8. pants

1Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt, ka apstrīdētā

2norma neatbilst Satversmei tādēļ, ka tā liedz notiesātajam, kurš

3izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, tikties ar viņa māti,

4kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tomēr saņēmusi

5attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības

6atņemšanas iestādes teritoriju.

7Apstrīdētā norma noteic, ka notiesātajiem nav atļautas

8satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš

9sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tātad tiesisko seku ziņā

10šāds aizliegums vienādi attiecas gan uz notiesāto personu, kura

11vēlas tikties ar apcietinājumā esošu personu, gan uz notiesāto

12personu, kura vēlas tikties ar personu, kas izcieš sodu citā

13brīvības atņemšanas iestādē. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts

14neatkarīgi no tā, kādas ir abu personu savstarpējās attiecības un

15vai viens no notiesātajiem ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt

16brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

17Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības,

18Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

19jāizvērtē apstrīdētās normas satversmība tiktāl, ciktāl tas

20nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību

21aizsardzībai. Tāpat tiesai ir jāievēro vienlīdzības princips un

22jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un

23salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

24Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma ir

25piemērojama vairākām atšķirīgām situācijām, Satversmes tiesai

26jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sal. sk.,

27piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā

28Nr. 2014-02-01 9. punktu).

298.1. Apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu

30situāciju kopumu. Tādējādi, precizējot lietas izskatīšanas

31robežas, Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs to, vai apstrīdētās

32normas satversmība ir vērtējama arī daļā, kas liedz notiesātajai

33personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā.

34Satversmes tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, ja lieta ir

35ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir

36piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā

37norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sal.

38sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma

39lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). Kā jau tika minēts

40iepriekš, Pieteikuma iesniedzējs ir vērsies tiesā sakarā ar tādu

41situāciju, ka notiesātā persona, atrodoties brīvības atņemšanas

42iestādē, vēlas tikties ar personu, kura izcieš sodu citā brīvības

43atņemšanas iestādē. Lietā iegūtie pieaicināto personu viedokļi

44arī attiecas galvenokārt uz šādām situācijām.

45Jāņem vērā tas, ka apcietinājuma kā drošības līdzekļa mērķis

46ir atšķirīgs no brīvības atņemšanas soda mērķa un tāpat atšķiras

47arī situācijas, kad tas tiek piemērots. Turklāt personu var turēt

48apcietinājumā tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams

49kriminālprocesa normālas norises nodrošināšanai, bet ne ilgāk, kā

50to sakarā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu, kas norādīts lēmumā

51par šīs personas atzīšanu par aizdomās turēto vai saukšanu pie

52kriminālatbildības, pieļauj Kriminālprocesa likums (sk.

53Kriminālprocesa likuma 277.-279. pantu), un ne ilgāk par

54maksimālo brīvības atņemšanas termiņu, ko tiesa var piespriest

55par noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā persona ir apsūdzēta,

56vai par brīvības atņemšanas termiņu, kuru tiesa ar notiesājošu

57spriedumu ir piespriedusi (sk. Kriminālprocesa likuma 277.

58panta desmito daļu). Apcietinājuma kā drošības līdzekļa

59ilgums vairumā gadījumu ir mazāks nekā brīvības atņemšanas soda

60ilgums.

61Apcietinājuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības un atsevišķu

62personu drošības aizsardzību - lai netiktu pieļauts tas, ka

63persona, kura tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par

64noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas

65kriminālprocesa gaitā, un netiktu izdarīts jauns noziedzīgs

66nodarījums, - un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un

67objektīva nolēmuma pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu

68pie kriminālatbildības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

6928. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑24‑01 16. punktu).

70Turpretim Krimināllikumā paredzēto sodu, tostarp brīvības

71atņemšanas soda, mērķis saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro

72daļu ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt

73vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt

74sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas

75pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

76Par atšķirīgu cilvēktiesību ierobežojumu pieļaujamību attiecībā

77uz personām, kas atrodas apcietinājumā, un personām, kas izcieš

78brīvības atņemšanas sodu, liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas

79judikatūrā atzītais, ka krimināllietu izmeklēšanas stadijā

80apcietināto kontakti ar ārpasauli var tikt ierobežoti lielākā

81mērā nekā pēc izmeklēšanas pabeigšanas (sal. sk. Eiropas

82Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija

83sprieduma lietā "Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr.

8441418/04, 124. punktu).

85No lietā iegūtajiem materiāliem neizriet tas, ka lietas

86dalībnieki vai pieaicinātās personas būtu izteikuši viedokli par

87iepriekšminētajām apcietinājuma mērķa un brīvības atņemšanas soda

88mērķa atšķirībām un šo atšķirību ietekmi uz apstrīdētās normas

89satversmības izvērtējumu. Tādējādi, citstarp ņemot vērā arī

90pieteikumā ietvertos argumentus, secināms, ka nav pamata lietu

91izskatīt daļā par to, ka apstrīdētā norma liedz notiesātai

92personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā.

938.2. Apstrīdētā norma attiecas uz gadījumiem, kad

94notiesātā persona vēlas tikties ar jebkuru citu personu, kas

95atrodas apcietinājumā vai citā brīvības atņemšanas iestādē. Arī

96Saeima savā atbildes rakstā atzīst, ka apstrīdētā norma atsevišķi

97neizceļ gadījumus, kad personas, kuras vēlas satikties, ir

98radinieki (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1.

99sēj. 82. lp.). Tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

100iesniedzējs iebilst nevis pret to, ka ir aizliegtas visu veidu

101satikšanās ar personām, kuras atrodas citās brīvības atņemšanas

102iestādēs, bet gan tikai pret to, ka apstrīdētā norma liedz viņam

103satikties ar tuvu ģimenes locekli - māti, kura izcieš sodu citā

104brīvības atņemšanas iestādē. Arī Saeima savā atbildes rakstā un

105pieaicinātās personas savos viedokļos galvenokārt ir izteikušās

106tieši par šo aspektu.

107Tātad, ņemot vērā pieteikumā minētos argumentus un citus

108lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to,

109vai apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru notiesātajam nav atļauts

110tikties ar personām, kas izcieš sodu citās brīvības atņemšanas

111iestādēs, atbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

112tiktāl, ciktāl tā neļauj notiesātajam tikties ar ģimenes

113locekļiem.

1148.3. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja situācijā nozīmīgs

115apstāklis ir tas, ka viena no personām ir saņēmusi brīvības

116atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības

117atņemšanas iestādes teritoriju. Proti, izskatāmā lieta neattiecas

118uz situācijām, kad neviena no personām šādu atļauju nav

119saņēmusi.

120Saeima savā atbildes rakstā un Tieslietu ministrija savā

121viedoklī norāda, ka, atļaujot notiesātajai personai tikties ar

122ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

123iestādē, būtu jālemj, piemēram, par notiesātā konvojēšanu vai par

124to, kurš segs transporta biļešu iegādes izmaksas (sk. Saeimas

125atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 87. un 88. lp. un

126Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 117.

127lp.). Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka konkrētajā lietā nav

128strīda par valsts pozitīvajiem pienākumiem - proti, pienākumu

129nodrošināt personām, kuras izcieš sodu divās dažādās brīvības

130atņemšanas iestādēs, iespēju satikties, tās nogādājot vienu pie

131otras, sedzot transporta biļešu iegādes izmaksas vai kādā citādā

132veidā. Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir attiecināta uz

133situācijām, kad šādu personu satikšanās tiek liegta, pat ja viena

134no personām ir saņēmusi brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka

135atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

136Proti, izskatāmā lieta attiecas uz likumdevēja negatīvo

137pienākumu, kas liedz valstij nepamatoti iejaukties personas

138privātajā un ģimenes dzīvē.

139Tādējādi izskatāmajā lietā

140Satversmes tiesa izvērtēs to, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā

141noteic, ka notiesātajam aizliegts tikties ar ģimenes locekli tad,

142ja šis ģimenes loceklis ir persona, kura izcieš sodu citā

143brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmusi attiecīgās iestādes

144priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

145teritoriju, atbilst Satversmes 96. pantam.