2. pants

1Pieteikuma iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu

2atzīt Darbinieku aizsardzības likuma pārejas noteikumu 6. un 7.

3punktu (turpmāk - apstrīdētās normas) par neatbilstošu Latvijas

4Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 91. pantam.

5Pieteikumā norādīts, ka uzņēmums, kurā agrāk strādājuši

6Pieteikuma iesniedzēji, 2009. gada 2. jūnijā pasludināts par

7maksātnespējīgu. 2009. gada 12. jūnijā Pieteikuma iesniedzēji

8saņēmuši darba uzteikumu. Visu darbinieku pieteiktie un atzītie

9prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti 2009. gada 9.

10novembrī. Tā kā uzņēmuma rīcībā neesot bijuši darbinieku

11prasījumu segšanai nepieciešamie līdzekļi, valsts aģentūra

12"Maksātnespējas administrācija" (turpmāk -

13Maksātnespējas administrācija) pieņēmusi lēmumu par darbinieku

14prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem.

15Apstrīdētās normas nosakot apmēru, kādā no Garantiju fonda

16tiek segti darbinieku prasījumi, kuri iesniegti Maksātnespējas

17administrācijai laika periodā no 2009. gada 10. jūlija līdz 2011.

18gada 31. decembrim. Šis apmērs esot mazāks nekā tas, kāds

19noteikts Darbinieku aizsardzības likuma 5. pantā.

202.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

21normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās

22paļāvības principam, kas paredz, ka personai nelabvēlīgu

23normatīvo aktu grozījumu gadījumos nepieciešams noteikt

24saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pieteikuma

25iesniedzējiem esot bijusi tiesiskā paļāvība uz to, ka viņiem no

26Garantiju fonda izmaksās atlīdzību Darbinieku aizsardzības likuma

275. pantā noteiktajā apmērā. Līdz ar to likumdevējam, samazinot no

28Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot bijis pienākums

29noteikt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Proti,

30likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot bijis tiesīgs

31tās attiecināt uz darbiniekiem, kuru darba devēja maksātnespēja

32bija pasludināta pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās.

33Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka tiesiskā paļāvība uz likumā

34noteikto naudas līdzekļu saņemšanu darba devēja maksātnespējas

35gadījumā viņiem izveidojusies nevis tad, kad maksātnespējas

36procesa administrators (turpmāk - administrators) iesniedza

37darbinieku prasījumus Maksātnespējas administrācijai, kā to

38norāda Saeima, un arī ne uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas

39dienā, bet gan agrāk. Proti, jau tad, kad spēkā stājās Darbinieku

40aizsardzības likums. Strādājot uzņēmumā, Pieteikuma iesniedzēji

41esot paļāvušies uz to, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā

42nepaliks bez iztikas līdzekļiem, jo saņems darba devēja

43neizmaksāto darba algu un citus maksājumus no Garantiju fonda. Šī

44tiesiskā paļāvība (nevis cerība, kā tas minēts Saeimas atbildes

45rakstā) esot veidojusies uz Darbinieku aizsardzības likuma

46pamata.

472.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās

48normas neatbilstot arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam

49tiesiskās vienlīdzības principam. Gan Pieteikuma iesniedzēji, gan

50tie darbinieki, kuru prasījumi no Garantiju fonda esot

51apmierināti pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, atrodoties

52vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču likumdevējs, ierobežojot

53no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot nepamatoti

54noteicis atšķirīgu attieksmi.

55Papildus Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka leģitīmo mērķi -

56visu darbinieku prasījumu apmierināšanu pilnā apmērā no Garantiju

57fonda - varētu sasniegt, izvēloties saudzējošāku līdzekli. Viens

58no šādiem alternatīviem līdzekļiem būtu bijusi uzņēmējdarbības

59riska valsts nodevas palielināšana, nosakot to 2003., 2004. vai

602005. gada līmenī. Uzņēmējdarbības riska valsts nodevas izmaiņas

61neprasot izdevumus no valsts budžeta. Arī darba devēju izmaksu

62palielinājums būtu bijis samērīgs, jo, pirmkārt, uzņēmējdarbības

63riska valsts nodeva laikā no 2003. gada līdz 2009. gadam esot

64ievērojami samazināta un, otrkārt, pat darba devējam ar vairākiem

65simtiem darbinieku maksājamā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva

66būtu neliela. Ja uzņēmējdarbības riska valsts nodeva būtu 45

67santīmi mēnesī par vienu darbinieku (tas ir, mazāk nekā 2003.

68gadā un tikpat, cik 2005. gadā), papildus tiktu iegūti 1 792 596

69lati gadā, bet, ja šī nodeva būtu 75 santīmi mēnesī par

70darbinieku (kā 2003. gadā), papildus tiktu iegūti 4 481 490 lati

71gadā.

72Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka likumdevēja rīcība nav

73samērīga, jo tā nav atbilstoša, proti, labums, ko iegūst

74sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

75Lai arī ekonomikas lejupslīdes apstākļos finansējumu varot

76samazināt, tomēr esot jāievēro konstitucionālie principi, tostarp

77solidaritātes princips.