Par Civilprocesa likuma 635.panta sestās daļas, ciktāl tā attiecas uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par darba samaksas piedziņu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam un trešajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

392. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētajai normai identisks regulējums esot bijis ietverts

5arī Latvijas Civilprocesa kodeksa 439. panta trešajā daļā.

6Pieteikumu iesniedzējas nenoliedzot, ka pamattiesību

7ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un

8tam ir leģitīms mērķis - nodrošināt darbinieka tiesības saņemt

9veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu un tādējādi iegūt sev

10iztiku.

11Samērīguma pārbaudes ietvaros esot nepieciešams izvērtēt, vai

12apstrīdētā norma patiešām paredz Pieteikumu iesniedzēju norādīto

13personas pamattiesību ierobežojumu. Neesot pareizi vadīties

14vienīgi no tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja norma tekstuāli

15izteikta neprecīzi, esot jāņem vērā tās pieņēmēja patiesā griba.

16Likumdevējs esot tiesīgs normā lietotajiem vārdiem piešķirt

17specifisku juridisko nozīmi, kas varot arī atšķirties no

18vispārējās prakses. Normā ietvertie jēdzieni esot jāiztulko

19tiesību piemērotājam, turklāt jāiztulko konstitūcijai atbilstošā

20veidā.

21Apstrīdētās normas piemērošanas gaitā Senāts ar 2008. gada 29.

22oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-375/2008 veicis judikatūras

23maiņu, kas ietekmējusi apstrīdētās normas satura izpratni. Šajā

24spriedumā, iztulkojot apstrīdēto normu sistēmiski ar Darba likuma

25normām, esot secināts, ka darbiniekam izmaksātā atlīdzība par

26darba piespiedu kavējumu uzskatāma par darba samaksu. Senāts

27neesot apsvēris Satversmes normu piemērojamību jautājuma

28izlemšanā, kā arī neesot vērtējis iespējamo otras puses tiesību

29aizskārumu. Līdz judikatūras maiņai atlīdzība par darba piespiedu

30kavējumu neesot uzskatīta par darba samaksu Darba likuma 59.

31panta izpratnē un tādēļ apstrīdētā norma neesot attiecināta uz

32šiem gadījumiem. Tādējādi apstrīdētās normas piemērošana, veicot

33sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par atlīdzības par

34darba piespiedu kavējumu piedziņu, esot iespējama. Izskatāmajā

35lietā pēc būtības esot apstrīdēta nevis procesuālā norma kā tāda,

36bet gan tās piemērošanas prakse, kuras pārvērtēšana neesot

37Satversmes tiesas kompetencē.

38Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai,

39jo skaidri nosakot, kādos gadījumos nav pieļaujams sprieduma

40izpildīšanas pagrieziens. Civilprocesa likuma normas neparedzot

41imperatīvu prasītāja aizsardzību, un regulējums par sprieduma

42izpildīšanas pagriezienu esot aplūkojams sistēmiski ar

43noteikumiem par sprieduma izpildīšanu nekavējoties. Saskaņā ar

44Civilprocesa likuma 205. panta pirmo daļu esot nepieciešams

45lietas dalībnieka lūgums noteikt, ka spriedums izpildāms

46nekavējoties. Šāda lūguma izlemšanas sakarā tiesai saglabājoties

47rīcības brīvība. Atbilstoši Senāta praksei tiesības noteikt, ka

48spriedums izpildāms nekavējoties, esot izņēmums no likumā

49noteiktās vispārējās kārtības, ka spriedumi izpildāmi pēc to

50stāšanās likumīgā spēkā. Lemjot par minētajiem lietas dalībnieku

51lūgumiem, tiesai sava rīcības brīvība esot jāizmanto arī

52Satversmes un vispārējo tiesību principu ietvaros. Spriedumam

53daļā par tā izpildīšanu nekavējoties esot jāatbilst Civilprocesa

54likuma 193. panta piektajai daļai, un tiesai esot jākonstatē un

55rūpīgi jāizvērtē īpaši uz prasītāju attiecināmi apstākļi, kuru

56dēļ nepieciešama un pieļaujama sprieduma pilnīga vai daļēja

57izpildīšana nekavējoties.

58Arī civillietās ar Pieteikumu iesniedzēju piedalīšanos tiesām

59vajadzējis izvērtēt prasītāju finansiālo stāvokli. Pieteikumu

60iesniedzējām esot bijušas tiesības iebilst pret otras puses

61lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties un vērst uzmanību

62uz Senāta formulētajiem attiecīgā jautājuma izlemšanas

63kritērijiem. Tāpat Pieteikumu iesniedzējas esot varējušas

64izmantot Civilprocesa likuma 206. pantā noteiktās tiesības.

65Pirmās instances tiesas spriedumā lietā ar Pieteikuma

66iesniedzējas sabiedrības ar ierobežotu atbildību "RMB

67One" piedalīšanos neesot ietverta informācija par to, vai

68konkrētajā civillietā darba devējs izmantoja savas procesuālās

69tiesības paust viedokli par otras puses lūgumu. Attiecīgā

70procesuālā jautājuma izlemšanas pamatojums esot tik skops, ka

71vedinot apšaubīt tā atbilstību Senāta praksei. Satversmes tiesas

72procesa ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai

73civillietu izskatīšanas gaitā puses pienācīgi izmantojušas savas

74procesuālās tiesības.

75Leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, personas tiesības

76un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

77Civilprocesa likums paredzot sabalansētas iespējas abām pusēm,

78aktīvi izmantojot savas procesuālās tiesības, sniegt argumentus

79par sprieduma izpildīšanu nekavējoties.

80Līdz Senāta judikatūras maiņai Civilprocesa likuma 205. un

81635. panta piemērošana praksē neesot radījusi problēmas, jo,

82spriedumus izpildot nekavējoties, tikusi piedzīta darba samaksa

83par reāli veiktu darbu un tādējādi nodrošināts taisnīgs līdzsvars

84starp pušu, kā arī visas sabiedrības interesēm. Minētais

85jautājums esot apspriests arī Tieslietu ministrijas darba grupā

86Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei, un izdarīts secinājums,

87ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē konstatējamās problēmas

88ir risināmas nevis ar likuma grozījumiem, bet gan diskusijās par

89judikatūras maiņu. Izskatāmās lietas ietvaros būtu pārbaudāms,

90vai Senāta veiktā judikatūras maiņa bija pamatota un

91satversmīga.

92Pieteikuma iesniedzēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību

93"DNB līzings" esot pārlieku plaši traktējusi Satversmes

9492. panta trešā teikuma tvērumu, lai gan šis teikums esot veidots

95kā speciāla tiesību norma, akcentējot atsevišķu tiesību uz

96taisnīgu tiesu aspektu. Tiesības uz efektīvu sprieduma izpildi

97ietilpstot vispārējās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijās. Arī

98atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksei

99neesot pieļaujama Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

100aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.panta pirmās

101daļas tulkošana tādējādi, ka tā aptvertu prāvnieku procesuālās

102garantijas, bet neietvertu tiesas sprieduma izpildīšanas

103garantijas. Tiesības uz sprieduma izpildi esot neatņemama tiesību

104uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Visi jautājumi, kas attiecas uz

105tiesas spriedumu izpildīšanu, esot aplūkojami Satversmes 92.

106panta pirmā teikuma tvērumā, un to esot apstiprinājusi arī

107Satversmes tiesa. Līdz ar to izskatāmajā lietā esot vērtējama

108apstrīdētās normas atbilstība tikai šai Satversmes normai.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un trešajam

4teikumam.

5Jau 1938. gada Civilprocesa likums esot paredzējis sprieduma

6iepriekšēju izpildīšanu pēc prāvnieka lūguma, citastarp noteiktos

7darba strīdos. Likumā esot bijis noteikts, ka sprieduma

8iepriekšējā izpildīšana no darba tiesiskajām attiecībām

9izrietošos strīdos ir atkarīga no tiesneša, turklāt tiesnesis

10varējis pieprasīt nodrošinājumu no tās puses, kura iepriekšēju

11izpildīšanu lūdza.

12Tiesībsargs kopumā pievienojas Pieteikumu iesniedzēju

13argumentiem, papildus norādot, ka Saeimas minēto leģitīmo mērķi

14varot attiecināt uz sprieduma izpildīšanu nekavējoties, taču ne

15uz Civilprocesa likuma 635. pantā noteikto regulējumu, kura

16mērķis esot ar sprieduma izpildīšanu aizskarto pušu tiesību

17aizsardzība. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis neesot

18saskatāms. Tiesībsargs norāda, ka pat tad, ja apstrīdētā norma

19pieņemta minētā mērķa labad, tajā ietvertais ierobežojums

20demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešams. Sprieduma

21izpildīšana nekavējoties lietās par darba samaksas piedziņu

22attiecoties uz civiltiesiska rakstura saistību izpildīšanu.

23Tiesību aizsardzības mehānismam esot jānodrošina, ka pieļautie

24pārkāpumi tiks novērsti laikā, kamēr lieta tiek izskatīta pēc

25būtības, jo jebkurš kaitējums, kas nodarīts tiesvedības

26starpposmos vai tai noslēdzoties, varot kļūt neatgriezenisks, ja

27nav reālas iespējas to atlīdzināt, izņemot gadījumus, kad tiek

28celta prasība par kompensācijas piedziņu. Ilgstošā tiesvedībā

29lēmums par sprieduma izpildīšanu nekavējoties varot tikt

30pielīdzināts lietas izspriešanai pēc būtības, jo tā sekas, kas

31rodoties atbildētājam sakarā ar piedziņas neiespējamību, varot

32būt neatgriezeniskas.

33Lai gadījumos, kad tiesa ir pieļāvusi kļūdu lietas izspriešanā

34un noteikusi sprieduma izpildīšanu nekavējoties, atgūtu

35nepamatoti piedzīto darba samaksu no prasītāja, esot jāpierāda

36vai nu iesniegto dokumentu viltošanas, vai nepatiesu ziņu

37sniegšanas fakts vai arī pēc lietas izspriešanas visās instancēs

38jāvēršas tiesā ar jaunu prasību par zaudējumu piedziņu, kas

39prasīšot laiku un izdevumus. Neesot pieļaujams tas, ka tiesas

40kļūdas dēļ prāvnieks nespēj izmantot tiesiskās aizsardzības

41līdzekļus esošās tiesvedības ietvaros un ir spiests uzsākt jaunu

42tiesvedību. Apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot aizskarto

43atbildētāja tiesību ātru un efektīvu aizsardzību.

44No sociālās nepieciešamības viedokļa esot pamatota valsts

45vēlme aizsargāt darbinieku un nodrošināt viņam ātrāku darba

46samaksas saņemšanu darba attiecību pārtraukšanas gadījumā. Tomēr

47procesuālā kārtība šādā situācijā esot nepilnīga, jo darba strīda

48izskatīšanas ilgums civilprocesā neesot ierobežots. Faktiski

49samaksu darbinieks saņemšot tikai pēc pirmās instances tiesas

50sprieduma, turklāt ar nosacījumu, ka tiks noteikta sprieduma

51izpildīšana nekavējoties. Savukārt uzteikuma gadījumā darbinieks

52saskaņā ar spēkā esošo regulējumu deviņus mēnešus varot saņemt

53bezdarbnieka pabalstu, kura izmaksa tiekot uzsākta viena mēneša

54līdz trīs mēnešu laikā pēc bezdarbnieka statusa saņemšanas.

55Tādējādi darbinieks valsts sniegto finansiālo palīdzību bezdarba

56gadījumā saņemot ātrāk, nekā tiesas šobrīd spējot izskatīt darba

57strīdus un noteikt spriedumu izpildīšanu nekavējoties.

58Ar atbilstošu atlīdzinājumu, uz ko var pretendēt persona,

59kuras tiesības ir aizskartas, esot jāsaprot ne tikai zaudējumu

60atlīdzināšana. Tas attiecoties arī uz efektīvu tiesas

61aizsardzību, kas sevī ietverot pirms tiesību aizskāruma rašanās

62brīža bijušā stāvokļa atjaunošanu.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

3pirmajam un trešajam teikumam.

4Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, esot

5jāanalizē tās jēga un mērķis kopsakarā ar Civilprocesa likuma

6205. pantā noteikto tiesisko regulējumu par nekavējoties

7izpildāmiem spriedumiem, ciktāl tas saistāms ar sprieduma

8izpildīšanas pagrieziena pieļaujamību lietās par darba samaksas

9piedziņu. Tāpat esot jāizvērtē no darba tiesībām izrietošie

10pamatprincipi un tiesību normās noteiktie pušu tiesību

11aizsardzības instrumenti.

12Lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku darbinieka tiesību

13un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību pret iespējamu darba

14devēja patvaļu un prettiesisku rīcību, kā arī nodrošinātu

15darbinieka sociālo aizsardzību, Civilprocesa likumā esot

16iestrādātas vairākas tiesību normas - 43. panta pirmās daļas 1.

17punkts, 149. panta astotā daļa, 205. panta pirmā daļa un

18apstrīdētā norma, kurā ietvertais darbinieka tiesisko interešu

19aizsardzības princips ir līdzīgs, piemēram, Darba likuma 78.

20panta pirmās daļas 1. punktā noteiktajam.

21Tieslietu ministrija sniedz ar Saeimas argumentiem saskanīgu

22viedokli jautājumos par diskusijām pastāvīgajā darba grupā

23Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei, sprieduma tūlītējas

24izpildīšanas raksturu, pušu procesuālo tiesību izmantošanas

25nozīmi, tiesas rīcības brīvību un pienākumu vērtēt lietas

26apstākļus, sniedzot motivētus apsvērumus par tiem. Tas lietās ar

27Pieteikumu iesniedzēju piedalīšanos neesot izdarīts pienācīgi.

28Tāpat arī Tieslietu ministrija norāda uz Senāta judikatūras maiņu

29darba samaksas jēdziena izpratnē un nepieciešamību apstrīdēto

30normu iztulkot pareizi.

31Satversmes 92. panta trešajā teikumā garantētās tiesības uz

32atbilstīgu atlīdzinājumu esot vērtējamas tiesību uz taisnīgu

33tiesu kontekstā un tvērumā.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

3Izskatāmajā lietā esot nepieciešams izvērtēt divus aspektus -

4vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

5teikumam un vai pašreizējā tiesu prakse apstrīdētās normas

6piemērošanā ir pareiza. Apstrīdētā norma pati par sevi neesot

7pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Pieteikumu iesniedzēju

8minētās problēmas esot saistītas ar darba samaksas jēdziena

9izpratni kontekstā ar dažādajām to reglamentējošām normām un

10apstrīdētās normas piemērošanu praksē. Saeimas norādītie Senāta

11secinājumi esot pamatoti un pilnībā saskanot ar Darba likuma 59.

12pantā iekļauto definīciju. Tomēr atsevišķos gadījumos, jo īpaši

13citu tiesību normu kontekstā, darba samaksas jēdziens esot

14interpretējams atbilstoši konkrētiem lietas apstākļiem.

15Būtiska nozīme esot tam, ka apstrīdētā norma stājusies spēkā

161999. gada 1. martā, savukārt Darba likums, kurā ietverta darba

17samaksas definīcija, stājies spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Līdz ar

18to darba samaksas jēdziena izpratne apstrīdētās normas

19pieņemšanas brīdī varējusi atšķirties no Darba likumā dotās

20definīcijas, jo tolaik darba tiesiskās attiecības esot regulējis

21Latvijas Darba likumu kodekss, kurā ar darba samaksu saprasta

22atlīdzība par faktiski veiktu darbu vai atsevišķos gadījumos par

23attaisnotas prombūtnes laiku, proti, darba alga, piemaksas un

24prēmijas.

25Apstrīdētās normas mērķis esot atsevišķos gadījumos aizsargāt

26darbinieka intereses attiecībā uz darba samaksu, kas nodrošinot

27darbiniekam pienācīgus dzīves apstākļus. Normas mērķim

28neatbilstot tāda situācija, ka darbinieks iegūst finanšu

29līdzekļus, kas viņam atbilstoši taisnprātības apsvērumiem

30nepienākas. Darba likums nodrošinot taisnīgu risinājumu

31situācijās, kad darbinieks darbu neveic attaisnojošu iemeslu dēļ,

32un uzliekot darba devējam pienākumu maksāt darba samaksu par

33attiecīgo laiku, bet tas nebūtu attiecināms uz darba samaksu, kas

34faktiski ir nopelnīta, veicot darbu, kaut arī darba līguma

35uzteikums ir atzīts par spēkā esošu.

36Darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja uzteikuma

37garantējot arī valstī izveidotā visaptverošā sociālās drošības

38sistēma. Tāpat arī sprieduma izpildīšana nekavējoties neesot

39imperatīva, un vispārējās jurisdikcijas tiesas varot vērtēt

40konkrētus apstākļus un konsekvences, kas var izrietēt no

41sprieduma izpildīšanas nekavējoties. Uz darba samaksas daļu, kas

42tiek maksāta par faktiski veiktu darbu, nebūtu attiecināms

43sprieduma izpildīšanas pagrieziens.

44Izskatāmajā lietā neesot konstatējams nepamatots tiesību

45aizskārums, tādējādi esot izslēgta arī nepieciešamība apsvērt

46jautājumu par atbilstošas atlīdzības nodrošināšanu Satversmes 92.

47panta trešā teikuma izpratnē. Darba devēja interese esot atgūt

48bez tiesiska pamata samaksātos naudas līdzekļus, tādējādi papildu

49atlīdzinājuma noteikšana šajā gadījumā neesot nepieciešama.

1Pieaicinātā persona - arodbiedrība "LATVIJAS

2BRĪVO ARODBIEDRĪBU SAVIENĪBA" - uzskata, ka apstrīdētā

3norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un trešajam

4teikumam.

5Civilprocesa likumā ietvertais regulējums paredzot piemērotu

6kārtību, kas izslēdzot iespēju, ka patvaļīgi tiek noteikta

7sprieduma izpildīšana nekavējoties. Proti, šādam tiesību

8institūtam esot izņēmuma raksturs, un atbilstoši tiesu praksei

9darba samaksa varot tikt piedzīta nekavējoties tikai īpašos

10apstākļos un noteiktā apmērā, piemēram, lai apmierinātu

11darbinieka neatliekamākās vajadzības (turpmāk - lai nodrošinātu

12darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus). Darbinieka tiesības

13civilprocesā esot īpaši aizsargājamas. Darbinieka pienākums esot,

14ceļot prasību tiesā, rīkoties labā ticībā. Ja tiesa, izvērtējot

15prasības pieteikumu un lietas materiālus, secina, ka ir pamats

16noteikt sprieduma izpildīšanu nekavējoties, tad darbiniekam esot

17tiesības paļauties uz to, ka piedzītā naudas summa ir iegūta

18tiesiski un viņš drīkst to izlietot.

19Ja tiesas spriedums ir nepareizs un tomēr izpildīts

20nekavējoties, tad darbinieka rīcībā naudas līdzekļi esot nonākuši

21tiesas kļūdas, nevis viņa darbību rezultātā un līdz ar to

22prasījums pret darbinieku esot izslēgts negatīvu seku radīšanas

23aizlieguma dēļ. Lai nodrošinātu līdzsvaru starp darba devēja

24tiesībām atgūt nepamatoti piedzīto darba samaksu un darbinieka

25aizsardzības nepieciešamību, Civilprocesa likumā esot sabalansēti

26paredzēti gadījumi, kad lietās par darba samaksas piedziņu var

27veikt sprieduma izpildīšanas pagriezienu.

28Apstrīdēto normu varot pilnveidot, paplašinot to apstākļu

29uzskaitījumu, kuros būtu pieļaujams sprieduma izpildīšanas

30pagrieziens, un tādējādi samazinot tiesas kļūdas ietekmi uz darba

31devēju, tomēr sprieduma izpildīšanas pagrieziena ierobežojums

32izskatāmajā jautājumā esot saglabājams.

33Izskatāmajā lietā esot izvērtējams apstrīdētajā normā ietverto

34vārdu "darba samaksa" saturs un tas, vai šo vārdu

35iztulkošana vispārējās jurisdikcijas tiesās nav bijusi pārāk

36plaša, proti, vai tie sevī ietver arī atlīdzību par darba

37piespiedu kavējuma laiku. Šā jēdziena nozīme gan Darba likuma

38normu ietvaros, gan arī citos normatīvajos aktos atšķiroties.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Darba devēju konfederācija" - pilnībā pievienojas

3Pieteikumu iesniedzēju viedoklim.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes doktorants Mg. iur. Martins Osis -

3norāda, ka Civilprocesa likuma 205. pantā regulētā spriedumu

4izpildīšana nekavējoties esot iespējama izsmeļoši uzskaitītu

5lietu kategorijās pēc lietas dalībnieka motivēta lūguma, ja tiesa

6šādu lūgumu apmierinājusi. Minētais institūts Latvijas

7civilprocesuālajā regulējumā neesot jauns, un tā analīzei varot

8tikt izmantoti Latvijas starpkaru posma tiesu prakses materiāli

9un tiesību zinātnes atziņas.

10Vispār civilprocesuālais regulējums paredzot tikai spēkā

11stājušos tiesas spriedumu izpildīšanu, bet regulējums par

12sprieduma izpildīšanu nekavējoties esot izņēmums. Civilprocesa

13likuma 205. pantā esot ietvertas trīs tādu gadījumu grupas, kuros

14pieļaujama spriedumu izpildīšana nekavējoties, un katrai no šīm

15grupām esot specifiskas iezīmes. Civilprocesa likuma 205. panta

16pirmās daļas 2. punkta noteikumi esot vērsti uz mazāk aizsargātas

17personas nodrošināšanu ar nepieciešamiem iztikas līdzekļiem jau

18tiesvedības laikā, taču nenosakot nekādu mehānismu, kas paredzētu

19atbildētāja nodrošināšanu pret iespējamiem zaudējumiem vai

20samazinātu risku, ka atbildētājs var neatgūt samaksāto

21(izpildīto) gadījumā, ja spēkā stājas atbildētājam labvēlīgs

22spriedums vai tiek pieņemts nolēmums, kas paredz atbildētājam

23labvēlīgu tiesvedības iznākumu.

24Noteikšana, ka spriedums izpildāms nekavējoties, esot

25pamatojama ar darbiniekam nepieciešamo iztikas līdzekļu

26nodrošināšanu un nozīmējot, ka viņam attiecīgajā situācijā šādu

27līdzekļu nav. Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2.

28punkta noteikumu saturs esot atkāpe no procesuālās līdztiesības

29principa.

30Apstrīdētā norma esot izņēmums no vispārīgajiem noteikumiem

31par sprieduma izpildīšanas pagriezienu. Ar šādu regulējumu

32atbildētāja tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu esot

33padarītas atkarīgas no varbūtības, proti, prasītāja negodprātīgas

34(nelikumīgas) rīcības. Tā kā tiesības uz sprieduma izpildīšanas

35pagriezienu esot patstāvīgas atbildētāja tiesības, kas nedrīkstot

36būt atkarīgas no varbūtības vai prasītāja gribas, apstrīdētā

37norma esot pretrunā ar civilprocesa mērķi un atbildētāja tiesības

38uz taisnīgu tiesu padarot iluzoras.

39Secinājumu

40daļa

1Civilprocesa likuma 635. panta sestā daļa regulē

2sprieduma izpildīšanas pagrieziena pieļaujamību triju kategoriju

3lietās, proti, lietās par uzturlīdzekļu piedziņu, darba samaksas

4piedziņu un zaudējumu piedziņu sakarā ar personiskiem

5aizskārumiem, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits

6veselības bojājums vai iestājusies personas nāve.

7Pieteikumu iesniedzēju prasījums attiecas uz situāciju, kad

8tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2.

9punktu noteikusi, ka spriedums par darba samaksas piedziņu, kas

10nav stājies spēkā, izpildāms nekavējoties. Šādos apstākļos

11apstrīdētā norma aizliedz sprieduma izpildīšanas pagriezienu

12lietās par darba samaksas piedziņu, ja vien atceltais spriedums

13nav pamatots uz prasītāja (darbinieka) sniegtām nepatiesām ziņām

14vai uz viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem.

15Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēs

16Civilprocesa likuma 635. panta sestās daļas, ciktāl tā attiecas

17uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par darba samaksas

18piedziņu, atbilstību Satversmes 92. pantam.

1Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

2"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

3intereses taisnīgā tiesā."

4Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā

5lietotais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

6aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu

7varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga

8tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process,

9kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas

102002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

11daļas 2. punktu un 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

122006-12-01 9.3. punktu).

13Šajā tiesību normā ietvertais jēdziens "taisnīga

14tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process

15nozīmē valsts pienākumu paredzēt garantijas tiesiskuma un

16taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk.,

17piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra sprieduma

18lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu). Atbilstoši šiem

19principiem valstij ir pienākums izveidot juridisku mehānismu, ar

20kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir prettiesiski

21aizskartas vai pārkāptas, spētu panākt savu tiesību efektīvu

22aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija

23sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 7. punktu).

24Tiesvedības mērķis ir galīgi atrisināt civiltiesisku strīdu

25starp tiesību subjektiem un atjaunot aizskartās tiesības. Ar

26tiesas spriedumu ir saprotams tiesas gala slēdziens lietā, tas

27ir, lietas rezultāts (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa

28mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 17., 426. un 427.

29lpp.). Tiesvedības mērķi ir iespējams sasniegt, ja ir

30nodrošināta tiesas nolēmuma izpilde. Līdz ar to Satversmes tiesa

31atzīst, ka taisnīgas tiesas jēdzienā ietilpstošā personas tiesību

32efektīva aizsardzība nav iedomājama bez spēkā esošu nolēmumu

33izpildīšanas garantijām.

34Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

35vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

36(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra

37sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Satversmes tiesa

38jau iepriekš Satversmes 92. pantu ir interpretējusi kopsakarā ar

39Konvencijas 6. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

40gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1. punktu un

412014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7.

42punktu). Līdz ar to ECT nolēmumos ietvertie secinājumi par

43tiesībām uz taisnīgu tiesu ir izmantojami Satversmes 92. panta

44pirmā teikuma satura noskaidrošanai.

45Konvencijas 6. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības,

46nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu

47un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā,

48ar likumu noteiktā tiesā."

49ECT norādījusi, ka taisnīgas tiesas jēdziens ietver tiesības

50prasīt, lai valsts nodrošina tiesas sprieduma efektīvu

51izpildīšanu (sk., piemēram, ECT 2004. gada 22. jūnija

52sprieduma lietā "Pini and Others v. Romania",

53pieteikumi Nr. 78028/01 un 78030/01, 174. - 189. punktu un 2003.

54gada 24. jūlija sprieduma lietā "Ryabykh v. Russia",

55pieteikums Nr. 52854/99, 54. - 56. punktu). ECT arī ir

56uzsvērusi, ka Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības būtu

57iluzoras, ja spēkā esošs tiesas nolēmums, kas nav pārsūdzams,

58nebūtu izpildāms un tas savukārt radītu negatīvas sekas vienam no

59lietas dalībniekiem. Līdz ar to tiesas sprieduma izpilde ir

60tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemama sastāvdaļa (sk. ECT 2002.

61gada 7. maija sprieduma lietā "Burdov v. Russia",

62pieteikums Nr. 59498/00, 34. punktu un 2014. gada 4. novembra

63lēmuma lietā "Popov and others v. Russia", pieteikums

64Nr. 20347/09, 17. punktu).

65Ņemot vērā minēto, Satversmes 92. panta pirmais teikums ir

66jātulko tādējādi, ka tas ietver tiesas sprieduma efektīvas

67izpildīšanas garantijas, jo bez tām pārējie taisnīgas tiesvedības

68principi zaudē savu jēgu.

69Līdz ar to no Satversmes 92. panta

70pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt tiesību efektīvu

71aizsardzību, citastarp tiesas nolēmuma izpildīšanu.

1Satversmes 92. panta trešais teikums nosaka:

2"Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības

3uz atbilstīgu atlīdzinājumu."

4Pieteikuma iesniedzēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību

5"DNB līzings" norāda, ka Satversmes 92. panta trešajā

6teikumā noteiktās tiesības ietver arī tiesības uz efektīvu tiesas

7nolēmumu.

8Savukārt Saeima uzskata, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību

9"DNB līzings" ir pārāk plaši interpretējusi Satversmes

1092. panta trešo teikumu. Proti, minētā norma salīdzinājumā ar

11Satversmes 92. panta pirmo teikumu esot uzskatāma par speciālo

12tiesību normu, kurā ietvertas vien atsevišķas tiesību uz taisnīgu

13tiesu garantijas.

14Satversmes 92. panta trešajā teikumā ir konkretizēts īpašs

15tiesību uz taisnīgu tiesu aspekts, nosakot, ka viens no tiesas

16pamatuzdevumiem ir piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu par

17nepamatotu tiesību aizskārumu. Jēdziens "atbilstīgs

18atlīdzinājums" visupirms ir interpretējams kā jebkurš

19taisnīgs tiesību aizskārumam atbilstošs gandarījums, kas

20konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar personas tiesību

21aizskārumu un aptver gan zaudējumu atlīdzināšanu, gan arī

22nemantiskā kaitējuma kompensēšanu. Šī norma ietver vispārēju

23garantiju - ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tad

24indivīdam ir tiesības uz atlīdzību. Satversmes 92. panta trešajam

25teikumam atbilstošs ir tikai tāds atlīdzinājums, kas vienlaikus

26ir arī efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis (sk.

27Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

282011-21-01 6. un 7. punktu un 2014. gada 29. decembra sprieduma

29lietā Nr. 2014-06-03 22. punktu).

30Ievērojot izskatāmās lietas faktiskos apstākļus, apstrīdētā

31norma visupirms vērtējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma

32tvērumā. Ja šajā Satversmes normā ietverto pamattiesību pārkāpums

33netiks konstatēts, Satversmes tiesai būs jāpārbauda, vai

34apstrīdētā norma var radīt Satversmes 92. panta trešajā teikumā

35noteikto pamattiesību aizskārumu. Savukārt tad, ja Satversmes

36tiesa secinās, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta

37pirmajam teikumam, izvērtēt atbilstību šā panta trešajam teikumam

38vairs nebūs nepieciešams.

39Līdz ar to Satversmes tiesa

40visupirms izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.

41panta pirmajam teikumam.

1Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz

2Pieteikumu iesniedzēju norādīto pamattiesību ierobežojumu un

3vispārējās jurisdikcijas tiesas šo normu netulkojot atbilstoši

4Satversmei. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas būtībā lūdzot

5izvērtēt apstrīdētās normas piemērošanas praksi, bet tās

6pārvērtēšana neesot Satversmes tiesas kompetencē.

7Lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību

8normu saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas

9tiesisko seku noskaidrošanā. Tiesību normu nevar izprast ārpus

10tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē

11(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra

12sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2014. gada 28.

13novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu).

14Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai apstrīdētās normas saturs ir

15jāanalizē kopsakarā ar Darba likuma normām un Senāta

16judikatūru.

17Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ietver

18Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu. Lai noteiktu, vai

19ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,

20nepieciešams izsecināt tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas

212005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

222004-25-03 6. punktu un 2010. gada 20. janvāra lēmuma par

23tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu).

2413.1. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

25jēdziens "darba samaksa" tiesu praksē tiek iztulkots

26nepareizi, jo atlīdzība par darba piespiedu kavējumu neesot

27uzskatāma par darba samaksu Darba likuma 59. panta izpratnē.

28Izskatāmajā lietā nozīme ir jautājumam, vai apstrīdētā norma

29attiecas uz lietām par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma

30laiku piedziņu, proti, vai minētā atlīdzība ietilpst apstrīdētajā

31normā lietotajā jēdzienā "darba samaksa".

32Darba likuma 59. pants nosaka: "Darba samaksa ir

33darbiniekam regulāri izmaksājamā samaksa par darbu, kura ietver

34darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba

35līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkura cita veida

36atlīdzību saistībā ar darbu." Senāts 2008. gada 29. oktobrī

37ir secinājis, ka agrāk izteiktu Senāta viedokli par jēdzienu

38"atlīdzība par darbu" nevar atzīt par pareizu, jo šis

39jēdziens tulkots sašaurināti. No Darba likuma 59. pantā

40noteiktajiem samaksas veidiem izrietot, ka vienīgi darba alga un

41piemaksas pie darba algas ir atlīdzība par darbu, kuras regulāru

42izmaksāšanu likumdevējs ir noteicis imperatīvi. Izmaksu

43regularitāte neattiecoties uz prēmijām un cita veida atlīdzību.

44Darba likums paredzot atlīdzību ne tikai par darbu, kuru

45darbinieks ir izpildījis, bet, piemēram, arī gadījumos, kad

46darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (73. pants), ja

47darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka

48izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (74.pants). Līdz

49ar to atlīdzību par darbu likums esot noteicis arī īpaši

50paredzētos gadījumos, kad darbinieks nav strādājis, tāpēc Darba

51likuma 126. pantā noteiktā atlīdzība par darba piespiedu kavējuma

52laiku vai mazāk apmaksāta darba veikšanu ietilpstot Darba likuma

5359. panta normas sastāvā, proti, darba samaksa ir arī jebkura

54cita veida atlīdzība saistībā ar darbu (sk. Senāta

552008. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4.

56punktu).

57Savukārt 2009. gada 14. oktobrī Senāts akcentēja, ka attiecībā

58uz minētā jēdziena izpratni judikatūra ir mainīta. Papildus tam

59Senāts secināja, ka šāds viedoklis atbilst Eiropas Savienības

60Tiesas (turpmāk - EST) judikatūrai, saskaņā ar kuru darba

61samaksas jēdzienā ietilpst jebkura atlīdzība par darbu vai

62saistībā ar darbu, izņemot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas

63iemaksas (sk. Senāta 2009. gada 14. oktobra sprieduma lietā

64Nr. SKC-899/2009 10.2. punktu). EST norādījusi, ka

65kompensācija par prettiesisku atlaišanu ir uzskatāma par darba

66samaksu [sk. EST (toreiz - Eiropas Kopienu Tiesa) 1999. gada

679. februāra sprieduma lietā C-167/97 "Regina v. Secretary of

68State for Employment, ex parte Nicole Seymour-Smith and Laura

69Perez" 28. punktu].

70Satversmes tiesa ievēro apsvērumus par to, ka darba samaksa ir

71jebkura tāda ar darbu saistīta atlīdzība, uz kuru darbiniekam ir

72tiesības, citastarp arī atlīdzība sakarā ar to, ka darbiniekam

73tika nepamatoti liegta pienākumu veikšana. Tādējādi Civilprocesa

74likuma normās ietvertais jēdziens "darba samaksa" ir

75interpretējams kopsakarā ar Darba likuma normām un šā jēdziena

76saturs saskan ar Senāta judikatūras ietvaros veikto

77iztulkojumu.

78Līdz ar to apstrīdētā norma citastarp attiecas uz civillietām,

79kurās noteikts, ka spriedums par atlīdzības par darba piespiedu

80kavējuma laiku piedziņu izpildāms nekavējoties.

8113.2. Saeima arī uzskata, ka vispārējās jurisdikcijas

82tiesām, Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas kārtībā

83izskatot darbinieka lūgumu par sprieduma izpildīšanu

84nekavējoties, citastarp esot pienācīgi jāizvērtē darbinieka

85finansiālais stāvoklis. Spriedums esot izpildāms tikai tādā

86noteiktā tā daļā, kas nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos

87iztikas līdzekļus.

88Civilprocesa likuma 204. pants nosaka: "Spriedumu izpilda

89pēc tā stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad spriedums

90izpildāms nekavējoties." Minētā tiesību norma atsevišķi

91izceļ izpildāmību kā tāda tiesas sprieduma īpašību, kurš ir

92stājies likumīgā spēkā. Pateicoties šai īpašībai, puse, kuras

93labā taisīts spriedums, var panākt savu apstrīdēto vai aizskarto

94tiesību un likumīgo interešu reālu aizsardzību un īstenošanu

95dzīvē [sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1. - 28.

96nodaļa). Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011,

97443. lpp.].

98Savukārt Civilprocesa likuma 205. pantā ir ietverti noteikumi

99par spēkā nestājušos spriedumu izpildīšanu nekavējoties. Tas ir

100izņēmums no vispārējā noteikuma, ka izpildāmi ir tikai spēkā

101stājušies spriedumi. Atbilstoši šajā pantā ietvertajam

102regulējumam tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma var noteikt, ka

103spriedums izpildāms nekavējoties pilnīgi vai noteiktā tā

104daļā.

105Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentiem, ka Civilprocesa

106likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktā un apstrīdētajā normā

107ietvertais regulējums ir vērsts vienīgi uz to, lai nodrošinātu

108darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus. Kā norādījis Senāts,

109atbilstoši Civilprocesa likuma 205. panta pirmajai daļai tiesa

110lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties var vispār

111noraidīt, ņemot vērā konkrētos apstākļus un darbinieka tiesības

112un ar likumu aizsargājamās intereses. Tiesai ir tiesības lūgumu

113apmierināt arī daļā - tas nozīmē, ka sprieduma par vidējās

114izpeļņas piedziņu sakarā ar darba piespiedu kavējumu izpildīšanu

115nekavējoties var attiecināt uz noteiktas naudas summas piedziņu,

116lai nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus

117(sk. Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr.

118SKC-980/2011 21. punktu). Kā liecina tiesu prakse, pirmās

119instances tiesas izvērtē apstākļus, kuru dēļ varētu būt

120nepieciešama un pieļaujama sprieduma izpilde nekavējoties

121(sk., piemēram, Aizkraukles rajona tiesas 2014. gada 25.

122novembra spriedumu lietā Nr. C07064914 un Rīgas pilsētas Zemgales

123priekšpilsētas tiesas 2014. gada 30. oktobra spriedumu lietā Nr.

124C31513912).

125Civilprocesa likuma 634. pantā (sprieduma izpildīšanas

126pagrieziens) ietverts civilprocesuāls princips, atbilstoši kuram

127gadījumā, kad izpildītu spriedumu atceļ un pēc lietas jaunas

128izskatīšanas taisa spriedumu par prasības noraidīšanu vai pieņem

129lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā vai par lietas atstāšanu

130bez izskatīšanas, atbildētājam tiek atdots atpakaļ viss, kas no

131viņa piedzīts prasītāja labā pēc atceltā sprieduma. Šajā tiesību

132normā ir nostiprināta kārtība, kas nepieciešama, lai atbildētājam

133būtu nodrošināta iespēja efektīvi īstenot savas tiesības uz

134taisnīgu tiesu, proti, panākt tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanu,

135kāds tam bija, pirms tika nekavējoties izpildīts spēkā nestājies

136spriedums.

137Turpretim apstrīdētajā normā ir ietverts izņēmums no šīs

138kārtības. Tas paredz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās

139par darba samaksas piedziņu tikai divos gadījumos - ja atceltais

140spriedums pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai uz

141viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem. Tādējādi apstrīdētā norma

142ietver arī sevišķu regulējumu, kas saistīts ar nelabvēlīgām sekām

143tam tiesību subjektam, kurš minētās darbības veicis. Proti,

144sprieduma izpildīšanas pagrieziena pieļaujamība ir atkarīga no

145tā, vai prasītājs rīkojies negodprātīgi (nelikumīgi). Nekādi citi

146iespējami sprieduma izpildīšanas pagrieziena gadījumi lietās par

147darba samaksas piedziņu nav paredzēti.

148Saskaņā ar Senāta judikatūru apstrīdētā norma ir tulkojama

149atbilstoši tās vārdiskajai jēgai, proti, ja atceltais tiesas

150spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai

151iesniegtiem viltotiem dokumentiem, tad sprieduma izpildīšanas

152pagrieziens nav pieļaujams (sk. Senāta 2008. gada 29.

153oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4. punktu un 2009.

154gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-899/2009 10.2.

155punktu).

156Turklāt ar apstrīdēto normu darba devējam ir liegta iespēja

157atprasīt no darbinieka ar atcelto tiesas spriedumu piedzīto darba

158samaksu, arī ceļot jaunu prasību, pamatojoties uz vispārīgiem

159Civillikuma noteikumiem par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās

160dēļ, jo vispārējo tiesību normu var piemērot tiktāl, ciktāl to

161neierobežo speciālā tiesību norma (sk. Senāta 2013. gada 31.

162maija sprieduma lietā Nr. SKC-1491/2013 8. punktu).

163Tātad gadījumā, kad nekavējoties izpildīts spēkā nestājies

164tiesas spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām

165ziņām vai iesniegtiem viltotiem dokumentiem, atbildētājam ir

166liegta iespēja atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti šā sprieduma

167izpildīšanas ietvaros, pat tad, ja tiesvedības iznākums ir

168atbildētājam labvēlīgs.

169Apstrīdētā norma ļauj prasītājam paturēt naudas līdzekļus, uz

170kuriem tam nav tiesību. Šajā sakarā par nepamatotu atzīstams

171Saeimas norādījums, ka pamattiesību ierobežojumu novēršot

172Civilprocesa likumā noteiktās iespējas spriedumu nekavējoties

173izpildīt tikai noteiktā daļā. Satversmes tiesa norāda, ka arī

174daļēja naudas līdzekļu piedziņa apstrīdētās normas piemērošanas

175rezultātā var kļūt neatgriezeniska, pilnībā liedzot atbildētājam

176atgūt šos naudas līdzekļus.

177Turklāt apstrīdētā norma attiecas arī uz darba devēja interesi

178saņemt atpakaļ ar nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu

179piedzītos naudas līdzekļus civillietās, kurās ir strīds par

180atalgojuma apmēra atbilstību veiktajam darbam. Līdz ar to nav

181pamatoti Saeimas argumenti tam, ka apstrīdētās normas piemērošana

182vienīgi tādēļ, lai piedzītu samaksu par izpildītu darbu, nerada

183personas pamattiesību ierobežojumu.

18413.3. Tiesas spriedums vispirmām kārtām pēc būtības

185izšķir strīdīgās prāvnieku materiālo tiesību attiecības.

186Prasītāja pretenzija pret atbildētāju ir materiāltiesisks

187prasījums, kuru citastarp ir iespējams apmierināt tiesas ceļā ar

188izpildīšanu (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības

189grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 286., 426. un 427.

190lpp.). Tādējādi tiesas sprieduma izpildīšana visupirms ir

191vērsta uz to, lai katra puse var baudīt tās materiālās tiesības,

192kuras ir atzītas ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu.

193Saskaņā ar Darba likuma 124. panta otro daļu darba devēja

194uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu ir pamats darbinieka

195atjaunošanai darbā, savukārt atjaunošana darbā saskaņā ar šā

196likuma 126. panta pirmo daļu ir pamats atlīdzības par visu darba

197piespiedu kavējuma laiku piedziņai. Tiesības saņemt samaksu par

198darba piespiedu kavējumu prasītājam rodas no brīža, kad tiesa

199viņu atjaunojusi darbā (sk. Senāta 2003. gada 5. novembra

200spriedumu lietā Nr. SKC-525). Līdz ar to prasījums par

201atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir tiešā

202veidā atkarīgs no darbinieka prasījuma par uzteikuma atzīšanu par

203spēkā neesošu un atjaunošanu darbā. Spriedums, ar kuru tiek

204noraidīts prasījums par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu,

205visos gadījumos nozīmē, ka tiek noraidīts arī šim prasījumam

206pakārtotais prasījums par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma

207laiku piedziņu.

208Apelācijas instances tiesas spriedums, ar kuru tiek atcelts

209prasītājam labvēlīgais un nekavējoties izpildītais pirmās

210instances tiesas spriedums, vai tās tiesas spriedums, kura

211sākotnēji apmierināto prasību skata no jauna, vienlaikus pēc

212būtības izšķir gan prasījumu par uzteikuma atzīšanu par spēkā

213neesošu, gan arī prasījumu par atlīdzības par darba piespiedu

214kavējuma laiku piedziņu.

215Spriedumus, ar kuriem prasība ir noraidīta, parasti nav

216nepieciešams izpildīt. Tomēr gadījumos, kad pirmās instances

217tiesas spriedums ir izpildīts nekavējoties, pušu agrākā mantiskā

218stāvokļa atjaunošana atbilstoši apelācijas tiesas spriedumā

219noteiktajam ir iespējama, piemērojot sprieduma izpildīšanas

220pagriezienu. Apstrīdētā norma liedz izpildīt šādus atbildētājam

221labvēlīgus galīgos tiesas spriedumus, ar kuriem lieta ir izšķirta

222pēc būtības, un tādējādi liedz atgūt bez tiesiska pamata

223prasītājam samaksātos naudas līdzekļus.

224Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

225Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās atbildētāja

226tiesības uz tiesas sprieduma efektīvu izpildi.

1Tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, bet ir

2jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas

3ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir

4samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27.

5jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2.

6punktu).

1Apstrīdētā norma ir ietverta Civilprocesa likumā.

2Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

3izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

4kārtībā.

5Līdz ar to no apstrīdētās normas

6izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

7pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

8procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

9konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

11punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑05‑01

1218. punktu).

13Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

14leģitīmais mērķis ir nodrošināt citu cilvēku, proti, darbinieku,

15tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu.

16Var piekrist Saeimas viedoklim par apstrīdētajā normā ietvertā

17pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, ciktāl tas attiecas uz

18darbinieka tiesību aizsardzību. Tomēr izskatāmās lietas

19pamatjautājums nav saistīts ar tiesībām saņemt veiktajam darbam

20atbilstošu samaksu. Tieši pretēji - no apstrīdētās normas izriet,

21ka darbinieks var paturēt tādus naudas līdzekļus, kuri viņam par

22labu ir piedzīti ar atceltu tiesas spriedumu un kurus viņš nav

23nopelnījis ar paša veikto darbu. Atbilstoši nolēmumam, kas

24stājies spēkā, darbiniekam konkrētajā situācijā nav tiesību

25saņemt ar izpildīto, bet atcelto tiesas spriedumu piedzītos

26līdzekļus.

27Apstrīdētajā normā noteiktais izņēmums attiecas uz

28darbiniekiem. Šādas personas tiek uzskatītas par sociāli vājākām

29un tādām, kam papildus nepieciešama īpaša tiesiska

30aizsardzība. No darba tiesisko attiecību regulējuma

31izriet, ka viena no pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā

32ziņā vājākā pozīcijā iepretim otrai pusei - darba devējam (sk.

33Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr.

342000-08-0109 secinājumu daļu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma

35lietā Nr. 2011-16-01 15. punktu). Darba samaksa ir uzskatāma

36par darbinieka galveno ienākumu avotu, un ar apstrīdēto normu

37tiek īpaši aizsargātas darbinieka tiesības izlietot no darba

38devēja piedzītos naudas līdzekļus savām vajadzībām.

39Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

40ierobežojumam ir leģitīms mērķis - Satversmes 116. pantā minēto

41citu cilvēku, proti, darbinieku, tiesību aizsardzība.

42Līdz ar to apstrīdētajai normai ir

43leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība.

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

2pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

3šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

4noskaidrot:

5pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

6leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

7sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

8otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

9nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

10intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

11treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

12labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

13likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

14Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

15neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

16neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

17piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā

18Nr. 2013-08-01 12. punktu).

1Atbilstoši apstrīdētajai normai darbinieks, ja vien

2viņš tiesai nav sniedzis nepatiesas ziņas vai iesniedzis viltotus

3dokumentus, var neatmaksāt viņam par labu ar nekavējoties

4izpildītu tiesas spriedumu piedzītos nepieciešamos iztikas

5līdzekļus. Turklāt Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2.

6punkts un Darba likuma 127. panta pirmā daļa paredz iespēju šādus

7līdzekļus saņemt pēc iespējas ātrāk, proti, tiklīdz ir pieņemts

8spriedums par darba samaksas (tostarp vidējās izpeļņas par visu

9darba piespiedu kavējuma laiku) piedziņu. Tādējādi apstrīdētā

10norma gādā par darbinieka tiesību aizsardzību.

11Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

12līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

2ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

3iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

4ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

5arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

6nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

7sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

8Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

92004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28.

10novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu).

11Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai

12nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

13pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

15punktu).

1619.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā

17normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšana varētu būt

18iespējama, izveidojot darbiniekam nepieciešamo iztikas līdzekļu

19kompensācijas mehānismu vai atbildētāja izmaksu kompensācijas

20mehānismu. Tomēr šādā gadījumā valstij būtu jārada jauna,

21bezdarba gadījumam paredzēta sociālās apdrošināšanas kārtība vai

22jāpārskata jau esošo funkciju īstenošana.

23Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi: ja kāds

24iespējamais alternatīvais līdzeklis noved pie salīdzinoši liela

25darba apjoma pieauguma valsts institūcijām, tad nav iespējams

26apgalvot, ka šāds regulējums sasniegtu leģitīmo mērķi tieši tādā

27pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

28sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.3.2. punktu un 2014. gada 7.

29jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28. punktu).

3019.2. Personu sociālā aizsardzība ir valsts funkcija,

31tādējādi darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja

32uzteikuma garantē arī valsts izveidotā sociālās drošības sistēma,

33kas ietver gan valsts obligātās sociālās apdrošināšanas

34pakalpojumus, gan sociālo palīdzību (sk. Labklājības

35ministrijas viedokli lietas materiālu 160. lpp.).

36Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

371. panta 17. punktam tiesības saņemt sociālo palīdzību attiecas

38uz situāciju, kad personām trūkst līdzekļu pamatvajadzību

39apmierināšanai. Teorētiski pastāvoša iespēja personai lūgt

40sociālo palīdzību nav uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, ar

41kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē

42(sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

43sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2. punkts).

44Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma,

45likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un

46Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumu Nr.866

47"Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība

48bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta

49un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas

50kārtība" regulējumam personai, kura ieguvusi bezdarbnieka

51statusu un kurai ir piešķirts bezdarbnieka pabalsts, Valsts

52sociālās apdrošināšanas aģentūra pabalstu izmaksā pat tad, ja

53tajā laikā notiek tiesvedība par darba tiesisko attiecību

54atjaunošanu. Tomēr pašreiz atbilstoši likuma "Par

55apdrošināšanu bezdarba gadījumam" 5. pantam tiesības uz

56bezdarbnieka pabalstu nevar iegūt visi atlaistie darbinieki.

57Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu persona var iegūt, ja tai ir

58piešķirts bezdarbnieka statuss, tās kopējais apdrošināšanas

59(darba) stāžs ir ne mazāks par vienu gadu un par to ir veiktas

60obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne

61mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms

62bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Tātad atlaistais

63darbinieks nevar iegūt tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ja šīs

64likuma prasības nav izpildītas.

65Līdz ar to pašreiz valsts izveidotā sociālās apdrošināšanas

66sistēma, kas paredzēta bezdarba gadījumam, neparedz ikvienai

67personai tādus līdzekļus, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā

68pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz

69tādā pašā kvalitātē.

70Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

71pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar

72citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

73ierobežojošiem līdzekļiem.

1Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

2ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

3vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

4ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

5ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

6Likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot tiesvedības

7procesā iesaistīto personu tiesības. Tādēļ Satversmes tiesai ir

8jānoskaidro, kurām tiesībām izskatāmajā lietā piešķirama lielāka

9nozīme: darbinieka tiesībām paturēt vai darba devēja tiesībām

10atgūt ar atcelto tiesas spriedumu piedzītos naudas līdzekļus.

1120.1. No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais

12procesuālās līdztiesības princips noteic, ka lietas izskatīšanas

13gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām,

14proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām

15iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa

16dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā

17situācijā kā citi procesa dalībnieki. Tomēr atsevišķos gadījumos

18(vai atsevišķu kategoriju lietās) procesuālās līdztiesības

19princips neliedz vienam procesa dalībniekam piešķirt Satversmei

20atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu

21procesuālo aizsardzību.

2220.2. Darbinieks ir tāda persona, kurai nepieciešama

23īpaša tiesiska aizsardzība. Šā iemesla dēļ likumdevējs tiesību

24aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem,

25darbiniekam paredzējis virkni dažāda rakstura īpašu procesuālu

26garantiju.

27Tā saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1.

28punktu darbinieks ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts

29ienākumos prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem

30darbinieka prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām

31attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ar Darba likuma 125. pantu

32darbinieks ir atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, uzliekot darba

33devējam pienākumu pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski

34pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas

35kārtībai. Atbilstoši Darba likuma 127. panta pirmajai daļai un

36Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktam tiesa pēc

37darbinieka lūguma var noteikt, ka spriedums par darba samaksas un

38vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir

39izpildāms nekavējoties. Tāpat arī Maksātnespējas likumā un citos

40tiesību aktos darbiniekam ir noteiktas īpašas tiesības.

4120.3. Satversmes tiesa norāda, ka šādas papildu

42tiesības atbilstoši to jēgai procesa dalībniekiem ir piešķiramas,

43lai panāktu taisnīgu tiesvedības procesa rezultātu. Kā jau tika

44minēts iepriekš, tiesvedības process pēc sava rakstura ir vērsts

45uz tiesību subjektu civiltiesiska strīda pilnīgu atrisinājumu,

46tas ir, galīgā tiesas nolēmuma pieņemšanu un izpildīšanu. Brīdī,

47kad šāds tiesas nolēmums ir pieņemts, tam ir jābūt

48izpildāmam.

49Līdzīgi ir veidots Civilprocesa likuma 41. - 44. panta

50regulējums, proti, ja darbinieka, kurš saskaņā ar likumu ir

51atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, prasība

52tiek noraidīta, no viņa atbildētāja labā ir piedzenami

53atbildētāja samaksātie tiesas izdevumi un ar lietas vešanu

54saistītie izdevumi.

5520.4. Iepretim šā sprieduma 20.2. punktā norādītajām

56darbiniekam piešķirtajām procesuālajām garantijām darba devēja

57tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu (tiesības atgūt no

58darbinieka tos naudas līdzekļus, uz kuriem darbiniekam nav

59tiesību) ir atkarīgas vienīgi no tādiem apstākļiem, kurus darba

60devējs nevar ietekmēt, proti, no tā, vai darbinieks ir sniedzis

61tiesai nepatiesas ziņas vai iesniedzis viltotus dokumentus. Ņemot

62vērā minēto, varētu būt tā, ka nekavējoties izpildīta sprieduma

63pārsūdzēšanai attiecībā uz naudas līdzekļu atgūšanu vairs nav

64nozīmes, un tas nenodrošinātu lietā iesaistīto personu tiesību

65aizsardzību.

66Civilprocesa likums neparedz procesuālu mehānismu, kas darba

67strīdos samazinātu darba devēja risku, ka tas var neatgūt ar

68nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu piedzīto, un apstrīdētā

69norma liedz atbildētājam celt jaunu prasību, pamatojoties uz

70Civillikuma normām par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās dēļ. Šo

71iemeslu dēļ atbildētāja tiesības sprieduma izpildīšanas

72pagrieziena rezultātā atgūt ar nekavējoties izpildītu spriedumu

73bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas

74tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības.

75Šādā situācijā citas atbildētājam Civilprocesa likumā

76nodrošinātās taisnīgas tiesas garantijas ir uzskatāmas par

77neefektīvām, jo faktiski atbildētājs nevar panākt sev labvēlīga

78taisnīga sprieduma izpildīšanu.

79Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma pēc būtības liedz darba

80devējam tā tiesību efektīvu aizsardzību un tātad arī nelīdzsvaro

81no taisnīgas tiesas jēdziena izrietošās tiesības uz sprieduma

82efektīvu izpildi, no vienas puses, un darbinieka tiesību saņemt

83nepieciešamos iztikas līdzekļus aizsardzību, no otras puses.

84Civilprocesa mērķis ir aizskarto tiesību atjaunošana un

85taisnīga tiesas sprieduma pieņemšana, un tas atbilst visas

86sabiedrības interesēm. Savukārt apstrīdētajā normā ietvertais

87regulējums nenovērš nepamatota sprieduma sekas.

88Tādējādi labums, ko konkrētajā situācijā līdz ar darbinieka

89tiesību aizsardzību iegūst sabiedrība, ir mazāks par personas -

90darba devēja (atbildētāja) - tiesībām un likumiskajām interesēm

91nodarīto zaudējumu.

92Līdz ar to apstrīdētā norma

93neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību

2Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, nav nepieciešams papildus

3vērtēt tās atbilstību Satversmes 92. panta trešajam teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

2punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

3zaudē spēku.

4Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

5Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

6kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

7neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

8apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

9publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

10viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

11decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

1228. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

13Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās

14normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa

15noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža

16nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

17oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu

18un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18.

19punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

20likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

21robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

22brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

23Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu.

24Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu mainīs

25darbiniekam, proti, personai, kurai nepieciešama īpaša tiesiskā

26aizsardzība, piešķirto garantiju apjomu. Turklāt jāņem vērā, ka

27darba devēja un darba ņēmēja tiesiskās attiecības reglamentē ne

28tikai apstrīdētā norma, bet gan plaša un vienota tiesību normu

29sistēma.

30Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

31brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

32pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

33likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

34risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

35decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

362. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu).

37Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir

38dodams laiks, lai, ņemot vērā normatīvo aktu sistēmu, izvērtētu,

39kā vislabāk līdzsvarot darba devēja un darbinieka tiesības.

40Līdz ar to apstrīdētā norma ir

41atzīstama par spēku zaudējušu no 2015. gada 1. novembra.

1Lietā ir izteikts lūgums atzīt apstrīdēto normu par

2spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža

3(sk. lietas materiālu 90. lpp.).

4Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar

5kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

6uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju

7pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

8decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

9Izskatāmajā gadījumā apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējām

10ir piemērota ar apelācijas instances tiesu nolēmumiem, kas

11stājušies spēkā. Apelācijas instances tiesas spriedums attiecībā

12uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību "RMB One" tika

13pieņemts 2013. gada 3. jūlijā, bet attiecībā uz sabiedrību ar

14ierobežotu atbildību "DNB līzings" - 2013. gada 5.

15jūnijā. Tātad minētie datumi uzskatāmi par Pieteikumu iesniedzēju

16pamattiesību aizskāruma rašanās brīžiem. Civilprocesa likuma 635.

17pants neparedz personai tiesības iesniegt jaunu pieteikumu

18(lūgumu) par sprieduma izpildīšanas pagriezienu gadījumā, kad šis

19jautājums jau ir izlemts un tiesvedība civillietā izbeigta.

20Darbinieka interešu aizsardzību un tūlītēju negatīvo mantisko

21seku nepieļaušanu konkrētajā situācijā nodrošina Civilprocesa

22likuma 206., 438. un 554. pantā noteiktās tiesības lūgt tiesas

23sprieduma izpildes atlikšanu, sadalīšanu termiņos, tā izpildes

24veida vai kārtības grozīšanu.

25Tātad, lai novērstu apstrīdētās

26normas radītās nelabvēlīgās sekas, tā attiecībā uz Pieteikumu

27iesniedzējām ir atzīstama par spēkā neesošu no to pamattiesību

28aizskāruma rašanās brīža.

29Nolēmumu

30daļa

31Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

32Satversmes tiesa

33nosprieda: