3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

392. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētajai normai identisks regulējums esot bijis ietverts

5arī Latvijas Civilprocesa kodeksa 439. panta trešajā daļā.

6Pieteikumu iesniedzējas nenoliedzot, ka pamattiesību

7ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un

8tam ir leģitīms mērķis - nodrošināt darbinieka tiesības saņemt

9veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu un tādējādi iegūt sev

10iztiku.

11Samērīguma pārbaudes ietvaros esot nepieciešams izvērtēt, vai

12apstrīdētā norma patiešām paredz Pieteikumu iesniedzēju norādīto

13personas pamattiesību ierobežojumu. Neesot pareizi vadīties

14vienīgi no tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja norma tekstuāli

15izteikta neprecīzi, esot jāņem vērā tās pieņēmēja patiesā griba.

16Likumdevējs esot tiesīgs normā lietotajiem vārdiem piešķirt

17specifisku juridisko nozīmi, kas varot arī atšķirties no

18vispārējās prakses. Normā ietvertie jēdzieni esot jāiztulko

19tiesību piemērotājam, turklāt jāiztulko konstitūcijai atbilstošā

20veidā.

21Apstrīdētās normas piemērošanas gaitā Senāts ar 2008. gada 29.

22oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-375/2008 veicis judikatūras

23maiņu, kas ietekmējusi apstrīdētās normas satura izpratni. Šajā

24spriedumā, iztulkojot apstrīdēto normu sistēmiski ar Darba likuma

25normām, esot secināts, ka darbiniekam izmaksātā atlīdzība par

26darba piespiedu kavējumu uzskatāma par darba samaksu. Senāts

27neesot apsvēris Satversmes normu piemērojamību jautājuma

28izlemšanā, kā arī neesot vērtējis iespējamo otras puses tiesību

29aizskārumu. Līdz judikatūras maiņai atlīdzība par darba piespiedu

30kavējumu neesot uzskatīta par darba samaksu Darba likuma 59.

31panta izpratnē un tādēļ apstrīdētā norma neesot attiecināta uz

32šiem gadījumiem. Tādējādi apstrīdētās normas piemērošana, veicot

33sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par atlīdzības par

34darba piespiedu kavējumu piedziņu, esot iespējama. Izskatāmajā

35lietā pēc būtības esot apstrīdēta nevis procesuālā norma kā tāda,

36bet gan tās piemērošanas prakse, kuras pārvērtēšana neesot

37Satversmes tiesas kompetencē.

38Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai,

39jo skaidri nosakot, kādos gadījumos nav pieļaujams sprieduma

40izpildīšanas pagrieziens. Civilprocesa likuma normas neparedzot

41imperatīvu prasītāja aizsardzību, un regulējums par sprieduma

42izpildīšanas pagriezienu esot aplūkojams sistēmiski ar

43noteikumiem par sprieduma izpildīšanu nekavējoties. Saskaņā ar

44Civilprocesa likuma 205. panta pirmo daļu esot nepieciešams

45lietas dalībnieka lūgums noteikt, ka spriedums izpildāms

46nekavējoties. Šāda lūguma izlemšanas sakarā tiesai saglabājoties

47rīcības brīvība. Atbilstoši Senāta praksei tiesības noteikt, ka

48spriedums izpildāms nekavējoties, esot izņēmums no likumā

49noteiktās vispārējās kārtības, ka spriedumi izpildāmi pēc to

50stāšanās likumīgā spēkā. Lemjot par minētajiem lietas dalībnieku

51lūgumiem, tiesai sava rīcības brīvība esot jāizmanto arī

52Satversmes un vispārējo tiesību principu ietvaros. Spriedumam

53daļā par tā izpildīšanu nekavējoties esot jāatbilst Civilprocesa

54likuma 193. panta piektajai daļai, un tiesai esot jākonstatē un

55rūpīgi jāizvērtē īpaši uz prasītāju attiecināmi apstākļi, kuru

56dēļ nepieciešama un pieļaujama sprieduma pilnīga vai daļēja

57izpildīšana nekavējoties.

58Arī civillietās ar Pieteikumu iesniedzēju piedalīšanos tiesām

59vajadzējis izvērtēt prasītāju finansiālo stāvokli. Pieteikumu

60iesniedzējām esot bijušas tiesības iebilst pret otras puses

61lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties un vērst uzmanību

62uz Senāta formulētajiem attiecīgā jautājuma izlemšanas

63kritērijiem. Tāpat Pieteikumu iesniedzējas esot varējušas

64izmantot Civilprocesa likuma 206. pantā noteiktās tiesības.

65Pirmās instances tiesas spriedumā lietā ar Pieteikuma

66iesniedzējas sabiedrības ar ierobežotu atbildību "RMB

67One" piedalīšanos neesot ietverta informācija par to, vai

68konkrētajā civillietā darba devējs izmantoja savas procesuālās

69tiesības paust viedokli par otras puses lūgumu. Attiecīgā

70procesuālā jautājuma izlemšanas pamatojums esot tik skops, ka

71vedinot apšaubīt tā atbilstību Senāta praksei. Satversmes tiesas

72procesa ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai

73civillietu izskatīšanas gaitā puses pienācīgi izmantojušas savas

74procesuālās tiesības.

75Leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, personas tiesības

76un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

77Civilprocesa likums paredzot sabalansētas iespējas abām pusēm,

78aktīvi izmantojot savas procesuālās tiesības, sniegt argumentus

79par sprieduma izpildīšanu nekavējoties.

80Līdz Senāta judikatūras maiņai Civilprocesa likuma 205. un

81635. panta piemērošana praksē neesot radījusi problēmas, jo,

82spriedumus izpildot nekavējoties, tikusi piedzīta darba samaksa

83par reāli veiktu darbu un tādējādi nodrošināts taisnīgs līdzsvars

84starp pušu, kā arī visas sabiedrības interesēm. Minētais

85jautājums esot apspriests arī Tieslietu ministrijas darba grupā

86Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei, un izdarīts secinājums,

87ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē konstatējamās problēmas

88ir risināmas nevis ar likuma grozījumiem, bet gan diskusijās par

89judikatūras maiņu. Izskatāmās lietas ietvaros būtu pārbaudāms,

90vai Senāta veiktā judikatūras maiņa bija pamatota un

91satversmīga.

92Pieteikuma iesniedzēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību

93"DNB līzings" esot pārlieku plaši traktējusi Satversmes

9492. panta trešā teikuma tvērumu, lai gan šis teikums esot veidots

95kā speciāla tiesību norma, akcentējot atsevišķu tiesību uz

96taisnīgu tiesu aspektu. Tiesības uz efektīvu sprieduma izpildi

97ietilpstot vispārējās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijās. Arī

98atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksei

99neesot pieļaujama Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

100aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.panta pirmās

101daļas tulkošana tādējādi, ka tā aptvertu prāvnieku procesuālās

102garantijas, bet neietvertu tiesas sprieduma izpildīšanas

103garantijas. Tiesības uz sprieduma izpildi esot neatņemama tiesību

104uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Visi jautājumi, kas attiecas uz

105tiesas spriedumu izpildīšanu, esot aplūkojami Satversmes 92.

106panta pirmā teikuma tvērumā, un to esot apstiprinājusi arī

107Satversmes tiesa. Līdz ar to izskatāmajā lietā esot vērtējama

108apstrīdētās normas atbilstība tikai šai Satversmes normai.