, taču neesot pamata to uzskatīt par atšķirīgu attieksmi.

69Pieteikuma iesniedzēji neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar

70personām, kuras atlīdzību no Garantiju fonda līdzekļiem jau ir

71saņēmušas.

1Pieaicinātā persona - Ministru

2kabinets - norāda, ka uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par

3nodrošinājumu darbinieku prasījumu apmierināšanai no Garantiju

4fonda līdzekļiem katru gadu maksājot ikviens darba devējs.

5Darbinieku aizsardzības likumā paredzētās izmaksas no

6Garantiju fonda esot sociāla garantija par darbinieka jau

7nostrādāto laika posmu, ja darba devējs maksātnespējas situācijā

8nespēj pildīt savas saistības pret darba ņēmēju.

9Ekonomikas lejupslīde esot būtiski ietekmējusi

10tautsaimniecības stāvokli. Pasliktinoties ekonomiskajai

11situācijai, uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumu apmērs,

12salīdzinot ar plānoto, esot samazinājies par 20 procentiem,

13savukārt apmierināmo prasījumu skaits - palielinājies. 2009. gadā

14bijis plānots no Garantiju fonda līdzekļiem apmierināt 1087

15darbinieku prasījumus, bet faktiski esot apmierināti 2015

16darbinieku prasījumi, tas ir, par 47 procentiem vairāk. Tādēļ,

17vērtējot apstrīdēto normu samērīgumu, nevarot tikt ignorēti

18ekonomiskie faktori.

19Apstrīdētās normas paredzot nelielu un terminētu no Garantiju

20fonda izmaksājamo līdzekļu apmēra samazinājumu. Līdz ar to

21apstrīdētās normas esot uzskatāmas par sociāli atbildīgu

22risinājumu, jo atsevišķu personu tiesiskās intereses esot

23saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm.

1Pieaicinātā persona - Maksātnespējas

2administrācija - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju viedoklis

3nav pamatots. 2009. gadā Garantiju fondā darbinieku prasījumu

4apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā esot bijis 1

5215 000 latu, taču Maksātnespējas administrācijas prognozes

6liecinājušas, ka visu prasījumu apmierināšanai būs nepieciešami 4

7213 413 lati. Tātad, ja netiktu paredzēti no Garantiju fonda

8izmaksājamo līdzekļu apmēra ierobežojumi, valsts nevarētu

9garantēt, ka tiks apmierināti visu to personu prasījumi, kurām

10saskaņā ar normatīvajiem aktiem radīsies tiesības saņemt

11atlīdzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tādēļ no

12Garantiju fonda izmaksājamiem līdzekļiem esot noteikts tikai tāds

13ierobežojums, kas konkrētajos ekonomiskajos apstākļos ļautu arī

14turpmāk nodrošināt darbinieku aizsardzību darba devēja

15maksātnespējas gadījumā.

16Darbinieku tiesības darba devēja maksātnespējas gadījumā

17saņemt līdzekļus no Garantiju fonda netiekot atņemtas pēc

18būtības, bet gan noteiktā laika periodā saprātīgi

19ierobežotas.

20Darba ņēmēja tiesības uz darba samaksu izrietot no darba

21tiesiskajām attiecībām, un darba samaksas garantēšana esot darba

22devēja pienākums. Ja darba devējs kļūst maksātnespējīgs un

23tādējādi vairs nespēj pildīt savas saistības, darba ņēmējam esot

24subjektīvas tiesības uz līdzekļu izmaksu no Garantiju fonda.

25Tādēļ izmaksas no Garantiju fonda nevarot uzskatīt par

26sociālajiem pabalstiem.

27Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22.

28oktobra direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to

29darba devēja maksātnespējas gadījumā (turpmāk - Direktīva

302008/94/EK) katrai dalībvalstij esot jāgarantē tikai aizsardzības

31minimums un tām esot tiesības direktīvā norādītās izmaksas

32ierobežot. Tādējādi Eiropas Savienības dalībvalstīm esot tiesības

33noteikt ierobežojumus izmaksām no garantijas iestādes līdzekļiem,

34ņemot vērā arī attiecīgās valsts sociālekonomisko situāciju.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētās

3normas nošķir divas personu grupas, kas var īstenot savas

4tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

5līdzekļiem, proti: personas, kuru prasījumi Maksātnespējas

6administrācijai iesniegti līdz 2009. gada 9. jūlijam, un

7personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti

8pēc šā datuma. Abās minētajās grupās ietilpstošās personas varot

9pretendēt uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

10līdzekļiem. Līdz ar to abas personu grupas atrodoties vienādos un

11salīdzināmos apstākļos.

12Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot Garantiju fonda

13ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, jo tos būtiski ietekmējot

14ekonomiskā situācija un straujais bezdarba pieaugums valstī.

15Ņemot vērā Garantiju fonda pašfinansēšanās principu, attiecīgo

16izmaksu ierobežojums esot atzīstams par piemērotu risinājumu, ar

17kuru likumdevējs var nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu.

18Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi nebija iespējams sasniegt ar

19citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

20Tiesībsargs norāda, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo

21līdzekļu izraudzīšanās esot likumdevēja kompetencē. Tāpēc

22izvērtējams esot vienīgi tas, vai likumdevēja izraudzītais

23līdzeklis nesamērīgi neierobežo pamattiesības.

24Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izmantoti

25vienīgi darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja

26maksātnespējas gadījumā, kā arī to, ka valsts 2009. gadā veikusi

27ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai

28attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas

29gadījumā, bet arī citās jomās, Tiesībsargam neesot šaubu par to,

30ka šāda likumdevēja rīcība bijusi nepieciešama.

31Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētās normas nodrošina arī to, ka

32sabiedrības gūtais labums ir lielāks par personas tiesību un

33interešu aizskārumu. Likumdevējs pēc būtības neesot atteicies no

34darbinieku prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas

35gadījumā, bet tikai pārejas periodā ierobežojis izmaksājamās

36kompensācijas apmēru. To pieļaujot gan Starptautiskās darba

37organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu

38aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants,

39gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Tāpat vērā ņemams esot tas

40apstāklis, ka šīm personām darba zaudēšanas gadījumā ir

41paredzētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba

42gadījumam.

43Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes

4491. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu.

45Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam,

46ka maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi nerada tiesības

47uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju fonda līdzekļiem.

48Līdz ar to neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka

49apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu.

50Personām esot varējusi rasties paļāvība uz to, ka valsts

51darbiniekus aizsargās darba devēja maksātnespējas gadījumā, taču

52neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu

53aizsardzības apjomu, jo šo personu prasījumi vēl nebija izvērtēti

54un nebija pieņemts lēmums par to apmierināšanu. Turklāt esot

55jāņem vērā arī tiesību joma, kurā ietilpst aizsargājamās

56tiesības. Sociālo tiesību - kas ietver arī darba ņēmēju

57aizsardzību - īstenošana esot atkarīga no pieejamiem resursiem,

58tāpēc šajā jomā personas nevarot tikt pasargātas no normatīvā

59regulējuma izmaiņām.

60Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar tiesiskās

61paļāvības un vienlīdzības principiem.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību

2savienība (turpmāk - LBAS) - uzskata, ka gan Pieteikuma

3iesniedzēji, gan tie darbinieki, kuri zaudējuši darbu darba

4devēja maksātnespējas gadījumā, bet kuru prasījumi Maksātnespējas

5administrācijai iesniegti pirms 2009. gada 10. jūlija, atrodas

6vienādos apstākļos. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežojot

7Pieteikuma iesniedzēju tiesības, tomēr tām esot leģitīms mērķis -

8gādāt par to, lai, kaut vai ierobežotā apmērā, tomēr tiktu

9apmierināti visu darbinieku prasījumi.

10Pēc LBAS ieskata, darbinieku tiesībām noteiktais ierobežojums

11neesot samērīgs ar labumu, ko sabiedrība kopumā no šā

12ierobežojuma gūstot. Darbinieku vienīgā iespēja darba devēja

13maksātnespējas gadījumā saņemt savu darba samaksu esot to

14pieprasīt no Garantiju fonda. Arī Tieslietu ministrijas apkopotā

15informācija liecinot, ka citas iespējas saņemt minēto atlīdzību

16esot atzīstamas par neefektīvām.

17Atsaucoties uz Tieslietu ministrijas vēstuli, kas rakstīta

18Grozījumu projekta sagatavošanas laikā, LBAS norāda, ka kopš

192006. gada ieņēmumi no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas vairs

20neesot novirzīti Garantiju fonda papildināšanai. Pēc LBAS

21ieskata, alternatīva iespēja bijusi nevis pieņemt apstrīdētās

22normas un samazināt Garantiju fonda izdevumus, bet gan risināt

23jautājumu par Garantiju fonda ienākumu papildināšanu.

24Atsaucoties uz Saeimas Juridiskā biroja atzinumu par Grozījumu

25projektu, LBAS norāda, ka regulējums neesot pats saudzīgākais

26veids, kā ilgtermiņā nodrošināt sociālo stabilitāti darbinieku

27prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu apmērā.

28Līdz ar to LBAS uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

29tiesiskās paļāvības principam, jo tajās noteiktais

30"tiesiskās paļāvības aizskārums nav attaisnojams".

1Pieaicinātā persona - Latvijas Darba devēju

2konfederācija - norāda, ka Darbinieku aizsardzības likumā

3noteiktajiem ierobežojumiem ekonomikas lejupslīdes apstākļos esot

4objektīvs un saprātīgs pamats.

5Apstrīdētās normas neietekmējot pārāk plašu personu loku un

6nodrošinot pienācīgu līdzsvaru starp sabiedrības un atsevišķu

7personu interesēm.

8Secinājumu

9daļa

1Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka apstrīdētās

2normas paredzot nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret tiem

3maksātnespējīgo darba devēju darbiniekiem, kuru iesniegumi

4darbinieku prasījumu apmierināšanai Maksātnespējas

5administrācijai iesniegti līdz 2009. gada 9. jūlijam, un tiem

6darbiniekiem, kuru iesniegumi iesniegti pēc 2009. gada 10.

7jūlija. Tādējādi apstrīdētais regulējums pārkāpjot Satversmes 91.

8pantu.

9Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir

10vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

11īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Pieteikuma

12iesniedzēju iebildumi attiecas uz Satversmes 91. panta pirmajā

13teikumā ietverto vienlīdzības principu, līdz ar to apstrīdētās

14normas vērtējamas tikai vienlīdzības principa kontekstā.

1Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91.

2panta pirmo teikumu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

3valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

4pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

5un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

6Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

7pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

8atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

9apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.

10Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

112001-07-0103 secinājumu daļas 3. punktu). Atšķirīgai

12attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

13mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem

14līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes

15tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

162002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

17Izvērtējot, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

18panta pirmajam teikumam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas

19(personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

20salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu

21vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai

22attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir

23leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

24(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra

25sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 12. punktu).

1Tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju

2fonda līdzekļiem atbilstoši Darbinieku aizsardzības likuma 3.

3pantam ir personām, kuras bijušas vai ir darba tiesiskajās

4attiecībās ar darba devēju, kam pasludināts juridiskās personas

5maksātnespējas process, un attiecībā uz kurām administrators

6pieņēmis lēmumu par kreditoru prasījumu atzīšanu un iekļāvis tos

7kreditoru prasījumu reģistrā.

8Likumdevējs pēc būtības nav mainījis darbinieku aizsardzības

9sistēmu darba devēja maksātnespējas gadījumā un to personu loku,

10kurām ir tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

11līdzekļiem, bet tikai uz laiku - no 2009. gada 10. jūlija līdz

122011. gada 31. decembrim - ierobežojis no Garantiju fonda

13apmierināmo prasījumu apmēru. Tādējādi apstrīdētais regulējums

14nepārprotami atšķir divas personu grupas, kas var īstenot savas

15tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

16līdzekļiem:

171) personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai

18iesniegti līdz 2009. gada 9. jūlijam;

192) personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai

20iesniegti pēc 2009. gada 10. jūlija.

21Abās minētajās grupās ietilpst personas, kuras atbilst

22priekšnoteikumiem, lai varētu pretendēt uz prasījumu

23apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem.

24Līdz ar to abas personu grupas

25atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

1Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir

2ierobežojis no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru. Ar

3apstrīdētajām normām laika periodā no 2009. gada 10. jūlija līdz

42011. gada 31. decembrim ir noteikti ierobežojumi Darbinieku

5aizsardzības likuma 5.panta 1., 2., 3. un 4. punktā un attiecīgi

65.1 panta otrajā daļā noteiktajām izmaksām no

7Garantiju fonda līdzekļiem. Tā pēc apstrīdēto normu spēkā

8stāšanās minētās izmaksas tika piesaistītas darba devēja

9maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā valstī noteiktajai

10minimālajai mēneša darba algai, vienlaikus nosakot, ka izmaksas

11nevar pārsniegt četras minimālās mēneša darba algas.

12Līdz ar to apstrīdētās normas

13nodrošina abām personu grupām tiesības saņemt izmaksas no

14Garantiju fonda, taču izmaksu apmēra ziņā paredz atšķirīgu

15attieksmi pret tām.

1Satversmes 116. pantā nav minētas personai

2Satversmes 91. pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka

3šīs tiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus.

4Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

5tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 91. pantā

6paredzētajām tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu

7pretrunā gan ar to mērķiem, gan ar citos Satversmes pantos

8garantētajām citu personu pamattiesībām.

9Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka "vienlīdzība

10pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

11attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

1226. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

13secinājumu daļas 6. punkts).

1413.1. Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā

15ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad

16ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

17labad (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

18sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 11. punktu).

19Atbilstoši Darbinieku aizsardzības likuma 6. panta pirmajai

20daļai Garantiju fonda līdzekļus veido: 1) uzņēmējdarbības riska

21valsts nodevas daļa; 2) dāvinājumi un ziedojumi; 3)

22administratoru atgūtās summas. Būtībā Garantiju fonds ir veidots

23pēc pašfinansēšanās principa. Pamatā fonda līdzekļus veido

24uzņēmējdarbības riska valsts nodeva, ko darba devējs katru mēnesi

25maksā par katru darbinieku. Līdz ar to pret maksātnespējīgajiem

26darba devējiem vērstie prasījumi tiek apmierināti no Garantiju

27fonda līdzekļiem, ko veido darba devēju maksātā uzņēmējdarbības

28riska valsts nodeva.

2913.2. Darbinieku aizsardzības likuma 7. panta trešā

30daļa paredz: "Ja Garantiju fondā nepietiek līdzekļu, lai

31apmierinātu darbinieku prasījumus saskaņā ar šo likumu,

32darbinieku prasījumi likumā paredzētajā kārtībā tiek apmierināti

33no valsts budžeta." Lai gan likums paredz iespēju darbinieku

34prasījumu apmierināšanai piesaistīt papildu līdzekļus no valsts

35budžeta, šāds mehānisms uzskatāms par izņēmumu no vispārējās

36kārtības un pieļaujams tikai īpašas nepieciešamības gadījumos.

37Līdz ar to likumdevēja uzdevums ir nodrošināt Garantiju fonda

38efektīvu darbību, tā ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu, lai būtu

39iespējams ilgtermiņā nodrošināt visu darbinieku prasījumu

40apmierināšanu atbilstoši Darbinieku aizsardzības likumam.

41Tādējādi nepieciešamība sabalansēt Garantiju fonda

42ieņēmumus un izdevumus, lai nodrošinātu visu darbinieku prasījumu

43apmierināšanu un netiktu veiktas izmaksas no valsts budžeta,

44proti, citu personu tiesību aizsardzības nodrošināšana un līdz ar

45to - sabiedrības labklājība, ir uzskatāma par

46leģitīmu mērķi.

1Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

2samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie

3līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda

4rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar

5citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk

6ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga

7jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

8lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

9zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

10neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī

11samērīguma principam un ir prettiesiska.

1214.1. Saeima un Ministru kabinets norāda, ka 2009.

13gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, ieņēmumi no

14uzņēmējdarbības riska valsts nodevas bija par 20 procentiem

15mazāki nekā iepriekš plānotie, bet apmierināmo prasījumu skaits -

16ievērojami lielāks par plānoto. Tā 2009. gadā bija plānots

17apmierināt 1087 darbinieku prasījumus, bet faktiski tika

18apmierināti 2015 darbinieku prasījumi, tas ir, par 47 procentiem

19vairāk (sk. lietas materiālu 57. un 166. lpp.). Arī

20turpmākajos gados, ņemot vērā ekonomikas prognozes, netika

21plānots būtisks uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumu

22pieaugums. Grozījumu projekta anotācijas III sadaļas 5. punktā ir

23atspoguļotas izmaiņas Garantiju fonda ieņēmumos un izdevumos, ko

24būtiski ietekmē ekonomiskā situācija un straujais bezdarba

25pieaugums valstī. Nosakot darbinieku prasījumu ierobežojumus,

26ilgtermiņā tiktu nodrošināta sociālā stabilitāte darbinieku

27prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu ietvaros (sk.

28lietas materiālu 96. - 102. lpp.).

29Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izlietoti

30darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja maksātnespējas

31gadījumā, kā arī to, ka Garantiju fonds darbojas pēc

32pašfinansēšanās principa, šā fonda līdzekļu izmaksu ierobežojums

33ir atzīstams par piemērotu risinājumu, ar kuru likumdevējs var

34nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu.

3514.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka likumdevējs nav

36pienācīgi izvērtējis, vai leģitīmo mērķi nevarēja sasniegt ar

37citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

38piemēram, palielinot uzņēmējdarbības riska valsts nodevu vai

39samazinot Maksātnespējas administrācijas izmaksas un

40administratoru atlīdzību.

41Izvēloties noteiktu līdzekli, likumdevējam ir jāapsver, vai

42leģitīmo mērķi nevar sasniegt arī citādi. Satversmes tiesa

43uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

44tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz

45tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

46maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

47punktu).

48Valsts ir veikusi vairākus pasākumus, lai samazinātu

49maksātnespējas procesu izdevumus. Ministru kabinetam 2009. gada

5021. aprīlī grozot 2007. gada 11. decembra noteikumus Nr. 865

51"Kārtība, kādā tiek segti izdevumi un administratora

52atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā no valsts

53aģentūrai "Maksātnespējas administrācija" šiem mērķiem

54piešķirtajiem līdzekļiem", būtiski samazinājās

55administratora atlīdzības apmērs. Tāpat 2009. gadā valsts veica

56ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai

57attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas

58gadījumā, bet arī citās jomās.

59Vairākos Satversmes tiesas spriedumos ir secināts, ka 2009.

60gadā Latvijas valsts ekonomikas lejupslīdes situācijā bija

61spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram,

62Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

632009-11-01). Tātad likumdevējs rūpējies par to, lai

64nepieļautu valsts budžeta izdevumu palielināšanos.

65Līdzekļu izraudzīšanās leģitīmā mērķa sasniegšanai ir

66likumdevēja kompetencē. Ja likumdevējs ir apsvēris, ar kādu

67līdzekli leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par

68vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku

69nevarētu uzskatīt tādu līdzekli, kas uzliek ierobežojumu citai

70personu grupai. Līdz ar to, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

71Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesa var

72pārbaudīt tikai to, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis

73nesamērīgi neierobežo cilvēka pamattiesības.

74Vienlaikus Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to,

75ka Garantiju fonda darbības princips ir pašfinansēšanās. Valsts

76budžeta līdzekļi ir nepieciešami tikai tad, kad Garantiju fondā

77trūkst finansējuma. Uzņēmējdarbības riska valsts nodeva laika

78posmā no 2003. gada līdz 2009. gadam ir samazināta trīs reizes,

79proti, no deviņiem latiem līdz trim latiem gadā par darbinieku.

80No lietas materiāliem izriet, ka uzņēmējdarbības riska valsts

81nodeva tika samazināta nevis tāpēc, ka tā bijusi pārāk liela vai

82apgrūtinoša darba devējiem, bet gan tādēļ, ka Latvijas Darba

83devēju konfederācija regulāri (katru gadu pirms uzņēmējdarbības

84riska valsts nodevas apstiprināšanas Ministru kabinetā) izteikusi

85iebildumus "par viņuprāt nepamatoti iesaldētajiem naudas

86līdzekļiem, kuri tika uzkrāti ievērojamos apmēros pirmajos trijos

87uzņēmējdarbības riska valsts nodevas iekasēšanas gados"

88(lietas materiālu 125. lpp.). Tātad Garantiju fondā bija

89uzkrājumi, kas tika izlietoti, samazinoties ieņēmumiem un

90palielinoties izdevumiem. Līdz ar to, izvērtējot spēkā esošā

91ierobežojuma nepieciešamību turpmāk, likumdevējam jāapsver

92iespēja noteikt tādu uzņēmējdarbības riska valsts nodevu, kas

93spētu nodrošināt Garantiju fonda funkcionēšanu ilgtermiņā bez

94valsts budžeta līdzekļu piesaistīšanas.

9514.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka sabiedrības

96gūtais labums nav lielāks par indivīda tiesību un interešu

97aizskārumu, kas izpaudies tādējādi, ka apstrīdētais regulējums ir

98ievērojami pasliktinājis viņu finansiālo stāvokli.

99Tomēr likumdevējs pēc būtības nav atteicies no darbinieku

100prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas gadījumā,

101bet tikai uz noteiktu laiku ierobežojis izmaksājamās

102kompensācijas apmēru. To pieļauj gan Starptautiskās darba

103organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu

104aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants,

105gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Minētie tiesību akti uzsver,

106ka garantijas summa nevar būt mazāka par sociāli pieļaujamo

107līmeni. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas

108rekomendāciju Nr. R180, nosakot ierobežojumus, jāraugās, lai tie

109nebūtu mazāki par sociāli pieļaujamo līmeni, un viens no vērā

110ņemamiem lielumiem var būt minimālā darba alga. Papildus jāņem

111vērā arī tas, ka valsts ir paredzējusi personām sociālo

112nodrošinājumu bezdarba gadījumam. Turklāt darbiniekiem nezūd

113prasījuma tiesības pret darba devēju attiecībā uz atlikušo summu

114un saskaņā ar Maksātnespējas likumu šādiem prasījumiem ir

115prioritāte salīdzinājumā ar pārējo kreditoru prasījumiem. Līdz ar

116to darba devēja maksātnespējas gadījumā darbinieku tiesības

117saņemt šos līdzekļus pēc būtības netiek atņemtas.

118Apstrīdētās normas dod iespēju ierobežotā apmērā apmierināt

119visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem

120uz to ir tiesības. Turklāt ierobežojums ir terminēts, proti, no

1212009. gada 10. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim. Tādējādi

122labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

123likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

124Līdz ar to apstrīdētās normas nav

125pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

126vienlīdzības principu.

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

2normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās

3paļāvības principam. Normatīvais regulējums par darbinieku

4prasījumu aizsardzību uzņēmuma maksātnespējas gadījumā grozīts

5jau pēc tam, kad par maksātnespējīgu tika pasludināts uzņēmums,

6kurā Pieteikuma iesniedzēji bija nodarbināti.

7Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka indivīds var paļauties

8uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras viņš ir

9ieguvis, viņam vēlāk netiks atņemtas. Šā principa pamatā ir

10indivīda paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību. Tā

11galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad

12normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama

13privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk.

14Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

152006-04-01 21. punktu). Taču tiesiskās paļāvības princips

16neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu

17(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā

18Nr. 2010-21-01 19. punktu).

19Lai noskaidrotu, vai jaunais tiesiskais regulējums pārkāpj

20tiesiskās paļāvības principu, ir jāizvērtē:

211) vai personai bija radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

22tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

232) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

24tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

25nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

26sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

1Lai konstatētu, vai personām bija radusies tiesiskā

2paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, ir

3jāizvērtē, vai to paļaušanās uz apstrīdētajām normām ir likumīga,

4pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas

5būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

6uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

7sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu,

82004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu

9un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

10punktu).

11Darbinieku aizsardzības likums ir spēkā kopš 2003. gada 1.

12janvāra. Līdz 2004. gada 31. decembrim likumdevējs bija

13ierobežojis maksimālo no Garantiju fonda izmaksājamo

14kompensācijas summu un no 2005. gada 1. janvāra prasījumi tika

15apmierināti pilnā apmērā. Darbinieku tiesības uz aizsardzību

16darba devēja maksātnespējas gadījumā pēc būtības nav mainījušās

17kopš 2005. gada 1. janvāra. Līdz ar to personām ir radusies

18likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība uz konkrēto

19tiesību īstenošanu.

20Tādējādi tiesiskais regulējums pēc

21savas būtības bija pietiekami noteikts un nemainīgs.

1Vērtējot, cik lielā mērā aizsargājama personu

2tiesiskā paļāvība, jāņem vērā arī tas, vai tiesību norma, ar kuru

3personām tiek piešķirtas konkrētas tiesības, tām jau ir

4piemērota. Tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms var atšķirties

5atkarībā no tā, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai tikai

6sagaidāmām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

726. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

8punktu).

9Vērtējot, vai apstrīdētais regulējums aizskar to personu

10tiesisko paļāvību, kuru iesniegumi darbinieku prasījumu

11apmierināšanai Maksātnespējas administrācijai iesniegti pēc

12apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās - 2009. gada 10. jūlija,

13būtiski ir noskaidrot brīdi, ar kuru personai rodas tiesības uz

14prasījuma apmierināšanu no Garantiju fonda.

15Atbilstoši Maksātnespējas likumam kreditoru prasījumi tiek

16iesniegti tikai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

17Savukārt administrators lemj par to atzīšanu un iekļaušanu

18kreditoru prasījumu reģistrā. Pēc attiecīgo darbību veikšanas

19administrators saskaņā ar Darbinieku aizsardzības likuma 10.

20pantu iesniedz iesniegumu Maksātnespējas administrācijai, kas

21pieņem galīgo lēmumu par prasījumu apmierināšanu. Līdz ar to

22tiesības uz konkrētas summas izmaksu no Garantiju fonda rodas

23tikai pēc tam, kad Maksātnespējas administrācija pieņēmusi

24attiecīgo lēmumu.

25Tomēr arī vēl nepiemērota tiesību norma var radīt aizsargājamu

26tiesisko paļāvību, ja nosaka sagaidāmas tiesības, proti, tiesības

27normatīvajā aktā ir paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to

28īstenošanas priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad,

29kad tiesību norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām

30attiecībām.

31Tātad fakts, ka apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī

32administratora iesniegumā vēl nebija apkopoti darbinieku

33prasījumi, bet uzņēmuma maksātnespēja jau bija pasludināta,

34ietekmē tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni, nevis izšķir to,

35vai tiesiskā paļāvība vispār varēja būt izveidojusies.

36Tādējādi personas varēja paļauties

37uz to, ka pēc uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas šā procesa

38ievadītās tiesiskās attiecības tiks risinātas atbilstoši

39tiesiskajam regulējumam, kas ir spēkā uzņēmuma maksātnespējas

40pasludināšanas brīdī.

1Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi, ka

2tiesiskās paļāvības princips saistāms ar nepieciešamību radīt

3tādus apstākļus, kas indivīdam ļautu plānot savu nākotni.

4Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai

5indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai

6īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk.

7Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

82004-03-01 9.2. punktu). Saprātīga pārejas termiņa noteikšana

9vai kompensācijas paredzēšana galvenokārt attiecināma uz tādiem

10gadījumiem, kad personai tiek atņemtas vai ierobežotas jau

11piešķirtas vai tuvā nākotnē paredzamas tiesības. Ja

12personas tiesību īstenošana ir atkarīga no kāda priekšnoteikuma

13un tā izpildīšanās nav paredzama tuvākā nākotnē vai pat pastāv

14iespējamība, ka tas nekad neizpildīsies, saudzējoša pāreja

15nav nepieciešama un to var aizstāt citi mehānismi (sk.

16Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā 2010-60-01

1712.4. punktu).

18Apstrīdēto normu ieviešanai nebija noteikts pārejas periods.

19Taču to pieņemšanas laikā un īsi pirms tam tika pasludināti

20daudzu uzņēmumu maksātnespējas procesi.

21Juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska

22rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek

23segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību

24izpildi. Tas tiek uzsākts dienā, kad tiesa ar nolēmumu

25pasludinājusi maksātnespējas procesu, un turpinās līdz dienai,

26kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Tā

27kā maksātnespējas process ir vairāku pasākumu kopums un to

28īstenošanai nepieciešams zināms laiks, likumdevējam, paredzot

29ierobežojumus attiecībā uz Garantiju fonda izmaksām, bija jāvērtē

30visu maksātnespējas procesā iesaistīto personu tiesības

31neatkarīgi no maksātnespējas procesa stadijas.

32No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Juridiskais birojs,

332009. gada 15. maijā sniedzot Saeimas Sociālo un darba lietu

34komisijai atzinumu par Grozījumu projektu, ir norādījis uz

35piedāvāto grozījumu neatbilstību tiesiskās paļāvības principam:

36"Likumprojektā paredzētā norma par darbinieku prasījumu

37apmēra ierobežošanu būtu rūpīgi izvērtējama saistībā ar

38demokrātiskā valstī pastāvošo tiesiskās paļāvības principu. Arī

39sociālās garantijas nosakošajos likumos var tikt izdarīti

40grozījumi, tomēr Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir

41norādījusi, ka tiesiskās paļāvības princips prasa, lai

42likumdevējs, izdarot grozījumus likumā, apsvērtu un paredzētu

43personām saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos

44ir jānosaka saprātīgi termiņi jauno prasību izpildei vai jāparedz

45kompensēt nodarīto zaudējumu. Juridiskā biroja rīcībā nav

46visaptverošas informācijas par visu valsts finanšu resursu

47stāvokli, lai secinātu, ka likumprojektā piedāvātais variants ir

48pats saudzīgākais veids, kā ilgtermiņā nodrošināt sociālo

49stabilitāti darbinieku prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu

50apmērā. [..] pēc būtības tas nosaka atpakaļejošu spēku"

51(sk. lietas materiālu 103. - 104. lpp.). Līdz ar to

52likumdevējam tika norādīts uz iespējamo tiesiskās paļāvības

53principa pārkāpumu.

1Arī no Direktīvas 2008/94/EK, kas ir transponēta

2Latvijas normatīvajā regulējumā, izriet, ka tā attiecas uz darba

3ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kuri atzīti par

4maksātnespējīgiem. Savukārt Direktīvas 2008/94/EK 2. pantā

5uzsvērts, ka darba devēju uzskata par maksātnespējīgu tad, ja

6saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un

7administratīvajos aktos paredzētu kopēju procesu ir iesniegts

8pieprasījums sākt darba devēja maksātnespējas procesu.

9Taču likumdevējs par robežšķirtni jaunā regulējuma ieviešanai

10izvēlējies nevis maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi, bet

11gan noteiktu darbību maksātnespējas procesa ietvaros, proti,

12administratora iesnieguma iesniegšanu, uz kura pamata

13Maksātnespējas administrācija pieņem lēmumu.

14Normatīvais regulējums nenosaka precīzu termiņu šāda

15iesnieguma iesniegšanai. Administrators iesniegumu darbinieku

16prasījumu apmierināšanai Maksātnespējas administrācijai var

17iesniegt ne agrāk kā pēc maksātnespējīgā darba devēja kreditoru

18sapulces, kurā pieņemts lēmums par maksātnespējas procesa

19stāvokļa risinājuma noteikšanu, un ne vēlāk par datumu, kad

20kreditoru sapulce pieņēmusi lēmumu par maksātnespējas procesa

21izbeigšanu. Tātad tiesības uz izmaksu no Garantiju fonda tiek

22saistītas ar administratora darbību. Līdz ar to varētu

23izveidoties tāda situācija, ka pēc maksātnespējas pasludināšanas

24darbinieku prasījumi dažādos uzņēmumos administratoru noslogojuma

25dēļ tiek apkopoti dažādos termiņos. Tādējādi nav objektīva

26kritērija attiecībā uz termiņu, ar kuru nosakāms ierobežojums

27izmaksām no Garantiju fonda.

28Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs ir aizsargājis

29tikai to personu tiesības, kuras jau bija vērsušās Maksātnespējas

30administrācijā, un uz šīm personām attiecinājis iepriekšējo

31normatīvo regulējumu. Savukārt personām, kuru darba devēji atzīti

32par maksātnespējīgiem, bet kuru prasījumi Maksātnespējas

33administrācijai līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai vēl

34nebija iesniegti, likumdevējs nav paredzējis pārejas periodu un

35līdz ar to pārkāpis tiesiskās paļāvības principu.

36Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl

37tās attiecas uz personām, kuru darba devējs atzīts par

38maksātnespējīgu līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai,

39neatbilst Satversmes 1. pantam.

40Nolēmumu

41daļa

42Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

43Satversmes tiesa

44n o s p r i e d

45a:

461) atzīt likuma "Par darbinieku aizsardzību darba

47devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas noteikumu 6. un 7.

48punktu, ciktāl tas attiecas uz personām, kuru darba devējs

49atzīts par maksātnespējīgu līdz 2009. gada 9. jūlijam, par

50neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā

51neesošu no pieņemšanas brīža;

522) atzīt likuma "Par darbinieku

53aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas

54noteikumu 6. un 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

55Satversmes 91. pantam.

56Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

57Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

58Tiesas sēdes priekšsēdētājs

59G.Kūtris