Satversmes tiesas tiesnešu Kaspara Baloža, Daigas Rezevskas un Inetas Ziemeles atsevišķās domas lietā Nr. 2015-18-01 "Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5.1 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam"

1Satversmes tiesa (turpmāk arī - tiesa)

22016. gada 16. jūnijā pieņēma spriedumu lietā

3Nr. 2015-18-01 "Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda

4likuma 5.1 panta atbilstību Latvijas Republikas

5Satversmes 96. pantam" (turpmāk - Spriedums) un atzina

6Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5.1 pantu

7(turpmāk - apstrīdētā norma) par neatbilstošu Latvijas Republikas

8Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantam un spēku

9zaudējušu no 2017. gada 1. februāra. Lieta tika

10ierosināta pēc Latvijas Republikas tiesībsarga (turpmāk -

11Pieteikuma iesniedzējs) pieteikuma.

1Apstrīdētā norma noteic:

2"(1) [Uzturlīdzekļu garantiju] Fonda administrācija

3publisko ziņas par parādnieku (vārds, uzvārds, personas koda otrā

4daļa un dzimšanas gads) Fonda administrācijas mājaslapā, ja:

51) iesniedzējs tam piekritis un Fonda administrācija nav

6saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka

7attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm;

82) parādnieks nav persona ar invaliditāti vai persona, kas

9pārejošas darbnespējas dēļ nestrādā ilgāk kā sešus mēnešus

10gadījumos, kad darbnespēja ir nepārtraukta, vai vienu gadu triju

11gadu periodā gadījumos, kad darbnespēja atkārtojas ar

12pārtraukumiem.

13(2) Ziņas par parādnieku tiek publiskotas ar mērķi aizsargāt

14bērna tiesības un veicināt vecāku pienākuma pildīšanu -

15uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu un godprātīgu saistību

16izpildi.

17(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā Fonda

18administrācija publisko un dzēš ziņas par parādnieku."

1Mēs piekrītam, ka apstrīdētā norma ierobežo

2parādniekam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības uz

3privātās dzīves neaizskaramību un var skart arī parādnieka bērna

4privāto dzīvi. Tomēr nepiekrītam metodoloģijai, kas Spriedumā

5izmantota, izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

6ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Nevaram

7pievienoties tiesas secinājumiem par apstrīdētajā normā ietvertā

8pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam.

9Tiesa Spriedumā nošķīrusi divas personas - parādnieku un

10parādnieka bērnu -, kurām Satversmes 96. pantā noteiktās

11pamattiesības ierobežo apstrīdētā norma, un bez pārliecinoša

12pamatojuma attiecīgi sadalījusi samērīguma izvērtējumu. Tiesa nav

13pietiekami ņēmusi vērā to, ka apstrīdētā norma attiecas tieši uz

14parādnieka datu publiskošanu.

15Sprieduma 20. punktā tiesa pamatoti atzinusi

16nepieciešamību ievērot līdzsvaru starp dažādām bērna

17pamattiesībām. Tomēr Spriedumā ietvertā argumentācija un

18izdarītie secinājumi norāda uz to, ka faktiski tiesa izskatītajā

19lietā atzinusi bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

20prioritāti pār bērna tiesībām uz attīstību.

21Tādēļ nepiekrītam tiesas secinājumam

22par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes

2396. pantam.

24Argumentējot savu viedokli, izmantosim Spriedumā lietotos

25saīsinājumus.

1Tiesa secinājusi, ka apstrīdētā norma ne tikai

2rada parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

3ierobežojumu, bet arī ierobežo parādnieka bērnam minētajā

4Satversmes pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves

5neaizskaramību (sk. Sprieduma 11. punktu).

6Sprieduma 11.2. punktā norādīts, ka apstrīdētajā normā

7noteikto ziņu saturs ļauj citām personām iegūt noteiktas

8ticamības pakāpes informāciju par parādnieka bērniem, citstarp

9arī tos identificēt. Tas varot novest pie tādu datu apstrādes,

10kuri ir saistīti ar parādnieka bērna privāto dzīvi.

11Tomēr tiesa savā argumentācijā nav ņēmusi vērā to, ka

12parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz

13privātās dzīves neaizskaramību ar apstrīdēto normu tiek skartas

14tikai netieši un pastarpināti. Var piekrist tam, ka no

15apstrīdētās normas izriet arī parādnieka bērna tiesību uz

16privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums. Taču apstrīdētās

17normas adresāts ir parādnieks, nevis viņa bērns. Parādnieka bērna

18tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir tikai

19iespējamais šīs normas piemērošanas blakus efekts.

20Mēs uzskatām, ka tiesa izskatītajā lietā ir nepamatoti

21pārspīlējusi bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

22ierobežojuma nozīmi. Šāda tiesas pieeja ir viens no iemesliem,

23kuru dēļ Spriedumā izdarīti nepareizi secinājumi par apstrīdētajā

24normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma

25principam.

1Mēs piekrītam, ka apstrīdētajā normā

2ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

3Satversmes 116. pantā minētā citu personu tiesību

4aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. Tāpat

5Spriedumā pamatoti atzīts, ka minētais pamattiesību ierobežojums

6ir noteikts ar likumu un likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

7piemērots ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr

8nepiekrītam tiesas argumentiem un secinājumiem par to, ka

9attiecībā uz parādnieka bērnu pastāvot saudzējošāki leģitīmā

10mērķa sasniegšanas līdzekļi un apstrīdētajā normā ietvertais

11pamattiesību ierobežojums tādēļ neesot samērīgs.

125.1. Kā norādīts Sprieduma 17. punktā, tiesa

13izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu tam, ka pastāvētu

14tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika izvērtēti apstrīdētās

15normas izstrādes un pieņemšanas gaitā. Tāpēc tiesa secinājusi, ka

16attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

17leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turpretī

18attiecībā uz parādnieka bērnu Sprieduma 19.6. punktā atzīts,

19ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās

20pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram

21parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda

22administrācija ir saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm

23informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

24interesēm.

25Mēs uzskatām, ka pretēji metodoloģijai, kas izmantota

26Sprieduma 17. un 19. punktā, apstrīdētās normas un tajā

27ietvertā pamattiesību ierobežojuma raksturs nemaz neļauj

28saudzējošāku līdzekļu esamību izvērtēt atsevišķi attiecībā uz

29parādnieku un parādnieka bērnu. Proti, atbilstoši apstrīdētajai

30normai tiek publiskotas konkrētas ziņas tikai par parādnieku, un

31jebkādu saudzējošāku līdzekļu esamība attiecībā uz parādnieka

32bērnu automātiski samazina šo ziņu publiskošanas iespēju. Ja ir

33saudzējošāki līdzekļi attiecībā uz parādnieka bērnu, tad

34attiecībā uz parādnieku nevar būt saudzējošāku līdzekļu, kas

35ļautu tikpat efektīvi sasniegt leģitīmo mērķi. Līdz ar to

36Satversmes tiesas secinājumi par to, ka attiecībā uz parādnieku

37nav saudzējošāku līdzekļu, bet attiecībā uz viņa bērnu tādi

38pastāv, ir savstarpējā pretrunā.

395.2. Sprieduma 19.2. punktā uzsvērts, ka

40iesniedzēja piekrišana parādnieka datu publiskošanai pati par

41sevi ne vienmēr var garantēt bērna interešu aizsardzību, jo ir

42iespējamas situācijas, kad vecāku savstarpējo strīdu rezultātā

43iesniedzējs nebūs objektīvs un vēlēsies panākt parādnieka datu

44publiskošanu ar citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses.

45Tiesa norādījusi, ka likumdevējs šādus apstākļus pēc būtības nav

46izvērtējis. Taču likumdevējam nemaz nebija jāapsver tas, kādu

47subjektīvu iemeslu dēļ iesniedzējs varētu vēlēties parādnieka

48datu publiskošanu. Uzskatām, ka nav pamatoti prasīt no

49likumdevēja šādu izvērtējumu, kas būtu balstīts tikai uz

50pieņēmumiem par iesniedzēja hipotētisku rīcību tādā vai citādā

51dzīves situācijā. Piemērojot apstrīdēto normu, iesniedzēja

52subjektīvajiem motīviem nav nozīmes, jo ziņas par parādnieku tiek

53publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku

54pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu

55un godprātīgu saistību izpildi.

56Savukārt Sprieduma 19.5. punktā uzsvērts, ka likumdevējs

57nav izvērtējis apstrīdētās normas ietekmi uz tiem parādnieka

58bērniem, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Norāde uz šāda izvērtējuma

59neesamību ir viens no tiesas pamatargumentiem tam, ka apstrīdētās

60normas radītais tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

61ierobežojums neatbilst samērīguma principam attiecībā uz

62parādnieka bērnu. Apstrīdētā norma savas specifiskās dabas dēļ

63vienlaikus skar arī tādas personas, kuru tiesības uz privāto

64dzīvi Spriedumā nav pieminētas. Šādas personas citstarp ir

65iesniedzējs, parādnieka bērna vecvecāki, parādnieka bērna, kurš

66nav iesniedzēja aprūpē, otrs vecāks. To personu loks, kuras var

67tikt identificētas uz apstrīdētajā normā minēto ziņu pamata, var

68būt ļoti plašs. Spriedumā nav sniegts pamatojums tam, kādēļ tiesa

69izskatītajā lietā tik lielu nozīmi piešķīrusi tieši to parādnieka

70bērnu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzībai,

71kuri nav iesniedzēja aprūpē.

72Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par saudzējošāku līdzekli

73nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas prasa nesamērīgi lielu

74ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Piemēram, par saudzējošāku

75līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas prasa būtiskus

76papildu finanšu resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

772010. gada 6. oktobra sprieduma lietā

78Nr. 2009-113-0106 19. punktu). Sprieduma

7919.6. punktā minētā līdzekļa izmantošana prasītu ievērojamu

80papildu laiku un resursus, un to gadījumu skaits, kuros ziņas par

81parādnieku būtu publiskojamas, varētu būtiski samazināties

82salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju. Līdz ar to būtu apdraudēta

83apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

84mērķu sasniegšana. Tāpēc nav pamatots Spriedumā paustais uzskats,

85ka attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv līdzekļi, kuri būtu

86tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

87ierobežotas mazāk.

88Tātad nepastāv tādi saudzējošāki

89līdzekļi, kas ļautu apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās

90dzīves neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt tādā

91pašā kvalitātē.

1Tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas

2satversmību, ir pamatoti atzinusi, ka apstrīdētā norma vērsta uz

3to, lai nodrošinātu parādnieka bērna tiesības uz attīstību.

4Analizējot apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās dzīves

5neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi, tiesa norādījusi, ka

6viens no šā ierobežojuma mērķiem ir nodrošināt bērna tiesības uz

7attīstību un tas atbilst arī visas sabiedrības interesēm (sk.

8Sprieduma 14.1. un 14.2. punktu). Savukārt Pieteikuma

9iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas uzsvēra vienīgi to, ka

10apstrīdētā norma skar gan parādnieka, gan arī parādnieka bērna

11tiesības uz privāto dzīvi.

126.1. Tiesības uz attīstību ietilpst Satversmes

13110. panta tvērumā, ja tas tiek interpretēts atbilstoši

14Latvijas starptautiskajām saistībām bērnu tiesību jomā. Bērnu

15tiesību konvencijas 27. pants, uz ko šīs lietas ietvaros

16īpaši norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija,

17noteic, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības uz tādu

18dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskai, garīgai,

19emocionālai, morālai un sociālai attīstībai. Šī norma nosaka arī

20to, ka uz vecākiem vai citām par bērnu atbildīgām personām

21gulstas primārā atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo

22dzīves apstākļu nodrošināšanu. Dalībvalstīm jāīsteno pasākumi,

23kas palīdzētu vecākiem un citām par bērnu atbildīgām personām

24īstenot šīs bērna tiesības.

25Bērnu tiesību konvencija balstās uz atziņu, ka bērna normālas

26attīstības pamats ir tieši vecāku atbildība par viņu, pat ja

27vecāks nedzīvo tajā ģimenē, kurā aug viņa bērns. Tā ir

28vispārzināma patiesība, ka vecākus nevar aizstāt. Tādējādi Bērnu

29tiesību konvencijas 27. pants noteic bērna tiesības uz

30fizisko un garīgo attīstību, ko nodrošina vecāki. Savukārt valsts

31rada tādus apstākļus, kas palīdz vecākiem veikt šo uzdevumu.

32Tieši tāpēc šā panta ceturtajā daļā ir noteikts valsts pienākums

33nodrošināt bērna uzturlīdzekļu piedzīšanu no vecāka.

34Vērtējot Latvijā izveidoto sistēmu caur šā principa prizmu,

35būtu jāsaprot, ka Fonds nav pašmērķis. Patiesais mērķis ir

36atgādināt vecākiem viņu pienākumu pret bērniem, un šis pienākums

37izriet no Satversmes 110. panta. Jebkurā gadījumā Bērnu

38tiesību konvencija uzliek Latvijai pienākumu nodrošināt bērna

39uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu iegūšanu no vecākiem. Kādā

40veidā nodrošināt, to nosaka katras valsts tradīcijas un

41īpatnības.

426.2. Likumdevējs ir analizējis veselu virkni

43veidu, kādos varētu nodrošināt bērna uzturēšanai nepieciešamo

44līdzekļu iegūšanu no vecākiem, un secinājis, ka konkrētajā laikā

45un telpā visefektīvākais veids ir parādnieka datu publiskošana.

46Tieši šis lēmums radīja tādu situāciju, ka pēc būtības saduras

47vairākas vienlīdz svarīgas cilvēka tiesības. No vienas puses,

48apstrīdētās normas adresāta, proti, parādnieka, tiesības uz

49privāto dzīvi, kā arī parādnieka bērna tiesības uz privāto dzīvi,

50bet no otras puses - bērna tiesības uz attīstību un tai

51nepieciešamā atbalsta saņemšanu tieši no vecākiem. Šāda situācija

52Satversmes tiesas praksē nav tipiska. Tādējādi tiesai bija

53jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šīs dažādās tiesības.

54Parasti tiesa vērtē vienas konkrētas cilvēku grupas tiesību

55ierobežojumu, par kura nepieciešamību likumdevējs ir izšķīries

56tādu sabiedrības vai valsts interešu dēļ, kurām ir cita

57abstrakcijas pakāpe. Šajā lietā apstrīdētā norma mudina tiesu

58iedziļināties tajos bērna un vecāka attiecību aspektos, kuri

59tipiskā veidā atrodas privātautonomijas ietvaros. Šādos gadījumos

60tiesai būtu jāvērtē tas, cik pamatota un atbilstoša Satversmei ir

61valsts iejaukšanās minētajās attiecībās. Tā kā valsts nevar un

62nedrīkst aizstāt vecākus viņu rūpēs un atbildībā par bērnu, tad

63tiesai primāri jāvērtē tie mehānismi, kuriem privātautonomijas

64ietvaros būtu jāsekmē bērna harmoniska attīstība. Likumdevējs ir

65izvēlējies ierobežot parādnieka tiesības uz privāto dzīvi,

66uzskatot, ka tādējādi gan bērns pēc iespējas efektīvāk būs

67nodrošināts ar uzturlīdzekļiem, gan arī valsts atgūs savus

68ieguldījumus. Tā kā valsts uzturlīdzekļu maksāšanu var uzņemties

69tikai pastarpināti, jo normālos apstākļos tai nebūtu jāiejaucas

70vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās, pilnīgi pamatota ir

71likumdevēja vēlme nodrošināt to, lai valsts atgūtu ieguldītos

72līdzekļus.

736.3. Izskatītajā lietā tiesa atzina, ka bērna

74tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiek nesamērīgi

75ierobežotas, jo likumdevējs bērna pamattiesības esot vērtējis

76vienīgi bērna attīstības aspektā un apstrīdētā norma nenodrošinot

77to, ka parādnieka dati tiek publiskoti tikai tad, ja Fonda

78administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi

79informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

80interesēm (sk. Sprieduma 19.6. punktu).

81Proti, apstrīdētā norma, pēc tiesas ieskata, nenodrošina

82vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz privātās dzīves

83neaizskaramību un bērna tiesībām uz pilnvērtīgu attīstību (sk.

84Sprieduma 20. punktu). Tomēr pēc būtības tiesa ir

85spriedusi par labu bērna tiesībām uz privātās dzīves

86neaizskaramību, jo apstrīdētā norma Satversmes 96. pantam

87neatbilstot tieši tāpēc, ka likumdevēja izveidotā mehānisma

88ietvaros netiekot pilnībā nodrošinātas bērna tiesības uz privātās

89dzīves neaizskaramību. Spriedumā nav atklāts, kādas ir attiecības

90starp bērna tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un bērna

91tiesībām uz attīstību, Satversmi interpretējot sistēmiski.

92Tādējādi tiesa nav pilnībā atklājusi

93bērna tiesību uz attīstību tvērumu un to izsvērusi saistībā ar

94bērna tiesībām uz privāto dzīvi.

1Izskatītajā lietā, izvērtējot apstrīdētās

2normas radītā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

3ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, tiesai bija jāsver

4no Satversmes 110. panta izrietošās bērna pamattiesības uz

5attīstību un no Satversmes 96. panta izrietošās parādnieka

6un pastarpināti arī viņa bērna tiesības uz privātās dzīves

7neaizskaramību. Satversmes tiesa, izvērtējot pamattiesību

8ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, ir norādījusi, ka tai

9jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm

10interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas

112010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

12Nr. 2010-01-01 15. punktu).

137.1. Sprieduma 19.6. punktā atzīts, ka

14apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo parādnieka bērnam Satversmes

1596. pantā noteiktās pamattiesības uz privātās dzīves

16neaizskaramību. Izdarot šādu secinājumu, tiesa nav ņēmusi vērā

17to, ka apstrīdētā norma bērna tiesības uz privātās dzīves

18neaizskaramību ierobežo tikai pastarpināti (sk. šo atsevišķo

19domu 4. punktu).

20Fonda administrācija savā mājaslapā publisko ziņas tieši par

21parādnieku, proti, viņa vārdu, uzvārdu, personas koda otro daļu

22un dzimšanas gadu. Minētās ziņas vienīgi ierobežotam saistītu

23personu lokam ļauj identificēt parādnieka bērnu. Vēl vairāk, arī

24pēc lietā pieaicinātās personas Valsts bērnu tiesību aizsardzības

25inspekcijas ieskata, parādnieka bērna identifikācijas riski ir

26minimāli un arī iespējamība, ka varētu tikt pārkāptas bērna

27tiesības uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību (piemēram,

28ka bērns varētu tikt pazemots vecāka parādsaistību dēļ), ir ļoti

29neliela (sk. lietas materiālu 1. sēj.

30112. lpp.). Publiskojamo ziņu apjoms nav uzskatāms par

31tādu, kas ļautu jebkurai personai identificēt bērnu un tādu viņa

32privātās dzīves aspektu kā attiecības ar vecākiem. Tāpat

33atsevišķas ziņas laika gaitā var tikt mainītas, piemēram, var

34notikt tādas civilstāvokļa aktu reģistra izmaiņas, kuru rezultātā

35parādnieka un bērna uzvārds var atšķirties. Šie argumenti tiesai

36bija jāņem vērā, vērtējot apstrīdētās normas radītā tiesību uz

37privātās dzīves neaizskaramību ierobežojuma atbilstību samērīguma

38principam.

39Turklāt apstrīdētā norma jau pati par sevi paredz vairākus

40aizsardzības mehānismus bērna tiesībām uz privātās dzīves

41neaizskaramību. Proti, nosacījums, ka bērna vecāks piekrīt ziņu

42publiskošanai, nozīmē to, ka primāri tieši šis vecāks var

43novērtēt, ciktāl uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošana

44varētu ietekmēt bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

45Ir arī otrs nosacījums, proti, ziņas par uzturlīdzekļu parādnieku

46tiek publicētas tad, ja Fonda administrācija nav saņēmusi no

47valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu

48publiskošana varētu kaitēt bērna interesēm, citstarp arī to

49parādnieka bērnu interesēm, kuri nav iesniedzēja aprūpē.

50Mēs uzskatām, ka likumdevēja

51izveidotais mehānisms citstarp nodrošina aizsardzību arī bērna

52tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

537.2. Kā norādīts šo atsevišķo domu 6. punktā,

54tiesa ir pamatoti atzinusi apstrīdētās normas pozitīvo nozīmi

55bērna tiesību uz attīstību nodrošināšanā. Valsts prioritāte ir

56veicināt pilnvērtīgai bērna fiziskajai un intelektuālajai

57attīstībai labvēlīgu dzīves apstākļu un sociālās vides

58nodrošināšanu.

59Tomēr tiesa Spriedumā nav pienācīgi izsvērusi šo bērna tiesību

60nozīmi kopsakarā ar iespējamo ierobežojumu bērna tiesībām uz

61privātās dzīves neaizskaramību. Proti, tiesa nav ņēmusi vērā tādu

62svarīgu apstākli kā valstī pastāvošais augstais bērnu nabadzības

63līmenis, uz ko norādījusi starptautiskā organizācija

64UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu

65fonds) pētījumā par bērnu nabadzības rādītājiem ekonomiski

66attīstītajās valstīs, kur Latvijai ir vieni no sliktākajiem

67rādītājiem (sk.: Measuring Child Poverty: New League Tables of

68Child Poverty in the World's Rich Countries. UNICEF, May 2012.

69Pieejams:

70https://www.unicef-irc.org/publications/pdf/rc10_eng.pdf).

71Arī ANO Bērnu tiesību komiteja savos apsvērumos par Bērnu tiesību

72konvencijas izpildi norāda, ka Latvijai ir mērķtiecīgi jāturpina

73rūpēties par bērnu tiesību ievērošanu un nodrošināšanu, ņemot

74vērā pastāvošo bērnu nabadzību, tai skaitā paplašinot bērniem no

75visiem sociālekonomiskajiem slāņiem pieeju kultūras, atpūtas, kā

76arī citām izglītojošām un attīstošām aktivitātēm (sk.: United

77Nations Committee on the Rights of the Child: Concluding

78Observations on the Third to Fifth Periodic Reports of Latvia.

7911-29 January 2016, paras 55, 59. Pieejams:

80http://www.ohchr.org/).

81Tātad Latvijas valsts starptautiskās saistības liek tai meklēt

82risinājumus bērnu nabadzības mazināšanai. Likumdevējs uzskatījis,

83ka šīs problēmas risinājumu nodrošina Fonds un mehānismi, kas

84ļauj efektīvi piedzīt izmaksātos līdzekļus no uzturlīdzekļu

85parādniekiem (sk. arī šo atsevišķo domu

865. punktu).

87Cilvēktiesības kā vispārējie tiesību principi demokrātiskas

88tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā darbojas nepārtrauktā

89mijiedarbībā. Līdz ar to tiesai ir jāvērtē, kura no savstarpēji

90kolidējošām tiesībām ir prioritāra konkrētajos valsts attīstības

91ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos apstākļos. Izskatītajā

92lietā būtiska nozīme ir tam, ka bērna tiesības uz attīstību

93ietekmē tikai viņa tiesību uz privāto dzīvi ārējo perifēriju,

94nekādi neskarot šo tiesību kodolu. Bērns ir tā persona, kura no

95apstrīdētās normas gūst labumu, jo, pateicoties tai, tiek

96nodrošinātas bērna tiesības uz attīstību. Proti, apstrīdētās

97normas piemērošana sekmē bērna attīstībai nepieciešamā

98uzturlīdzekļu apjoma nodrošināšanu un vienlaikus veicina to, lai

99vecāki pildītu savu pienākumu uzturēt bērnu, kas ir arī visas

100sabiedrības interesēs.

101Izskatītajā lietā izšķiroša nozīme ir tieši bērna tiesībām uz

102attīstību, kuras prevalē pār tiesībām uz privātās dzīves

103neaizskaramību. Sabiedrība vienlīdz kā parādnieka bērns ir nevis

104zaudētāja, bet gan ieguvēja no apstrīdētās normas. Likumdevējs,

105ar apstrīdēto normu ierobežojot personas tiesības uz privātās

106dzīves neaizskaramību, ir ievērojis samērīguma principu.

107Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

108Satversmes 96. pantam.

109Satversmes tiesas tiesnesis

110K.Balodis

111Satversmes tiesas tiesnese

112D.Rezevska

113Satversmes tiesas tiesnese

114I.Ziemele

115Rīgā 2016.gada 17.jūnijā