5. pants

1Mēs piekrītam, ka apstrīdētajā normā

2ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

3Satversmes 116. pantā minētā citu personu tiesību

4aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. Tāpat

5Spriedumā pamatoti atzīts, ka minētais pamattiesību ierobežojums

6ir noteikts ar likumu un likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

7piemērots ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr

8nepiekrītam tiesas argumentiem un secinājumiem par to, ka

9attiecībā uz parādnieka bērnu pastāvot saudzējošāki leģitīmā

10mērķa sasniegšanas līdzekļi un apstrīdētajā normā ietvertais

11pamattiesību ierobežojums tādēļ neesot samērīgs.

125.1. Kā norādīts Sprieduma 17. punktā, tiesa

13izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu tam, ka pastāvētu

14tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika izvērtēti apstrīdētās

15normas izstrādes un pieņemšanas gaitā. Tāpēc tiesa secinājusi, ka

16attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

17leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turpretī

18attiecībā uz parādnieka bērnu Sprieduma 19.6. punktā atzīts,

19ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās

20pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram

21parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda

22administrācija ir saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm

23informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

24interesēm.

25Mēs uzskatām, ka pretēji metodoloģijai, kas izmantota

26Sprieduma 17. un 19. punktā, apstrīdētās normas un tajā

27ietvertā pamattiesību ierobežojuma raksturs nemaz neļauj

28saudzējošāku līdzekļu esamību izvērtēt atsevišķi attiecībā uz

29parādnieku un parādnieka bērnu. Proti, atbilstoši apstrīdētajai

30normai tiek publiskotas konkrētas ziņas tikai par parādnieku, un

31jebkādu saudzējošāku līdzekļu esamība attiecībā uz parādnieka

32bērnu automātiski samazina šo ziņu publiskošanas iespēju. Ja ir

33saudzējošāki līdzekļi attiecībā uz parādnieka bērnu, tad

34attiecībā uz parādnieku nevar būt saudzējošāku līdzekļu, kas

35ļautu tikpat efektīvi sasniegt leģitīmo mērķi. Līdz ar to

36Satversmes tiesas secinājumi par to, ka attiecībā uz parādnieku

37nav saudzējošāku līdzekļu, bet attiecībā uz viņa bērnu tādi

38pastāv, ir savstarpējā pretrunā.

395.2. Sprieduma 19.2. punktā uzsvērts, ka

40iesniedzēja piekrišana parādnieka datu publiskošanai pati par

41sevi ne vienmēr var garantēt bērna interešu aizsardzību, jo ir

42iespējamas situācijas, kad vecāku savstarpējo strīdu rezultātā

43iesniedzējs nebūs objektīvs un vēlēsies panākt parādnieka datu

44publiskošanu ar citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses.

45Tiesa norādījusi, ka likumdevējs šādus apstākļus pēc būtības nav

46izvērtējis. Taču likumdevējam nemaz nebija jāapsver tas, kādu

47subjektīvu iemeslu dēļ iesniedzējs varētu vēlēties parādnieka

48datu publiskošanu. Uzskatām, ka nav pamatoti prasīt no

49likumdevēja šādu izvērtējumu, kas būtu balstīts tikai uz

50pieņēmumiem par iesniedzēja hipotētisku rīcību tādā vai citādā

51dzīves situācijā. Piemērojot apstrīdēto normu, iesniedzēja

52subjektīvajiem motīviem nav nozīmes, jo ziņas par parādnieku tiek

53publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku

54pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu

55un godprātīgu saistību izpildi.

56Savukārt Sprieduma 19.5. punktā uzsvērts, ka likumdevējs

57nav izvērtējis apstrīdētās normas ietekmi uz tiem parādnieka

58bērniem, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Norāde uz šāda izvērtējuma

59neesamību ir viens no tiesas pamatargumentiem tam, ka apstrīdētās

60normas radītais tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

61ierobežojums neatbilst samērīguma principam attiecībā uz

62parādnieka bērnu. Apstrīdētā norma savas specifiskās dabas dēļ

63vienlaikus skar arī tādas personas, kuru tiesības uz privāto

64dzīvi Spriedumā nav pieminētas. Šādas personas citstarp ir

65iesniedzējs, parādnieka bērna vecvecāki, parādnieka bērna, kurš

66nav iesniedzēja aprūpē, otrs vecāks. To personu loks, kuras var

67tikt identificētas uz apstrīdētajā normā minēto ziņu pamata, var

68būt ļoti plašs. Spriedumā nav sniegts pamatojums tam, kādēļ tiesa

69izskatītajā lietā tik lielu nozīmi piešķīrusi tieši to parādnieka

70bērnu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzībai,

71kuri nav iesniedzēja aprūpē.

72Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par saudzējošāku līdzekli

73nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas prasa nesamērīgi lielu

74ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Piemēram, par saudzējošāku

75līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas prasa būtiskus

76papildu finanšu resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

772010. gada 6. oktobra sprieduma lietā

78Nr. 2009-113-0106 19. punktu). Sprieduma

7919.6. punktā minētā līdzekļa izmantošana prasītu ievērojamu

80papildu laiku un resursus, un to gadījumu skaits, kuros ziņas par

81parādnieku būtu publiskojamas, varētu būtiski samazināties

82salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju. Līdz ar to būtu apdraudēta

83apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

84mērķu sasniegšana. Tāpēc nav pamatots Spriedumā paustais uzskats,

85ka attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv līdzekļi, kuri būtu

86tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

87ierobežotas mazāk.

88Tātad nepastāv tādi saudzējošāki

89līdzekļi, kas ļautu apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās

90dzīves neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt tādā

91pašā kvalitātē.