6. pants

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam.

3Izskatāmajā lietā esot nepieciešams izvērtēt divus aspektus -

4vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

5teikumam un vai pašreizējā tiesu prakse apstrīdētās normas

6piemērošanā ir pareiza. Apstrīdētā norma pati par sevi neesot

7pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Pieteikumu iesniedzēju

8minētās problēmas esot saistītas ar darba samaksas jēdziena

9izpratni kontekstā ar dažādajām to reglamentējošām normām un

10apstrīdētās normas piemērošanu praksē. Saeimas norādītie Senāta

11secinājumi esot pamatoti un pilnībā saskanot ar Darba likuma 59.

12pantā iekļauto definīciju. Tomēr atsevišķos gadījumos, jo īpaši

13citu tiesību normu kontekstā, darba samaksas jēdziens esot

14interpretējams atbilstoši konkrētiem lietas apstākļiem.

15Būtiska nozīme esot tam, ka apstrīdētā norma stājusies spēkā

161999. gada 1. martā, savukārt Darba likums, kurā ietverta darba

17samaksas definīcija, stājies spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Līdz ar

18to darba samaksas jēdziena izpratne apstrīdētās normas

19pieņemšanas brīdī varējusi atšķirties no Darba likumā dotās

20definīcijas, jo tolaik darba tiesiskās attiecības esot regulējis

21Latvijas Darba likumu kodekss, kurā ar darba samaksu saprasta

22atlīdzība par faktiski veiktu darbu vai atsevišķos gadījumos par

23attaisnotas prombūtnes laiku, proti, darba alga, piemaksas un

24prēmijas.

25Apstrīdētās normas mērķis esot atsevišķos gadījumos aizsargāt

26darbinieka intereses attiecībā uz darba samaksu, kas nodrošinot

27darbiniekam pienācīgus dzīves apstākļus. Normas mērķim

28neatbilstot tāda situācija, ka darbinieks iegūst finanšu

29līdzekļus, kas viņam atbilstoši taisnprātības apsvērumiem

30nepienākas. Darba likums nodrošinot taisnīgu risinājumu

31situācijās, kad darbinieks darbu neveic attaisnojošu iemeslu dēļ,

32un uzliekot darba devējam pienākumu maksāt darba samaksu par

33attiecīgo laiku, bet tas nebūtu attiecināms uz darba samaksu, kas

34faktiski ir nopelnīta, veicot darbu, kaut arī darba līguma

35uzteikums ir atzīts par spēkā esošu.

36Darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja uzteikuma

37garantējot arī valstī izveidotā visaptverošā sociālās drošības

38sistēma. Tāpat arī sprieduma izpildīšana nekavējoties neesot

39imperatīva, un vispārējās jurisdikcijas tiesas varot vērtēt

40konkrētus apstākļus un konsekvences, kas var izrietēt no

41sprieduma izpildīšanas nekavējoties. Uz darba samaksas daļu, kas

42tiek maksāta par faktiski veiktu darbu, nebūtu attiecināms

43sprieduma izpildīšanas pagrieziens.

44Izskatāmajā lietā neesot konstatējams nepamatots tiesību

45aizskārums, tādējādi esot izslēgta arī nepieciešamība apsvērt

46jautājumu par atbilstošas atlīdzības nodrošināšanu Satversmes 92.

47panta trešā teikuma izpratnē. Darba devēja interese esot atgūt

48bez tiesiska pamata samaksātos naudas līdzekļus, tādējādi papildu

49atlīdzinājuma noteikšana šajā gadījumā neesot nepieciešama.