7. punkts

1Tomēr no Satversmes

21.panta izrietošais valsts varas dalīšanas princips nav jāuztver

3dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar mērķi novērst varas

4centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās (sk.

5Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr.

603-05(99) secinājumu daļas 1. punktu). Tiesību zinātnē ir

7atzīts, ka atsevišķas atkāpes no valsts varas dalīšanas principa

8ir pieļaujamas, ja tās padara valsts varas funkciju īstenošanu

9efektīvāku, nostiprina kādas valsts varas institūcijas neatkarību

10no citas varas vai nodrošina triju varu savstarpējā līdzsvara un

11atsvara sistēmas funkcionēšanu [sk.: Levits E. Normatīvo

12tiesību aktu demo­krātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana:

13teorētiskie pamati // Likums un Tiesības, 4. sējums, 2002, Nr.

149(37), 263.lpp.].

15Prasība, lai likumdevējs pats

16likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves jautājumus,

17mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi

18nereāla. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā

19izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams regulējums. Šāda

20likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo likumdošanas

21process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku

22valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

23likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

24efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā

25izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un

26likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu

27deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda

28kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo

29likumdevējam nav jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu,

30bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma

31grozījumu nepieciešamību. Ministru kabinets vai citas pilnvarotās

32valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir

33kompetentākas nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process

34šajās institūcijās nav tik komplicēts (sk.: Sajó A. Limiting

35Government. An Introduction to Constitutionalism. Budapest:

36Central European University Press, 1999, p.161.).