6. pants

1Tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas

2satversmību, ir pamatoti atzinusi, ka apstrīdētā norma vērsta uz

3to, lai nodrošinātu parādnieka bērna tiesības uz attīstību.

4Analizējot apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās dzīves

5neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi, tiesa norādījusi, ka

6viens no šā ierobežojuma mērķiem ir nodrošināt bērna tiesības uz

7attīstību un tas atbilst arī visas sabiedrības interesēm (sk.

8Sprieduma 14.1. un 14.2. punktu). Savukārt Pieteikuma

9iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas uzsvēra vienīgi to, ka

10apstrīdētā norma skar gan parādnieka, gan arī parādnieka bērna

11tiesības uz privāto dzīvi.

126.1. Tiesības uz attīstību ietilpst Satversmes

13110. panta tvērumā, ja tas tiek interpretēts atbilstoši

14Latvijas starptautiskajām saistībām bērnu tiesību jomā. Bērnu

15tiesību konvencijas 27. pants, uz ko šīs lietas ietvaros

16īpaši norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija,

17noteic, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības uz tādu

18dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskai, garīgai,

19emocionālai, morālai un sociālai attīstībai. Šī norma nosaka arī

20to, ka uz vecākiem vai citām par bērnu atbildīgām personām

21gulstas primārā atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo

22dzīves apstākļu nodrošināšanu. Dalībvalstīm jāīsteno pasākumi,

23kas palīdzētu vecākiem un citām par bērnu atbildīgām personām

24īstenot šīs bērna tiesības.

25Bērnu tiesību konvencija balstās uz atziņu, ka bērna normālas

26attīstības pamats ir tieši vecāku atbildība par viņu, pat ja

27vecāks nedzīvo tajā ģimenē, kurā aug viņa bērns. Tā ir

28vispārzināma patiesība, ka vecākus nevar aizstāt. Tādējādi Bērnu

29tiesību konvencijas 27. pants noteic bērna tiesības uz

30fizisko un garīgo attīstību, ko nodrošina vecāki. Savukārt valsts

31rada tādus apstākļus, kas palīdz vecākiem veikt šo uzdevumu.

32Tieši tāpēc šā panta ceturtajā daļā ir noteikts valsts pienākums

33nodrošināt bērna uzturlīdzekļu piedzīšanu no vecāka.

34Vērtējot Latvijā izveidoto sistēmu caur šā principa prizmu,

35būtu jāsaprot, ka Fonds nav pašmērķis. Patiesais mērķis ir

36atgādināt vecākiem viņu pienākumu pret bērniem, un šis pienākums

37izriet no Satversmes 110. panta. Jebkurā gadījumā Bērnu

38tiesību konvencija uzliek Latvijai pienākumu nodrošināt bērna

39uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu iegūšanu no vecākiem. Kādā

40veidā nodrošināt, to nosaka katras valsts tradīcijas un

41īpatnības.

426.2. Likumdevējs ir analizējis veselu virkni

43veidu, kādos varētu nodrošināt bērna uzturēšanai nepieciešamo

44līdzekļu iegūšanu no vecākiem, un secinājis, ka konkrētajā laikā

45un telpā visefektīvākais veids ir parādnieka datu publiskošana.

46Tieši šis lēmums radīja tādu situāciju, ka pēc būtības saduras

47vairākas vienlīdz svarīgas cilvēka tiesības. No vienas puses,

48apstrīdētās normas adresāta, proti, parādnieka, tiesības uz

49privāto dzīvi, kā arī parādnieka bērna tiesības uz privāto dzīvi,

50bet no otras puses - bērna tiesības uz attīstību un tai

51nepieciešamā atbalsta saņemšanu tieši no vecākiem. Šāda situācija

52Satversmes tiesas praksē nav tipiska. Tādējādi tiesai bija

53jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šīs dažādās tiesības.

54Parasti tiesa vērtē vienas konkrētas cilvēku grupas tiesību

55ierobežojumu, par kura nepieciešamību likumdevējs ir izšķīries

56tādu sabiedrības vai valsts interešu dēļ, kurām ir cita

57abstrakcijas pakāpe. Šajā lietā apstrīdētā norma mudina tiesu

58iedziļināties tajos bērna un vecāka attiecību aspektos, kuri

59tipiskā veidā atrodas privātautonomijas ietvaros. Šādos gadījumos

60tiesai būtu jāvērtē tas, cik pamatota un atbilstoša Satversmei ir

61valsts iejaukšanās minētajās attiecībās. Tā kā valsts nevar un

62nedrīkst aizstāt vecākus viņu rūpēs un atbildībā par bērnu, tad

63tiesai primāri jāvērtē tie mehānismi, kuriem privātautonomijas

64ietvaros būtu jāsekmē bērna harmoniska attīstība. Likumdevējs ir

65izvēlējies ierobežot parādnieka tiesības uz privāto dzīvi,

66uzskatot, ka tādējādi gan bērns pēc iespējas efektīvāk būs

67nodrošināts ar uzturlīdzekļiem, gan arī valsts atgūs savus

68ieguldījumus. Tā kā valsts uzturlīdzekļu maksāšanu var uzņemties

69tikai pastarpināti, jo normālos apstākļos tai nebūtu jāiejaucas

70vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās, pilnīgi pamatota ir

71likumdevēja vēlme nodrošināt to, lai valsts atgūtu ieguldītos

72līdzekļus.

736.3. Izskatītajā lietā tiesa atzina, ka bērna

74tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiek nesamērīgi

75ierobežotas, jo likumdevējs bērna pamattiesības esot vērtējis

76vienīgi bērna attīstības aspektā un apstrīdētā norma nenodrošinot

77to, ka parādnieka dati tiek publiskoti tikai tad, ja Fonda

78administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi

79informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

80interesēm (sk. Sprieduma 19.6. punktu).

81Proti, apstrīdētā norma, pēc tiesas ieskata, nenodrošina

82vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz privātās dzīves

83neaizskaramību un bērna tiesībām uz pilnvērtīgu attīstību (sk.

84Sprieduma 20. punktu). Tomēr pēc būtības tiesa ir

85spriedusi par labu bērna tiesībām uz privātās dzīves

86neaizskaramību, jo apstrīdētā norma Satversmes 96. pantam

87neatbilstot tieši tāpēc, ka likumdevēja izveidotā mehānisma

88ietvaros netiekot pilnībā nodrošinātas bērna tiesības uz privātās

89dzīves neaizskaramību. Spriedumā nav atklāts, kādas ir attiecības

90starp bērna tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un bērna

91tiesībām uz attīstību, Satversmi interpretējot sistēmiski.

92Tādējādi tiesa nav pilnībā atklājusi

93bērna tiesību uz attīstību tvērumu un to izsvērusi saistībā ar

94bērna tiesībām uz privāto dzīvi.