Satversmes tiesas tiesneses Inetas Ziemeles atsevišķās domas lietā Nr. 2018-25-01 "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam"

1Satversmes tiesa 2019. gada 7. novembrī pasludināja

2spriedumu lietā Nr. 2018‑25-01 "Par Latvijas Sodu izpildes

3kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas

4Satversmes 91. pantam" (turpmāk - Spriedums).

5Piekrītu Spriedumā atzītajam, ka

6apstrīdētā norma, ciktāl tajā paredzētajai atšķirīgajai

7attieksmei pret notiesātajiem vīriešiem nav objektīva un

8saprātīga pamata, neatbilst Satversmes 91. pantam. Tomēr nevaru

9piekrist izraudzītajai apstrīdētās normas satversmības

10izvērtēšanas metodoloģijai, kuras izmantošanas rezultātā rodas

11neskaidrība par sprieduma tvērumu un sekām.

12Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos

13saīsinājumus.

1Satversmes tiesa savas pastāvēšanas vēsturē vairāk

2nekā 130 nolēmumos ir vērtējusi tiesību normu atbilstību

3Satversmes 91. pantam.

4Līdz šim tiesas judikatūrā lielākoties tika vērtēta tiesību

5normu atbilstība Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās

6vienlīdzības principam. Salīdzinoši retāk tiesai bija jāvērtē jau

7konkrēti ar diskriminācijas aizliegumu saistītie jautājumi

8(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra spriedumu lietā

9Nr. 2015-10-01 un 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā

10Nr. 2017-28-0306).

11Lai izvērtētu tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantam,

12Satversmes tiesa parasti noskaidro:

131) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

14pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

152) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

16pret šīm personām (personu grupām);

173) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

18paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

194) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

20proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

21princips.

22Tādējādi Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprinājusies

23metodoloģija, pēc kuras tiek izvērtēta tiesību normu atbilstība

24Satversmes 91. pantam. Arī izskatāmajā lietā tiesa ir turējusies

25pie šīs metodoloģijas (sk. Sprieduma 18. punktu).

26Tomēr izskatāmā lieta noteiktu iemeslu dēļ atšķiras no citām,

27iepriekš Satversmes tiesā izskatītajām lietām par tiesiskās

28vienlīdzības principa ievērošanu.

1Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai bija pirmo reizi

2jāvērtē uz dzimuma kritēriju balstītas atšķirīgas attieksmes

3satversmība. Es piekrītu Spriedumā ietvertajiem apsvērumiem par

4sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības izpratnes attīstības

5vēsturisko kontekstu un to, ka izskatāmajā lietā šim kontekstam

6ir īpaša nozīme (sk. Sprieduma 22. punktu).

7Pirmie cilvēktiesību līgumi, kurus pieņēma pēc Pirmā pasaules

8kara, paredzēja, ka ir aizliegta diskriminācija uz izcelsmes,

9pilsonības, valodas, rases un reliģijas kritēriju pamata. Tobrīd

10šajos līgumos vēl netika iekļauts dzimuma kritērijs, taču cīņa

11par sieviešu tiesībām jau bija sākusies. Dzimumu vienlīdzības

12nostiprināšana plašākā mērogā sākās līdz ar Apvienoto Nāciju

13Organizācijas izveidošanu (sk.: W. A. Schabas, U. N.

14International Covenant on Civil and Political Rights. Nowak's

15CCPR Commentary, 3rd revised ed., N. P. Engel, Publisher,

162019, pp.78-79). Piemēram, Starptautiskais pakts par

17pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) un

18konkrēti tā 3. pants īpaši nostiprina dzimumu vienlīdzību. Lai

19arī šis pants ir piemērojams kopsakarā ar pārējiem Pakta pantiem,

20tomēr tā saturā ir ietverts pozitīvs pienākums dalībvalstīm ne

21tikai nodrošināt to, ka sievietes netiek diskriminētas uz dzimuma

22kritērija pamata, bet arī veikt tādus īpašus pasākumus, kas ļautu

23sievietēm efektīvi īstenot visas tiesības (sk.: W. A.

24Schabas, U. N. International Covenant on Civil and

25Political Rights. Nowak's CCPR Commentary, 3rd revised

26ed., N. P. Engel, Publisher, 2019, pp. 83).

1Katrs cilvēks ir unikāls. Sabiedrībā vienmēr būs

2dažādas, atšķirīgas personu grupas. Dažādība ir sabiedrības

3attīstības virzītājspēks. Taču tieši tādēļ cilvēktiesību kā

4tiesību jautājuma centrā ir tiesiskās vienlīdzības un

5diskriminācijas aizlieguma nodrošināšana. Proti, demokrātiskā

6tiesiskā valstī cilvēka atšķirība no citiem cilvēkiem nedrīkst

7būt par iemeslu nesamērīgam viņa tiesību ierobežojumam.

8Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir jāpārliecinās, ka

9ikviena persona neatkarīgi no konkrētajām tās pazīmēm var īstenot

10valstī noteiktās cilvēktiesības efektīvi un pēc būtības.

11Gan starptautiskajās cilvēktiesībās, gan vairāku valstu

12konstitucionālajās tiesībās ir atzīts šāds princips:

13likumdevējam, konstatējot, ka atsevišķas personu grupas, kuras

14dažādu iemeslu dēļ nevar savas tiesības īstenot tādā pašā apjomā

15kā sabiedrības vairākums, ir tiesības pieņemt un īstenot īpašus

16pasākumus, lai novērstu vai vismaz samazinātu iedomāto vai reālo

17no konkrētajām atšķirībām izrietošo nevienlīdzību.

18Starptautiskajos un Eiropas cilvēktiesību dokumentos uzmanība

19ir pievērsta tieši nepieciešamībai pēc tādiem speciālajiem vai

20īpašajiem pasākumiem, speciālajiem pagaidu pasākumiem vai

21pozitīvas rīcības, kas nodrošinātu ne tikai formālu vienlīdzību,

22bet vienlīdzību arī pēc būtības. Šādi ārkārtas pasākumi vai

23rīcība var izpausties kā atšķirīga attieksme, kas ir labvēlīgāka

24tām personām, kuras parasti atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī

25[sk., piemēram: UN Committee on the Elimination of Racial

26Discrimination, "General Recommendation No. 32: The Meaning

27and Scope of Special Measures in the International Convention on

28the Elimination of All Forms of Racial Discrimination", UN

29Doc. CERD/C/GC/32, 24 September 2009; UN Committee on the

30Elimination of Discrimination Against Women, "General

31Recommendation No. 25: Article 4, para. 1 of the Convention

32(temporary special measures)", UN Doc. A/59/38 (supp), 18

33March 2004].

34Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, skatot lietu par sieviešu un

35vīriešu tiesību atšķirībām cietumsoda izciešanas laikā, atsaucās

36uz citiem starptautiskajiem standartiem, kas atzīst notiesāto

37sieviešu specifiskās vajadzības un uzsver nepieciešamību tās ņemt

38vērā, un norādīja, ka atšķirīgā attieksme, kuras mērķis ir

39nodrošināt patiesu vienlīdzību, var būt attaisnojama Konvencijas

4014. panta izpratnē. Līdz ar to vīriešiem un sievietēm piemērojamo

41cietuma režīmu atšķirības ir pieņemamas un var būt pat

42nepieciešamas, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību (sk.

43Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. janvāra sprieduma

44"Ēcis v. Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 86.

45punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka uz

46dzimuma kritērija pamata noteiktajām atšķirībām ir jāatbilst

47samērīguma principam (ibid., §

4870).

49Atbilstoši starptautiskajiem standartiem, kas pieļauj un pat

50prasa īstenot īpašos pasākumus, likumdevējam pastāvīgi ir

51jāapzina, kuras personas un kādu iemeslu dēļ atrodas

52nelabvēlīgākā situācijā kā citi sabiedrības locekļi, un jāvērtē,

53vai un kādi pasākumi nepieciešami šo personu stāvokļa

54uzlabošanai. Savukārt, nosakot īpašus pasākumus kādas personu

55grupas stāvokļa uzlabošanai, likumdevējam vienlaikus jāraugās,

56cik ilgi tie var tikt saglabāti, lai neveidotos jaunas

57nevienlīdzības situācijas, kurām varētu nebūt attaisnojuma.

58Proti, likumdevējam pastāvīgi un periodiski jāpārvērtē noteikto

59pasākumu nepieciešamība, apjoms un piemērošanas sekas.

60Tādējādi gadījumos, kad valsts pieņem īpašos pasākumus, lai

61kādai grupai, kuru vieno noteikta pazīme, nostiprinātu iespējas

62īstenot tiesības pēc būtības, šādi pasākumi netiek uzskatīti par

63vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu. Līdz ar to Sprieduma 19.

64punktā ietvertais secinājums, ka izskatāmās lietas ietvaros

65vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes,

66kas, būdami pilngadīgi, izdarījuši smagu vai sevišķi smagu

67noziegumu, notiesāti ar brīvības atņemšanu un izcieš sodu

68(turpmāk arī - notiesātie vīrieši un sievietes), ir nepilnīgs.

69Tas pats sakāms par Sprieduma 20. punktā ietverto secinājumu, ka

70apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi. Tieši šajā punktā

71bija nepieciešams raksturot pašu atšķirīgo attieksmi, kas netieši

72radusies sakarā ar to, ka attiecībā uz vienu grupu vēsturisku

73iemeslu dēļ tika īstenoti īpašie pasākumi.

1Turpmākajā Sprieduma tekstā ir pamatoti norādīts:

2lai labotu ilgstoši pastāvējušo nevienlīdzību, likumdevējam ir

3tiesības un noteiktos gadījumos arī pienākums veikt īpašus

4pasākumus (sk. Sprieduma 22.1. un 23.1. punktu). Pēc

5būtības pievienojos Spriedumā secinātajam, ka ar apstrīdēto normu

6noteiktā atšķirīgā attieksme pret vīriešiem radusies, valstij

7īstenojot īpašus pasākumus notiesāto sieviešu tiesību

8nodrošināšanai un vēsturiski radušās dzimumu nevienlīdzības

9mazināšanai (sk. Sprieduma 23.3. punktu).

10Tādējādi vīrieši un sievietes ir salīdzināmās grupas, kas

11vēsturiski atradušās nevienlīdzīgos apstākļos, un tādēļ valstīm

12ir bijis pienākums īstenot īpašus pasākumus, lai nostiprinātu

13sieviešu tiesības. Atbildot uz Satversmes 91. panta otrā teikuma

14testa jautājumu, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai

15atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām), tiesai

16bija nepieciešams veikt īpašu atšķirīgās attieksmes analīzi,

17ņemot vērā to, ka starptautiskās cilvēktiesības ir prasījušas no

18valstīm īpašus pasākumus sieviešu tiesību efektīvai aizsardzībai

19un ka šāda atšķirību noteikšana nav uzskatīta par vienlīdzīgo

20tiesību principa pārkāpumu.

21Šie apstākļi norāda uz to, ka atšķirīgās attieksmes definējums

22izskatāmajā lietā nav tāds pats kā vairumā citu ar Satversmes 91.

23pantu saistīto lietu. Īpašo pasākumu gadījumā tiesai būtu

24jādefinē atšķirību juridiskā daba. Proti, jānoskaidro: 1) vai

25apstrīdētā atšķirīgā attieksme ir radusies, valstij īstenojot

26īpašos pasākumus; 2) vai Latvijas starptautiskās saistības

27cilvēktiesību jomā vēl arvien prasa šādu īpašo pasākumu

28īstenošanu; 3) ja starptautiskie standarti un demokrātisko valstu

29prakse ir attīstījusies, - vai konkrētā atšķirīgā attieksme ir

30objektīva un saprātīga. Proti, vai vēl arvien ir samērīgi

31nepiemērot tādus pašus pasākumus otrai salīdzināmajai grupai, vai

32arī turpmāk ir jāsaglabā visi īpašie pasākumi vai daļa no tiem

33attiecībā uz savulaik nevienlīdzīgā situācijā bijušo personu

34grupu. Īpašo pasākumu lietās galvenais jautājums ir par to, vai

35ilgāka īpašo pasākumu uzturēšana spēkā nesamērīgi neierobežo tās

36salīdzināmās grupas tiesības, kurai šādus pasākumus nepiemēro.

37Turklāt jāatceras, ka šādu pasākumu nepiemērošana zināmā laika

38posmā netiek uzskatīta par vienlīdzīgo tiesību principa

39pārkāpumu.

1Tādējādi var teikt, ka īpašo pasākumu kontekstā

2apstrīdētā norma ir neitrāla. Taču, kā zināms, arī neitrāls

3regulējums var radīt vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu.

4Tiesa tomēr nav līdz galam definējusi konkrētās situācijas

5īpatnības, tādējādi Spriedumā noteikts, ka pati apstrīdētā norma

6nosaka atšķirīgo attieksmi, un tās nepieciešamība analizēta pēc

7pēdējā Satversmes 91. panta testa kritērija, proti, pārbaudot,

8vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tātad -

9vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

10princips. Vērtējot samērīgumu, tiek ņemts vērā tas, kādēļ

11vēsturiski bijis nepieciešams īpaši pievērsties sieviešu tiesību

12aizsardzībai un kā laika gaitā ir attīstījusies sabiedrība un tās

13izpratne par dzimumu vienlīdzību.

14Tā kā attiecībā uz notiesātajām sievietēm īstenotie īpašie

15pasākumi ir viens no galvenajiem atšķirīgās attieksmes samērīguma

16vērtēšanas kritērijiem, šo Sprieduma pieeju var saprast arī tā,

17ka īpašie pasākumi paši par sevi veido nevienlīdzīgu attieksmi uz

18dzimuma kritērija pamata. Sprieduma 29.2. punkts ietver

19secinājumu, ka "tiesiskais regulējums, kas tikai pēc dzimuma

20kritērija, neņemot vērā katras notiesātās personas individuālās

21vajadzības un riskus, notiesātajiem vīriešiem paredz stingrāku

22soda izciešanas režīmu, kā arī no tā izrietošas atšķirīgas

23tiesības un ierobežojumus (īpaši tiesību uz privāto dzīvi

24ierobežojumus) salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm,

25nenodrošina notiesāto vīriešu tiesību ievērošanu. Tas arī

26notiesāto vīriešu ģimenēm nenodrošina tādu pašu aizsardzību kā

27notiesāto sieviešu ģimenēm un citstarp aizskar notiesāto vīriešu

28bērnu vislabākās intereses". Savukārt Sprieduma 30.punktā

29tiesa norāda: likumdevējam jāņem vērā, ka notiesātās sievietes ir

30īpaši aizsargājama ieslodzīto grupa, un regulāri jāapsver, vai un

31kādi īpaši pasākumi ir nepieciešami šīs ieslodzīto grupas

32aizsardzībai. Savukārt Sprieduma nolēmumu daļa arī pieļauj

33vērtējumu par to, kas būtu maināms notiesāto vīriešu tiesību

34īstenošanā.

35Tādēļ tradicionālā izvērtēšanas

36metodoloģija, kura Spriedumā ievērota, vērtējot apstrīdētās

37normas atbilstību Satversmes 91. pantam, kaitē Sprieduma

38skaidrībai un liek domāt par zināmu iekšējo pretrunu.

1Jāņem vērā arī tiesas konstatējums, ka atšķirīgā

2attieksme visuzskatāmāk izpaužas attiecībā uz notiesātajiem

3noteiktajiem ierobežojumiem komunikācijā ar ģimeni, kā arī

4finansiālajiem ierobežojumiem, tas ir, Satversmes 96. pantā

5noteikto tiesību ierobežojumiem (sk. Sprieduma 20.3.

6punktu). Tāpat Spriedumā uzsvērts, ka ieslodzītajām personām

7neatkarīgi no to dzimuma ir svarīgi saglabāt saikni ar ģimeni,

8īpaši bērniem (sk. Sprieduma 27. punktu). Mūsdienu

9sabiedrībā netiek apšaubīts tas, ka gan mātei, gan tēvam ir

10vienlīdz svarīga loma ģimenē un bērnu audzināšanā (sk.

11Sprieduma 28. punktu). Proti, mūsdienās pašsaprotams ir tas,

12ka arī vīrietis aktīvi īsteno savu, proti, vecāka lomu ģimenē.

13Šie ir būtiski tiesas secinājumi, kas paši par sevi liek

14likumdevējam nopietni apsvērt notiesāto vīriešu tiesību apjomu,

15ņemot vērā to, kā ir mainījusies gan vīrieša loma ģimenē, gan arī

16izpratne par kriminālsoda mērķi.

17Šādā situācijā pret notiesātajiem vīriešiem īstenotajai

18atšķirīgajai attieksmei nav rodams objektīvs un saprātīgs

19pamats.

20Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

21tajā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret notiesātajiem

22vīriešiem nav objektīva un saprātīga pamata, neatbilst Satversmes

2391. pantam.

24Satversmes tiesas tiesnese Ineta

25Ziemele

26Rīgā 2019. gada 21. novembrī