9. pants

1Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētā

2norma viņam nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās

3pamattiesības, jo liedz tikties ar ģimenes locekli - māti.

4Satversmes 96. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz

5privātās dzīves, mājokļa un korespondences

6neaizskaramību."

7Satversmes tiesa iepriekš, konkretizējot Satversmes 96. pantā

8ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir

9norādījusi, ka šīs tiesības aptver vairākus aspektus (sk.

10Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

112018‑11‑01 16.1. punktu). Satversmes 96. pantā lietotais

12jēdziens "privātā dzīve" ir plašs un sevī ietver

13citstarp ģimenes dzīvi, kā arī mājokļa un korespondences

14neaizskaramību. Turklāt tiesības uz privātās dzīves

15neaizskaramību ietver arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības

16ar citiem cilvēkiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23.

17aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 8. un 10. punktu).

189.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka brīvības

19atņemšanas soda izpildes mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā

20laikā efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus,

21tādējādi nodrošinot viņa resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc

22atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda izciešanas (sk.

23Satversmes tiesas 2011. gada 9. jūnija sprieduma lietā Nr.

242010‑67‑01 11.1. punktu). Arī soda izpildes režīmam, kas tiek

25piemērots notiesātajam, ir jābūt vērstam uz to, lai notiesātajam

26veidotos sociāli pozitīva vērtību izpratne. Tādēļ persona, kas

27izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības,

28tostarp tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sal. sk.

29Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

302008‑02‑01 9.1. punktu).

31Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un Tieslietu ministrija norāda

32uz Eiropas cietumu noteikumiem, tostarp uz to 24.1. apakšpunktu,

33kas noteic, ka ieslodzītajam jāļauj satikties ar citiem

34cilvēkiem, tostarp ģimenes locekļiem, kā arī sazināties ar tiem,

35cik bieži vien iespējams, sarakstoties, komunicējot pa telefonu

36vai izmantojot citus saziņas veidus.

37Ieslodzītajam piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka

38pamattiesības, kas piemīt citām personām. Tomēr tās var tikt

39ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai un pamattiesību

40ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un

41neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī konkrētā ieslodzītā

42situācijas (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija

43sprieduma lietā Nr. 2013-18‑01 12. punktu).

44Iepriekšminēto ierobežojumu dēļ ieslodzījuma vietā esošās

45personas iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām

46personām samazinās, tāpēc ir jācenšas, cik vien tas iespējams,

47mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas, kas var izpausties kā

48atsvešināšanās no ģimenes locekļiem (sal. sk. Satversmes

49tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 10.

50punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01

5126. punktu). Personas tikšanās ar citām personām, it īpaši

52ģimenes locekļiem, ir būtisks cilvēka tiesību uz privātās dzīves

53neaizskaramību īstenošanas priekšnoteikums, jo šādas satikšanās

54ļauj personām atjaunot un nostiprināt savstarpējās attiecības,

55tostarp ģimenes attiecības. Šīs tiesības uz privātās dzīves

56neaizskaramību, kas citstarp ietver iespēju tikties ar ģimenes

57locekļiem, ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, tostarp

58personām, kas vēlas tikties ar ģimenes locekļiem, kuri izcieš

59sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

609.2. Konkretizējot Satversmē noteikto pamattiesību

61saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

62cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst

63un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem

64un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

65izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

66cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

67Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

68piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

69konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu vispārējo tiesību principu

70saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

71pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sal. sk. Satversmes

72tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015‑14‑0103

7315.1. punktu).

74Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

75konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā ir noteiktas tiesības

76uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas

77Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesības uz privātās

78dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt un

79attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas

80Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā

81"Niemietz v. Germany", pieteikums Nr. 13710/88, 29.

82punktu un 2008. gada 25. novembra sprieduma lietā "Biriuk v.

83Lithuania", pieteikums Nr. 23373/03, 34. punktu).

84Savukārt tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību nozīmē

85tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Turklāt būtisks

86ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam

87otra sabiedrību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

882008. gada 17. jūlija sprieduma lietā "X v. Croatia",

89pieteikums Nr. 11223/04, 36. punktu).

90Pieteikuma iesniedzējs citstarp vairākkārt norādījis uz savām

91kā bērna tiesībām un bērna tiesību un interešu prioritāti,

92atsaucoties arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20.

93novembra Bērna tiesību konvenciju (turpmāk - Bērna tiesību

94konvencija). Bērna tiesību konvencijas 1. pants noteic, ka par

95bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu

96vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem pilngadība

97neiestājas agrāk. Tādējādi bērna tiesības un intereses tiek

98aizsargātas konkrēta vecuma robežās, kas izriet no bērna tiesības

99regulējošiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma

100iesniedzējs konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī bija 25

101gadus vecs, viņa gadījums neietilpst bērna tiesības regulējošu

102normatīvo aktu tvērumā.

103Attiecībā uz jebkuru notiesāto personu Eiropas Cilvēktiesību

104tiesa ir atzinusi: lai gan ar brīvības atņemšanu ir neizbēgami

105saistīti arī personas privātās un ģimenes dzīves ierobežojumi,

106ieslodzītās personas tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību

107īstenošanas būtisks priekšnoteikums ir tas, ka valsts iestādes

108dod ieslodzītajai personai iespēju uzturēt kontaktus ar tuviem

109ģimenes locekļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

110Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija sprieduma lietā

111"Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr. 41418/04, 106.

112punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra

113sprieduma lietā "Lavents pret Latviju", pieteikums Nr.

11458442/00, 139. punktu). Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

115vairākkārt atzinusi arī to, ka zināma kontrole pār ieslodzīto

116personu saskarsmi ar ārpasauli var būt nepieciešama un pati par

117sevi nav pretrunā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

118(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 4.

119decembra sprieduma lietā "Michno v. Lithuania",

120pieteikums Nr. 29826/15, 69. punktu).

121Nepieciešamība notiesātajam, kurš atrodas brīvības atņemšanas

122iestādē, atjaunot saites ar ģimeni un tuviniekiem ir izcelta arī

123Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra rīkojumā Nr. 580

124"Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.-2020.

125gadam". Tajā kā viens no uzdevumiem, kuri palīdzētu sasniegt

126resocializācijas politikas mērķus, ir minēts uzdevums veicināt

127notiesātā sociāli pozitīvas attiecības ar ģimeni.

128Līdz ar to Satversmes 96. pantā

129ietverto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā

130ietilpst notiesātās personas tiesības veidot un uzturēt

131attiecības ar ģimenes locekli arī tad, ja viņš izcieš sodu citā

132brīvības atņemšanas iestādē.