92. pantsgarantē Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā,

garantē Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā,

1kā arī 6. panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto tiesību

2minimumu.

33. Satversmes

492. panta otrais teikums noteic tiesas pienākumu ievērot

5nevainīguma prezumpciju. Tas nozīmē, ka tiesa un tās

6amatpersonas, izpildot savus pienākumus, līdz tiesas sprieduma

7pasludināšanai nedrīkst paust pieņēmumu, ka tiesājamā persona ir

8vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, līdzīgi kā tas būtu

9jādara izziņas izdarītājam vai prokuroram līdz brīdim, kad lieta

10tiek nodota tiesai. Tiesājamā vainas pierādīšana un konstatēšana

11notiek tikai tiesas sēdē, izskatot lietu pēc būtības.

12Lai gan ar apcietinājumu tiek

13ierobežotas vienas no vissvarīgākajām cilvēktiesībām, proti,

14personas tiesības uz brīvību, tiesai likumā noteiktajos gadījumos

15ir tiesības piemērot šādu cilvēktiesību ierobežojumu. Taču,

16lemjot par apcietinājumu lietas iztiesāšanas stadijā, tiesai,

17ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, vispirms jāizvērtē, vai

18pastāv pamatotas aizdomas, ka tiesājamais ir izdarījis noziedzīgu

19nodarījumu. Turklāt gan tās tiesas secinājumiem, kuras lietvedībā

20atrodas krimināllieta, gan arī Senāta secinājumiem par

21apcietinājuma termiņa pagarināšanu jābalstās uz tiesību normām,

22tostarp Satversmes 92. pantu, kā arī uz objektīviem,

23konkrētajā lietā pastāvošiem apstākļiem. Pirmkārt, jāņem vērā,

24ka, turpinot turēt personu apcietinājumā ilgu laiku, aizdomām par

25personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir jābalstās uz daudz

26konkrētākiem apstākļiem nekā tie, kuri bija pietiekami personas

27aizturēšanai vai tās sākotnējai apcietināšanai. Otrkārt, tiesas

28uzdevums ir izvērtēt tiesājamā personību, īpaši lai noskaidrotu,

29vai, atrodoties brīvībā, tiesājamais netraucēs krimināllietas

30iztiesāšanas gaitu un neapdraudēs sabiedrības intereses, arī

31drošību. Treškārt, gan tās tiesas pienākums, kas izskata lietu,

32gan arī Senāta pienākums ir paturēt prātā, ka krimināllieta pēc

33būtības tiesā vēl nav izskatīta un ka jebkuras šaubas par

34konstatētajiem apstākļiem tulkojamas par labu tiesājamajam. Arī

35Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Lavents pret Latviju" ir

36norādījusi, ka personas turēšanas apcietinājumā attaisnojums ir

37izvērtējams katrā lietā, ņemot vērā tās īpašos apstākļus.

38Ilglaicīga personas turēšana apcietinājumā var būt attaisnota

39tikai gadījumos, ja ir tiešas norādes par to, ka pastāv patiesa

40sabiedrības interese, kas, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, ir

41svarīgāka par Konvencijas 5. pantā garantētajām personas

42tiesībām uz brīvību [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

432002. gada 28. novembra spriedumu lietā "Lavents pret

44Latviju" ("Lavents v. Latvia")].

45Tā kā apstrīdētā norma neprasa

46tiesājamā vainas izvērtēšanu, var piekrist Saeimas viedoklim, ka,

47lūdzot Senātam pagarināt apcietinājuma termiņu, ja pastāv

48pamatotas aizdomas par personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu un

49ja tiesas lūgumā nav norādīts uz apcietinātās personas vainu,

50tiesnesis nav pārkāpis nevainīguma prezumpciju.

51Tādējādi

52apstrīdētā norma neliedz tiesai ievērot nevainīguma

53prezumpciju.

544. Lai konstatētu, vai

55apstrīdētā norma nekavē tiesu iztiesāt lietu saprātīgā termiņā,

56analizējams šīs normas saturs un mērķis.

57Var piekrist Latvijas

58Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes darba grupas vadītāja

59G. Kūtra apgalvojumam, ka tiesu pārslodzes dēļ ir ievērojami

60pagarinājies lietu izskatīšanas laiks. Lai izvairītos no personu

61pārlieku ilgas un nepamatotas turēšanas apcietinājumā,

62likumdevējs Kodeksa 77. pantu papildināja ar septīto daļu.

63Tās pirmie divi teikumi noteic maksimālo termiņu personas

64turēšanai apcietinājumā lietas iztiesāšanas stadijā pirmās

65instances tiesā. Tomēr likumdevējs ir paredzējis arī izņēmumu no

66šādas kārtības, nosakot iespēju Senātam pagarināt apcietinājumu

67apstrīdētajā normā paredzētajos gadījumos.

68Lai gan apstrīdētajā normā nav

69noteikts maksimālais apcietinājuma laiks, tā nekavē iztiesāt

70lietu saprātīgā termiņā, jo ne tiesa, kas lūdz pagarināt

71apcietinājuma termiņu, ne Senāts nedrīkst šo normu piemērot

72nepamatoti. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, vērtējot lietas

73izskatīšanas termiņus kopumā līdz pēdējam tiesas spriedumam, ir

74atzīts, ka krimināllietās jāvērtē gan lietas sarežģītība, gan

75apcietinātā uzvedība, gan arī kompetentās iestādes (tiesas)

76rīcība. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienmēr īpašu uzmanību ir

77pievērsusi tam, vai valsts iestādes un amatpersonas nav

78vainojamas lietas savlaicīgā neizskatīšanā (sk. Grosz S.,

79Duffy P. Q.C. Human Rights. The 1998 Act and the European

80Convention, Sweet and Maxwell, London, 2000,

81p. 249).

82Pagarinot apcietinājuma termiņu,

83šāds princips ir jāievēro arī Senāta praksē. Tāpēc Senātam rūpīgi

84un vispusīgi jāizvērtē tiesas iesniegtie apcietinājuma termiņa

85pagarinājuma nepieciešamības iemesli, kā arī pašas tiesas

86aktivitāte lietas iztiesāšanā un jāatspoguļo šie argumenti

87lēmumā. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš iemesliem, kas nav ļāvuši

88iztiesāt lietu iepriekš noteiktajā apcietinājuma termiņā. Ja tiek

89konstatēts, ka tiesas sēde nav notikusi tikai tāpēc, ka tiesa ir

90pārslogota ar citām lietām, apcietinājuma pagarināšana šāda

91iemesla dēļ būtu nelikumīga. Piemēram, līdzīgu viedokli ir

92izteikusi Čehijas Konstitucionālā tiesa, uzskatot, ka pārslodze

93tiesas darbā nav juridisks attaisnojums tam, ka netiek ievērotas

94personas tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (sk.

95Čehijas Konstitucionālās tiesas 1998. gada 10. novembra

96spriedumu lietā Nr. US 358/98). Savukārt Eiropas

97Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka

98Konvencijas 6. panta pirmā daļa uzliek pienākumu

99dalībvalstīm nodrošināt savas tiesu sistēmas darbību tādā veidā,

100lai tiesas spētu ievērot visus noteikumus, arī pienākumu izskatīt

101lietas saprātīgos termiņos [sk., piemēram, Eiropas

102Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 16. septembra spriedumu

103lietā "Sīzmans pret Vāciju" ("Sūšmann v. Germany")].

104Pamatots ir Saeimas viedoklis par

105to, ka tiesai objektīvu iemeslu dēļ lietās par sevišķi smagiem

106noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

107piedraudējumu, ne vienmēr ir iespējams iztiesāt lietu viena gada

108un sešu mēnešu laikā. Šādi iemesli var būt, piemēram, tiesājamā

109uzvedība, kas kavē lietas izskatīšanu, sarežģītas ekspertīzes vai

110citi objektīvi iemesli. Pretējā gadījumā, ja nebūtu pieņemta

111apstrīdētā norma, tiesājamie varētu apzināti vilcināt tiesas

112procesu, lai sagaidītu atbrīvošanu no apcietinājuma. Turklāt,

113atbrīvojot personu no apcietinājuma bez tās personības

114izvērtējuma, varētu tikt apdraudēta gan lietā liecinošo personu,

115gan sabiedrības drošība.

116Tātad

117apstrīdētā norma neliedz apcietinātajam tiesības uz lietas

118savlaicīgu izskatīšanu.

1195. Var piekrist

120Saeimas viedoklim, ka Satversmes 92. pants neparedz ikvienu

121tiesas nolēmumu pārsūdzēt augstākas instances tiesā. Arī

122Konvencijas 6. pants neuzliek valstīm pienākumu visos

123gadījumos ieviest apelācijas tiesu sistēmu. Līdz ar to valsts

124pati var noteikt pārsūdzības tiesību apjomu saskaņā ar savu

125tiesību sistēmu. Ieviešot apelācijas tiesu sistēmu, valsts savā

126nacionālajā likumā var noteikt to lietu kategorijas, kurām

127pārsūdzība otrajā instancē nav paredzēta. Vienīgais precīzi

128formulētais nosacījums par apelāciju ietverts Konvencijas septītā

129protokola 2. pantā, kas garantē minētās tiesības tikai

130kriminālās tiesvedības gadījumos. Turklāt šā panta otrā daļa

131pieļauj izņēmumus, proti, pārsūdzības tiesības drīkst

132neattiecināt uz viegla rakstura pārkāpumiem, kā arī uz

133gadījumiem, kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi

134augstākā tiesas instance. Līdz ar to valstij ir pienākums

135garantēt pārsūdzību tikai smagāka rakstura krimināllietās.

136Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

137Satversmes 92. pantā paredzēts plašāks pārsūdzības tiesību

138apjoms nekā Konvencijas 6. panta pirmajā daļā un Konvencijas

139septītā protokola 2. pantā, piemēram, iespēja pārsūdzēt

140tiesas spriedumu ikvienā krimināllietā, kā arī administratīvo

141pārkāpumu lietās (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

14220. jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-17-0106). Tomēr

143šāds paplašināts pārsūdzības tiesību apjoms nav attiecināms uz

144apstrīdētajā normā paredzētajiem gadījumiem. Pirmkārt, ar Senāta

145lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu konkrētā

146krimināllieta netiek izlemta pēc būtības. Otrkārt, Senāta lēmums

147par apcietinājuma termiņa pagarināšanu tiek pieņemts tikai

148izņēmuma gadījumos, kad ir rūpīgi izvērtēti visi iespējamie

149apstākļi (sk. šā sprieduma secinājumu daļas

1504. punktu). Treškārt, apstrīdētajā normā ir noteikts, ka

151lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu pieņem Senāts -

152pati augstākā tiesu instance valstī. Līdz ar to ir izmantotas

153Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzītās tiesības valstij

154pašai noteikt, kādus tiesas nolēmumus pārsūdzēt augstākas

155instances tiesā.

156Jāņem vērā, ka apstrīdētā norma

157neliedz tiesājamajam tiesības iesniegt tiesai lūgumus par

158drošības līdzekļa atcelšanu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa

159ir atzinusi, ka apcietinājuma likumības pārbaude nedrīkst būt

160atkarīga tikai no apcietinātās personas lūguma, ka tai jānotiek

161pēc tiesas iniciatīvas (judicial control … must be

162automatic) īsos laika intervālos, it īpaši, ja persona

163ilgstoši tiek turēta apcietinājumā [sk., piemēram, Eiropas

164Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu

165lietā "Nīdbala pret Poliju" ("Niedbala v. Poland") un

1661989. gada 25. oktobra spriedumu lietā "Bezičeri pret

167Itāliju" ("Bezicheri v. Italy)].

168Tādējādi

169apstrīdētā norma, neparedzot tiesības tiesājamajam pārsūdzēt

170Senāta lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, nepārkāpj

171Satversmes 92. pantu.

1726. Taisnīgas tiesas

173jēdziens ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu. Tas

174paredz, pirmkārt, visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju

175izklāstīt lietas apstākļus un, otrkārt, liedz kādai no pusēm

176piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sk.

177Law and practice of the European Convention on Human Rights and

178the European Social Charter, Council of Europe, 1996,

179p. 172). Tā kā krimināllietā process, kas sākas no

180lietas ierosināšanas brīža un beidzas ar pēdējās instances tiesas

181sprieduma spēkā stāšanos, ir vienots, minētais princips jāievēro

182ikvienā krimināllietas tiesvedības stadijā, arī lemjot par

183apcietinājuma termiņa pagarināšanu.

1846.1. Tiesības tikt

185uzklausītam izriet no tiesiskā taisnīguma principa, kas ietver

186visas tiesas procesa garantijas. Proti, visiem pierādījumiem

187jābūt pieejamiem visiem, kas ir iesaistīti lietā; iespēja izsaukt

188lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums

189uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz

190pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem,

191faktiem un tiesību normām.

192Tiesājamā tiesības tikt

193uzklausītam ir vienas no svarīgākajām apcietinātās personas

194procesuālajām garantijām, kuras ne tikai vispārīgi izriet no

195Konvencijas 6. panta, bet attiecībā uz drošības līdzekļa -

196apcietinājuma - piemērošanu - tieši no Konvencijas 5. panta

197ceturtās daļas.

198Šīs tiesības tiek realizētas

199vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju

200par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem

201un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums,

202ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt

203tiesības tikt uzklausītam ietver arī personas tiesības izteikties

204par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana

205jānodrošina vismaz rakstveidā.

206Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

207daudzos spriedumos ir norādījusi, ka tiesājamā persona pirms

208tiesas nolēmuma pieņemšanas jāuzklausa. Piemēram, tiesa atzina,

209ka pietiekams līdzeklis personas uzklausīšanai būtu iespēja tai

210rakstveidā iesniegt tiesai savu viedokli. Tomēr konkrētajā lietā

211nekas neliecināja, ka apcietinātajam būtu dota šāda iespēja

212[sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada

21321. oktobra spriedumu lietā "Sančess - Raiss pret Šveici"

214("Sanchez - Reisse v. Switzerland")]. Savukārt lietā

215"Assenovs pret Bulgāriju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka

216Bulgārija ir pārkāpusi Konvencijas 5. panta ceturto daļu, jo

217lēmums par apcietinājuma atstāšanu spēkā attiecībā uz apsūdzēto

218tika pieņemts, neuzaicinot pašu apsūdzēto sniegt paskaidrojumus,

219tādējādi neļaujot viņam klātienē pamatot savu lūgumu par

220atbrīvošanu no apcietinājuma [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2211998. gada 28. oktobra spriedumu lietā "Assenovs pret

222Bulgāriju" ("Assenov v. Bulgaria")].

223Taču apstrīdētā norma, paredzot

224Senāta tiesības pagarināt apcietinājuma termiņu virs viena gada

225un sešiem mēnešiem, nenosaka tiesājamā tiesības piedalīties

226tiesas sēdē vai izteikt savu viedokli citā veidā.

227Lai gan atsevišķas Kodeksa normas

228paredz, ka pirmās vai otrās instances tiesā, lemjot jautājumu par

229apcietinājuma piemērošanu, tā termiņa pagarināšanu vai atstāšanu

230spēkā, apcietinātā persona jāpieaicina vai pēc tiesas ieskata to

231var pieaicināt (piemēram, Kodeksa 76. panta ceturtā daļa,

23277. panta otrā daļa, 222.1 panta trešā daļa un

233226. panta otrā daļa), tomēr Kodekss tieši nereglamentē,

234kādā kārtībā tiesas lūgums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu

235virs viena gada un sešiem mēnešiem izskatāms Senātā.

236Savukārt no lietas materiālos

237esošajiem Senāta lēmumiem par apcietinājuma termiņa pagarināšanu

238iesniedzējiem redzams, ka šīs personas nav piedalījušās Senāta

239rīcības sēdē, kā arī pirms konkrētā nolēmuma pieņemšanas nav

240izzināts viņu viedoklis, proti, nav nodrošinātas tiesājamo

241tiesības tikt uzklausītiem.

2426.2. Līdzvērtīgu

243iespēju princips liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas

244priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Tāpēc arī Eiropas

245Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir vērtējusi tiesas,

246prokurora vai citas amatpersonas lomu tiesas procesā, lai

247noskaidrotu, vai kāda no šīm amatpersonām nav atzīstama par

248"pusi" konkrētajā lietā. Ja kāda no minētajām amatpersonām

249izpilda dažādas funkcijas konkrētajā krimināllietā, var tikt

250apšaubīta tās objektivitāte. Piemēram, lietā "Nīdbala pret

251Poliju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka prokurors, kurš

252izpilda izmeklēšanas un pēc tam apsūdzības funkcijas, ir viena no

253pusēm kriminālprocesā. Tādējādi, izlemjot jautājumu par to, vai

254apcietinājuma piemērošana būs attaisnojama, pastāv šaubas par

255prokurora neatkarību un objektivitāti [sk. Eiropas

256Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu

257lietā "Nīdbala pret Poliju" ("Niedbala v. Poland")].

258Iztiesāšanas laikā apcietinājuma

259termiņa pagarināšanu virs viena gada un sešiem mēnešiem ir

260tiesīga prasīt tiesa, kuras tiesvedībā atrodas konkrētā

261krimināllieta. Iesniedzot Senātam attiecīgu lūgumu, tiesai

262jāargumentē, kāpēc ir nepieciešama apcietinājuma turpmāka

263piemērošana. Tā kā šajās tiesas darbībās saskatāmi tiesas procesa

264"puses" elementi, arī otrai "pusei", proti, tiesājamajam, procesā

265būtu jānodrošina līdzvērtīgas tiesības. Līdz ar to tiesājamajam

266ir jādod iespēja gan iepazīties ar tiesas apsvērumiem par

267apcietinājuma termiņa pagarināšanu, gan izteikties sevis

268aizstāvēšanai. Taču ne Kodeksa normas, ne apcietinājuma termiņa

269pagarināšanas prakse Senātā neliecina, ka apcietinātajam šādas

270tiesības būtu nodrošinātas. Tādējādi tiek pārkāpts līdzvērtīgu

271iespēju princips.

272Līdz ar to

273apstrīdētā norma nenodrošina Satversmes 92. pantā garantētās

274personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

2757. Lemjot par brīdi,

276ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā, ka

277kārtībai, kādā tiek nodrošinātas tiesājamā tiesības tikt

278uzklausītam, ir jābūt noteiktai likumā. Tomēr arī līdz attiecīgu

279tiesību normu pieņemšanai Saeimā, Senātam, lemjot par

280apcietinājuma termiņa pagarināšanu, ir jānodrošina Satversmes

28192.pantā garantētās tiesājamā tiesības tikt uzklausītam.

282Nolēmumu

283daļa

284Pamatojoties uz Satversmes tiesas

285likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

286nosprieda:

287atzīt Latvijas Kriminālprocesa

288kodeksa 77. panta septītās daļas 3. teikumu par

289neatbilstošu Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no

2902003. gada 1. oktobra, ja likumā netiks noteikta

291kārtība, kādā nodrošināmas tiesājamā tiesības tikt

292uzklausītam.

293Spriedums ir galīgs un

294nepārsūdzams.

295Spriedums stājas spēkā tā

296publicēšanas dienā.

297Tiesas sēdes priekšsēdētājs

298A. Endziņš