1Tiesa secinājusi, ka apstrīdētā norma ne tikai
2rada parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību
3ierobežojumu, bet arī ierobežo parādnieka bērnam minētajā
4Satversmes pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves
5neaizskaramību (sk. Sprieduma 11. punktu).
6Sprieduma 11.2. punktā norādīts, ka apstrīdētajā normā
7noteikto ziņu saturs ļauj citām personām iegūt noteiktas
8ticamības pakāpes informāciju par parādnieka bērniem, citstarp
9arī tos identificēt. Tas varot novest pie tādu datu apstrādes,
10kuri ir saistīti ar parādnieka bērna privāto dzīvi.
11Tomēr tiesa savā argumentācijā nav ņēmusi vērā to, ka
12parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz
13privātās dzīves neaizskaramību ar apstrīdēto normu tiek skartas
14tikai netieši un pastarpināti. Var piekrist tam, ka no
15apstrīdētās normas izriet arī parādnieka bērna tiesību uz
16privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums. Taču apstrīdētās
17normas adresāts ir parādnieks, nevis viņa bērns. Parādnieka bērna
18tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir tikai
19iespējamais šīs normas piemērošanas blakus efekts.
20Mēs uzskatām, ka tiesa izskatītajā lietā ir nepamatoti
21pārspīlējusi bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību
22ierobežojuma nozīmi. Šāda tiesas pieeja ir viens no iemesliem,
23kuru dēļ Spriedumā izdarīti nepareizi secinājumi par apstrīdētajā
24normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma
25principam.
Pārbaudi, vai no šī panta sanāk prasība
Ja pants runā par pārdevēja, pakalpojuma sniedzēja, parāda piedzinēja, bankas vai apdrošinātāja pienākumu, to var izmantot pretenzijā ar pierādījumiem.
Jautājums par šo pantu? Apraksti savu situāciju.Palīgs īslaicīgi nav pieejams. Vēstuļu veidnes strādā arī bez tā — izvēlies situāciju sarakstā ↓