6. punkts

1Satversmes tiesa savā judikatūrā ir konsekventi

2norādījusi uz likumdevēja lomu un atbildību likumdošanas

3funkcijas īstenošanā. Tiesa ir atzinusi, ka valsts varas

4efektīvākas īstenošanas labad ir pieļaujama atkāpe no prasības,

5ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, tomēr

6"likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā

7veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt" (sk.

8Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

92005-03-0306 10. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi:

10"Pārvaldes kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar

11ietvert tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu

12jaunas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības"

13(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

14Nr. 2007-04-03 16. punktu). Būtiska ir Satversmes tiesas

15atziņa citā iepriekš izskatītā lietā, kurā tā skaidroja, ka

16regulējumam, kuru Ministru kabinets izstrādā, pamatojoties uz

17likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies

18sasniegt, pieņemot attiecīgo likumu (sk. Satversmes tiesas

192011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 9.

20punktu). Minētajā lietā Satversmes tiesa arī uzsvēra

21likumdevēja, respektīvi, parlamentārās kontroles nozīmi, kura

22gadījumā, kad tiek pieļauta atkāpe no prasības, ka likumdevējam

23visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir nepieciešamais varas

24dalīšanas principa un tiesiskas valsts principa ievērošanas

25garants. Satversmes tiesa norādīja: "Likumdevējam ar

26parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošiem

27tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu

28izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī lietderības un

29saprātīguma apsvērumiem" (sk. Satversmes tiesas 2011.

30gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.3.

31punktu).