7. pants

1Izskatītajā lietā, izvērtējot apstrīdētās

2normas radītā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

3ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, tiesai bija jāsver

4no Satversmes 110. panta izrietošās bērna pamattiesības uz

5attīstību un no Satversmes 96. panta izrietošās parādnieka

6un pastarpināti arī viņa bērna tiesības uz privātās dzīves

7neaizskaramību. Satversmes tiesa, izvērtējot pamattiesību

8ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, ir norādījusi, ka tai

9jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm

10interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas

112010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

12Nr. 2010-01-01 15. punktu).

137.1. Sprieduma 19.6. punktā atzīts, ka

14apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo parādnieka bērnam Satversmes

1596. pantā noteiktās pamattiesības uz privātās dzīves

16neaizskaramību. Izdarot šādu secinājumu, tiesa nav ņēmusi vērā

17to, ka apstrīdētā norma bērna tiesības uz privātās dzīves

18neaizskaramību ierobežo tikai pastarpināti (sk. šo atsevišķo

19domu 4. punktu).

20Fonda administrācija savā mājaslapā publisko ziņas tieši par

21parādnieku, proti, viņa vārdu, uzvārdu, personas koda otro daļu

22un dzimšanas gadu. Minētās ziņas vienīgi ierobežotam saistītu

23personu lokam ļauj identificēt parādnieka bērnu. Vēl vairāk, arī

24pēc lietā pieaicinātās personas Valsts bērnu tiesību aizsardzības

25inspekcijas ieskata, parādnieka bērna identifikācijas riski ir

26minimāli un arī iespējamība, ka varētu tikt pārkāptas bērna

27tiesības uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību (piemēram,

28ka bērns varētu tikt pazemots vecāka parādsaistību dēļ), ir ļoti

29neliela (sk. lietas materiālu 1. sēj.

30112. lpp.). Publiskojamo ziņu apjoms nav uzskatāms par

31tādu, kas ļautu jebkurai personai identificēt bērnu un tādu viņa

32privātās dzīves aspektu kā attiecības ar vecākiem. Tāpat

33atsevišķas ziņas laika gaitā var tikt mainītas, piemēram, var

34notikt tādas civilstāvokļa aktu reģistra izmaiņas, kuru rezultātā

35parādnieka un bērna uzvārds var atšķirties. Šie argumenti tiesai

36bija jāņem vērā, vērtējot apstrīdētās normas radītā tiesību uz

37privātās dzīves neaizskaramību ierobežojuma atbilstību samērīguma

38principam.

39Turklāt apstrīdētā norma jau pati par sevi paredz vairākus

40aizsardzības mehānismus bērna tiesībām uz privātās dzīves

41neaizskaramību. Proti, nosacījums, ka bērna vecāks piekrīt ziņu

42publiskošanai, nozīmē to, ka primāri tieši šis vecāks var

43novērtēt, ciktāl uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošana

44varētu ietekmēt bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

45Ir arī otrs nosacījums, proti, ziņas par uzturlīdzekļu parādnieku

46tiek publicētas tad, ja Fonda administrācija nav saņēmusi no

47valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu

48publiskošana varētu kaitēt bērna interesēm, citstarp arī to

49parādnieka bērnu interesēm, kuri nav iesniedzēja aprūpē.

50Mēs uzskatām, ka likumdevēja

51izveidotais mehānisms citstarp nodrošina aizsardzību arī bērna

52tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

537.2. Kā norādīts šo atsevišķo domu 6. punktā,

54tiesa ir pamatoti atzinusi apstrīdētās normas pozitīvo nozīmi

55bērna tiesību uz attīstību nodrošināšanā. Valsts prioritāte ir

56veicināt pilnvērtīgai bērna fiziskajai un intelektuālajai

57attīstībai labvēlīgu dzīves apstākļu un sociālās vides

58nodrošināšanu.

59Tomēr tiesa Spriedumā nav pienācīgi izsvērusi šo bērna tiesību

60nozīmi kopsakarā ar iespējamo ierobežojumu bērna tiesībām uz

61privātās dzīves neaizskaramību. Proti, tiesa nav ņēmusi vērā tādu

62svarīgu apstākli kā valstī pastāvošais augstais bērnu nabadzības

63līmenis, uz ko norādījusi starptautiskā organizācija

64UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu

65fonds) pētījumā par bērnu nabadzības rādītājiem ekonomiski

66attīstītajās valstīs, kur Latvijai ir vieni no sliktākajiem

67rādītājiem (sk.: Measuring Child Poverty: New League Tables of

68Child Poverty in the World's Rich Countries. UNICEF, May 2012.

69Pieejams:

70https://www.unicef-irc.org/publications/pdf/rc10_eng.pdf).

71Arī ANO Bērnu tiesību komiteja savos apsvērumos par Bērnu tiesību

72konvencijas izpildi norāda, ka Latvijai ir mērķtiecīgi jāturpina

73rūpēties par bērnu tiesību ievērošanu un nodrošināšanu, ņemot

74vērā pastāvošo bērnu nabadzību, tai skaitā paplašinot bērniem no

75visiem sociālekonomiskajiem slāņiem pieeju kultūras, atpūtas, kā

76arī citām izglītojošām un attīstošām aktivitātēm (sk.: United

77Nations Committee on the Rights of the Child: Concluding

78Observations on the Third to Fifth Periodic Reports of Latvia.

7911-29 January 2016, paras 55, 59. Pieejams:

80http://www.ohchr.org/).

81Tātad Latvijas valsts starptautiskās saistības liek tai meklēt

82risinājumus bērnu nabadzības mazināšanai. Likumdevējs uzskatījis,

83ka šīs problēmas risinājumu nodrošina Fonds un mehānismi, kas

84ļauj efektīvi piedzīt izmaksātos līdzekļus no uzturlīdzekļu

85parādniekiem (sk. arī šo atsevišķo domu

865. punktu).

87Cilvēktiesības kā vispārējie tiesību principi demokrātiskas

88tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā darbojas nepārtrauktā

89mijiedarbībā. Līdz ar to tiesai ir jāvērtē, kura no savstarpēji

90kolidējošām tiesībām ir prioritāra konkrētajos valsts attīstības

91ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos apstākļos. Izskatītajā

92lietā būtiska nozīme ir tam, ka bērna tiesības uz attīstību

93ietekmē tikai viņa tiesību uz privāto dzīvi ārējo perifēriju,

94nekādi neskarot šo tiesību kodolu. Bērns ir tā persona, kura no

95apstrīdētās normas gūst labumu, jo, pateicoties tai, tiek

96nodrošinātas bērna tiesības uz attīstību. Proti, apstrīdētās

97normas piemērošana sekmē bērna attīstībai nepieciešamā

98uzturlīdzekļu apjoma nodrošināšanu un vienlaikus veicina to, lai

99vecāki pildītu savu pienākumu uzturēt bērnu, kas ir arī visas

100sabiedrības interesēs.

101Izskatītajā lietā izšķiroša nozīme ir tieši bērna tiesībām uz

102attīstību, kuras prevalē pār tiesībām uz privātās dzīves

103neaizskaramību. Sabiedrība vienlīdz kā parādnieka bērns ir nevis

104zaudētāja, bet gan ieguvēja no apstrīdētās normas. Likumdevējs,

105ar apstrīdēto normu ierobežojot personas tiesības uz privātās

106dzīves neaizskaramību, ir ievērojis samērīguma principu.

107Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

108Satversmes 96. pantam.

109Satversmes tiesas tiesnesis

110K.Balodis

111Satversmes tiesas tiesnese

112D.Rezevska

113Satversmes tiesas tiesnese

114I.Ziemele

115Rīgā 2016.gada 17.jūnijā