2. punkts

1Konstitucionālo sūdzību

2iesniedzēji - Armands Altmanis, Aivars Bajārs, Uģis Finsters,

3Aigars Stāmers un Igors Ševčenko - lūdz atzīt apstrīdēto normu

4par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

5Satversme) 91.un 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un

6pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību

7konvencija) 14. pantam.

8Konstitucionālo sūdzību

9iesniedzēji uzskata, ka atšķirīgas darba samaksas noteikšana par

10vienādas vērtības darbu ir pretrunā ar Satversmē un

11starptautiskajos dokumentos nostiprināto taisnīgas darba samaksas

12principu, proti, netiekot ievērota viena no šā principa

13sastāvdaļām - taisnīga un līdzvērtīga samaksa par vienādas

14nozīmes darbu. Nosakot notiesātajiem mazāku darba samaksu nekā

15personām, kas tādas pašas nozīmes darbu veic uz darba līguma

16pamata, Ministru kabinets esot pārkāpis Satversmes 91. pantu.

17Konstitucionālo sūdzību

18iesniedzēji norāda: lai gan ir saprotams mērķis, ko Ministru

19kabinets ar apstrīdētās normas pieņemšanu vēlējies sasniegt,

20proti, veicināt notiesāto nodarbinātību, šā mērķa sasniegšanai

21izraudzītais līdzeklis nav samērīgs un pamatots.

22Konstitucionālajās sūdzībās tiek uzsvērts, ka naudas summa, kas

23tiek maksāta notiesātajiem par veikto darbu, ir nesamērīgi maza.

24Šo iemeslu dēļ sūdzību iesniedzēji pielīdzina ieslodzījuma vietās

25veikto darbu piespiedu darbam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

26Ieslodzījuma vietu administrācijas finansiālās grūtības un

27notiesāto uzturēšanas dārdzība nav pietiekams attaisnojums

28personas pamattiesību neievērošanai. Ieslodzījuma vietas ir

29valsts budžeta iestādes un nav tiesīgas segt budžeta deficītu ar

30notiesāto nopelnītajiem līdzekļiem.

31Konstitucionālo sūdzību

32iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

33ietekmē viņu tiesības arī pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas

34- ar apstrīdēto normu noteiktā darba samaksa ietekmē bezdarbnieka

35pabalsta un vecuma pensijas lielumu.

363.Institūcija, kas izdevusi

37apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā

38norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91., 107. pantam

39un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam, un lūdz Satversmes tiesu

40atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt.

41Ministru kabinets paskaidro, ka

42notiesātajiem ir īpašs tiesiskais stāvoklis, ko nosaka atsevišķs

43un atšķirīgs normatīvais regulējums. Uz notiesātajiem nav

44automātiski attiecināmas ne vispārējās darba tiesiskās attiecības

45un darbiniekiem izvirzāmās prasības, ne sociālās garantijas.

46Notiesāto tiesisko statusu Latvijas Republikā, tostarp arī

47notiesāto nodarbināšanas kārtību, nosaka Kodekss. Šis normatīvais

48akts ir novecojis un pilnībā neietver nepieciešamo normatīvo

49regulējumu. Tāpēc līdz jauna likuma pieņemšanai daudzu ar

50notiesāto nodarbinātību saistīto jautājumu risināšanā tiek

51piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz darbiniekiem, kuri

52algotu darbu strādā brīvībā. Ministru kabinets atbildes rakstā

53īpaši norādījis, ka Darba likuma normas notiesātajiem netiek

54piemērotas tieši, bet gan pēc analoģijas.

55Ministru kabinets norāda: Darba

56likuma 61. panta pirmā daļa paredz, ka minimālā darba alga

57nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Savukārt valsts

58nodrošina notiesātajiem valsts noteikto iztikas minimumu citādā

59veidā nekā darbiniekiem, kas algotu darbu strādā brīvībā. Šo

60iemeslu dēļ notiesāto darbam ir cita sociālā funkcija.

61Notiesāto darba kā sociāli

62lietderīgas aktivitātes mērķis ir iespēja soda izciešanas laikā

63nezaudēt, uzturēt vai pat palielināt savas darba iemaņas un

64prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties

65sabiedrībā un pelnīt sev iztikas līdzekļus, jo atšķirībā no brīva

66darba ņēmēja notiesātie ieslodzījuma vietās atrodas valsts

67apgādībā un viņiem pašiem nav jāno­drošina savu sadzīves

68vajadzību apmierināšana. Notiesātie par valsts līdzekļiem tiek

69nodrošināti ar dzīvojamo platību, ēdināšanu, komunālajiem un

70saimnieciskajiem pakalpojumiem, valstī noteikto veselības aprūpes

71pakalpojumu minimumu. Valsts budžeta dotācija viena ieslodzītā

72uzturēšanai ir Ls 123 mēnesī, tas ir, lielāka par Ministru

73kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu.

74Ministru kabinets norāda arī uz

75to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas izstrādātie Ieslodzīto

76režīma minimālie standartnoteikumi neprasa, lai notiesāto darba

77samaksas sistēma atbilstu darba samaksas līmenim, kāds tiek

78piemērots par līdzīgu darbu ārpus ieslodzījuma vietām. Citu

79Eiropas valstu prakses analīze arī norāda uz to, ka atlīdzība

80notiesātajiem par viņu paveikto darbu ir ievērojami mazāka nekā

81pārējiem sabiedrības locekļiem par līdzvērtīgu darbu.

82Ministru kabinets uzsver, ka ar

83apstrīdētās normas regulējumu notiesātie netiek diskriminēti ne

84tieši, ne netieši. Notiesātie neatrodas vienādos faktiskos un

85tiesiskos apstākļos ar citiem strādājošajiem - personām, kas par

86minimālo darba algu strādā algotu darbu brīvībā. Notiesātajam ir

87īpašs tiesiskais statuss, kam nepieciešams atšķirīgs normatīvais

88regulējums, līdz ar to ir pieļaujama un pat nepieciešama

89atšķirīga attieksme un atšķirīgs normatīvais regulējums. Ministru

90kabinets īpaši norāda, ka šajā gadījumā ir jāņem vērā

91diskriminācijas aizliegums attiecībā uz pārējiem iedzīvotājiem.

92Notiesātie, saņemot atlīdzību par padarīto darbu pilnā apmērā

93(atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai minimālajai darba

94algai), tiktu nostādīti būtiski labākā materiālā stāvoklī nekā

95likumpaklausīgie iedzīvotāji, kuri saņem minimālo darba algu.