Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam

1Konstitucionālo sūdzību

2iesniedzēji - Armands Altmanis, Aivars Bajārs, Uģis Finsters,

3Aigars Stāmers un Igors Ševčenko - lūdz atzīt apstrīdēto normu

4par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

5Satversme) 91.un 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un

6pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību

7konvencija) 14. pantam.

8Konstitucionālo sūdzību

9iesniedzēji uzskata, ka atšķirīgas darba samaksas noteikšana par

10vienādas vērtības darbu ir pretrunā ar Satversmē un

11starptautiskajos dokumentos nostiprināto taisnīgas darba samaksas

12principu, proti, netiekot ievērota viena no šā principa

13sastāvdaļām - taisnīga un līdzvērtīga samaksa par vienādas

14nozīmes darbu. Nosakot notiesātajiem mazāku darba samaksu nekā

15personām, kas tādas pašas nozīmes darbu veic uz darba līguma

16pamata, Ministru kabinets esot pārkāpis Satversmes 91. pantu.

17Konstitucionālo sūdzību

18iesniedzēji norāda: lai gan ir saprotams mērķis, ko Ministru

19kabinets ar apstrīdētās normas pieņemšanu vēlējies sasniegt,

20proti, veicināt notiesāto nodarbinātību, šā mērķa sasniegšanai

21izraudzītais līdzeklis nav samērīgs un pamatots.

22Konstitucionālajās sūdzībās tiek uzsvērts, ka naudas summa, kas

23tiek maksāta notiesātajiem par veikto darbu, ir nesamērīgi maza.

24Šo iemeslu dēļ sūdzību iesniedzēji pielīdzina ieslodzījuma vietās

25veikto darbu piespiedu darbam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

26Ieslodzījuma vietu administrācijas finansiālās grūtības un

27notiesāto uzturēšanas dārdzība nav pietiekams attaisnojums

28personas pamattiesību neievērošanai. Ieslodzījuma vietas ir

29valsts budžeta iestādes un nav tiesīgas segt budžeta deficītu ar

30notiesāto nopelnītajiem līdzekļiem.

31Konstitucionālo sūdzību

32iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

33ietekmē viņu tiesības arī pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas

34- ar apstrīdēto normu noteiktā darba samaksa ietekmē bezdarbnieka

35pabalsta un vecuma pensijas lielumu.

363.Institūcija, kas izdevusi

37apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā

38norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91., 107. pantam

39un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam, un lūdz Satversmes tiesu

40atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt.

41Ministru kabinets paskaidro, ka

42notiesātajiem ir īpašs tiesiskais stāvoklis, ko nosaka atsevišķs

43un atšķirīgs normatīvais regulējums. Uz notiesātajiem nav

44automātiski attiecināmas ne vispārējās darba tiesiskās attiecības

45un darbiniekiem izvirzāmās prasības, ne sociālās garantijas.

46Notiesāto tiesisko statusu Latvijas Republikā, tostarp arī

47notiesāto nodarbināšanas kārtību, nosaka Kodekss. Šis normatīvais

48akts ir novecojis un pilnībā neietver nepieciešamo normatīvo

49regulējumu. Tāpēc līdz jauna likuma pieņemšanai daudzu ar

50notiesāto nodarbinātību saistīto jautājumu risināšanā tiek

51piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz darbiniekiem, kuri

52algotu darbu strādā brīvībā. Ministru kabinets atbildes rakstā

53īpaši norādījis, ka Darba likuma normas notiesātajiem netiek

54piemērotas tieši, bet gan pēc analoģijas.

55Ministru kabinets norāda: Darba

56likuma 61. panta pirmā daļa paredz, ka minimālā darba alga

57nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Savukārt valsts

58nodrošina notiesātajiem valsts noteikto iztikas minimumu citādā

59veidā nekā darbiniekiem, kas algotu darbu strādā brīvībā. Šo

60iemeslu dēļ notiesāto darbam ir cita sociālā funkcija.

61Notiesāto darba kā sociāli

62lietderīgas aktivitātes mērķis ir iespēja soda izciešanas laikā

63nezaudēt, uzturēt vai pat palielināt savas darba iemaņas un

64prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties

65sabiedrībā un pelnīt sev iztikas līdzekļus, jo atšķirībā no brīva

66darba ņēmēja notiesātie ieslodzījuma vietās atrodas valsts

67apgādībā un viņiem pašiem nav jāno­drošina savu sadzīves

68vajadzību apmierināšana. Notiesātie par valsts līdzekļiem tiek

69nodrošināti ar dzīvojamo platību, ēdināšanu, komunālajiem un

70saimnieciskajiem pakalpojumiem, valstī noteikto veselības aprūpes

71pakalpojumu minimumu. Valsts budžeta dotācija viena ieslodzītā

72uzturēšanai ir Ls 123 mēnesī, tas ir, lielāka par Ministru

73kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu.

74Ministru kabinets norāda arī uz

75to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas izstrādātie Ieslodzīto

76režīma minimālie standartnoteikumi neprasa, lai notiesāto darba

77samaksas sistēma atbilstu darba samaksas līmenim, kāds tiek

78piemērots par līdzīgu darbu ārpus ieslodzījuma vietām. Citu

79Eiropas valstu prakses analīze arī norāda uz to, ka atlīdzība

80notiesātajiem par viņu paveikto darbu ir ievērojami mazāka nekā

81pārējiem sabiedrības locekļiem par līdzvērtīgu darbu.

82Ministru kabinets uzsver, ka ar

83apstrīdētās normas regulējumu notiesātie netiek diskriminēti ne

84tieši, ne netieši. Notiesātie neatrodas vienādos faktiskos un

85tiesiskos apstākļos ar citiem strādājošajiem - personām, kas par

86minimālo darba algu strādā algotu darbu brīvībā. Notiesātajam ir

87īpašs tiesiskais statuss, kam nepieciešams atšķirīgs normatīvais

88regulējums, līdz ar to ir pieļaujama un pat nepieciešama

89atšķirīga attieksme un atšķirīgs normatīvais regulējums. Ministru

90kabinets īpaši norāda, ka šajā gadījumā ir jāņem vērā

91diskriminācijas aizliegums attiecībā uz pārējiem iedzīvotājiem.

92Notiesātie, saņemot atlīdzību par padarīto darbu pilnā apmērā

93(atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai minimālajai darba

94algai), tiktu nostādīti būtiski labākā materiālā stāvoklī nekā

95likumpaklausīgie iedzīvotāji, kuri saņem minimālo darba algu.

1Latvijas Cilvēktiesību un

2etnisko studiju centrs (turpmāk - LCESC) ir sniedzis viedokli

3par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 107. pantam

4un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam. LCESC norāda, ka ne

5nacionālās, ne arī starptautisko tiesību normas nenoteic, ka

6notiesāto darba samaksai jābūt vienādai ar citu personu darba

7samaksu.

8Viens no apstrīdētās normas

9pieņemšanas iemesliem ir iespēja Ieslodzījuma vietu pārvaldei

10iegūt līdzekļus pabalstu un kompensāciju izmaksām saviem

11darbiniekiem. Apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa, jo par

12tādu nevar uzskatīt notiesāto darbu Ieslodzījuma vietu pārvaldes

13darbinieku labā.

14LCESC uzsver, ka apstrīdētā norma

15ietekmē ne tikai notiesātos. Jāņem vērā, ka noteiktā darba

16samaksa ievērojami samazina cietušo personu iespējas saņemt

17noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto zaudējumu atlīdzību, kā

18arī notiesāto iespējas maksāt uzturlīdzekļus bērniem. Tāpat ir

19minēts, ka faktiski finanšu līdzekļu trūkuma dēļ netiek pildīts

20Kodeksa 118. pants un Ministru kabineta 1999. gada 12. oktobra

21noteikumu Nr. 351 "Noteikumi par materiālo palīdzību personām,

22kuras tiek atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm"

232.4.punkts.

24Latvijas cietumu nodarbinātības

25stratēģijai jābūt vērstai ne tikai uz darba vietu skaita

26palielināšanu, bet arī uz darba samaksas palielināšanu. Lielākas

27algas ir stimuls notiesātajiem iesaistīties darbā, kas vienlaikus

28veicina šo personu izpratni par nodarbinātības priekšrocībām un

29sekmē disciplīnu un kārtību ieslodzījuma vietā.

30Secinājumu

31daļa

325.Satversmes 107. pants

33noteic, ka "ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam

34darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

35minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju

36apmaksātu atvaļinājumu". No konstitucionālajām sūdzībām izriet,

37ka Satversmes tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai apstrīdētā norma

38atbilst Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt

39atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

40minimumu.

1Ar apstrīdēto normu

2Ministru kabinets ir noteicis notiesātajiem izmaksājamās darba

3samaksas minimumu. Lai šāds regulējums atbilstu Satversmes 107.

4pantam, visupirms ir nepieciešams, lai tas būtu noteikts ar

5pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Šāds secinājums ir saistīts ar

6apstākli, ka Satversmes 107. pants expressis verbis

7nenosaka minimālo darba samaksas apmēru, bet gan norāda, ka

8valstī ir jābūt noteiktam šādam minimālās darba samaksas apmēram.

9Tas ir Satversmē ietverts pilnvarojums likumdevējam noteikt

10minimālo darba samaksu valstī. Satversmes 107. pants, nosakot šā

11jautājuma izlemšanu likumdošanas ceļā, aizliedz darba devējiem

12maksāt darbiniekiem mazāku darba samaksu par likumdevēja

13noteikto.

14Ņemot vērā šo Satversmē ietverto

15pilnvarojumu, darba samaksas minimums ir nosakāms ar likumu.

16Satversmes 1. pantā ietvertais valsts varas dalīšanas princips un

17Satversmes 64. pants noteic, ka tiesības kādu jautājumu noregulēt

18ar likumu pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā

19kārtībā un apmēros. Satversmes 81. pantā paredzētajos gadījumos

20likumdošanas tiesības var izmantot arī Ministru kabinets (sk.

21Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

222000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu).

1Tomēr no Satversmes

21.panta izrietošais valsts varas dalīšanas princips nav jāuztver

3dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar mērķi novērst varas

4centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās (sk.

5Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr.

603-05(99) secinājumu daļas 1. punktu). Tiesību zinātnē ir

7atzīts, ka atsevišķas atkāpes no valsts varas dalīšanas principa

8ir pieļaujamas, ja tās padara valsts varas funkciju īstenošanu

9efektīvāku, nostiprina kādas valsts varas institūcijas neatkarību

10no citas varas vai nodrošina triju varu savstarpējā līdzsvara un

11atsvara sistēmas funkcionēšanu [sk.: Levits E. Normatīvo

12tiesību aktu demo­krātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana:

13teorētiskie pamati // Likums un Tiesības, 4. sējums, 2002, Nr.

149(37), 263.lpp.].

15Prasība, lai likumdevējs pats

16likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves jautājumus,

17mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi

18nereāla. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā

19izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams regulējums. Šāda

20likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo likumdošanas

21process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku

22valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

23likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

24efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā

25izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un

26likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu

27deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda

28kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo

29likumdevējam nav jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu,

30bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma

31grozījumu nepieciešamību. Ministru kabinets vai citas pilnvarotās

32valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir

33kompetentākas nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process

34šajās institūcijās nav tik komplicēts (sk.: Sajó A. Limiting

35Government. An Introduction to Constitutionalism. Budapest:

36Central European University Press, 1999, p.161.).

1Satversmes tiesa jau

2vairākkārt norādījusi, ka Satversmē noteiktās pamattiesības

3konkretizēt vai ierobežot var, pamatojoties ne tikai uz Saeimas

4vai tautas pieņemtiem likumiem, bet arī uz citiem

5vispārsaistošiem (ārējiem) normatīviem aktiem, ja vien šie akti

6atbilst noteiktiem kritērijiem (sk. Satversmes tiesas 2002.

7gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03, Satversmes tiesas

82002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

9daļas 2. - 4.punktu, Satversmes tiesas 2004. gada 23. aprīļa

10sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 secinājumu daļas 8.

11punktu).

12Ministru kabinets notiesāto

13minimālo darba samaksu ir noteicis, pamatojoties uz Kodeksa

1451.panta piekto daļu, kas paredz, ka "notiesātajiem par padarīto

15darbu maksā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā". Tas nozīmē, ka

16Ministru kabinets attiecīgo jautājumu noregulējis, atsaucoties uz

17Saeimas speciālo pilnvarojumu.

18Speciālā pilnvarojuma (deleģējuma)

19nosacījumi vispārīgi noteikti Ministru kabineta iekārtas likuma

2014. pantā. Šā panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka Ministru

21kabinets var izdot normatīvos aktus - noteikumus, "ja likums

22Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro. Pilnvarojumā jābūt

23formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem".

1Lai apstrīdētā norma

2būtu uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu normatīvo aktu, kas

3konkretizē Satversmes 107. panta prasības par darba samaksas

4minimumu, šiem Ministru kabineta noteikumiem ir jāatbilst

5vairākiem nosacījumiem.

6Pirmkārt, Ministru kabinetam

7noteikumu izdošanai ir nepieciešams īpašs likumdevēja

8pilnvarojums, kas ietverts likuma normā. Pilnvarojumā jābūt

9formulētiem noteikumu galvenajiem virzieniem.

10Otrkārt, ņemot vērā to, ka

11Ministru kabinets noteikumus izdod, lai veicinātu likumu

12īstenošanu, tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav

13uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.

14Satversmes tiesas 2001. gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.

152000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu).

16Treškārt, Ministru kabinets

17noteikumus var izdot tikai likumā noteiktajos gadījumos, likuma

18ietvaros, un šie noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

19citiem likumiem [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija

20spriedumu lietā Nr.04-03(98)].

21Ceturtkārt, Ministru kabineta

22noteikumiem jābūt publicētiem un pietiekami skaidri formulētiem,

23lai tajos ietverto normu adresāts varētu izprast savas tiesības

24un pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

25spriedumu lietā Nr. 2002-01-03).

1Nosacījums, ka likumā

2jābūt tieši ietvertam pilnvarojumam izdot noteikumus un

3norādītiem Ministru kabineta noteikumu galvenajiem virzieniem,

4izriet no prasības, lai likumdevējs pats izšķirtu tikai

5svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus. Ņemot vērā to, ka

6pilnībā visus jautājumus likumdošanas ceļā regulēt nav

7mērķtiecīgi, likumdevējam šie jautājumi ir vismaz jāapsver. Par

8šādu apsvērumu izdarīšanu liecina pilnvarojums tādu vai citādu

9jautājumu detalizētāk noregulēt Ministru kabineta noteikumos.

10Likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā

11Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt. Referējot par Ministru

12kabineta iekārtas likuma 14. panta pirmās daļas 2. punkta saturu,

1Saeimas deputāts Egils Levits pamatoti norādīja, ka tiesības

2noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var tikt deleģētas

3Ministru kabinetam, taču tas var notikt tikai ar Saeimas

4ziņu (ir nepieciešams Saeimas izdotā likuma pilnvarojums) un

5Saeimas noteiktajā apmērā (sk. Latvijas Republikas 5.

6Saeimas 1993. gada 14. jūlija sēdes stenogrammu // Latvijas

7Vēstnesis, 1993. gada 15.jūlijs, Nr. 50, 1.lpp.).

8Tiesību normai, ar kuru

9likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē

10noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

11ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

12precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

13atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

14Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru

15kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties

16no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu

17nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā.

1810.1. Ministru kabinets ir

19noregulējis notiesāto minimālo darba samaksu, atsaucoties uz

20Saeimas pilnvarojumu noteikt kārtību, kādā notiesātajiem maksā

21par padarīto darbu. Ņemot vērā Ministru kabineta iekārtas likuma

2214. panta pirmās daļas 2. punkta prasības attiecībā uz normu, kas

23pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, no Kodeksa 51. panta

24piektās daļas neizriet, ka Ministru kabinets ir aicināts noteikt

25minimālās darba samaksas apmēru notiesātajiem.

26Pilnvarojums Ministru kabinetam

27noteikt darba samaksas kārtību neparedz tiesības noteikt

28darba samaksas minimālo apmēru.

2910.2. Kodeksa 51. panta

30piektajā daļā nav skaidri un precīzi formulēts Saeimas

31pilnvarojums noteikt darba samaksu notiesātajiem, jo likumdevējs

32citos gadījumos šāda satura pilnvarojumu tiesību normās formulē

33daudz precīzāk. Tā tas, piemēram, ir izdarīts Darba likuma 61.

34pantā, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt minimālo darba

35samaksu valstī. Darba likuma 61.panta pirmajā daļā likumdevējs ir

36atkārtojis Satversmes 107. panta priekšrakstu, ka minimālā darba

37alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Darba

38likuma 61. panta otrajā daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru

39kabinetu noteikt minimālo mēneša darba algu normālā darba laika

40ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi. Savukārt likuma

4161. panta trešajā daļā Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt

42minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas

43kārtību.

4410.3. Arī Kodeksa struktūra

45liedz uzskatīt, ka šā normatīvā akta 51. panta piektā daļa

46pilnvaro Ministru kabinetu noteikt notiesāto darba samaksu.

47Kodeksa 51. pants, kā jau norāda

48panta nosaukums, regulē ar brīvības atņemšanu notiesāto

49iesaistīšanu darbā. Kodeksa struktūra paredz, ka ar brīvības

50atņemšanu notiesāto darba samaksai jātiek regulētai Kodeksa 54.

51pantā. Līdz 1998. gada 14. oktobra grozījumiem 54. panta pirmā

52daļa noteica, ka "personām, kam atņemta brīvība, par darbu maksā

53saskaņā ar tā daudzumu un kvalitāti pēc tautas saimniecībā spēkā

54esošajām normām un likmēm. Aprēķinot notiesātajiem izpeļņu,

55ievēro, ka viņiem daļēji jāatlīdzina izdevumi brīvības atņemšanas

56iestāžu uzturēšanai". Savukārt 54. panta otrā daļa noteica, ka

57"darba samaksas noteikumus un kārtību personām, kam atņemta

58brīvība, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome".

59Kodeksa 54. pants ir saglabājis

60savu nosaukumu, lai gan tā teksts izslēgts ar 1998. gada 14.

61oktobra grozījumiem. Saeima 54. panta pirmo daļu izslēdza,

62savukārt otro daļu, redakcionāli precizējot, pārcēla uz 51.

63pantu. Pamatojoties uz šo pilnvarojumu, Ministru kabinets ir

64izdevis apstrīdēto normu, lai gan pilnvarojošā norma neietver

65pilnvarojumu noteikt minimālo darba samaksas apmēru

66notiesātajiem.

6710.4. Tiesību normas

68pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

69esamības priekšnoteikums. Tāpēc visupirms jāizvērtē, vai šī

70kārtība ir ievērota. No lietā esošajiem materiāliem nav

71konstatējams, ka Saeima likumdošanas ceļā būtu apsvērusi

72jautājumu par to, vai notiesātajiem jānosaka citāda minimālā

73darba samaksa nekā pārējiem nodarbinātajiem. Kodeksa 51. panta

74piektā daļa nepilnvaro Ministru kabinetu izdot šāda satura

75noteikumus.

7610.5. Apstrīdētajā normā

77paredzētais minimālās darba samaksas samazinājums notiesātajiem

78nav noteikts, pamatojoties uz likumā ietverto pilnvarojumu.

79Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets nav ievērojis likumā

80noteiktās pilnvarojuma robežas, proti, Ministru kabinets

81jautājumu par notiesāto minimālo darba samaksu ir izlēmis

82ultra vires.

83Līdz ar to apstrīdētā norma nav

84uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

85neatbilst Satversmes 64. pantam.

1Iekams likumdevējs

2tiesībpolitiski nav izlēmis, ka notiesātajiem var noteikt citādu

3minimālo darba samaksu nekā tā samaksa, kas par tādas pašas

4nozīmes vai vērtības darbu ir noteikta saskaņā ar darba līgumu

5nodarbinātajām personām, un iekams likumdevējs nav pilnvarojis

6Ministru kabinetu noteikt šādu darba samaksu, Ministru kabinets

7nav tiesīgs noteikt citādu minimālo darba samaksu

8notiesātajiem.

9Ministru kabinets Darba samaksas

10noteikumu 5. punkta sākotnējā redakcijā bija noteicis, ka

11"notiesātā mēnešalga nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta

12noteikto minimālo mēneša darba algu". Šāds regulējums atbilst arī

13Ministru kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka tādā

14gadījumā, ja kādu jautājumu notiesāto nodarbinātības jomā Kodekss

15neregulē, šā jautājuma noregulēšanai pēc analoģijas piemērojamas

16Darba likuma normas. Tā kā Kodekss neregulē jautājumu par

17notiesāto minimālo darba samaksu, ir piemērojami Darba likuma

18noteikumi, ja likumdevējs nav lēmis citādi (sk. lietas

19materiālu 1. sējuma 99. - 100. lpp.).

1Konstatējot apstrīdētās

2normas neatbilstību Satversmes 64. pantam, apstrīdētā norma

3atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to nav

4nepieciešams papildus izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

5Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam un Satversmes 91. un 107.

6pantam.

7Nolēmumu

8daļa

9Pamatojoties uz Satversmes tiesas

10likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

11nosprieda:

12Atzīt Ministru

13kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi

14Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74

15"Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs""

161. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 64.

17pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.

18Spriedums ir galīgs un

19nepārsūdzams.

20Spriedums stājas spēkā tā

21publicēšanas dienā.