7. punkts

1Satversmes tiesa savā sākotnējā praksē noteica

2samērā stingras pieļaujamā pilnvarojuma robežas. Šī prakse ir

3attīstījusies. Tādējādi šobrīd būtu jāvadās no šādas Satversmes

4tiesas atziņas: "Ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai

5jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet

6paša likuma būtība un mērķi" (sk. Satversmes tiesas 2011.

7gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4.

8punktu). Izskatāmās lietas kontekstā vērts pievērst uzmanību

9arī Satversmes tiesas lietai Nr. 2010-57-03 "Par Ministru

10kabineta 2009. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 511 "Grozījumi

11Ministru kabineta 2004. gada 24. augusta noteikumos Nr. 740

12"Noteikumi par stipendijām"" 1.1. punkta

13atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 112.

14pantam" (turpmāk - Stipendiju lieta), kurā tiesa noteica, ka

15Ministru kabinetam gan primāri ir tiesības regulēt attiecīgā

16jautājuma procesuālo pusi, bet "tas neizslēdz Ministru

17kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl

18netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta

19noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālas tiesību normas,

20kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās

21attiecības" (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija

22sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 13.3. punktu). Stipendiju

23lietā tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets ir ieviesis jaunus

24stipendiju piešķiršanas kritērijus, proti, apstrīdētā norma bija

25jauna materiāla norma, "kuras tiesiskā regulējuma mērķis nav

26atvasināms" no likumā piešķirtā deleģējuma (sk. turpat,

2713.6. punktu).