7. pants

1Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību

2savienība (turpmāk - LBAS) - uzskata, ka gan Pieteikuma

3iesniedzēji, gan tie darbinieki, kuri zaudējuši darbu darba

4devēja maksātnespējas gadījumā, bet kuru prasījumi Maksātnespējas

5administrācijai iesniegti pirms 2009. gada 10. jūlija, atrodas

6vienādos apstākļos. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežojot

7Pieteikuma iesniedzēju tiesības, tomēr tām esot leģitīms mērķis -

8gādāt par to, lai, kaut vai ierobežotā apmērā, tomēr tiktu

9apmierināti visu darbinieku prasījumi.

10Pēc LBAS ieskata, darbinieku tiesībām noteiktais ierobežojums

11neesot samērīgs ar labumu, ko sabiedrība kopumā no šā

12ierobežojuma gūstot. Darbinieku vienīgā iespēja darba devēja

13maksātnespējas gadījumā saņemt savu darba samaksu esot to

14pieprasīt no Garantiju fonda. Arī Tieslietu ministrijas apkopotā

15informācija liecinot, ka citas iespējas saņemt minēto atlīdzību

16esot atzīstamas par neefektīvām.

17Atsaucoties uz Tieslietu ministrijas vēstuli, kas rakstīta

18Grozījumu projekta sagatavošanas laikā, LBAS norāda, ka kopš

192006. gada ieņēmumi no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas vairs

20neesot novirzīti Garantiju fonda papildināšanai. Pēc LBAS

21ieskata, alternatīva iespēja bijusi nevis pieņemt apstrīdētās

22normas un samazināt Garantiju fonda izdevumus, bet gan risināt

23jautājumu par Garantiju fonda ienākumu papildināšanu.

24Atsaucoties uz Saeimas Juridiskā biroja atzinumu par Grozījumu

25projektu, LBAS norāda, ka regulējums neesot pats saudzīgākais

26veids, kā ilgtermiņā nodrošināt sociālo stabilitāti darbinieku

27prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu apmērā.

28Līdz ar to LBAS uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

29tiesiskās paļāvības principam, jo tajās noteiktais

30"tiesiskās paļāvības aizskārums nav attaisnojams".