4. pants

1Katrs cilvēks ir unikāls. Sabiedrībā vienmēr būs

2dažādas, atšķirīgas personu grupas. Dažādība ir sabiedrības

3attīstības virzītājspēks. Taču tieši tādēļ cilvēktiesību kā

4tiesību jautājuma centrā ir tiesiskās vienlīdzības un

5diskriminācijas aizlieguma nodrošināšana. Proti, demokrātiskā

6tiesiskā valstī cilvēka atšķirība no citiem cilvēkiem nedrīkst

7būt par iemeslu nesamērīgam viņa tiesību ierobežojumam.

8Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir jāpārliecinās, ka

9ikviena persona neatkarīgi no konkrētajām tās pazīmēm var īstenot

10valstī noteiktās cilvēktiesības efektīvi un pēc būtības.

11Gan starptautiskajās cilvēktiesībās, gan vairāku valstu

12konstitucionālajās tiesībās ir atzīts šāds princips:

13likumdevējam, konstatējot, ka atsevišķas personu grupas, kuras

14dažādu iemeslu dēļ nevar savas tiesības īstenot tādā pašā apjomā

15kā sabiedrības vairākums, ir tiesības pieņemt un īstenot īpašus

16pasākumus, lai novērstu vai vismaz samazinātu iedomāto vai reālo

17no konkrētajām atšķirībām izrietošo nevienlīdzību.

18Starptautiskajos un Eiropas cilvēktiesību dokumentos uzmanība

19ir pievērsta tieši nepieciešamībai pēc tādiem speciālajiem vai

20īpašajiem pasākumiem, speciālajiem pagaidu pasākumiem vai

21pozitīvas rīcības, kas nodrošinātu ne tikai formālu vienlīdzību,

22bet vienlīdzību arī pēc būtības. Šādi ārkārtas pasākumi vai

23rīcība var izpausties kā atšķirīga attieksme, kas ir labvēlīgāka

24tām personām, kuras parasti atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī

25[sk., piemēram: UN Committee on the Elimination of Racial

26Discrimination, "General Recommendation No. 32: The Meaning

27and Scope of Special Measures in the International Convention on

28the Elimination of All Forms of Racial Discrimination", UN

29Doc. CERD/C/GC/32, 24 September 2009; UN Committee on the

30Elimination of Discrimination Against Women, "General

31Recommendation No. 25: Article 4, para. 1 of the Convention

32(temporary special measures)", UN Doc. A/59/38 (supp), 18

33March 2004].

34Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, skatot lietu par sieviešu un

35vīriešu tiesību atšķirībām cietumsoda izciešanas laikā, atsaucās

36uz citiem starptautiskajiem standartiem, kas atzīst notiesāto

37sieviešu specifiskās vajadzības un uzsver nepieciešamību tās ņemt

38vērā, un norādīja, ka atšķirīgā attieksme, kuras mērķis ir

39nodrošināt patiesu vienlīdzību, var būt attaisnojama Konvencijas

4014. panta izpratnē. Līdz ar to vīriešiem un sievietēm piemērojamo

41cietuma režīmu atšķirības ir pieņemamas un var būt pat

42nepieciešamas, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību (sk.

43Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. janvāra sprieduma

44"Ēcis v. Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 86.

45punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka uz

46dzimuma kritērija pamata noteiktajām atšķirībām ir jāatbilst

47samērīguma principam (ibid., §

4870).

49Atbilstoši starptautiskajiem standartiem, kas pieļauj un pat

50prasa īstenot īpašos pasākumus, likumdevējam pastāvīgi ir

51jāapzina, kuras personas un kādu iemeslu dēļ atrodas

52nelabvēlīgākā situācijā kā citi sabiedrības locekļi, un jāvērtē,

53vai un kādi pasākumi nepieciešami šo personu stāvokļa

54uzlabošanai. Savukārt, nosakot īpašus pasākumus kādas personu

55grupas stāvokļa uzlabošanai, likumdevējam vienlaikus jāraugās,

56cik ilgi tie var tikt saglabāti, lai neveidotos jaunas

57nevienlīdzības situācijas, kurām varētu nebūt attaisnojuma.

58Proti, likumdevējam pastāvīgi un periodiski jāpārvērtē noteikto

59pasākumu nepieciešamība, apjoms un piemērošanas sekas.

60Tādējādi gadījumos, kad valsts pieņem īpašos pasākumus, lai

61kādai grupai, kuru vieno noteikta pazīme, nostiprinātu iespējas

62īstenot tiesības pēc būtības, šādi pasākumi netiek uzskatīti par

63vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu. Līdz ar to Sprieduma 19.

64punktā ietvertais secinājums, ka izskatāmās lietas ietvaros

65vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes,

66kas, būdami pilngadīgi, izdarījuši smagu vai sevišķi smagu

67noziegumu, notiesāti ar brīvības atņemšanu un izcieš sodu

68(turpmāk arī - notiesātie vīrieši un sievietes), ir nepilnīgs.

69Tas pats sakāms par Sprieduma 20. punktā ietverto secinājumu, ka

70apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi. Tieši šajā punktā

71bija nepieciešams raksturot pašu atšķirīgo attieksmi, kas netieši

72radusies sakarā ar to, ka attiecībā uz vienu grupu vēsturisku

73iemeslu dēļ tika īstenoti īpašie pasākumi.