Satversmes tiesas tiesneses Inetas Ziemeles atsevišķās domas lietā Nr.2015-05-03 "Par Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" 100.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam"

1Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas

2Administratīvo lietu departaments - lūdza atzīt Ministru kabineta

32010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par

4elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

5energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" 100. punktu

6(turpmāk - apstrīdētā norma) par neatbilstošu Latvijas Republikas

7Satversmes (turpmāk - Satversme) 64. pantam.

1Apstrīdētā norma noteic: "No 2011. gada 26.

2maija līdz 2016. gada 1. janvārim ministrija neorganizē konkursus

3par tiesību iegūšanu pārdot biomasas, biogāzes, saules vai vēja

4elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

5ietvaros, un ražotājs nevar kvalificēties elektroenerģijas

6pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību iegūšanai

7saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu."

1Augstākās tiesas tiesvedībā esot lieta, kas

2ierosināta pēc personas pieteikuma par labvēlīga administratīvā

3akta izdošanu, jo personai jau bijušas piešķirtas tiesības pārdot

4hidroelektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

5ietvaros, bet Ekonomikas ministrija, pamatojoties uz apstrīdēto

6normu, noraidījusi personas lūgumu palielināt obligātā iepirkuma

7ietvaros pārdodamās elektroenerģijas apjomu. Augstākās tiesas

8Administratīvo lietu departaments uzskata, ka Ministru kabinetam

9nebija likumā noteikta pilnvarojuma apturēt atbalsta mehānisma

10piemērošanu. Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturtajā

11daļā lietots jēdziens "kārtība". Šis jēdziens norādot

12uz pilnvarām noteikt to, kā īstenojamas elektroenerģijas ražotāju

13tiesības valsts obligātā iepirkuma ietvaros. Savukārt tādā

14gadījumā, ja likumdevējs vēlētos mainīt savu politiku, atceļot

15vai ierobežojot valsts atbalstu, likumdevēja pienākums būtu

16noteikt, cik ilgi darbojas iepriekšējais regulējums, kāds būs

17jaunais regulējums un kad tas sāks darboties.

1Lai gan praktisku apsvērumu dēļ tiesas spriedumu

2varu saprast, tomēr nevaru piekrist tajā ietvertajiem

3juridiskajiem argumentiem un secinājumiem. Respektīvi, ir

4saprotams Ekonomikas ministrijas sniegtais skaidrojums, ka

5obligātā iepirkuma komponentes (turpmāk - OIK) palielināšanās

6varētu nesamērīgi ietekmēt elektroenerģijas cenu un to

7sadārdzināt galapatērētājam. Neapšaubāmi, ņemot vērā šādu

8informāciju un to apstiprinošos datus, valsts pieeja bija

9jāmaina. Tomēr izmaiņas ir jāievieš atbilstoši Satversmei. Šīs

10lietas ietvaros ir būtiski nošķirt izpratni par problēmas

11risinājumu pēc būtības no šā risinājuma izvērtēšanas atbilstoši

12Satversmei.

1Spriedumam ir principiāla nozīme, jo tas priekšplānā

2izvirza jautājumu par Saeimas kompetenci un tās īstenošanu

3parlamentārā valstī. Manuprāt, īpaši tādās tiesiskās

4situācijās, kuras skar likumdevēja un valdības kompetences

5robežas un kurās pirmšķietami ir pieejami tiesiski korekti

6argumenti divu pretēju viedokļu pamatošanai, būtu svarīgi

7atcerēties Saeimas, tas ir, likumdevēja, leģitimācijas pakāpi.

8Parlamentārā demokrātijā demokrātiski tieši leģitimēts ir tikai

9parlaments, bet izpildvara ir atvasināta no likumdevēja varas. Tā

10kā likumdevēja varai ir augstāka demokrātiskās leģitimācijas

11pakāpe, tad, nosakot valsts varas atzaru balansu, likumdevēja

12varai pienākas zināma virsvadība pār izpildvaru (sk.

13Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumu "Par Saeimas

14apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu

15saņemšanai". Grām. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību

16komisija. Viedokļi: 2008-2011., Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011.,

1754. lpp.).

1Satversmes tiesa savā judikatūrā ir konsekventi

2norādījusi uz likumdevēja lomu un atbildību likumdošanas

3funkcijas īstenošanā. Tiesa ir atzinusi, ka valsts varas

4efektīvākas īstenošanas labad ir pieļaujama atkāpe no prasības,

5ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, tomēr

6"likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā

7veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt" (sk.

8Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

92005-03-0306 10. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi:

10"Pārvaldes kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar

11ietvert tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu

12jaunas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības"

13(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

14Nr. 2007-04-03 16. punktu). Būtiska ir Satversmes tiesas

15atziņa citā iepriekš izskatītā lietā, kurā tā skaidroja, ka

16regulējumam, kuru Ministru kabinets izstrādā, pamatojoties uz

17likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies

18sasniegt, pieņemot attiecīgo likumu (sk. Satversmes tiesas

192011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 9.

20punktu). Minētajā lietā Satversmes tiesa arī uzsvēra

21likumdevēja, respektīvi, parlamentārās kontroles nozīmi, kura

22gadījumā, kad tiek pieļauta atkāpe no prasības, ka likumdevējam

23visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir nepieciešamais varas

24dalīšanas principa un tiesiskas valsts principa ievērošanas

25garants. Satversmes tiesa norādīja: "Likumdevējam ar

26parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošiem

27tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu

28izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī lietderības un

29saprātīguma apsvērumiem" (sk. Satversmes tiesas 2011.

30gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.3.

31punktu).

1Satversmes tiesa savā sākotnējā praksē noteica

2samērā stingras pieļaujamā pilnvarojuma robežas. Šī prakse ir

3attīstījusies. Tādējādi šobrīd būtu jāvadās no šādas Satversmes

4tiesas atziņas: "Ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai

5jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet

6paša likuma būtība un mērķi" (sk. Satversmes tiesas 2011.

7gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4.

8punktu). Izskatāmās lietas kontekstā vērts pievērst uzmanību

9arī Satversmes tiesas lietai Nr. 2010-57-03 "Par Ministru

10kabineta 2009. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 511 "Grozījumi

11Ministru kabineta 2004. gada 24. augusta noteikumos Nr. 740

12"Noteikumi par stipendijām"" 1.1. punkta

13atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 112.

14pantam" (turpmāk - Stipendiju lieta), kurā tiesa noteica, ka

15Ministru kabinetam gan primāri ir tiesības regulēt attiecīgā

16jautājuma procesuālo pusi, bet "tas neizslēdz Ministru

17kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl

18netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta

19noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālas tiesību normas,

20kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās

21attiecības" (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija

22sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 13.3. punktu). Stipendiju

23lietā tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets ir ieviesis jaunus

24stipendiju piešķiršanas kritērijus, proti, apstrīdētā norma bija

25jauna materiāla norma, "kuras tiesiskā regulējuma mērķis nav

26atvasināms" no likumā piešķirtā deleģējuma (sk. turpat,

2713.6. punktu).

1Sprieduma 13. punktā ar atsauci uz Ministru kabineta

2viedokli ir norādīts: "Apstrīdētajā normā esot iekļauts

3jauns nosacījums, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražotāji

4noteiktu laiku nevar iegūt tiesības pārdot saražoto

5elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros." Vadoties pēc

6Satversmes tiesas līdzšinējās prakses, būtu jāatzīst, ka Ministru

7kabineta skaidrojums par to, ka ieviests jauns nosacījums, ir

8pamats īpaši nopietnai pilnvarojuma izvērtēšanai. Stipendiju

9lietā Satversmes tiesa uzsvēra, ka Ministru kabinets nevar veidot

10jaunas tiesiskās attiecības. Tātad šajā lietā Satversmes tiesai

11bija jāvērtē, vai līdz ar minētā jaunā nosacījuma ieviešanu rodas

12jaunas tiesiskās attiecības. Šāds vērtējums spriedumā nav

13sniegts.

1Satversmes tiesa, manuprāt, mainīja savu līdzšinējo

2praksi, nolemjot, ka vērtēs ne tikai pilnvarojuma normu

3atbilstoši paša likuma būtībai un mērķim, bet "attiecīgās

4jomas un dažkārt arī ar to saistīto jomu regulējumu kopumā",

5jo "izpildvarai [..] jārīkojas tiesību sistēmas

6ietvaros" (sprieduma 13.3. punkts). Šeit netiks

7vērtētas šāda pagrieziena iespējamās tālākās sekas, jo

8turpinājumā tiesa atgriežas pie Elektroenerģijas tirgus likuma,

9tomēr acīmredzams ir tas, ka tiesai nāksies detalizētāk

10izskaidrot šīs rindkopas jēgu.

1Var piekrist sprieduma 13.3. punktā ietvertajam

2secinājumam, ka Elektroenerģijas tirgus likumam ir vismaz divi

3mērķi, proti, nodrošināt elektroenerģijas piegādi par pamatotām

4cenām un veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot

5atjaunojamos energoresursus. Tomēr sprieduma 13.4. punktā tiesa

6atklāj, ka Ministru kabineta apsvērumi, uz kuru pamata apstrīdētā

7norma tika pieņemta, ir saistīti tikai ar vienu no likuma

8mērķiem, proti, mērķi nodrošināt elektroenerģijas piegādi par

9pamatotām cenām. Neatbildēts paliek jautājums - kā būs ar otro

10likuma mērķi. Tieši šo, tas ir, otro, mērķi savā pieteikumā

11uzsvēris Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments. Līdz

12ar to un arī no taisnīga tiesas procesa viedokļa Satversmes

13tiesai bija jāatbild gan uz jautājumu par minēto likuma mērķi,

14gan uz jautājumu par jauna uz elektroenerģijas ražotājiem

15attiecināta nosacījuma ieviešanu. Nepārliecina sprieduma 14.

16punktā ietvertais arguments par to, ka Ministru kabinetam bijis

17nepieciešams ātri reaģēt uz cenu pieaugumu, jo no lietas

18apstākļiem izriet, ka apstrīdētā norma pirmo reizi tika grozīta

19jau 2011. gadā, kad arī tika ieviests tā sauktais jaunais

20nosacījums par konkursa neorganizēšanu un elektroenerģijas

21ražotājiem paredzētā valsts atbalsta apturēšanu uz noteiktu

22laiku.

1Jāatzīmē arī Saeimas kā lietā pieaicinātās personas

2viedoklis. Saeima uzskata, ka devusi Ministru kabinetam

3atbilstošu un "plašu" pilnvarojumu, paredzot, ka tas

4noteiks obligātā iepirkuma apjomu. Tātad pēc tam, kad zināms

5iepirkuma apjoms būtu sasniegts, Ministru kabinetam būtu tiesības

6apturēt elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma ietvaros.

7Arī Saeima darbojas tiesību sistēmas ietvaros. Attiecībā uz

8Saeimas un Ministru kabineta kompetenču robežām jāpatur prātā

9tas, ka jomā, kuru Saeima ir regulējusi, Ministru kabinets var

10darboties tikai tiktāl, lai attiecīgo likumu īstenotu dzīvē

11atbilstoši iepriekš minētajiem Satversmes tiesas noteiktajiem

12principiem. No Saeimas viedokļa nav gūstama pārliecība par to, ka

13apstrīdētās normas mērķis bija obligātā iepirkuma apjoma

14ierobežošana. No lietas materiāliem izriet, ka 2013. gadā ir

15pieaudzis to komersantu skaits, no kuriem iepirkta

16elektroenerģija (sprieduma 9.3. punkts).

1Jāpiekrīt tiesas secinājumam, ka "Saeimai

2saglabājas pienākums lemt par ražotāju tiesībām kvalificēties

3saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma

4ietvaros" (sprieduma 14. punkts). Pašreizējā

5situācija ir pretrunā ar tiesiskās noteiktības principu, kas

6prasa, lai valsts institūciju kompetence būtu skaidra un

7acīmredzama. Apstrīdētās normas pieņemšana, lai gan, vadoties

8vismaz pēc viena no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem, ir

9saprotama, tomēr rada tiesisko nenoteiktību un neatbilst

10Satversmes 64. pantam. Saeimai ir pienākums šo situāciju sakārtot

11atbilstoši savai kompetencei un Satversmes principiem.

12Ineta

13Ziemele

14Rīgā 2015. gada 28. oktobrī