22. pants

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

2punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

3zaudē spēku.

4Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

5Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

6kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

7neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

8apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

9publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

10viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

11decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

1228. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

13Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās

14normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa

15noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža

16nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

17oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu

18un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18.

19punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

20likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

21robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

22brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

23Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu.

24Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu mainīs

25darbiniekam, proti, personai, kurai nepieciešama īpaša tiesiskā

26aizsardzība, piešķirto garantiju apjomu. Turklāt jāņem vērā, ka

27darba devēja un darba ņēmēja tiesiskās attiecības reglamentē ne

28tikai apstrīdētā norma, bet gan plaša un vienota tiesību normu

29sistēma.

30Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

31brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

32pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

33likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

34risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

35decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

362. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu).

37Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir

38dodams laiks, lai, ņemot vērā normatīvo aktu sistēmu, izvērtētu,

39kā vislabāk līdzsvarot darba devēja un darbinieka tiesības.

40Līdz ar to apstrīdētā norma ir

41atzīstama par spēku zaudējušu no 2015. gada 1. novembra.