9. punkts

1Lai apstrīdētā norma

2būtu uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu normatīvo aktu, kas

3konkretizē Satversmes 107. panta prasības par darba samaksas

4minimumu, šiem Ministru kabineta noteikumiem ir jāatbilst

5vairākiem nosacījumiem.

6Pirmkārt, Ministru kabinetam

7noteikumu izdošanai ir nepieciešams īpašs likumdevēja

8pilnvarojums, kas ietverts likuma normā. Pilnvarojumā jābūt

9formulētiem noteikumu galvenajiem virzieniem.

10Otrkārt, ņemot vērā to, ka

11Ministru kabinets noteikumus izdod, lai veicinātu likumu

12īstenošanu, tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav

13uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.

14Satversmes tiesas 2001. gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.

152000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu).

16Treškārt, Ministru kabinets

17noteikumus var izdot tikai likumā noteiktajos gadījumos, likuma

18ietvaros, un šie noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

19citiem likumiem [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija

20spriedumu lietā Nr.04-03(98)].

21Ceturtkārt, Ministru kabineta

22noteikumiem jābūt publicētiem un pietiekami skaidri formulētiem,

23lai tajos ietverto normu adresāts varētu izprast savas tiesības

24un pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

25spriedumu lietā Nr. 2002-01-03).