77. pantsparedzēja maksimālo apcietinājuma termiņu lietas

paredzēja maksimālo apcietinājuma termiņu lietas

1pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Palielinoties tiesu

2noslogojumam, pēdējos gados Latvijā ir būtiski palielinājies arī

3lietu izskatīšanas laiks. Lai novērstu apcietināto personu

4ilgstošu atrašanos apcietinājumā un nodrošinātu šo krimināllietu

5izskatīšanu saprātīgos termiņos, likumdevējs noteica ierobežojošu

6normu arī attiecībā uz apcietinājuma termiņu lietas iztiesāšanas

7stadijā. Tomēr likumdevējs ir paredzējis iespēju izņēmuma

8gadījumos apcietinājuma termiņu pagarināt, ja dažādu iemeslu dēļ

9(piemēram, sarežģīta noziedzīga nodarījuma shēma, daudz epizožu,

10liela apsūdzēto grupa, tīša procesa vilcināšana u.c.) ir

11nepieciešams ilgāks laiks lietas iztiesāšanai un nav zuduši

12iemesli tiesājamā turēšanai apcietinājumā. Lēmumu par

13apcietinājuma termiņa pagarināšanu lietas iztiesāšanas stadijā ir

14tiesīgs pieņemt tikai Senāts.

15G. Kūtris papildus paskaidro,

16ka apstrīdētā norma nav pretrunā arī ar nevainīguma prezumpciju,

17jo tiesnesis, lemjot par drošības līdzekļa piemērošanu vai tā

18termiņa pagarināšanu, nelemj par personas vainu noziedzīgā

19nodarījumā. Tomēr katrā konkrētā lietā jābūt savāktiem tādiem

20pierādījumiem, kas tiesnesi pārliecinātu pieņemt lēmumu par

21apcietinājuma piemērošanu, proti, ka konkrētā persona ir

22iespējamā vainīgā.

23G. Kūtris arī norāda, ka

24Latvijā noziedzīga nodarījuma smagums ir tikai viens no

25kritērijiem, kas ietekmē drošības līdzekļa izvēli. Arī Senāts

26ikreiz no jauna vērtē apstākļus apcietinājuma termiņa

27pagarināšanai. Vienlaikus tā ir Augstākās tiesas īstenota

28kontrole pār zemāko tiesu darbību, kad, neiejaucoties konkrētas

29lietas izlemšanā, tiek pārbaudīts cilvēka tiesību ierobežojuma

30pamatojums. Šādā veidā ir iespējams novērst gadījumus, kad

31persona ilgstoši atrodas apcietinājumā tiesas darba sliktas

32organizācijas, procesa nepamatotas vilcināšanas vai citu

33neattaisnojamu iemeslu dēļ.

347. Pēc iepazīšanās ar

35lietas materiāliem pieteikuma iesniedzēji papildus

36paskaidro, ka, realizējot apstrīdēto normu, netiek nodrošinātas

37personas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu. Viņi norāda, ka

38pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums tiek piemērots,

39uzklausot gan prokurora, gan aizdomās turētā viedokli. Līdzīgi

40tiek izskatītas arī sūdzības par tiesneša darbībām. Lietas

41iztiesāšanas stadijā Senāts pieņem lēmumu par apcietinājuma

42termiņa pagarināšanu pēc tās tiesas lūguma, kura izskata lietu.

43Šajā lūgumā apcietinājuma termiņa pagarināšanai ir norādīti

44iemesli, par kuriem apcietinātajam nav tiesību izteikt savu

45viedokli.

46Pieteikuma iesniedzēji arī norāda,

47ka apstrīdētās normas pieņemšanas patiesais iemesls bija tiesu

48noslogotības fakts. Taču šāds iemesls nevar būt attaisnojums

49apcietinājuma termiņa pagarināšanai ne Satversmes 92. panta,

50ne Konvencijas 5. panta trešās daļas, ne 6. panta

51pirmās daļas izpratnē.

52Iesniedzēji arī uzskata, ka

53Satversmes 92. pants ietver personas tiesības sūdzēties par

54tiesas neobjektivitāti tiesas procesā, tādēļ lietas iztiesāšanas

55stadijā apcietinājuma termiņš būtu jāpagarina kādai par Senātu

56zemākai tiesu instancei.

57Turklāt iesniedzēji atkārtoti

58uzsver, ka apstrīdētā norma neatbilst nevainīguma prezumpcijas

59principam. Atsaucoties uz 2002. gada 28. novembra

60Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Lavents pret

61Latviju", viņi norāda, ka nacionālajām instancēm (tiesām) ir

62jāvadās no nevainīguma prezumpcijas principa, analizējot visus

63apstākļus, lai noteiktu apcietinājuma periodu vai tā

64pagarinājumu. Pēc zināma laika pat aizdomu pamatotība nav

65pietiekama, lai turpinātu turēt personu apcietinājumā.

66Papildus iepriekšminētajam

67pieteikuma iesniedzējs M. Sarāns norāda, ka nav skaidrs,

68kādā veidā tiek uzlabots to apcietināto personu stāvoklis, kuras

69apsūdzētas sevišķi smagu noziegumu izdarīšanā, tādu noziegumu,

70kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

71Apstrīdētā norma nenosaka maksimālo termiņu personas turēšanai

72apcietinājumā, tāpēc apcietinājums var ilgt pat līdz

73Krimināllikumā paredzētajam maksimālajam termiņam. M. Sarāns

74arī uzskata, ka Senātam, lai tas varētu pieņemt objektīvu lēmumu

75par drošības līdzekļa termiņa pagarināšanu, vajadzētu pieprasīt

76no ieslodzījuma vietas apcietinātā raksturojumu.

77Secinājumu

78daļa

791. Pieteikumos

80ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

8192. pantam, tomēr no pieteikumu satura un materiāliem, ko

82pieteikuma iesniedzēji iesnieguši pēc iepazīšanās ar lietu,

83izriet, ka izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

8492. panta pirmajam un otrajam teikumam, proti, ka "ikviens

85var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

86tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

87atzīta saskaņā ar likumu."

88Satversmes tiesa jau vairākos

89spriedumos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

905. marta spriedumu lietā Nr. 2001-10-01;

912003. gada 4. februāra spriedumu lietā

92Nr. 2002-06-01) ir atzinusi, ka Satversmes

9392. pantā minētais "taisnīgas tiesas" jēdziens ietver

94vairākus savstarpēji saistītus aspektus. Viens no tiem ir

95"taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

96process, kurā lieta tiek izskatīta. Šajā aspektā minētais

97jēdziens tulkojams sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas

98izriet no Satversmes 1. panta. Tādējādi Satversmes